Pasniedzēja Edmunda Vanaga sniegtās atbildes uz dalībnieku jautājumiem. Jūsu ērtībai atbildes publicētas, sākot ar jaunākajām.
Jautājums:
Ko jūs kā lektors un ko pētījumi saka par atpūtu viedierīcēs (multfilmas, spēles, video)?
Pasniedzēja atbilde:
Par atpūtu to īsti nevar saukt, jo, arī pasīvi skatoties filmu, smadzenes ir aktīvā darbībā. Ieteiktu noteikt dienas stundu limitu visa veida ekrāniem (TV, dators, telefons) un pie tā arī pieturēties.
Jautājums:
Kādi ir vēlamākie, efektīvākie pēcskolas atpūtas veidi skolēnam (sākot no 10 gadu vecuma)?
Pasniedzēja atbilde:
Grūti teikt. Jāskatās, kas skolēnam patīk un kas sagādā prieku. Šie ir galvenie atskaites punkti. Var pamēģināt dažādus un tad skatīties. Ieteiktu līdzsvarot aktīvas un pasīvas atpūtas pasākumus. Piemēram, labs komplekts būs kāds sporta veids + kāds pasīvas atpūtas veids.
Jautājums:
Vai ir kādi avoti, kur apskatīties skolēnu noslogojumu pa vecumiem – mācības skolā / atpūta / ārpusskolas aktivitātes (min./maks. robežas, kas ir optimāli, kas jau par daudz)? Proti, balansu starp mācībām, interešu izglītību, fiziskajām aktivitātēm (konkrēti interesē, sākot no 10 gadu vecuma). Iespējams kādi dienas laiki atbilstoši vecumam.
Pasniedzēja atbilde:
Tādus avotus nezinu, bet, cik esmu redzējis, ir aprakstīti sasniegumu līmeņi dažādām kognitīvajām spējām. Tie gan arī parasti ir vispārīgi, ne ļoti detalizēti. Esmu tādus veidojis “Skola 2030” vajadzībām. Lai gan tiem vajadzētu būt publiski atrodamiem, nemācēšu pateikt, vai tas tā ir.
Jautājums:
Bērnam (9 gadi) regulāri parādās negatīvas emocijas, domājot par mācīšanos, mājasdarbu pildīšanu (vēlme raudāt, noslēgties sevī, nespēja koncentrēties uzdevumam u.tml.). Skolā veiktajā psiholoģiskajā testā noteikts IQ, kas pārsniedz vidējo. Vienā dienā uzdevumu izpilda ātri un bez kļūdām, nākamajā – to pašu uzdevumu nesaprot. Vidējais miega daudzums diennaktī – 8,5 stundas; fiziski treniņi – 2 reizes nedēļā; mājās veselīgs uzturs.
Varbūt ir kāds ieteicamais mācību ritms, cik ilgi mācīties un pildīt uzdevumu, cik ilgi atpūsties, vai cita pieeja, ko mēģināt ieviest mācību procesā?
Pasniedzēja atbilde:
Nezinot daudzus citus svarīgus faktorus, grūti atbildēt kaut ko par konkrētu gadījumu. Tas noteikti būtu skolas vai klīniskā psihologa spēkos saprast, kas šajā gadījumā ir cēlonis vai cēloņi šādām bērna enerģijas, garastāvokļa svārstībām. Tas nav tik vienkārši pasakāms.
Attiecībā uz bērnu enerģijas daudzumu, stresa noturību (mācīšanās vienmēr saistīta ar optimālu stresa līmeni) un vēlamajām mācību pauzēm – arī te nav universālu ieteikumu; drīzāk ar mēģinājuma metodi būtu jāpaseko līdzi, ieviešot regulāras pauzes, atpūtas, istabas vēdināšanu utt.
Jautājums:
Zināšanu atmiņa/atcerēšanās un ķermeniskā atmiņa (iesāpas, kaut trauma jau sena) vai emocionālā atmiņa (“tā jau ir bijis ar mani”) – kā tās ir saistītas?
Pasniedzēja atbilde:
Pieņemts, ka cilvēkiem atmiņas par ķermeņa sajūtām (tostarp emocijām) tiek glabātas nosacīti atsevišķā sensorimotorajā atmiņu sistēmā. To sauc par nedeklaratīvo, procedurālo vai motoro atmiņu, vai dažkārt vēl par implicīto atmiņu.
Jautājums:
Vai visi skolēni var vienādi iekļauties pašvadītajos procesos? Vai tas atkarīgs no katra skolēna intelektuālajām spējām?
Pasniedzēja atbilde:
Jā, daudz kas atkarīgs no skolēna iepriekšējās pieredzes, mājas apstākļiem un, kā sakāt, individuālajām spējām. Ideālajā gadījumā būtu jānosaka katra skolēna pašvadītas mācīšanās līmenis un katram attiecīgi jāpiedāvā tuvākās attīstības uzdevumi un izaicinājumi.
Jautājums:
Kāpēc ir nosvītrots Blūma modelis (2000)? Ja tam nepiekrītat, kāpēc lekcijā nepaskaidrojāt?
Pasniedzēja atbilde:
Par Blūma (un citām taksonomijām), kā arī to kļūdaino interpretāciju (tā nav domāšanas/mācīšanās procesu taksonomija) esmu detalizētāk rakstījis šeit.
Jautājums:
Ko nozīmē metakognitīvā stratēģija?
Pasniedzēja atbilde:
Ar to tiek saprasta metode, paņēmiens, kas tiek lietots, lai uzlabotu, pārraudzītu un labāk īstenotu kādu kognitīvu darbību vai savu mācīšanos kopumā. Piemēram, mēs varam kaut ko iemācīties (atmiņas iekodēšanas procesi – kognitīvi procesi), bet mēs varam apzināti lietot paņēmienus, kas uzlabos šo iemācīšanos, piemēram, veikt atkārtošanu vai lietot dažādas mnemonikas. Šo dažādo paņēmienu apzināšanās un domāšana par savu mācīšanos, par savu domāšanu ir metakognīcija. Te kāds ieskats: “Teacher tip: Use metacognitive strategies to empower your students”
Jautājums:
Vai, pieaugot vecumam, pieaugs arī spēja koncentrēt uzmanību vai tas tomēr ir vairāk saistīts ar uzmanības trenēšanu? Piemēram, mūsdienu skolā visiem bērniem koncentrēšanās spējas pieaugs ar laiku (protams, dažādos tempos) vai tomēr no treniņa ir atkarīgs, cik ātri tās pieaugs?
Vai ir svarīgi un iespējams šo spēju trenēt vai tā trenējas dabiski, darot arī kaut kādas primitīvas ikdienas lietas, piemēram, gatavojot zupu, mazgājot grīdu utt., un trenēšanai nemaz nav tik būtiskas nozīmes?
Vai pedagogam būtu jādomā un jātrenē bērnu uzmanības noturība vai tā attīstīsies pati par sevi? Īpaši gribas saprast par tiem bērniem, kuriem šīs noturības nav, salīdzinot ar citiem šī vecuma bērniem. Tā pati izveidosies, tikai lēnāk?
Pasniedzēja atbilde:
Uzmanības spēju pieaugums saistāms kā ar ģenētiskajiem faktoriem (galvas smadzeņu attīstīšanās, savienojumu funkcionālās izmaiņas, specializēšanās), tā ar vides faktoriem (ko bērns dara, kā tiek stimulētas viņa uzmanības spējas, kā tiek radītas iespējas apgūt aizvien efektīvākas uzmanības noturēšanas stratēģijas, ko dara vecāki, kā tie regulē savu uzmanību utt.).
Treniņš skolā noteiktā vecuma posmā ir teju svarīgākais, jo piedāvā strukturēti un sistemātiski to darīt katru dienu. Bērni trenējas noturēt uzmanību tajos mācību procesos, kuros tas tiek piedāvāts un atbalstīts (pozitīvi stimulēts). Bērniem, kuriem ir uzmanības noturēšanas grūtības (varam domāt par UDHS spektra lietām), nepieciešams lielāks atbalsts (daudzveidīgs, te nebūs universālas formulas), dažkārt speciālā pedagoga un pielāgotas mācību programmas izskatā.
Jautājums:
Dabas zinātņu un eksaktajos priekšmetos, pat sociālajās zinātnēs ir iespējama korelācija starp teoriju un praksi. Bet kā bērnu pārliecināt humanitārajās zinātnēs? Piemēram, kāpēc lasīt Raini? Mana meita pašlaik nevēlas lasīt Šekspīra “Romeo un Džuljetu”, un nelīdz manis teiktais, ka tas ir viens no biežāk citētajiem un interpretētajiem darbiem un ka bez Šekspīra darbiem nevar saprast daudzus kultūras notikumus, kuros ir atsauces uz tiem. Kā pārliecināt, ka, piemēram, ir jāzina par Pirmo pasaules karu? Jo daudzi pieaugušie taču iztiek bez šīm zināšanām. Atkal – zināšanas palīdz izprast kultūras notikumus, saprast mākslas darbus, novērtēt ietekmes. Bet kā bērnam pierādīt, ka viņam tas patiešām ir vajadzīgs?
Pasniedzēja atbilde:
Šis gan būs vairāk pedagoģisks jautājums, ne psiholoģisks. Nebūšu kompetents šajos jautājumos. Ja domātu, tad sliektos tajā virzienā, kur var eksperimentēt ar dažādiem informācijas veidiem. Piemēram, ir labas filmas, kas izmanto Šekspīra literāro darbu pamatus. Iespējams, izmantojot citus formātus, varētu raisīt interesi? Te varētu būt arī tāda zināma pretestība, ka viss, ko iesaka vecāki, skolotāji ir “novecojis, neinteresants, garlaicīgs, laikmetam neatbilstošs”.
Jautājums:
Kāda nozīme ir atgādņu izmantošanai ? Vai tiešām vērtīgākas ir pašu rakstītās, bet vēlāk neizlasāmās, vai tomēr labāk piedāvāt bērnam krāsainu, drukātu?
Pasniedzēja atbilde:
Atgādnes palīdz atcerēties, palīdz uzvedināt skolēnu uz tēmu vai kādu specifisku informāciju. Tas ir interesants jautājums, vai palīdzošākas ir paša rakstītās vai izgatavotās. Neatminu, ka būtu bijis tāds pētījums. Es minētu, ka noderīgas varētu būt gan vienas, gan otras. Ja bērnam pašam patīk taisīt tādas lietas, tad tas noteikti arī ir iesaistošs faktors. Savukārt tur, kur nepieciešams sistemātisks atbalsts, iespējams, vairāk noder jau iepriekš sagatavotas, pārbaudītas atgādnes, kas ir labi saprotamas un kalpo skaidram mērķim.
Jautājums:
Vai var teikt, ka pašvadīta mācīšanās ir kognitīva spēja/prasme?
Pasniedzēja atbilde:
Es domāju, ka tā noteikti var teikt. Dažkārt literatūrā pašvadītu mācīšanos (self regulated learning) sauc par kompetenci (ar to saprotot vairāku prasmju, zināšanu kopumu), bet dažkārt sauc vienkārši par komplicētu spēju/prasmi. Kā uz to paskatās, droši vien, un kādiem nolūkiem nepieciešams diferencēt.
Vai zināšanu ilūzija varētu būt viens no cēloņiem, kādēļ mūsdienās arvien biežāk skolēnu un studentu vidū izplatās plaģiātisms?
Pasniedzēja atbilde:
Neatceros, ka būtu lasījis tādu pētījumu, kurā būtu skatīta zināšanu ilūzija un plaģiātisma darbības. Būs jāpapēta. Iespējams, tur varētu būt kāda saistība! Vienīgi, vai plaģiātisms biežāk nav tāds apzināts, ar nodomu? Savukārt zināšanu ilūzija ir maldīgs pieņēmumus.
Jautājums:
Kur iespējams iegūt vairāk kvalitatīvas informācijas par pašvadītas mācīšanās stratēģijām dažādos vecumposmos?
Pasniedzēja atbilde:
Samērā ilgi darbojos ar šo lietu, bet vienkopus nav izdevies atrast tādu vietni vai rakstu. Lūk, sistemātisks pārskats “Learning strategies: a synthesis and conceptual model”, kurā ir minētas daudzas stratēģijas, bet tās nebūs pa vecuma posmiem.
Manuprāt, laba ir arī grāmata “Teaching Students to Drive Their Brains: Metacognitive Strategies, Activities, and Lesson Ideas”, kurā arī ir samērā daudz dažādu stratēģiju.
Jautājums:
Kādas ir Jūsu domas, ja skolēniem attālinātā mācību procesā ir jāmācās pēc klātienes stundu saraksta, tikai kādā no vietnēm – Zoom, Google Meet u.c. Vai šāds process veicina skolēna izaugsmi?
Pasniedzēja atbilde:
Šis ir sarežģīts jautājums, un izskatās, ka ar to tagad jau nodarbojas visā pasaulē.
Skaidrs, ka izmaiņas veidā, kā tiek apgūtas zināšanas un prasmes, prasa lielu piepūli no bērniem, skolotājiem un vecākiem. Vai visiem izdevies vienlīdz labi pielāgoties, nezināšu teikt. Kādā jaunākā ASV veiktā pētījumā tika konstatēts, ka bērnu vidū attālinātais process norit ļoti dažādi – kādam nav izmaiņu, kādam sekmes pasliktinājušās, bet kādam nedaudz uzlabojušās.
Kopumā secināts, ka uzlabojas un nemainās tiem skolēniem, kuriem ir bijušas labas sekmes arī pirms tam (klātienē), kuri prot organizēt savu mācīšanos un ir relatīvi patstāvīgi, kā arī tiem, kuriem vecāki sniedz lielāku atbalstu.
Jautājums:
Fakts – mūsdienās cilvēks tiek pārslogots ar jaunas informācijas uzņemšanu un nepārtrauktu orientēšanos rīkos/apstākļos. Savukārt nemitīga mobilā telefona lietošana pārāk bieži pārtrauc domāšanas procesu.
Vai rezultātā nemitīgas viedtālruņu lietošanas dēļ jauniešiem kritiski necieš domāšanas funkcijas attīstība? Kā šo problēmu var risināt?
Kādas ir Jūsu domas par pašmotivāciju mācoties un motivēšanu mācīties jaunas lietas? Piemēram, Otto Šarmera U teorijas kontekstā – atver prātu, atver sirdi, atver gribu! Kādi būtu ieteikumi vecākiem – kā veiksmīgāk motivēt apgūt vajadzīgās prasmes?
Pasniedzēja atbilde:
Šie ir labi jautājumi, uz kuriem nemaz tik viegli nevar atbildēt.
Pētījumos ir mēģināts noteikt, vai viedtālruņa lietošana traucē/netraucē, un rezultāti ir ļoti dažādi. To ietekmes zīmi (pozitīva vai negatīva) lielā mērā nosaka darāmā uzdevuma saturs. Piemēram, mācību stundas laikā, kur uzmanīgi jāklausās skolotāja stāstījums, vienlaicīga tālruņa lietošana nozīmīgi pasliktina mācību procesa kvalitāti, iemācītā daudzumu utt. Taču, piemēram, meklējot informāciju internetā vai fotografējot paveikto, vai fiksējot kādas lietas, ko viedierīces ļauj, tas atkal ir palīdzoši. Tādējādi es teiktu, ka viedtālruņiem ir vieta atbilstošā mācību procesa laikā un vietā. Tur, kur tas tiek lietots neatbilstoši, tas tikai traucēs.
Par motivāciju – vēl sarežģītāks jautājums. Vienas motivācijas formulas nav, taču pieaugušie var dalīties ar bērniem, kā tie sev motivē. Tētis vai mamma stāsta, ko viņi dara tad, kad negribas neko darīt (normāls enerģijas taupīšanas režīms), kā sevi motivē, kā iztēlojas iznākumu, kā pierunā sevi utt. Kā uzraksta uz papīra lapas savu mērķi un apraksta pa soļiem, kā to sasniegs. Var jau novērot, ka bērniem ļoti labi izdodas iemācīties tās lietas, kas viņiem patīk (kaut ko atrod YouTube un mācās). Taču tas, ko varam no tā mācīties – kāds tur vienmēr parāda, kā darīt jauno lietu. Tas ir grūtākais. Gribas redzēt, kā cits to dara, lai sākumā atdarinātu un pēc tam pats pamēģinātu.
Taču par visu vēl svarīgāk – nogurušā bērnā motivācija nevar būt augstā līmenī. Ja bērns nav labi izgulējies, paēdis un labā noskaņojumā, tad motivācijai nebūs, kur “dzīvot”. Mācīšanās prasa lielus enerģijas patēriņus un, tos paredzot (ķermenis ļoti labi zina, ka tūlīt būs jāzaudē daudz cukura un citas barības vielas), ķermenis pratīs visos iespējamajos veidos “pateikt”, ka nav jāmācās. Ārēji tas novērojams kā bērna negribēšana, “slinkums”.
Jautājums:
Cik bieži, mācoties attālināti, skolēnam ir jēgpilni sniegt atgriezenisko saiti? Kādai jābūt atgriezeniskajai saitei, lai tā veicinātu efektīvu mācīšanos?
Pasniedzēja atbilde:
Šis ir samērā ietilpīgs jautājums. Grūti teikt, kas katrā gadījumā būtu mērs – vienam skolēnam pietiktu ar dažām reizēm, lai tas kādu darbību ar laiku automatizētu, citam tas būtu nepieciešams daudz vairāk un biežāk.
Viena no efektīvākajām atgriezeniskajām saitēm ir padziļināta atgriezeniskā saite (high-information feedback), ar kuras palīdzību skolēnam sniedz informāciju par uzdevumu, procesu un pašvadības līmeni. Šāda informācija palīdz skolēnam ne tikai saprast savas kļūdas, neefektīvas darbības, bet arī saprast, kā šīs kļūdas tika pieļautas un izdomāt, kā no tām izvairīties nākamajā piegājienā (Hattie & Timperley, 2007; Wisniewski et al., 2020).
Detalizētākai informācijai par atgriezeniskās saites veidiem, pielietošanu un efektivitāti ieteiktu šos avotus:
- Wisniewski, B., Zierer, K., & Hattie, J. (2020). The Power of Feedback Revisited: A Meta-Analysis of Educational Feedback Research. Frontiers in Psychology, 10.
- Hattie, J., & Timperley, H. (2007). The Power of Feedback. Review of Educational Research, 77(1), 81–112.
- Clark, I. (2012). Formative Assessment: Assessment Is for Self-regulated Learning. Educational Psychology Review, 24(2), 205–249.
Jautājums:
Vai pieauguša cilvēka spējas ļoti atšķiras, ja runājam par mācīšanās procesiem?
Pasniedzēja atbilde:
Protams, ir atšķirības starp kognitīvo procesu norisēm. Bērniem un pieaugušajiem noteiktos vecumos var ievērojami atšķirties uzmanības, atmiņas, apstrādes ātruma spējas. Pieaugušie ar laiku apgūst dažādus mācīšanās paņēmienus un kļūst efektīvāki savā mācību procesā, pieļauj mazāk kļūdu. Bet, lai konkrētāk raksturotu, būtu jārunā par konkrētiem vecuma posmiem.
Jautājums:
Cik svarīgi ir pedagogam paskaidrot un kā likt vecākam manīt par nepieciešamību pēc personīga piemēra? Vai ir kāds labs piemērs, ko varētu piedāvāt vecākiem?
Pasniedzēja atbilde:
Manā ieskatā ir ļoti svarīgi, lai vecāki apzinātos, kādu ietekmi viņi atstāj uz saviem bērniem. Arī mācību procesā. Skolā bērni var vērot pedagogus un mācīties no tiem dažādus mācīšanās paņēmienus, veidus, taču mājās vecāku rādītais piemērs ir noderīgs. Protams, vecākam nav burtiski jārāda, kā tas mācās skolā (jo viņš nemācās), taču vecāks var dalīties ar savu pieredzi, kā viņš plāno, kā sadala laiku starp darāmajiem darbiem, kā viņš seko līdzi saviem plāniem, kā motivē sevi darboties u.tml. Vecāks var darīt tā, lai bērnam būtu iespēja novērot, kā pieaugušie sevi vada (savas emocijas, savus dienas plānus utt.).
Komentārs:
Paldies, šis kurss man tiešām palīdzēja izprast un analizēt izaicinājumus, kādi ir jāpārvar jaunākā skolas vecuma skolēniem un viņu vecākiem šajā sarežģītajā laikā. Manuprāt, agrāk mēs vairāk spējām paši vadīt savu mācību procesu nekā šodienas diezgan pāraprūpētā paaudze. Diemžēl arī pedagogi attālinātajam mācību procesam nebija gatavi.
Pasniedzēja atbilde:
Varu piekrist, ka šādam mācību posmam nebija gatavi ne skolēni, ne vecāki, ne skolotāji. No otras puses – mums bija/ir iespēja mācīties saprast, kas palīdz vai nepalīdz attālinātajam mācību procesam.
Jautājums:
Ja skolēnam ir attīstīta pašvadītas mācīšanās prasme, vai viņam visu mācību priekšmetu apguvē ir proaktīva attieksme?
Pasniedzēja atbilde:
Varētu sagaidīt, ka skolēns izrādīs lielāku iniciatīvu un labāk vadīs savu mācīšanos visos priekšmetos. Pētījumi rāda, ka šī aina ir dažāda. Dažiem skolēniem tas novērojams visos mācību priekšmetos, citiem tikai tajos, kuros tieši un nepārprotami mācītas pašvadītas mācīšanās stratēģijas.
Jautājums:
Vai skaļa domāšana noder, arī lasot lekcijas studentiem par to, kā es veidoju konkrētu situācijas risinājumu u.tml.?
Pasniedzēja atbilde:
Pilnīgi noteikti, jo ļauj studentiem ieraudzīt eksperta (pedagoga) domāšanas gaitu, veidus, kā domāt, kā risināt attiecīgajā problēmu laukā uzdevumus. Protams, mēs pieņemam, ka studentam demonstrētā skaļā domāšana arī var būt sarežģītāka, ietvert komplicētākus skaidrojumus, kas savukārt prasa no pasniedzēja atbilstošu leksikonu.
Lūk, resurss, kas, iespējams, noder: “Think Aloud Strategy”
Jautājums:
Skolā tiek runāts par to, ka jāvērtē kā skolēns domā par savu domāšanu. Kā es kā vērotājs varu zināt vai konstatēt, ka bērns domā par to, kā viņš domā?
Pasniedzēja atbilde:
Ja pieaugušais klusē vai darbojas nerunājot, mēs nezinām, ko un kā viņš domā. Tāpat ar bērniem. Vienīgais veids, kā labāk saprast bērna domāšanas gaitu, ir saruna, diskusija. Ja bērns pamazām sāk reflektēt par to, kā viņš domā (skaļi komentē savu domāšanu), tad arī pieaugušajam pieaug iespēja novērot bērna domāšanu. Te gan jāņem vērā, ka spēja komentēt savu domāšanu (reflektēt par savu domāšanu) attīstās ļoti lēnām un tikai pateicoties pieaugušo piemēram. Ja skolotājs tā darīs (komentēs savu domāšanu), tad liela iespējamība, ka bērns arī tā darīs. Pārņems pieaugušā leksiku (konkrētus vārdus, ar kuriem apraksta savu domāšanu) un aizvien vairāk iepazīs pats savu mācīšanos. Būtiski attīstīt bērnam nepieciešamo vārdu krājumu. Lai pakāpeniski no sākotnējā “es nezinu” spēja reflektēt attīstās līdz, piemēram, “es šo neesmu mācījies” un tālāk līdz “man tas ir jāiemācās/jāizlasa/jāpaprasa kādam” utt.
Jautājums:
Trešās lekcijas I daļā runājāt par mācīšanos kā ciklisku procesu, demonstrējot slaidu, kur šis cikls arī redzams. Blakus redzama Blūma taksonomija, kas pārsvītrota. Kāpēc?
Līdz šim man ir mācīts, ka Blūma taksonomija palīdz ieraudzīt, kādā līmenī skolēniem jādarbojas, jādomā, tā palīdz skolotājiem nepalikt tikai zināšanu nodošanas līmenī.
Pasniedzēja atbilde:
Kā atbildi ielieku savu 2018. g. rakstu par izglītības taksonomijām.
Jautājums:
Domājot par kognitīvo spēju attīstību vecumposmos, – kā vērtēt to, ka pirmajos dzīves gados cilvēks tik viegli iemācās būtiskas prasmes, kas vēlāk (domājams) prasītu ilgāku laiku? Vai tas ir tikai šķitums vai varbūt kognitīvās attīstības līkne ir atšķirīga deklaratīvajai un procedurālajai atmiņai?
Pasniedzēja atbilde:
Varam patiešām pieņemt, ka iemācīšanās līknes ir atšķirīgas noteiktos vecumposmos un tās ir atšķirīgas arī noteiktām atmiņas sistēmām.
Jautājums:
Skolu matemātikā daudz uzmanības velta prasmēm, kuras var sadalīt soļos, par katru soli sniedzot tūlītēju vai pat automatizējamu atgriezenisko saiti. Tās ir vieglāk mācīt un arī pārbaudīt. Vienlaikus – tieši procedurālā matemātika ir vieglāk paveicama datoram vienam pašam, un daļu standarta vingrinājumu skolēnu vietā veic telefons, lietotnes “Photomath” vai “Mathway”.
Tāpēc jautājums par matemātiska radošuma veicināšanu. Vai ir kādas tam piemērotas pašvadītas mācīšanās prasmes vai skolotāju darba metodes, lai mācītu teksta uzdevumus pārveidot par formāliem modeļiem, improvizēt un kombinēt apgūtos zināšanu gabaliņus negaidītos veidos? Kāpēc daudzi skolēni un skolotāji nav gatavi šādiem uzdevumiem, kāpēc mēdz būt citā ziņā kvalitatīvas skolas, kam gadu pēc gada nesokas ar priekšmetu olimpiādēm?
Pasniedzēja atbilde:
Šie ir sarežģīti jautājumi, man uzreiz neatbildami. Droši vien (kā jau izglītībā kopumā) atbilde ir multifaktoriāla. Varbūt šajā izdevumā varētu būt meklējamas atbildes?
Par radošumu mēdz teikt, ka tas ir diverģentas domāšanas uzdevums. Piemēram, šeit raksts “Cultivating Divergent Thinking in Mathematics through an Open-Ended Approach”.
Jautājums:
Kā 5-6 gadus veciem bērniem Jūs ieteiktu mācīt pašvadītu mācīšanos un kādi varētu būt pašvadītas mācīšanās paņēmieni pirmsskolā?
Pasniedzēja atbilde:
Pirmsskolas līmenim es droši vien ieteiktu kādu labu rokasgrāmatu. Te daži resursi:
1) “Metacognition: How Thinking About Thinking Can Help Kids”
2) “Metacognitive Strategies for Kindergarteners”
3) “Metacognitive Strategies with Preschoolers”
Jautājums:
Jūsu prezentācijās ir izmantotas dažādu autoru atsauces, bet nav literatūras saraksta. Vai ir iespējams uzzināt arī literatūras avotus?
Pasniedzēja atbilde:
Te vajadzētu būt pilnam atsauču sarakstam.
Jautājums:
Vai iespējams skolēnam tikai skolā iemācīt pašvadītas mācīšanās prasmes, ja ģimenē tas netiek veicināts un ir pāraprūpe, kuras dēļ skolēns nevar praktizēt pašvadītu mācīšanos?
Pasniedzēja atbilde:
Šis ir sarežģīts jautājums. Protams, skolotājs var iemācīt zināmas prasmes, kas saistītas ar mācību procesu un veicināt to trenēšanu skolā. Jautājums, vai skolēns būs gana motivēts to atkārtot mājās, kur, iespējams, daudzas lietas tiek darītas viņa vietā.
Jautājums:
Vai arī pēc vecumposma varētu iedalīt pašvadītas mācīšanās līmeņus? Ja var, kāds līmenis ir raksturīgākais sākumskolas un pamatskolas skolēniem?
Pasniedzēja atbilde:
Cik man nācies lasīt dažādu pētījumu salīdzinājumus par pašvadītas mācīšanās līmeņiem, tad tie ir visai atšķirīgi valstīs un izglītības sistēmās. Ir valstis, kas cenšas izglītības standartā iestrādāt dažādus līmeņus, lai būtu atskaites kritēriji, bet tie diemžēl nav pārāk noderīgi citām valstīm. Es teiktu, ka daudz derīgāk būtu, ja mēs varētu izmērīt esošo kompetenci bērniem un tad to izmantot kā atskaites kritēriju. Izmērīt – skolotājs var aptuveni novērtēt katra skolēna spējas, kā viņš plāno, uzrauga un novērtē savu mācīšanos. Cik zinu, tad citās valstīs tādas novērtēšanas sistēmas tiek lietotas.
Jautājums:
Vai bērnam var veicināt reflektēšanu, uzdodot jautājumus no savas puses? Piemēram: ko tu tagad darīsi, ar ko sāksi, kāds ir vēlamais rezultāts?
Pasniedzēja atbilde:
Jā, noteikti. Jūsu minētie piemēri noteikti dos iespēju reflektēt par savā prātā notiekošo. Protams, sākumā tas būs grūti un te noderētu paša pieaugušā “skaļa domāšana” un parādīšana bērnam, kā var domāt. Piemēram, pieaugušais var sarunu iesākt šādi: “Interesanti, kā es tagad to varētu darīt? Ko tu domā? Hmm… Ar ko es varētu sākt? Ar ko tu sāktu? Kā būtu, ja es sāktu ar…”. To dzirdot, bērnam sāks pakāpeniski raisīties priekšstats, ka ar tāda iekšējā dialoga palīdzību var konstruktīvi meklēt risinājumus.