Sakrālās zinības, ornamenti, humors un citas lietas latvieša pasaulē
Prof. Janīna Kursīte savā tiešsaistes kursā “Latvieša pasaule”, kuru veido 10 bagātīgas lekcijas, latvietības tēmu skar plaši un dziļi, un šajā ierakstā piedāvājam uzzināt pa vienai interesantai, noderīgai un iedvesmojošai gudrībai par 15 dažādām tēmām.
Dainas: Dainas jeb latviešu svētie raksti ir teksti, ar kuru palīdzību sakārtot sevi un apkārtējo pasauli. Tie ir stiprie vārdi, kas, neatkarīgi no tā, vai izrunāti čukstus vai skaļi, dod spēku.
Dārzs: Puķu dārzs bija maza paradīzes imitācija, par kuru bija jārūpējas sievietēm, savukārt augļu un sakņu dārzi bija vīriešu pārraudzībā.
Folklora: Latviešu folklorā poliptotoni ir kalpojuši par maģisku teiktā pastiprinājumu, ticot, ka, divreiz atkārtojot vienu un to pašu vārdu, tas kļūst dubulti iedarbīgs (piemēram, “malu malās”, “brīnumu brīnumi”).
Humors: Smiekli palīdz pārvarēt negācijas un skatīties uz dzīvi ar pietiekamu optimisma devu, kā arī kļūt “nepareizam” un atbrīvoties jeb “iziet no rāmjiem”. Tradīciju cilvēkam humors bija viens no labākajiem un ietekmīgākajiem veidiem, kā pārvirzīt agresiju.
Kāzas: Līgavainis nedrīkstēja līgavai pirms kāzām dāvināt kurpes, lai līgava neaizietu citā virzienā. Kurpēs bija jāieliek sudraba nauda.
Krustības: Latviešiem bija pieņemts bērnam izraudzīt vismaz 5-7 krustvecākus. Katrs krustvecāks uzņēmās par kaut ko atbildību.
Māja: Mājas celtniecībai bija jānorit pareizā secībā, ievērojot pareizus rituālus. Celtnieks jeb namdaris celtniecības laikā tika pielīdzināts šamanim.
Ornamenti: Ornamenti ir vizuāla valoda, kas pielīdzināma rakstu un mutvārdu valodai. Zīmei ir sava atsevišķa nozīme tāpat kā burtam, taču burta jēga atklājas vārdā, teikumā; tāpat arī zīmes jēga atklājas savienojumā ar citām zīmēm.
Rituāls: Rituāls ir kas dziļāks, senāks un universālāks par etiķeti (vispārpieņemtas uzvedības un pieklājības normas). “Rituāls” – radniecīgs vārdam “ritms” – noteiktā ritmā un secībā ieliktas darbības. Lai godi pilnībā izdotos, ir jāievēro darbību secība un nevienu no tām nedrīkst izlaist (īpaši svarīgi tas bija bērēs).
Sakrālās zinības: Cilvēki, kuriem piemita maģiskas spējas, pirms nāves juta vajadzību zināmos buramvārdus nodot tālāk. Ja nebija cilvēka, kurš bija gatavs šīs spējas mantot, burvis pirms nāves skaitīja buramvārdus un pēc katriem vārdiem ar ogli skaliņā iegrieza zīmi vai iespļāva kabatlakatiņā (vai kur citur). Noskaitot visus buramvārdus, skaliņu vai kabatlakatiņu (vai ko citu) sadedzināja.
Svētki: Svētku pirmais brīdis – izlikšanās, ka svētku diena ir atnākusi negaidīti; atrunāšanās, lai atvairītu iespējami naidīgu spēku ietekmi.
Bēres: Senākos laikos ir bijusi paraža, kuras laikā kaut kādā veidā “piedauzīja” mirušā kaulus, ja tas bija aizgājis “par vieglu” vai nebija piedzīvojis pirmsnāves pārbaudījumus. Tika uzskatīts, ka kapa vieta ir jānopelna un līdz tam jāiztur virkne pārbaudījumu.
Tautasdziesmas: Tautasdziesmas palīdz ne tikai harmonizēt, bet arī savaldīt haosu. Tautasdziesmu formas un satura īpatnība – svarīgākā apzīmēšanai tiek izmantoti simboli, nevis tieša valoda.
Telpas uztvere: Lai cik sāpīga būtu mirušā aiziešana, tika uzskatīts, ka telpas daļas ir jānodala. Kamēr ir atļauts dzīvot, nedrīkst bēdāties; ir dots laiks pārdomām, kā sakārtot savu dzīvi.
Tēva zeme, mātes valoda: Senatnē dēli mantoja tēva zemi, bet meitas – pūra daļu (tostarp valodu) no mātes. Tēvi apstrādāja un apsargāja zemi (savu īpašumu), savukārt mātes (un sievietes vispār) rūpējās par valodas turpināšanos. Valoda – sakrālais mantojums.
Aicinām smelties zināšanas, gudrību, iedvesmu un enerģiju mūsu kultūras dziļākajos slāņos!