Jūsu uzmanībai pasniedzēja Edmunda Vanaga sniegtās atbildes uz dalībnieku jautājumiem. Jūsu ērtībai atbildes publicētas, sākot ar jaunākajām.
Jautājums:
Kāda ir Jūsu prognoze, vai un kad zinātnieki izpratīs, kā neironi kodē informāciju?
Pasniedzēja atbilde:
Man pietrūkst zināšanu un sapratnes, vai un kad tas varētu notikt. Domāju, ka līdz kaut kādai pakāpei un ar zināmiem ierobežojumiem visai drīz. Visticamāk, ka ātrāk kādā no dzīvnieku sugām. Piemēram, būtu jāpaseko līdzi, kas tiks secināts no šiem datiem.
Jautājums:
Kā depresijas gadījumā saprast, ka veidojas nepareizi uztveres modeļi? Domāju, ka komunikācijā (novērojot, iztaujājot) to būtu vieglāk saprast, nekā atrast “nepareizos” neironu savienojumus. Vai arī te vairāk ir runa par pareizā hormonu līdzsvara atjaunošanu?
Pasniedzēja atbilde:
Ar nepareiziem prognostiskajiem modeļiem te domāts, ka tiek izvirzītas nepareizas metaboliskuma prognozes. Šajā rakstā detalizēti: “An active inference theory of allostasis and interoception in depression”
Jautājums:
Ķermenī laikam nav atrasta vieta, kur “dzīvo” atmiņa, tāpēc nav saprotams, kā to mākslīgi uzlabot – te laikam domātas atcerēšanās un atmiņas kā tādas nevis, piemēram, formulu vai svešvalodu labākas apguves iespējas.
Pasniedzēja atbilde:
Varētu domāt, ka par atmiņām atbildīgas vairākas galvas smadzeņu struktūras un atmiņas procesi arī nav viengabalaini, tajos ir dažādi procesi, apakšprocesi utt.
Jautājums:
Iepriekš minējāt, ka nav par konkrētām jomām atbildīgu smadzeņu reģionu, kaut gan to joprojām turpina popularizēt, piemēram, attiecībā uz svešvalodu apguvi, insulta traucējumu gadījumā u.tml. Kā un kur pievienot šos elektrodus, stimulatorus, ja pat muguras smadzenes un viss ķermenis “domā” kompleksi?
Pasniedzēja atbilde:
Implantus parasti ievieto tajās zonās, kuras ir vislabāk zināmas un izpētītas konkrētos indivīdu gadījumos.
Jautājums:
Iepriekš minējāt, ka cilvēks “halucionē”, t.i., paredz emocijas u.tml. un salīdzina ar esošo situāciju. Tad tiem neirostimulatoriem būtu arī jādarbojas prognostiski, bet vai tas vispār ir iespējams?
Pasniedzēja atbilde:
Te ne pārāk sapratu, kas domāts ar stimulatoriem. Ja domāti implanti, tad, jā, tiem vajadzētu “atpazīt”, piemēram, motoros nodomus un tos īstenot. Jebkurā gadījumā cilvēkiem ar implantiem tie darbojas pietiekami labi, taču ne tik veikli un ātri, cik dabisku mehānismu gadījumā.
Jautājums:
Kas notiek, ja stimulētajai vietai (piemēram, kādu kustību veikšanai) stimulu noņem? Tā kā cilvēks pēc dabas ir slinks un pieņemot, ka lietu, kas sagādā pūles, darīšana prasa papildu enerģija, varētu pieņemt, ka efekts nebūs pārāk paliekošs?
Pasniedzēja atbilde:
Tā varētu pieņemt. Lai efekts būtu paliekošs, stimulācijai būtu jābūt pietiekoši ilgai un ar noteiktu intensitāti.
Jautājums:
Jūs minējāt, ka smadzenes izstrādā noteiktus modeļus, paredzot, kas notiks tālāk. Šie modeļi ir balstīti uz zināšanām un pieredzi. Cilvēki ar OCD (obsessive compulsive disorder) zina, ka tam, ko viņi dara, nav nekāda pamata, turklāt bieži vien arī nav tādas pieredzes (vai tomēr ir?), ka, neveicot attiecīgo rituālu, kaut kas noies greizi, vai zināšana par to, cik nopietnas būs sekas.
Labprāt apgūtu papildu literatūru par traucējumiem paredzamo modeļu izstrādē.
Pasniedzēja atbilde:
Par OCD īsumā – sarežģītākais to izpētē ir fakti, ka tie ir ļoti komplicēti, heterogēni traucējumi. Par šiem traucējumiem grūti pieņemt, ka tie ir homogēni, ar skaidrām klīnisko simptomu robežām, kā tas ticis uzskatīts iepriekš. Ja kāds “zina”, kas ir OCD, iespējams šīs “zināšanas” pamatā ir agrākie pieņēmumi, kas balstīti uz vājiem, slikti būvētiem pētījumiem vai pseidozinātniskām blēņām, piemēram, psihodinamiskām idejām. Te vēsturisks ieskats.
Pēdējos gados ir bijuši mēģinājumi rekonceptualizēt šos traucējumus, izmantojot prognostiskās kodēšanas modeli. Lūk, dažu pētnieku redzējums par to:
- Obsessive–compulsive disorder as a disorder of attention. Neil Levy, 2018.
- A predictive coding account of OCD. P. J. Moore, 2015.
- Searching for an anchor in an unpredictable world: A computational model of obsessive compulsive disorder. Fradkin et al., 2020.
Jautājums:
Kādi traucējumi smadzenēs izraisa hiperaktīvo domāšanu par apkārtējās informācijas apstrādi? Kādēļ rodas šī liekā enerģijas izlietošana, kad cilvēkam ir hiperaktivitāte vai bipolārie traucējumi? Vai ir konkrēti zināms, kas to izraisa? Vai ir pieejami kādi padziļināti pētījumi?
Cik slikti cilvēki ar tādām nobīdēm kā depresija vai bipolārie traucējumi interpretē informāciju?
Ja uzmanība savieno atmiņas ar tagadnes izjūtām, tad traumatisku atmiņu gadījumā tās izkropļos objektivitāti un skatu uz tagadnes izjūtām?
Pasniedzēja atbilde:
Sarežģīti, komplicēti jautājumi. Jautājumā izlasu arī vairākas savstarpēji nesaistītas lietas.
Ja ar hiperaktivitāti domāti simptomi, kas piederīgi UDHS (uzmanības un hiperaktivitātes traucējumiem), tad, iespējams, kādu pārskatu var sniegt zemāk pievienotie raksti. UDHS ir hetergoēni traucējumi. Tie ir ļoti daudzveidīgi, nav vienādu tipu vai izpausmju, līdz ar to tie nav labi izpētīti un trūkst labas atbildes, kāpēc tie rodas. Jebkurā gadījumā jaunākajā klasifikatorā ICD-11 šie traucējumi no uzvedības traucējumu (agrākie pieņēmumi) sadaļas pārvietoti uz neiroattīstības traucējumu sadaļu.
- Systematic overview of neuroanatomical differences in ADHD: Definitive evidence
- A Review of Heterogeneity in Attention Deficit/Hyperactivity Disorder (ADHD)
Varbūt šie raksti var sniegt kādu ieskatu attiecībā uz depresijas traucējumu saistību ar informācijas apstrādes nobīdēm (biases):
- https://jamanetwork.com/journals/jamapsychiatry/fullarticle/20656
- https://journals.sagepub.com/doi/abs/10.1177/1745691619851784
Jautājums:
Vai varētu kaut kā uzzināt par trūkstošo slaidu “Vājākas uzmanības prasmes palielina netipiskas (pētošas) uzvedības darbību iespējas un uzmanības deficīta “otra puse” – augstākas kreativitātes spējas” pasniedzēja skaidrojumu?
Pasniedzēja atbilde:
Vislabākais, manuprāt, ir izlasīt atziņas oriģinālavotu, proti, rakstu “Nature”: https://www.nature.com/articles/s41598-019-46761-0
Īsumā – neklīniskā izlasē novērots, ka bērni ar augstākiem UDHS rādītājiem lieto citādākas uzmanības stratēģijas kā vizuālos, tā semantiskos (verbālos) uzdevumos. Pētniekuprāt, šādas stratēģijas sniedz iespēju būt vairāk kreatīviem.
Jautājums:
Paldies par brīnišķīgo lekciju. Vai atmiņas kapacitāte/ spēja ir pārmantojama, varbūt tas ir atkarīgs no dzīves stila kā mūžīgais “miega bads” un neveselīgie ieradumi?
Pasniedzēja atbilde:
Man nebūs ļoti labas atbildes uz šo jautājumo, jo faktiski trūkst tāda līmeņa pētījumu, kas varētu skaidri parādīt saistību starp vecāku kognitīvajām spējām, bērnu kognitīvajām spējām, kontrolējot visu pārējo ietekmi (vidi, apstākļus, citus faktorus, kas ietekmē kognitīvo attīstību). Tāda līmeņa pētījumi ir drozofīlu populācijās, taču tos secinājumus grūti piemērot cilvēku populācijai.
Te viens pārskats, kurā aplūkotas vispārīgā intelekta spējas, tostarp atmiņas spējas saistības ar ģenētiskiem faktoriem. Tāds “īkšķa pieņēmums” saka, ka daudz nekļūdīsimies, ja teiksim, ka aptuveni 50% kognitīvo spēju var izskaidrot ģenētiski (mantotas spējas no vecākiem) un otru pusi izskaidro viss pārējais – vide, piepūle, stimuli, apstākļi, veselības faktori (tostarp miegs) un, protams, ieradumi. Taču cik lielā mērā katrs faktors – tas vēl būtu labi jāpēta.
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4270739/
Jautājums:
Liels paldies par lekciju un uztveramajiem skaidrojumiem!
Man ir dažas neskaidrības par kognitīvo procesu vienlaicīgumu un disonanses teoriju.
1) Vai tik automātiski procesi kā asinsrites sistēmas uzturēšana un orgānu darbības nodrošināšana arī ir, kaut arī dziļi automātiski, no apziņas autonomi, tomēr kognitīvi procesi?
2) Vai dažādi kognitīvie procesi cilvēkā notiek vienlaicīgi? Kā saprotu, tad uzmanību, kas ir neautomātisks, apzināts kognitīvs process, var pievērst vienlaikus tikai vienai lietai, bet vai tajā pat laikā norisinās citi automātiskāki procesi, kuriem nav nepieciešama tik liela apzinātība? Piemēram, es vienlaikus sajūtu, ka ir karsts, ir spilgta gaisma, jūtos pacilāta un skaitu līdzi, cik karotes cukura pieberu mīklai? Vai tomēr pacilātība un skaitīšana kā kognitīvi procesi nenotiek vienlaikus, bet ar ātru pārslēgšanos?
3) Kā šobrīd, kad kognitīvās disonanses teorija tiek noraidīta, tiek skaidrotas šīs teorijas pamatnostādnes? T.i., ja šī teorija apgalvo, ka cilvēks var domāt vienu un darīt citu (piem., domāt, ka melot ir slikti, bet sameloties), vai šobrīd tiek apgalvots, ka cilvēks patiesībā domā, ka melot nav slikti, ja viņš melo? Vai arī šīs domas atrodas dažādos apziņas līmeņos – piem., apzinātajā līmenī cilvēks domā, ka melot ir slikti, bet zemapzinātajā plānā – ka tas jau nav nekas tik ļauns? Vai arī – ka melot ir slikti, bet vēl sliktāk ir šajā situācijā teikt patiesību un līdz ar to piedzīvot tūlītējas nepatīkamas sekas?
Pasniedzēja atbilde:
1) Jaunākie teorētiskie modeļi ietver arī visu viscerālo sistēmu darbības informāciju apstrādi galvas smadzenēs (piemēram, insulārais kortekss), gan regulējot to darbību, gan izmantojot iekšējo orgānu stāvokļa informāciju uzvedības regulēšanai (interocepcija). Tādējādi var relatīvi uzskatīt, ka tie ir autonomi procesi, kuriem varam piekļūt daļēji (izjūtam sāpes, izmaiņas iekšējos orgānos utt. vai izmaiņas un tās konceptualizējam kā afektu).
2) Te varētu teikt, ka vēl joprojām ir daudz zinātnisku diskusiju, vienas teorijas uzlūko galvas smadzeņu darbību kā paralēlu, vienlaicīgu procesu darbību, citas mazāk to akcentē. Taču lielākoties vienisprātis visi ir par to, ka vienlaicīgi nevar darīt, domāt dažādas lietas, drīzāk notiek ātra pārslēgšanās no vienas uz otru un atpakaļ. Pielikumā viens piemēra raksts par šo.
3) Jāsaka godīgi, ka šim neesmu detalizēti izsekojis līdzi. Pielieku vienu pamatīgu rakstu par šo.
Moisala et al. – 2015 – Brain activity during divided and selective attent
Vaidis and Bran – 2019 – Respectable Challenges to Respectable Theory
Jautājums:
Labdien!
Paldies par saistošām lekcijām!
1) Mans jautājums par laika sajūtu. Kādēļ kādu lietu darot, piem., atrodoties med. manipulācijās regulāri, viena epizode 4h, ar laiku sāk likties, ka paiet īsāks laiks (~ 2-2,5h), ar nosacījumu, ka cilvēks neguļ. Līdzīgi ir braucot vienā maršrutā ilgstoši,regulāri-stundu-divas.
2) Otrais jautājums ir par priekšnojautām. Ja mēs visi halucinējam, smadzenes spēj paredzēt notikumus, kādēļ ir cilvēki, kas precīzāk par citiem iepriekš var noteikt notikumu gaitu vai cilvēku reakciju (neiet runa par tuviem cilvēkiem, ko redzam, satiekam ikdienā), it kā “zinu būs tā un tā….tas arī diezgan bieži piepildās”? Vai tās ir attīstītas prasmes? Vai novirze?
Pasniedzēja atbilde:
Labdien!
1) Ietilpīgs jautājums. Laiks dažkārt var subjektīvi šķist ilgāks (negatīvu pārdzīvojumu brīžos, piemēram), vai īsāks. Daudz faktoru ietekme un nav lielas vienprātības par skaidrojojumiem šīm laika uztveres lietām. Te varbūt tāds labs pārskats https://www.psychologicalscience.org/observer/the-fluidity-of-time.
2) Par otru jautājumu, grūti teikt. Iespējams, tas var būt saistīts ar tā saukto “auksto vai karsto lasīšanu”, kad “paredzētājs” izmanto dažādas manipulācijas. https://rationalwiki.org/wiki/Cold_reading.
Jautājums:
Labdien, Edmund!
Ar interesi turpinu klausīties Jūsu lekcijas un, jāsaka atklāti, prātam nav viegli sadzīvot ar jaunajām zināšanām par emociju centru neeksistēšanu. Iepriekšējās teorijas škietami bija gana loģiskas un prātam ērtas gan no izpratnes, gan arī no izskaidrošanas viedokļiem.
Gribu vien precizēt, vai es pareizi sapratu attiecībā par amigdalas lomu emocionālo pārdzīvojumu atcerēšanās jomā. Iepriekšējās teorijas līdz ar emociju centriem postulēja to, ka emocionālās atmiņas tiek glabātas amigdalā.
Iepriekšējos gados veiktie eksperimenti apliecināja, ka, stimulējot atsevišķus smadzeņu apgabalus vai arī tos traumējot, atsevišķas mūsu funkcijas tika vai nu ”ieslēgtas”, vai ”izslēgtas”. Runājot par mūsu spējām, iepriekš tika noteikti runas vadības centri, dzirdes centri, kā arī Penfield noteiktie sensomotorie smadzeņu apgabali.
Vai es pareizi sapratu, ka jaunās teorijas šo arī neapstiprina? Vai tomēr tas attiecināms tikai uz emocijām?
Pasniedzēja atbilde:
Labdien!
Paldies par jautājumiem. Amigdala patiesi nav emociju centrs un kopumā amigdalas funkcijas ir daudz plašākas. Tā aktivizējas arī “neemocionālu” uzdevumu laikā un drīzāk iesaistīta jaunu, nezināmu stimulu apstrādē.
https://www.nbcnews.com/mach/science/three-myths-about-brain-deserve-die-n744956
Jā, kopumā par galvas smadzenēm grūti teikt, ka tur būtu kādi specifiski centri. Drīzāk ir izkliedēti tīklojumi, kas katru reizi nedaudz citādāk organizējoties, var izpildīt visai atšķirīgas funkcijas.
Ieteiktu palasīt kaut ko no mūsdienu neirozinātnes autoriem, piemēram, tās pašas Baretas https://www.amazon.com/How-Emotions-Are-Made-Secret-ebook/dp/B00QPHURT6
Jautājums:
Labdien!
Esmu pirmsskolas skolotāja. Pirmsskolas viena no “top” teorijām un praksēm ir, ka, ja bērns darbina pirkstu smalko muskulatūru (mīca plastilīnu, griež ar šķērēm, šķiro pupiņas utt.), tad palīdz attīstīt runas centrus. Tātad, ja bērnam došu darboties ar rokām, tad viņš labāk runās. To visu pamato ar to, ka, piemēram, darbojoties ar rokām, līdzi kustās lūpas un mēle. Klausoties lekcijas, saprotu, ka smadzenēs nav tādu runas centru, matemātikas centru utt.
Mans jautājums – vai šis, pirkstu smalkā motorika, palīdz attīstīt runu, ir mīts vai patiesība?
Pasniedzēja atbilde:
Sarežģīti par šo spriest, jo jāsaka, kā ir. Trūkst labu pierādījumu, trūkst ilgtermiņa pētījumu ar lielām bērnu izlasēm.
Varētu hipotētiski pieņemt, ka darbošanās ar rokām, visādu lietu darīšana, spēlēšanās kopumā var ietekmēt valodas attīstību – jo gluži vienkārši ir vairāk iemeslu lietot valodu – vairāk objektu manā priekšā, vairāk izdzirdu, kā šos objektus sauc un kā tie saistīti ar citiem objektiem, ko redzu. Taču tiešu saikni starp motorajiem procesiem, kas saistīti ar rokām un valodas procesiem, vislabāk attīsta valodas lietošana. Skaņu lietošana, skaņu dzirdēšana, skaņu saistīšana ar konkrētiem objektiem un lietām. Roku kustības ir tikai kā moderators, kā instruments.
Tā kā es teiktu, ka jebkas, kas bērnam attīsta kustības, darbības, vizuālo un verbālo procesu kopu, ir attīstošs, taču uz valodu visvairāk iedarbojas jebkādas darbības, kas ir valodiskas. Runāšana, dziedāšana, runāšanas, lasīšanas utt. ir tas, kas primāri attīsta valodu. Protams, izņēmumi varētu būt bērni ar dažādiem traucējumiem, tur būtu jāmeklē dažādi atbalstošie/kompensējošie paņēmieni.
Šeit pamatīgs pārskats par to, vai sīkās/lielās motorās darbības saistītas ar jebkuru kognitīvo procesu:
https://www.jsams.org/article/S1440-2440%2814%2900177-7/fulltext#title-footnote-tblfn0050
Te atkal tāds cits sistemātisks pārskats
https://www.frontiersin.org/articles/10.3389/fpsyg.2019.02670/full
Jautājums:
Vai no kognitīvās psiholoģijas viedokļa ir atšķirība starp cilvēkiem, kuri pārsvarā lasa un tiem, kuri pārsvarā skatās (TV, internets)?
Vai ir atšķirība starp cilvēkiem, kuri lieto mūsu rakstu zīmes un tiem, kuri lieto hieroglifus?
Paldies!
Pasniedzēja atbilde:
Labdien!
Paldies par jautājumu. Grūti teikt, neesmu redzējis labus pētījumus, kur tā būtu salīdzināts. To arī būtu sarežģīti salīdzināt, jo gan lasīšanas, gan skatīšanās saturs var būt ļoti dažāds – sākot no zemas kvalitātes līdz pat augstai. Svarīgs būtu biežums, ilgums utt. Varētu hipotētiski pieņemt, ka lasošie būtu vairāk attīstījuši verbālo intelektu, savukārt, pārmērīga TV lietošana varētu būt riska faktors, piemēram, Alcheimera saslimšanai.
https://www.medicaldaily.com/neural-pathways-watching-tv-human-brain-reading-book-389744
Te, manuprāt, interesants raksts par to, kā atšķiras alfabētisku zīmju valodas no citām.
https://kids.frontiersin.org/article/10.3389/frym.2016.00026
Jautājums:
Labdien!
Paldies par iespēju klausīties Jūsu lekcijas!
Piemērs. Ir traucējošs modelis, cilvēkam ir notikuši uztveres traucējumi, trauksme, izdegšana. Ir notikusi ilga atveseļošanās. Kā cilvēks var mainīt šo savu modeli? (Jo drošvien viņš savā prātā, balstoties uz savu pieredzi, atkal var modelēt, konstruēt un prognozēt pārlieku piesardzību un slikto.)
Pasniedzēja atbilde:
Labdien! Paldies par jautājumu.
Izklausās, ka pie šādām grūtībām tāds klasisks paņēmiens, kas tiek pielietots, ir kognitīvi biheiviorālā terapija. Tās mērķis kā reizi ir saskatīt, pamanīt traucējošos modeļus un tad pakāpeniski tos pārstrukturizēt, izmainīt, lai tie ir mazāk apgrūtinoši. Ne vienmēr, ne visiem tā palīdz, bet tas šobrīd ir zināmākais paņēmiens. http://kbt.lv/lat/kognitivi_biheiviorala_psihoterapija
Pašam izmainīt šos modeļus ir teju neiespējami. Ja nu var mēģināt, tad ar visa veida pašrefleksijas metodēm, sākot no dienasgrāmatas, beidzot ar mērķu izvirzīšanu, plānošanu utt. Bet man nav jausmas, cik un vai tas vispār ir efektīvi.
Jautājums:
Sakiet, lūdzu, kas ir meditācija, kuru aicina veikt gan jogotāji, gan mācītāji un mūki – vai tā ir kāda miega stadija, vai prāta darbības treniņš, un, vai taisnība, ka, trenējot meditāciju, mēs vienkārši trenējam meditāciju, un vairāk neko citu?
Pasniedzēja atbilde:
Labdien!
Paldies par jautājumu. Meditāciju jautājumos nebūšu ļoti zinošs. Ar šo meditāciju lietu ir sarežģīti, jo ir daudz, dažādu tehniku, tās nav salīdzināmas, līdz ar to labu pētījumu, kas pateiktu, vai tur kaut kas ir efektīvs, ir maz.
Pielieku divus rakstus, kas varbūt palīdz kaut ko izzināt vairāk.
2. The limited prosocial efects of meditation: A systematic review and meta-analysis
Jautājums:
Vai mūzikas terapijai, mākslas terapijai un citām līdzīgām terapijām arī ir tikai iedomāta ietekme uz veselību un attīstību un kognitīvajām spējām?
Pasniedzējas atbilde:
Labdien!
Paldies par jautājumu. Tā viennozīmīgi nevar atbildēt, jo Jūsu pieminētās terapijas var būt tik dažādas metodes, ar ļoti dažādu iedarbību, saturu, ilgumu un tikpat liela variācija ir uz to, kam būtu jāmainās. Vai tie ir konkrēti traucējumi, vai vispārīgā veselība, vai tāda vai citāda vecuma, izglītības u.c faktoru grupa.
Kaut kāda ietekme varbūt arī ir konkrētos gadījumos, taču tad noteikti ir nākamais jautājums (ko reti kāds uzdod) – cik liela ietekme? Cik liela tā ietekme ir, lai runātu par metodes efektivitāti. Varbūt ietekme arī ir, bet tā ir tik niecīga, ka tā nepārspēj kārtīgu miegu, svaigu gaisu un citas lietas.
Es nebūšu liels speciālists par šīm lietām, terapiju veidi un ietekme uz veselību nav mana kompetence. Ja nu es meklētu pierādījumus, es tos meklētu neatkarīgu pētnieku datu bāzēs, kas tiešām godīgi mēģinājuši analizēt dažādos griezumos dažādas metodes.
Viens no tādiem prominentiem avotiem, kas patiešām ir neatkarīgs un kura reputācija ir laba, ir šī organizācija. https://www.cochrane.org/evidence
Tur ir labs meklētājs, kurā var ierakstīt interesējošos atslēgas vārdus, piemēram “music therapy” vai citus. Un tad skatīties, kādi tur nāk ārā rezultāti.
Piemēram, šāds: https://www.cochrane.org/CD004517/DEPRESSN_music-therapy-depression
Jautājums:
Labdien!
Paldies par lekcijām. Saistoši un interesanti.
Vai ir iespējams uztrenēt uzmanības noturību un uzmanības pārslēgšanas ātrumu?
Vai ir kādi īpaši paņēmieni un vingrinājumi (kas jādara, lai uzlabotu), kā arī pētījumi par uzmanības spēju trenēšanu vai uzlabošanu?
Pasniedzējas atbilde:
Labdien!
Paldies par jautājumu.
Jā, ir iespējams un tādā ziņā mūsu galvas smadzenes ir ar lielu potenciālu. Cita lieta, ka katram indivīdam, noteiktā vecumā un pie noteiktiem citiem demogrāfiskajiem faktoriem, ir sava kapacitāte, tā sauktie “griesti”. Nevaram pārsniegt savu iespēju robežas.
Bez tam jāņem vērā, ka uzmanība nav viens “muskulis” prātā, bet viens no procesiem, kas cieši saistīts ar atmiņu, vadības funkcijām un citiem svarīgiem faktoriem, piemēram, afektīvajiem (piemēram, vai man ir patīkami ilgstoši noturēt uzmanību un es varu tolerēt nepatīkamo spriedzi).
Īpaši paņēmieni nav, jo uzmanības prasmes vislabāk attīstāmas tajā lietā, nodarbē, darbībā, kurā tas nepieciešams. Iespējams, tur jāapsver izmantot dažādas uzmanības noturības tehnikas, stratēģijas utt. Piemēram, ja tas nepieciešams sportā, tad jāmeklē, kas tieši tur ir darāms, optimizējams un trenējams. https://www.oxfordreference.com/view/10.1093/oi/authority.20110803095432779
Jautājums:
Labdien!
Pēc stāstītā saprotu, ka pašlaik aktuālā teorija ir tāda, ka cilvēks atbilstoši savai līdzšinējai pieredzei prognozē nākotni, un, ja prognoze šķiet kaut kādā veidā bīstama, cilvēks kļūst emocionāls ar mērķi labāk sagatavoties “bīstamajai” situācijai nākotnē.
Ja cilvēkam nav adekvātas pieredzes, nonākot nepierastā situācijā (piemēram, uz tā paša skrejceliņa 🙂 ), viņš kļūst emocionāls un vēlas izkļūt no šīs situācijas.
Mans jautājums ir tāds, ja jau reakcijas un emocijas ir saistītas tīri ar līdzšinējo pieredzi, kādā veidā, piemēram, tās pašas depresijas, var ārstēt ar medikamentiem?
Otrs jautājums – kāpēc vienādos apstākļos auguši cilvēki (piemēram, brāļi), kuriem ir stipri līdzīga pieredze, uz nepierastām situācijām reaģē krasi atšķirīgi?
Jau iepriekš pateicos par viedokli!
Pasniedzēja atbilde:
Labdien!
Paldies par jautājumu.
Tā varētu pieņemt. Ar “kļūst emocionāls” varētu saprast, ka cilvēka prognostiskie modeļi kļūst neprecīzāki (iespējams ar noslieci uz negatīvu iznākumu, kas būtu skaidrojams ar evolucionāru perspektīvu – ja ir šaubas, neziņa, situācija, kurā nav zināms zinākums, labāk prognozēšu negatīvu iznākumu, tā iespējami pasargājot ķermeni no zaudējumiem).
Depresijas traucējumu ārstēšana ar medikamentiem ir visai ierobežota. Rupji sakot, tikai pusei palīdz un ilgtermiņā arī nekādi izcilie efektivitātes rādītāji nav. Acīmredzot farmokoloģiskie preparāti kaut ko mediē, kaut ko bremzē, kavē vai rosina un tas atvieglo depresijas traucējumu simptomātiku.
Te var atrast tos sistemātiskos pārskatus, kas ir augstas kvalitātes.
https://www.cochranelibrary.com/search meklētājā ierakstiet “depression antidepressants” un tad var pētīt dažādus rezultātus.
https://www.cochranelibrary.com/cdsr/doi/10.1002/14651858.CD010557.pub2/full?highlightAbstract=antidepressants%7C*depression%7Cantidepress
Par brāļu, dvīņu un vienā ģimenē uzaugušu cilvēki atšķirībām – plašs pētījumu lauks. Vienā vārdā – ģenētikai kombinējoties ar tomēr dažādām situācijām, veidojas salīdzinoši atšķirīgi personības profili, kas savukārt veido atšķirīgus uzvedības modeļus.
Jautājums:
Paldies par lekciju! Mēģinu pamazām aptvert dzirdēto, kas reizēm maniem neironiem liek atvienoties.
Vēlējos palūgt Jūsu viedokli par jau pieminētajām interocepciju, intuīciju un zemapziņu.
1) Kā tiek skaidrota intuīcija un kādas ir tās attiecības ar apziņu? Vai tas ir tāds kā efektīvāks, enerģiju ietaupošāks lēmumu pieņemšanas veids nekā apziņa? Vai apzinātai domāšanai un intuīcijai vispār ir būtiska atšķirība?
2) Kā saprotu, psihoanalīzes uzstādījums par zemapziņu ir noraidīts. Kāds šobrīd ir apziņas un zemapziņas attiecību skaidrojums? Man ir grūti saprast, kur atrodas lielākā daļa cilvēkam pieejamās informācijas, ja tikai neliela tās daļa atrodas apziņā.
3) Vai teorētiski, uzlabojot interocepcijas spējas (piemēram, ar koncentrēšanās meditācijas palīdzību, kurā tiek skenētas ķermeņa sajūtas), tādējādi uzlabotos arī prognozēšanas precizitāte?
Pasniedzēja atbilde:
Labdien!
Paldies par jautājumiem. Es vēlētos, kaut man uz tiem būtu labas atbildes. Samērā jauna teorija un maz par to zināms, maz no tās atvasināms.
1) Te droši vien svarīgi saprast, kas tiek saprasts ar vārdu “intuīcija”. Manā uztverē tā ir visa mana iepriekšējā pieredze (ja vēlamies – ilgtermiņa atmiņa), kurai es varu piekļūt un izmantot, lai prognozētu nākotnes notikumus, rīkotos ar to saskaņā vai pret. Cita lieta, ka varbūt mana “intuīcija” satur kaut kādus modeļus, kas ir automātiski, pieejami ātrai reakcijai un tāpēc nav laika par tiem kaut ko apsvērt apziņā. Tikpat labi mēs varētu teikt, ka “intuīcija” ir tāds kā interocepcijas apzīmējums. Proti, kaut kas notiek un cilvēki saka “es intuitīvi jūtu, ka būs kaut kas ne tā”, ar to sakot, ka vārdiem to neizteik, bet sajūtu līmenī jūtamas briesmas. Tādējādi mēs varētu teikt, ka cilvēks kaut ko sajūt ķermenī, kaut kādus bridinājumu signālus. Mēdz vēl teikt, “es jūtu ar aknām, ka kaut kas nav labi”, angliski saka “gut feeling”. Te par šo viens raksts https://link.springer.com/chapter/10.1007/978-3-319-50924-2_31 (tur arī pieejama lejupielādei visa grāmata)
2) Informācija pieejama ilgtermiņa atmiņas sistēmās (semantiskās, epizodiskās, motorās) un apziņā tiek “ievietota” situatīvu vajadzību pēc. Psihoanalīzes uzstādījums jau nekad nav bijis teorētisks modelis, bet skaists pieņēmums, ko nevar nedz pārbaudīt, nedz noliegt. Citiem vārdiem sakot, tas nav zinātnisks modelis, tāpat kā pieņēmums par dievu, paradīzi vai elli. Jebkurā gadījumā nevienam nav izdevies atrast kaut kādus neirālus korelātus tādai apziņas struktūrai, par kādu proponēja analītiķi.
3) Man grūti spriest par to, kādas tieši metodes varētu uzlabot interocepcijas spējas (te viens raksts par precizitāti kā tādu https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5062093/), taču tīri hipotētiski varam pieņemt, ka precizitāte var uzlaboties tad, ja prognozētais modelis saskanēs ar piedzīvoto modeli. Jo vairāk nekļūdīgu prognožu, jo modeļi kļūs ticamāki. Iespējams, tur varētu būt palīdzošas tādas pašrefleksijas metodes kā meditācijas un citas tehnikas. Vismaz tas izklausās gana loģiski un saprātīgi. Te man liekas par to ir labs raksts https://www.frontiersin.org/articles/10.3389/fpsyg.2019.02012/full
Jautājums:
Godātais lektor Edmund!
Ārkārtīgi pateicos par Jūsu vērtīgajām lekcijām, jo īpaši par bagātīgo zinātniskā pamatojuma klāstu. Nenoliegšu, ka līdz šim man zināmie teorētiskie pieņēmumi tika sagrauti, kas savukārt ļāva patiesi iedziļināties un Jums piekrist par izplatītāko mītu stereotipiskiem pieņēmumiem vēl arī šobaltdien, kad dažādās zinātņu nozares ir spērušas ievērojamus soļus zinātnisko pētījumu atklājumu laukā smadzeņu darbības izpētē. Tad nu par pēdējo.
Piektajā lekcijā Jūs pieminējāt depresiju kā vienu no viszināmākajiem garastāvokļa traucējumiem, kuru ārstēšanā pielietotie psihofarmokoloģiskie līdzekļi tā īsti nepalīdz, bet, kā ir ar pētījumiem neirostimulācijas pielietošanā, kas paredz smadzeņu stimulēšanu ar elektrodu palīdzību, ko savulaik aizsāka psihiatrs Roberts Hīts pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados un pašreiz turpina mūsdienu neirozinātnieki pasaulē, atklājot pozitīvus rezultātus (un ne tikai depresijas gadījumos)?
https://www.unc.edu/posts/2019/03/12/brain-stimulation-improves-depression-symptoms-restores-brain-waves-in-clinical-study/
Pasniedzēja atbilde:
Labdien!
Paldies par jautājumu.
Taisnības labad būtu jāsaka, ka datu par dažādu metožu efektivitāti ir daudz, dažādi, bet tādi labi, augstas kvalitātes dati (randomizēti, dubultakli, ar kontroles grupu un placebo kontroli) ir ļoti, ļoti maz (bez pārspīlējumiem). Runājot par tādas vai citas metodes efektivitāti, vienmēr ir jāuzdod jautājums par efekta lielumu un efektivitāti konkrētās klīniskās grupās un konkrētiem traucējumiem. Otra lieta – depresijas traucējumi ir heterogēni. Nav vienas vai dažu depresiju, ir simtiem, ja ne tūkstošiem profilu. Tāpēc metodēm arī būtu jāatbild uz katru traucējumu paternu.
Par smadzeņu stimulāciju – lai arī TMS un TMSd ir daudzsološanas metodes, rezultātu pagaidām ir gaužām maz, lai spriestu par efektivitāti. Pētījumi ir (tostarp Jūsu minētais), taču pamatā tie ir vājas kvalitātes, nelielu izlašu pētījumi, pēc kuriem nevar vispārināt.
Lai noskaidrotu metožu derīgumu, efektivitāti un vispār tādu kā “state of art”, izmantoju Kokreina bibliotēku, kurā ir labs meklētājs un var uzzināt pēdējos sistemātiskos pārskatus par dažādu metožu efektivitāsti.
https://www.cochranelibrary.com/cdsr/doi/10.1002/14651858.CD003493/full?highlightAbstract=transcrani%7Ctranscranial
Jautājums:
Labdien!
Runājot par ķermeņa ietekmi uz emocijām, kā ir ar hormonu ietekmi? Nav noslēpums, ka grūtnieču emocijas ir grūtāk valdāmas, tāpat arī, iespējams, vismaz daļēji, hormonālās pārmaiņas var izskaidrot pusaudžu uzvedību. Visticamāk, kaut kāda ietekme ir, bet man ļoti interesants liekas tas mehānisms, kā tieši šī ietekme notiek?
Pasniedzēja atbilde:
Labdien!
Paldies par jautājumu. Sarežģīts, man maz zināms. Varu tikai ieteikt dažus pārskata rakstus, kuros, iespējams, atradīsiet sev nepieciešamās atbildes vai norādes, kur tālāk to meklēt.
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC6422548/
https://nobaproject.com/modules/hormones-behavior
https://www.nature.com/subjects/hormones
Jautājums:
Sveiki!
1) Kāda ir šībrīža nostāja attiecībā uz intelekta veidiem – fluīdo un kristalizēto intelektu? Vai jaunākās zinātniskās nostādnes apstiprina, ka eksistē tāds ‘vispārīgais’ intelekts, kas nosaka spējas risināt jaunas, vēl nesastaptas problēmas, balstoties uz loģiku un sakarību pamanīšanu? Pretstatā kristalizētajam intelektam, kas balstās uz iemācītām prasmēm, pieredzi?
2) Saistīts jautājums – 2. lekcijas slaidos ir atsauce uz pētījumu, ka šaha spēlēšana un mūzika būtiski neietekmē vispārīgās kognitīvās spējas. Slaidā ir tabula – vai tie ir korelācijas koeficienti? Man savulaik mācīja, ka 0.2-0.4 ir vāja korelācija, 0.4-0.7 vidēji spēcīga un virs 0.7 spēcīga. Tabulā vairāki rādītāji ir starp 0.3-0.4. Vai tas nav interpretācijas jautājums? Man, piemēram, šie skaitļi izskatās visnotaļ pozitīvi. 🙂 Jā, saikne nav stipra, tomēr tā pastāv. Ja šīs aktivitātes kombinē ar citiem pozitīvi ietekmējošiem faktoriem (labs miegs, atbalstoša ģimene u.c.), kopējam pozitīvajam efektam vajadzētu būt gana lielam.
Ļoti priecāšos par atbildi
Pasniedzēja atbilde:
Labdien!
Paldies par jautājumiem.
1) Par pirmo labi nemācēšu atbildēt. Diemžēl neesmu pasekojis līdzi nu jau teju 60 gadus vecajai Ketela teorijai par kristalizēto un fluīdo intelektu. Noteikti būtu vērts skatīties jaunāku teoriju virzienā, piemēram, https://en.wikipedia.org/wiki/Cattell%E2%80%93Horn%E2%80%93Carroll_theory
Un tomēr, jāsaka, ka intelekta teorijas ir visai plašas konceptualizācijas un praktiskie mērījumi kopumā nespēj izskaidrot vairāk par pusi no tā, ko cilvēks dara dzīvē. Un kā vēsta vienas zinātniskas publikācijas virsraksts: “Intelekts ir tas, ko mēra intelekta testi”. Tā teikt, diezgan mākslīgi uzkonstruēts koncepts. Pielieku šo publikāciju.
“Intelligence Is What the Intelligence Test Measures. Seriously“
No tādiem labiem pārskatiem ieteiktu ši izdevumu: Goldstein, S., Princiotta, D., & Naglieri, J. A. (Eds.). (2015). Handbook of Intelligence: Evolutionary Theory, Historical Perspective, and Current Concepts. Springer New York. https://doi.org/10.1007/978-1-4939-1562-0
2) Tie nav korelāciju koeficienti, tie ir efekta lielumi, kas izteikti ar Koena d (https://www.simplypsychology.org/effect-size.html#:~:text=Cohen%20suggested%20that%20d%3D0.2,if%20it%20is%20statistically%20significant). Tādējādi 0,2 ir niecīgs efekts, 0,4 ir neliels efekts. Tiek pieņemts, ka vērā ņemams efekts ir vismaz no 0,8, bet tas ir ļoti relatīvi un atšķiras sfērās. Skaitlis nozīmē, par cik atšķiras otra mērījuma vidējie rādītāji un 0,2 ir viena piektā daļa no vienas standartnovirzes. Tātad 4/5 nav nekādas atšķirības. Pielieku to rakstu, ko izmantoju slaidiem, izlasiet, novērtējiet autoru piedāvāto skepsi. Tas, protams, ir tikai viens raksts.
“Does Far Transfer Exist? Negative Evidence From Chess, Music, and Working Memory Training “
Problēma ir tajā, ka mīts par to, ka šaha spēlēšana vai mūzikas stundas atstāj ietekmi uz matemātiku, valodām vai citām mācībām, balstīts vecos, sliktas kvalitātes pētījumos. Kuros nebija kontrolgrupu, kuros nebija placebo kontroles un kuros vispār nebija eksperimentālas ietekmes. Korelatīvi pētījumi mums diemžēl nepasaka nedz ietekmes virzienu, nedz citu faktoru ietekmi (piemēram, ka jau sākotnēji bērni, kuri apgūst mūziku vai spēlē šahu, ir ģenētiski predisponētāki utt.).
Jautājums:
Labdien!
Paldies par lekcijām, un īpašs paldies par mītu atmaskošanu un ieskatu nākotnē.
Vēlējos vaicāt, vai cilvēks var ietekmēt sava prāta prognostiskos modeļus un tādā veidā, mainīt attieksmi vai savu rīcību?
Paldies!
Pasniedzēja atbilde:
Labdien!
Ja prognostiskās kodēšanas modelis ir spēkā un atbilst realitātei (pagaidām tā ir laba teorija, ar nepietiekošu skaitu pētījumu, lai varam būt droši), tad principā mūsu prāts tā darbojas. Tas ir – tas nemitīgi cenšas uzlabot prognostiskos modeļus, lai nākotnē samazinātu ķermeņa enerģijas izmaksas. Cita lieta – varbūt šie modeļi nav pietiekoši adaptīvi un ir orientēti uz bioloģiskiem mērķiem (saglabāt enerģiju, izdzīvot utt.), taču nesaskan ar sociāliem mērķiem (piemēram, būtu veiksmīgam, vienmēr priecīgam utt.). Tādējādi prognostisko modeļu izmaiņa var nebūt vienkārša (piemēram, ir ļoti grūti pašam sev izmainīt kādas dziļākas pārliecības vai ilgus uzvedības ieradumus). Varbūt noder šis raksts tālākai izpētei: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3848896/
Vēl viens intersants aspekts, kā domāt par iespēju “ietekmēt” jeb izmainīt savus prāta modeļus, ir tāds, ka cilvēks nedomā, lai kustētos. CIlvēks kustās un no tā rodas domāšana, domas. Prāts palīdz apkalpot cilvēka kustēšanos, dzīvošanu, nevis otrādi. Par šo ir laba grāmata (pielieku lekciju, kur rakstniece par to stāsta): https://www.youtube.com/watch?v=gmc4wEL2aPQ
Jautājums:
Man interesē, kā emocionālas un/vai fiziskas traumas ietekmē mūsu domāšanu un prognozēšanas mehānismu. Ir teorijas, ka bērnības traumas (atstāšana novārtā, sodīšana) ietekmē visu dzīvi – depresijas risks, trauksme, sliktākas spējas mācībās utt. Līdz šim situāciju, kad bērns vai jaunietis “trako”, nespēj koncentrēties ir ar uzvedības problēmām, skaidroju kā cīņu par izdzīvošanu, pat ja reāli šādu briesmu nav. Proti, situācijā darbojas amigdala, savukārt daļas, kas atbild par spriestspēju, domāšanu, darbība ir traucēta, “atslēgusies”.
1) Kas tieši notiek trauksmes laikā? Kāpēc tā atkārtojas? Kāds mehānisms to nosaka?
2) Vai ir ticami pētījumi par bērnības emocionālo traumu sekām – attīstības traucējumiem?
Pasniedzēja atbilde:
Šis ir grūts jautājums, jo nav tādu pētījumu, kurā būtu longitudināli (sekojot daudzus gadus vieniem un tiem pašiem indivīdiem) noskaidrots, kā traumatiska pieredze ietekmē domāšanas, kognitīvos modeļus. Varam tikai minēt vai izvirzīt hipotēzes, balstoties uz korelatīviem pētījumiem jeb šķērsgriezuma pētījumiem, kuru netrūkst.
Domāju, ka mūsdienās vairs nav vērts dalīt galvas smadzenes domājamās daļās un amigdalā (kļūdaini uzskatīts kā emociju centrs), tas neatbilstu šodien zināmajam. Tādu centru vai reģionu, kas nošķirti atbildētu par emocijām un domāšanu, nav.
Skaidrs, ka ķermeņa, organisma būtiskākais uzdevums ir izdzīvot tajos apstākļos, kuros atrodas. Lai izdzīvotu, ir jāpielāgojas jeb jāadaptējas. Pārsvarā lielākā daļa bērnu labi adaptējas, ja vidē ir tam atbilstoši nosacījumi (drošība, saprotoši, pacietīgi un atbalstoši pieaugušie), un adaptācijas vajadzība nav paaugstināta distresa apstākļos. Daļai bērnu šī adaptācija norit lēnāk, grūtāk un noteiktos gadījumos nepieciešama dažādu speciālistu palīdzība.
Lūk, raksts par šiem iespējamajiem mehānismiem pie dažādiem mentāliem traucējumiem, tostarp trauksmi: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5062093/
Un par garastāvokli: https://www.cambridge.org/core/journals/psychological-medicine/article/what-is-mood-a-computational-perspective/5FA0177A965FF3EE01D4AA5C09C0A2A5/core-reader
Vienkāršu skaidrojumu šim nav un nevar būt.
Jautājums:
Kā zinātniski varētu izskaidrot “apzinātos sapņus”? T.i., stāvokli, kad cilvēks sapņo, piemēram, redz scenāriju, saprot, ka rezultāts nav apmierinošs, un apzināti atgriežas scenārija sākumpunktā, lai konkrēto situāciju izdzīvotu vēlreiz, tikai ar uzlabotu scenāriju. Turklāt, sapņa laikā pamostoties, atverot acis, saprotot, ka tas bija sapnis, taču uzreiz ieslīgstot atpakaļ sapnī.
Vai arī, kā no zinātnes puses izskaidrot, ja sapņa laikā cilvēks saprot, ka sapņotais jau ir redzēts, un ir sapratne, ka tas ir sapnis, bet sapņošana turpinās?
Pasniedzēja atbilde:
Iespējams, Jūs domājāt tā saukto “lucid dreaming” fenomenu, ko pat nezinu, kā latviski iztulkot. Iespējams, nomoda sapņi. Lūk, pāris saites, kas varbūt var sniegt kādu interesantu domu šajā sakarā:
https://www.sleepfoundation.org/dreams/lucid-dreams
https://www.frontiersin.org/articles/10.3389/fpsyg.2019.02585/full
Jautājums:
Ja šībrīža izpratne saka, ka nav smadzeņu centru, kā tiek skaidroti tādi gadījumi kā, piemēram, Pinē (Phineas P. Gage) un daudzi citi, kur konkrētu galvas smadzeņu bojājumu rezultātā mainījās konkrēti cilvēka personības aspekti, vienas funkcijas zaudējot, bet citas neskarot? Apgalvojums, ka visos procesos piedalās praktiski visi smadzeņu apgabali, neapgāž pieņēmumu, ka kādi konkrēti apgabali ir kritiski, lai šīs konkrētās funkcijas vispār varētu notikt, savukārt citi, lai arī piedalās, ir pakārtoti.
Pasniedzēja atbilde:
Tas, kā darbojas smadzenes un kādi ir tie darbības mehānismi, vēl joprojām ir maz izzināts un saprasts jautājums. Tomēr pēdējo desmitgažu atklājumi lielākoties liek domāt, ka smadzenēs nav “centru” un tās darbojas, ja tā var izteikties, decentralizēti. Vienlaikus, dažādiem reģioniem sadarbojoties, veidojas tā sauktās kognitīvās funkcijas. Viens un tas pats reģions, lauks, neirālais savienojums var kalpot dažādu funkciju realizēšanā.
Pinē gadījums patiesi nav pretrunā ar to, jo viņam izmainījās konkrēti personības aspekti. Taču Pinē gadījums ir salīdzināms ar citiem līdzīgiem gadījumiem, un te sākas pārsteigumi. Jo izrādās, ka pie vienādām traumām, vienos un tajos pašos galvas smadzeņu reģionos rodas pilnīgi atšķirīgi kognitīvie deficīti. Tādējādi var arī teikt, ka konkrēti reģioni var būt kritiski kādas funkcijas nodrošināšanā, taču ne izslēdzoši un ekskluzīvi.
Te, manuprāt, lielisks raksts, kurā par to tiek labi diskutēts.
Jautājums:
Vai Jūs varētu, lūdzu, sniegt savu komentāru par manu uzskatu attiecībā uz mītu, ka izmantojam tikai 10 % savu smadzeņu?
Manuprāt, runa ir nevis par 10 % smadzeņu masas, kas fiziski tiek izmantota, bet gan par 10 % smadzeņu potenciāla. Proti, ka tās darbojas ar tādu kā “filtru”. Apziņa, kas varētu būt mūsu prāta “filtriem” neaptverama. Iespējams, katrs esam sapnī piedzīvojuši to izjūtu, kad bez parastajiem stimuliem vienkārši ZINĀM (tā nav intuīcija vai minējums, bet absolūta apziņa), kas notiek ārpus mājas vai ka kaut ko labāk neaiztikt, jo sekas būs sliktas. Tā apziņa, kas nav saistīta ar ārējiem sensoriem, bet kas izrādās patiesa. Varbūt to varētu saukt par vēl vienu maņu?
Manu uzskatu varētu skaidrot arī teiciens, ka domām ir spēks, ideja, ka ar prātu mēs spētu pārvietot kalnus (citējot Bībeli, vienīgais, kas no mums tiek prasīts, ir ticība).
Saprotu, ka Jūsu lekcijas ir zinātniskas un šāds uzskats varētu izklausīties kā fantastika, jo, zinātniski skatoties uz smadzenēm, redzam, ka izgaismojas viss nevis tikai 10 %, un tādēļ spriežam, ka darbojas visas smadzenes. Bet kā izmērīt potenciālu, lai teiktu, ka 10 % ir tikai mīts?
Pasniedzēja atbilde:
Es to komentēju no šaurāka skatupunkta, proti, no kurienes tāds teiciens par 10 % potenciālu vispār radies. Te vairāk par šī mīta vēsturi.
Jā, protams, uz to var lūkoties arī kā uz tādu potenciālu, par ko savulaik runāja humānisti Abrahāms Maslovs, Karls Rodžers un citi. Viņi gan nerunāja par kādiem procentiem, bet par to, ka katram cilvēkam ir pieejams liels radošuma un intelektuālais potenciāls, ko ne katrs dažādu iemeslu dēļ izmanto. Man to grūti komentēt, jo tāds potenciāls nav izmērāms. Vai arī nav zināms, kā to izmērīt.
Jautājums:
Kā Jūs, orientējoties kognitīvo zinātņu pētījumos, interpretētu ideju par cilvēka domu spēku, kā tas tika atspoguļots filmā “The Secret”? Respektīvi, vai prognostiskie modeļi darbojas arī ilgtermiņā kā, piemēram, ja es vēlos kļūt par miljonāru un pēc X gadiem šis sapnis piepildās?
Pasniedzēja atbilde:
Šo man būs grūti komentēt, jo neesmu redzējis to filmu. Dzirdējis par to esmu, taču man nav viedokļa. Domāju, ka prognostiskie domāšanas modeļi īsti nav tieši attiecināmi uz tādām kā cilvēku iecerēm, plāniem un gaidām.
Jautājums:
Pavisam īsi pieskārāties panika lēkmēm. Vai varat, lūdzu, pastāstīt sīkāk, kāpēc tās rodas no smadzeņu darbības viedokļa?
Pasniedzēja atbilde:
Neesmu kompetents trauksmes traucējumu sfērā, varu tikai īsi nokomentēt, kā to saprotu. Mūsu prāts (galvas smadzenes) nepārtraukti interpretē to, kas notiek ķermenī un ārējā vidē – vai viss ir saskanīgi utt. Krietnu daļu signālu smadzenes saņem no ķermeņa (milzum daudz iekšējo sensoru par ķermenī notiekošo) un interpretē, skaidro (Vai kaut kas jāmaina?). Ja galvas smadzenes no sirds saņem informāciju, ka tā darbojas ātrāk, attiecīgi paaugstinās vispārējā ierosa, uzbudinātība, sašaurinās citi procesi utt. Taču panikas lēkmju gadījumā (vairumā trauksmes traucējumu gadījumu) mehānisms, kas interpretē ķermenī notiekošo, dara to neprecīzi, nepareizi. Lai arī sirds darbība ir normāla, prāts to interpretē kā ātrāku un līdz ar to izmaina arī citu sistēmu darbību (elpošanu utt.). Tādējādi sanāk tāda kā “viltus trauksme” jeb neobjektīvas bailes, kas izraisa ļoti nepatīkamas sajūtas.
Šajā rakstā par to detalizētāk.
Jautājums:
Pedagoģijā ir novērota tā saucamā “viena pirksta” paaudze – aizvien vairāk bērniem ir traucējumi valodā, uzmanības noturēšanā un atmiņas uzturēšanā. Par iemeslu min viedierīces un neattīstītu sīko motoriku. Vai nav tā, ka jaunā paaudze degradējas un attālinās no realitātes, jo mākslīgā vide nespēj pilnvērtīgi kairināt visas mūsu maņas?
Pasniedzēja atbilde:
Grūts jautājums. Tiešā veidā pētījumi to neparāda – kognitīvās spējas (piemēram, atmiņa, uzmanība) jaunākajām paaudzēm nav pasliktinājušās (cilvēku spējas nevar tik ātri pasliktināties vai mainīties; evolūcijas procesu izmaiņas novērojamas daudzu gadu tūkstošu griezumā, ne dažu desmitu). Drīzāk ir mainījušies informācijas lietošanas ieradumi. Kā tas ietekmē (ietekmēs) cilvēku spējas domāt, droši vien rādīs laiks. Bet kopumā – pētījumi rāda, ka ar katru nākamo paaudzi vidēji (uzsveru, vidēji) populācijas intelekta spējas pieaug nevis mazinās.
Jautājums:
Cik zinātniski pamatota ir ekstrasensorika? Aizvien vairāk tiek pierādīts, ka ir indivīdi, kuriem šādas spējas piemīt. To izmanto ne tikai šamaniskās un zīlēšanas, vai pareģošanas darbībās, bet arī pilnīgi oficiāli policijas un militārajām vajadzībām. Savukārt cilvēki, kuriem ir šīs augstās jutības spējas, apgalvo, ka tās ir ne tikai ģenētiski piemītošas, bet arī iegūstamas.
Pasniedzēja atbilde:
Par šo man grūti spriest. Nezinu nevienu labu publikāciju, kurā būtu neatspēkojami pierādīts, ka pastāv tāda ekstrasensorika, plašāk saukta arī par parapsiholoģiju (kas nav zinātne).
Drīzāk sliektos domāt, ka ir cilvēki, kuriem ir ievērojama un dziļa pieredze kādā tēmā, līdz ar to viņiem izveidojusies laba intuīcija nojaust par kādām lietām.
Jautājums:
Kad lekcijā rādījāt attēlus, kur bija jāmēģina noteikt, kas tas ir, manas atbildes atskanēja instinktīvi, lai gan tās lietas tur neredzēju. Nevaru pateikt, kāpēc, jo “ieraudzīju” tikai tad, kad parādījāt attēlu, tomēr kaut kāda smadzeņu daļa, izrādās, atbildi jau zina. Vai tas varētu būt saistīts ar autismu un tam piedēvēto lielāku spēju uztvert detaļas, kā arī labāk apstrādāt vizuālo informāciju?
Pasniedzēja atbilde:
Mans minējums ir, ka dažiem cilvēkiem varētu būt labāk “uztrenēta” vizuālās uztveres sistēma un tiem labāk rodas prognozes par neskaidriem stimuliem.
Jautājums:
No Jūsu otrajā lekcija teiktā izriet, ka mūsdienu izglītības reforma ar akcentu uz caurviju prasmēm nedos paredzētos rezultātus un vispārējias izglītības līmenis tikai kritīs, jo konkrētas lietas no programmas ir izņemtas, bet viss, kas paliek, ir tikai kaut kā saistīts ar konkrētajām prasmēm. Ja tas jau ir zināms, tad jauna reforma ir drīzāk vērsta uz vispārējā izglītības līmeņa pazemināšanu? Vai mūs uztverē vecas idejas un mīti dominē tik ļoti, ka eksperti un valsts līmenī strādājošie par to nezina? Vai arī šajā jomā nekonsultējas ar ekspertiem?
Pasniedzēja atbilde:
Ne gluži tā to biju domājis. Cik zināms no pētījumiem pasaulē, izglītības sistēmās, kurās tiek ieviesta kompetenču pieeja, daļa satura tiek mazāk akcentēta, jo apjoms ir tik liels, cik viens skolēns var iemācīties. Manuprāt, tas ir labi, ja pamīšus zināšanām tiek apgūtas arī prasmes tās lietot ārpus skolas.
Jautājums:
Par kādu vecumposmu varētu teikt, ka, sākot ar to, skolēns apgūst priekšmetu tiešsaistē maksimāli labi un kādā vecumposmā tam nav jēgas?
Pasniedzēja atbilde:
Neesmu sastapis tādus pētījumus, jo laikam vēl par maz laika, lai izpētītu, kas notiek attālinātajā mācību procesā. Domāju, ka rezultāti varētu būt gana atšķirīgi atkarībā no klases lieluma. Ja klātienē tas nav tik izšķirīgs jautājums, tad attālinātajā procesā skolotājam varētu būt daudz grūtāk sniegt tūlītēju atgriezenisko saiti katram. Tādējādi varētu domāt, ka jaunākajās klasēs, kad skolēnam vēl nav gana labas pašvadītas mācīšanās prasmes, viņam varētu būt daudz grūtāk apgūt priekšmetu attālināti. Bet tas, protams, ir tikai mans pieņēmums.
Jautājums:
Kāda, Jūsuprāt, varētu būt atbilde jauniešiem (un ne tikai) uz jautājumu: “Kādēļ man šis vai tas ir jāmācās, ja tas ir pieejams internetā, vai to daudz ātrāk var izdarīt ar kādas ierīces palīdzību (piemēram, kaut vai tas pats kalkulators, kāpēc mācīties veikt aprēķinus, ja tos ātri un viegli var veikta ar kalkulatoru vai matemātisko aprēķinu aplikācijām)”?
Pasniedzēja atbilde:
Šis nav viegli, jo droši vien tā sajūta, ka zināšanas viegli atrodamas, pieejamas ir daudz spējīgāka nekā kāda skolotāja paustais. Es droši vien skaidrotu, ka dziļas zināšanas un labas prasmes tās ātri lietot nevar iegūt, sameklējot internetā. Piemēram, es nevaru iemācīties labi braukt ar velosipēdu vai automašīnu, iegūglējot un ātri paskatoties, kā to dara citi. Tāpat ar matemātiskām prasmēm – es tās nevaru ātri apgūt, paskatoties Vikipēdijā vai “YouTube”. Rēķināšanas prasmes jāveido ilgi, un tamdēļ arī skolas dotie uzdevumi, vingrinājumi palīdz izveidot pamata prasmes. No otras puses, protams, ir zināšanas, fakti, kurus patiešām varam ātri atrast, ja tas ir nepieciešams.
Jautājums:
Vai, Jūsuprāt, Vatikāns tiešām ir tāds subjekts, kam vajadzētu atvēlēt izstrādāt ētikas kodeksu mākslīgā intelekta sistēmu darbībai?
Pasniedzēja atbilde:
Tas gan vairāk ir politisks jautājums, un man nav labas atbildes uz to. Pieņemu, ka mākslīgā intelekta sistēmai būtu jāzina viss, kas ir un bijis cilvēkiem svarīgs. Es diemžēl neesmu izpētījis un sapratis, kas ir tās Vatikāna rekomendācijas attiecībā uz MI ētikas kodeksu.