Septītās lekcijas jautājumi un atbildes
Jautājums:
Lekcijā minējāt, ka vizītkartēm ir jābūt katrai savā valodā. Kā ir ar parakstu, epasta vēstules beigās. Bieži vien, starptautiskos uzņēmumos tiek izmantotas divas valodas, piemēram, ENG un LV. Vai šajā gadījumā arī vajadzētu taisīt atsevišķu parakstu un lietot to atkarībā no tā, kādā valodā vēstule tiek rakstīta?
Pasniedzējas atbilde:
Paldies par jautājumu. Jā, esiet ļoti precīzi uztvērusi – ja bieži komunicējam divās, trīs vai vairāk valodās, vislabāk ir izmantot tieši šai valodai izveidotu epasta parakstu. Dažās programmās (Outlookā diemžēl nē) ir iespējams iestatīt, lai sistēma pievieno parakstu tajā valodā, kurā notiek saziņa. Ja šādas iespējas nav, sagatavojam parakstus paši un pievienojam atbilstoši. Tieši tāpat kā mēs izvēlamies saziņas valodu, kuru saprot visi sarunas dalībnieki, tieši tādu pašu principu piemērojam arī elektroniskai saziņai. Vēl vēlos pieminēt vienu svarīgu lietu – ja cilvēkam daba ir dāvājusi ļoti labu situācijas izjūtu, intuīciju, tā ir noteikti jāliek lietā dzīves un etiķetes situācijās, kurās rodas neziņa vai šaubas. Jums šāda lieliska dzīves dāvana ir, uzticaties tai un viss izdosies!
Elektroniskai saziņai noteikti varētu veltīt vēl daudz vairāk laika, kuru konkrētajā laikā ierobežotais lekcijas formāts nepieļauj. Tādēļ pievienoju dažas vērtīgas vietnes angļu valodā, kurās apkopotā informācija palīdzēs līdz niansēm izkopt savu epasta parakstu un virtuālo vizītkarti.
101 padoms, ko darīt un ko nedarīt, veidojot epasta parakstu: https://www.xink.io/best-practices/email-signature-format-101-dos-donts/
Dizaina idejas, kā padarīt epasta parakstu viegli uztveramu un ar tā palīdzību veidot savu profesionālo identitāti: https://chamaileon.io/resources/email-signature-design-best-practices/
Šeit padomi, kā izveidot vairākus parakstus Gmail kontā: https://www.mail-signatures.com/articles/how-to-set-up-multiple-signatures-in-gmail/
Ceturtās lekcijas jautājumi un atbildes
Jautājums:
Vēlētos uzzināt Jūsu viedokli par dekoratīvās kosmētikas nelietošanu – ja sieviete ir atbilstoši apģērbusies, koptu ādu un matiem, vai drīkst “nekrāsoties”? Vai tomēr ir kādi notikumi vai pasākumi, uz kuriem dodoties, etiķete nosaka, ka sievietei obligāti jābūt ar uzklātu dekoratīvo kosmētiku?
Pasniedzējas atbilde:
Paldies par Jūsu sievišķīgo jautājumu!
Etiķetes pamatprincipi mūsdienās priekšplānā izvirza cilvēka fizisko sakoptību un higiēnas ievērošanu. Ja cilvēkam ir veselīga sejas krāsa, mirdzoši mati, kopti nagi un tīri, veseli zobi, kā arī ķermenis ir labā fiziskā formā, tas liecina par personas spēju cienīt sevi un apkārtējos. Dekoratīvās kosmētikas jautājums lietošana nav obligāta, un tās pārspīlēta lietošana ir bezgaumīga.
Svarīgākais, kas jāievēro kosmētikas un etiķetes sakarā:
1. dienas laikā nelietot spilgtu vakara kosmētiku;
2. neatjaunot lūpu krāsu publiskā vietā – pie pusdienu galda vai teātra ģērbtuvē (tam ir paredzētas tualetes telpas jeb dāmu istabas);
3. lietišķā vidē dāvanā nepasniegt ne kopjošo, ne dekoratīvo kosmētiku, arī smaržas nē.
Summējot – kosmētikas akcenti, kurus katra sieviete izmanto pēc saviem ieskatiem, ir paredzēti, lai palīdzētu pabeigt koptēlu, ko veidojam ar sava apģērba, uzvedības, gaitas un ķermeņa palīdzību. Kosmētika – smaržas, lūpu krāsa, skropstu tuša u.c. var būt kā papildus elements, bet nav obligāta un var arī traucēt uztvert cilvēka būtību. Šajā gadījumā noteikti mazāk būs labāk jeb less is more.
Otrās lekcijas jautājumi un atbildes
Jautājums:
Paldies par jaukajām lekcijām! Paldies par papildmateriiālu – par ziedu dāvināšanas etiķeti. Mēs daudzus gadus, darbā sveicot kolēģus lielās jubilejās, dāvinājām sarkanas rozes. Izrādās, ka tas nav pareizi? Sarkani ziedi tikai mīļotajiem?
Pasniedzējas atbilde:
Paldies par labajiem vārdiem. Lektoram jau nav saldākas “medusmaizes” kā kursa dalībnieku paldies un prieks, ka jums šīs zināšanas noder.
Par ziedu dāvināšanu – jā, kaut arī darba kolektīvos nereti kolēģiem tiek dāvinātas sarkanas rozes, tomēr tās ir mīlestības jūtu apliecināšanas ziedi. Sarkanu rožu pamatvēstījums ir romantika, kaislība, aizraušanās un mīlestība. Tomēr jāsaka, ka tieši mūsu zemē rožu pasniegšana Latvijas karoga krāsā simbolizē arī cieņu, godu un savas zemes mīlestības apliecinājumu. Tādā kontekstā, pasniedzot valsts apbalvojumus, ordeņa saņēmējiem tradicionāli tiek pasniegta Latvijas karoga krāsas roze ar sarkanbaltsarkanu lentīti. Bet ārpus valsts svētku konteksta citos gadījumos būtu ieteikums uzmanīties ar sarkanu rožu pasniegšanu. Pastāv tik daudz un dažādu rožu krāsu un nokrāsu, ka reizēm pat grūti izvēlēties. Ja nu tomēr vēlamies palikt pie sarkanās krāsas, tad labāk izvēlamies citu ziedu veidu, nevis rozi un vēl viena iespēja ir veidot krāsainu rožu pušķi, kur sarkanā būs tikai viena no krāsām.
Vēl viens ieteikums, lai neapmaldītos “ziedu dāvināšanas džungļos” – ja mums pašiem ir kaut nelielas šaubas, vai arī mēs pārāk labi nepazīstam cilvēku, kuram dāvinām ziedus, atturamies no ziediem vai ziedu krāsām, kuras mums pašiem šķiet šaubīgas. Ja neesat pārliecināti par to, vai dzeltens pavasara ziedu pušķis tiks pareizi uztverts, izvēlaties krāsainu, raibu puķu kārtojumu. Un otrādi – ja kāds jums uzdāvina ziedus, uzveriet to kā uzmanības apliecinājumu, necentieties uzminēt kādu slēptu nozīmi. Galu galā nedzīvojam vairs Viktorijas laikmetā, kad katra sevi cienoša persona pārzināja ziedu valodu un prata nosūtīt slepenas vēstules ziedu valodā. Un arī tajos laikos droši vien notika neviens vien pārpratums.
Ja jūs šī tēma ir ieinteresējusi, vairāk par ziedu valodu iespējams palasīt Vanesas Defenbau romānā “Ziedu valoda” vai arī Gundegas Sējas sakārtojumā izveidotajā vārdnīcā “Ziedu valoda”. Te arī saite uz ziedu nozīmes aprakstu latviešu valodā: http://www.svinamdiena.lv/ziedu-valodas-vardnica-a/ un šeit viena saite uz starptautisku ziedu piegādes mājas lapu, kurā laipni tiek piedāvāti ziedu nozīmes tulkojumi: https://www.theflowerexpert.com/content/aboutflowers/flower-meanings.
Lai izdodas!
—
Jautājums:
Otrajā lekcijā minējāt, ka pirms tikšanās būtu labi saskaņot, kas piedalīsies sanāksmē. Vai šis pats attiecas arī uz darba interviju? Respektīvi, ja mani uzaicina uz darba interviju, vai es drīkstu jautāt, ar ko tā plānojas un cik tā varētu būt gara?
Pasniedzējas atbilde:
Ļoti vērtīga nianse, ko esat uztvērusi. Jā, mans ieteikums būtu nebaidīties uzdot jautājumus ne pirms darba intervijas (kad to plānojat), ne arī darba intervijas laikā. Jo darba interviju varam tēlaini salīdzināt ar drēbju laikošanu. Abas puses – gan tie, kas jūs intervē, gan jūs pati – vērtējat, vai šie darba pienākumi, to saturs, konkrētie cilvēki, samaksa un arī uzņēmuma korporatīvā kultūra ir jums piemēroti un der. Ne tikai darba devējs izvēlas, ko pieņemt darbā, arī jūs izvēlaties. Un lai jūs labi sagatavotos intervijai, ir ne tikai svarīgi, bet arī pieklājīgi noskaidrot – kurš vai kuri cilvēki jūs intervēs, cik ilgu laiku plānot intervijai, un arī noskaidrot intervijas formātu. Vai tā būs saruna, vai arī jums tiks doti kādi praktiski uzdevumi, testi utt. Tas parāda, ka jūs šo interviju uztverat nopietni, jums tā ir svarīga, kā arī ļauj mentāli labāk sagatavoties un zināt, vai jūs jau iepazīsieties ar savu tiešo vadību, vai arī šis vēl ir posms, kurā pretendentus atlasa profesionālas rekrutēšanas kompānijas jeb uzņēmuma personāla daļas darbinieki.
Drošiem un iniciatīvas bagātiem pieder pasaule – nebaidāmies uzdot jautājumus. Tas pieder pie laba stila un parāda, ka jūs savas dzīves stūri stingri turiet savās rokās.
Pirmās lekcijas jautājumi un atbildes
Jautājums:
Labdien!
Paldies par lekciju! Samulsumu radīja apgalvojums, ka bērnam pirmajam jāsveicina pieaugušais. Visi man zināmie etiķetes eksperti, piem., Aija Strautmane, Aija Odiņa, Vladimirs Kincāns, Iveta Ķestere, Jana Trahimoviča, savās grāmatās / kursos apgalvo pretējo.
Sakiet, lūdzu, uz kādiem teorētiķiem / ekspertiem Jūs balstāties, mācot šādu pieeju?
Piekrītu, ka vecāki cilvēki bērnus šādā veidā māca, tomēr uzskatu, ka paralēli tam jāiemāca arī, ka bērnam pirmajam jāsveicina vecāki cilvēki.
Pasniedzējas atbilde:
Labdien!
Paldies par jautājumu; priecājos, ka saskarsmes un uzvedības tēma Jums ir saistoša un esat tai veltījusi daudz laika un uzmanības. Tad Jūs man noteikti piekritīsiet, ka etiķete mainās un aug līdzi sabiedrībai, un šodien mēs esam jau nedaudz citā situācijā nekā bijām pirms gada vai pieciem.
Šobrīd cilvēki ne tikai aizvien vairāk laika pavada virtuālajā vidē, bet bieži vien dzīvo un strādā paralēli abās – reālajā un virtuālajā telpā, un nedrošība/ neprasme veidot saskarsmi reālajā dzīvē strauji palielinās. Jaunā paaudze, kas ir jau piedzimusi ar telefonu pie rokas, reālajā dzīvē jūtas mazāk pārliecināti par sevi un nereti izvēlas pasīvu, nevis aktīvu dalību. Tam, kas digitalizācijas laikmetā notiek ar mums visiem, šobrīd tiek pievērsta psihologu, antropologu un ārstu uzmanība, tiek veikti dažādi pētījumi, bet ne par to ir šis stāsts.
Etiķetes prasmīgas pielietošanas kontekstā mums visiem būtiskākais ir saprast, ka sasveicināšanās nesāp. Pagātnē lielāka vērība tikai pievērsta tam, lai pirmais sveicinātu amatā zemāks vai jaunāks, bet šobrīd tiek sagaidīts, ka sveicina tas, kurš pirmais otru pamanījis, vai tas, kurš vēlas būt pieklājīgs. Turoties pie vecāks – jaunāks, zemāks vai augstāks rangā metodes, mēs attopamies sabiedrībā, kurā izzūd sasveicināšanās kultūra. Tieši tādēļ vecākiem, kas ir pieredzējušāki, un par sevi pārliecinātākiem cilvēkiem ir jārāda priekšzīme, jāiedrošina jaunā paaudze. Tas, ka es zinu, kā būtu pareizāk (nevis pareizi), nedod man tiesības ar pārākuma sajūtu noskatīties uz kādu, kurš bija aizdomājies, nejutās drošs utt. un nolemt, ka tas nu gan ir viens nepieklājīgs cilvēks. Tad, ja neviens neizrāda iniciatīvu pirmais, mēs abi pieļaujam fundamentālu kļūdu – zaudējam iespēju veidot pozitīvu saskarsmi, un abi esam nepieklājīgi.
Gaidīt sveicienu ir nepieklājīgi. Situācija, kādā notiek satikšanās, kā arī neuzbāzīga un pozitīva sasveicināšanās iniciatīva, šobrīd saskarsmē spēlē lielāku lomu kā vecums, dzimums vai ieņemamais amats. Un arī cienījams vecums tam nav attaisnojums. Tiekoties mēs nereti nezinām otra cilvēka vecumu, izskats mēdz būt mānīgs, arī amati nāk un iet. Ar savu uzmanību pret citiem rādīt labo piemēru un veicināt pozitīvas saskarsmes kultūru ir pats svarīgākais. Ja es pie sevis īgņošos, ka studējošais jaunais darba kolēģis mani nepasveicināja, nevis ar smaidu viņu pasveicināšu pirmā, tas neuzlabos manu dienu un mūsu saskarsmi. Varbūt viņš bija iegrimis domās, varbūt mani nepamanīja utt. Lieliski, ja bērniem ģimenē ir iemācīts, ka ir droši jāsveicinās, bet tas nenozīmē, ka direktorei vai skolotājai, ejot pa gaiteni, vajadzētu klusējot gaidīt, kad skolēni pasveicinās. Un “ņemt ļaunā”, ka puikas no 6A jau otro reizi šonedēļ nepasveicināja, jo bija aizņemti ar sevi un apkārt notiekošo pat nepamanīja.
Visātrāk vēlamie ieradumi veidojas no labajiem dzīves piemēriem, nevis teorijas. Turoties pie formāta “amatā zemākais sveicina amatā augstāko”, cilvēki nereti “salauž malku” un var tikt uztverti kā nepieklājīgi, jo amati un dzīve ļoti strauji mainās. Nemitīgas gaidas un kluss nosodījums, ka jaunā paaudze nesveicinās, ir neveselīgas. Kad strādāju ar bērniem un pusaudžiem skolās, lūdzu viņiem pacelt rokas, ja kādam ir gadījies kautrības dēļ kādu nepasveicināt vai izdarīt to tik klusi, ka cilvēks varēja nedzirdēt sveicienu. Vienmēr visi bērni paceļ roku. Arī mums, visticamāk, tā dzīvē ir gadījies. Pozitīva un pretimnākoša attieksme pret cilvēkiem, neatkarīgi no tā, vai viņi ir bērni, seniori, sētnieki vai ministri, ir vienīgais ilgtspējīgas saskarsmes un etiķetes princips, kuram pakārtojas visi pārējie. Mūsdienās tieši iniciatīvas izrādīšana saskarsmē (arī sasveicināšanās un cita cilvēka pamanīšana ir iniciatīva) mums palīdz būt veiksmīgiem un arī pieklājīgiem.
Te iespējams palasīt dažus rakstus par šo tēmu:
Be the first to say hello
The Etiquette Involved in Greetings and Introduction to Know as an Etiquette Consultant
Who greets first
Lai izdodas,
Kristīna
—
Jautājums:
Labdien!
Nesen uzsāku darbu jaunā uzņēmumā. Ikdienas darbā es sasveicinos ar cilvēkiem, ar kuriem ir darba kontakts. Šodien darbinieks, kurš strādā kabinetā netālu no mana, bet mūsu darbi nav saistīti un ceļi profesionālajā jomā nekad vēl nav krustojušies, pārmeta man, ka man kā jaunajam darbiniekam vajadzējis iet iepazīties ar darbiniekiem, kuri te strādājot ilgāk. Lieki piebilst, ka pats šis darbinieks ar sevi neiepazīstināja, kaut gan strādā te krietni ilgāk un ir arī manāmi gados vecāks par mani. Godīgi sakot, es nezināju, kā atbildēt vai reaģēt. Kāda šeit būtu bijusi pareizākā rīcība no manas puses? Vai man tiešām kā jaunajam darbiniekam jādodas pie citiem darbiniekiem citās telpās/kabinetos un jāstāda sevi priekšā, pat ja viņi to nav prasījuši?
Paldies!
Pasniedzējas atbilde:
Labdien!
Paldies par jautājumu. Sākšu ar to, ka katrā uzņēmumā/ iestādē ir sava korporatīvā kultūra un paradumi, kurus jauns darbinieks nojauš, iepazīst un uzzina tikai ar laiku. Atšķirības starp to, kā iepazīšanās notiks mazā, vidējā un lielā kolektīvā, var būt nozīmīgas. Vēl vairāk – tas, kādu amatu konkrētā persona ieņems, arī ietekmēs iepazīstināšanas procesu. Tieši tādēļ iepazīšanās ar kolēģiem nevar būt tikai jaunā kolēģa atbildība. Dažos uzņēmumos šie jautājumi ir vairāk pārdomāti, citos mazāk un arī tādēļ pirmās dienas, nedēļas un pat mēneši jaunā darbā mēdz būt sarežģīti un mulsinoši.
Jaunā darbavietā iepazīties ar citiem un iepazīstināt ar sevi varam šādos formātos:
1. Ja uzņēmums ir liels, tajā tiek organizētas iepazīšanās dienas vai nedēļas, kad jaunie kolēģi tiek iepazīstināti ar uzņēmumu, dažādu departamentu un kolēģu darbu.
2. Tiešais priekšnieks vai kolēģis, kuram uzticēta jaunā kolēģa mentora loma, ar jauno kolēģi iepazīstina komandas biedrus un tos kolēģus, ar kuriem sanāks ciešāka sadarbība.
3. Ja priekšniecība vai kolēģis – mentors nesteidzas ar iepazīstināšanu, vēlams griezties pie viņa ar lūgumu, vai būtu iespējams veltīt laiku iepazīstināšanai ar kolēģiem, ar kuriem būs ciešāka sadarbība.
4. Protams, lielākā uzņēmumā ar visiem tāpat neiepazīsimies, tādēļ nebaidāmies uzņemties iniciatīvu un iepazīstināt ar sevi, kad vēršamies pie kāda kolēģa pirmo reizi.
5. Varam arī kādam no tuvākajiem kolēģiem pajautāt – kā pie jums ir ierasts iepazīstināt ar sevi. Dažos uzņēmumos tas tiek veikts ar intraneta palīdzību, tādējādi atrisinot šo jautājumu neklātienē. Tas gan neatceļ iepazīšanos klātienē, kad pirmo reizi satiekamies aci pret aci.
5. Var, protams, censties visus kolēģus apstaigāt, lai iepazīstinātu ar sevi, tomēr arī šādu rīcību ikviens neuztvers ar sajūsmu. Viens no kolēģiem runās pa telefonu, citiem būs apspriede un vēl kāds steigsies pabeigt atskaiti vai e–pasta ziņu, un labi domātā rīcība var tikt uztverta kā pārspīlēta sevis izrādīšana un savas nozīmes pārspīlēšana.
Bet tagad pie Jūsu e-pastā minētās situācijas. Žēl, ka pieredzējušais kolēģis neizmantoja gadījumu, lai pozitīvā veidā ar Jums iepazītos. Saprotu, ka Jūs šādam nepatīkamam pavērsienam nebijāt gatava un tas nekādā veidā nepalīdzēja Jums labāk iejusties jaunajā darba vietā. Viena no iespējām, kā reaģēt šādā situācijā, būtu apstiprināt, ka tiešām ar visiem vēl nav sanācis iepazīties un teikt, ka priecājaties ka šobrīd ir iespēja iepazīties tieši ar viņu. Tad sniegt roku, nosaukt savu vārdu un amatu, kurā esat sākusi strādāt. Noslēgumā pajautājot, ar ko Jums tas gods iepazīties. Galvenais – neaizmirst par smaidu sejā, acu kontaktu un augšupejošu intonāciju, kad sarunājamies. Atvērtība, vienkāršība un pozitīvisms var atkausēt pat uzņēmuma galvenā “rūgumpoda” sirdi.
Galvenais – galvu augšā un uz priekšu. Katra diena ir jauna iespēja veidot pozitīvas attiecības un personīgo tēlu. Neļaujiet vienai negatīvai pieredzei mazināt Jūsu pašvērtējumu. Nopurinām nepatīkamās emocijas, mācāmies no katras pieredzes un ejam tālāk. Lai izdodas!
Sirsnīgi, Kristīna
—
Jautājums:
Labdien!
Pirmajā lekcijā par etiķeti minējāt, ka risināt konfliktus tikai teksta formā (e-pasts u.tml.) nav pārāk labi, labāk izvēlēties veidu, ar kuru sarunas partneris sajūt emocijas (dzird balsi, redz seju, žestus). Vai nav tā, ka, ja apzinos, ka manas emocijas kādā brīdī ir pārāk sakāpinātas, tomēr labāk izteikt savu viedokli rakstiski? Tad ir iespējams rediģēt tekstu kaut četrreiz, bet panākt, ka tas, ko rakstu, ir konstruktīva atgriezeniskā saite par situāciju, nevis aizvainojuma pilna, tukšvārdīga kritikas lavīna. Var taču gadīties emociju iespaidā tikai vēl vairāk visu sarežģīt.
Pasniedzējas atbilde:
Labdien!
Paldies par Jūsu jautājumu. Jūsu uzdotais jautājums jau daļēji iekļauj arī atbildi, jo Jūs pati jau precīzi esiet sajutusi, ka ļoti emocionālās situācijas no mums var prasīt netradicionālus risinājumus. Šādi risinājumi atšķirsies no tiem, ko mēs izmantojam ikdienas darba vai privātās dzīves situācijās, kad vēlamies būt precīzāk uztverti un mazāk pārprasti, pirms pārpratumi ir eskalējušies līdz emocionālam sprādzienam.
Katrs no mums ir piedzīvojis situācijas, kurās emocijas ir tik sakāpinātas, ka nevaram, negribam vai nemaz nedrīkstam runāt, lai situācija vēl vairāk neeksplodētu. Ja esam nonākuši šādā – ļoti emocionālā situācijā, svarīgi vispirms padomāt par sava emocionālā līdzsvara atgūšanu.
1. Ieteikumi, kā veselīgā veidā izpaust savas dusmas:
– Ja jūtaties, ka nekontrolējat situāciju, uz brīdi atstatiet sevi no konkrētās situācijas (aizveriet e-pastu, izejiet no telpas, pārtrauciet sarunu, sakot, ka Jums nepieciešama pauze). Neatgriezieties pie notikuma, kamēr neesat nomierinājušies.
– Atpazīstiet un akceptējiet, ka emocijas ir daļa no dzīves un nav nekas ārkārtējs.
– Mēģiniet izprast, kādēļ kļuvāt dusmīgs, kas tieši Jūs sadusmoja.
– Kad esiet identificējuši problēmu, mēģiniet sev piedāvāt vairākus risinājumus, kā šo situāciju varētu novērst/atrisināt.
– Paveiciet kādu fizisku aktivitāti – izejiet pastaigā, uz sporta zāli, iztīriet māju utt.
– Pārrunājiet savas sajūtas un konkrēto notikumu ar kādu, kam uzticaties.
2. Neatkarīgi no tā, vai situācija, kura mūsos izraisījusi spēcīgu emocionālu reakciju, notika reālajā vai virtuālajā vidē, ieteikums būtu ieturēt vismaz 24 h pauzi, pirms sākt to risināt.
3. Ja mēs apzināmies, ka telefona saruna vai klātienes pārrunas nebūs mums vai šai konkrētajai situācijai veiksmīgākais risinājums (jo nespēsim kontrolēt savas vai otra cilvēka emociju izpausmes), sagatavojam rakstisku atbildes tekstu. Būtu ieteicams to veidot strukturētu un pārlasīt vairākas reizes. Ja iespējams, iedodam to arī apskatīties kādam cilvēkam, kuram uzticamies.
4. Gatavojot atbildes tekstu, atgādinām sev bīstamo aspektu – teksta saņēmējs mūsu uzrakstīto lasīs piedēvējot tādu intonāciju un akcentus, kādā emocionālā stāvoklī tajā brīdī būs viņš pats. Mūsu iespējas to ietekmēt un precīzi nodot savas sajūtas būs minimālas. Bet ļoti sakāpinātās situācijās, kad emociju ir daudz par daudz, tas var būt labākais no iespējamiem variantiem.
Vēlot saglabāt mieru un pašcieņu arī emocionāli sarežģītās situācijās,
Kristīna