Kristīne Sprūdža: Etiķetes un saskarsmes prasmes. Jautājumi un atbildes

Septītās lekcijas jautājumi un atbildes

Jautājums:

Lekcijā minējāt, ka vizītkartēm ir jābūt katrai savā valodā. Kā ir ar parakstu, epasta vēstules beigās. Bieži vien, starptautiskos uzņēmumos tiek izmantotas divas valodas, piemēram, ENG un LV. Vai šajā gadījumā arī vajadzētu taisīt atsevišķu parakstu un lietot to atkarībā no tā, kādā valodā vēstule tiek rakstīta?

Pasniedzējas atbilde:

Paldies par jautājumu. Jā, esiet ļoti precīzi uztvērusi – ja bieži komunicējam divās, trīs vai vairāk valodās, vislabāk ir izmantot tieši šai valodai izveidotu epasta parakstu. Dažās programmās (Outlookā diemžēl nē) ir iespējams iestatīt, lai sistēma pievieno parakstu tajā valodā, kurā notiek saziņa. Ja šādas iespējas nav, sagatavojam parakstus paši un pievienojam atbilstoši. Tieši tāpat kā mēs izvēlamies saziņas valodu, kuru saprot visi sarunas dalībnieki, tieši tādu pašu principu piemērojam arī elektroniskai saziņai. Vēl vēlos pieminēt vienu svarīgu lietu – ja cilvēkam daba ir dāvājusi ļoti labu situācijas izjūtu, intuīciju, tā ir noteikti jāliek lietā dzīves un etiķetes situācijās, kurās rodas neziņa vai šaubas. Jums šāda lieliska dzīves dāvana ir, uzticaties tai un viss izdosies!

Elektroniskai saziņai noteikti varētu veltīt vēl daudz vairāk laika, kuru konkrētajā laikā ierobežotais lekcijas formāts nepieļauj. Tādēļ pievienoju dažas vērtīgas vietnes angļu valodā, kurās apkopotā informācija palīdzēs līdz niansēm izkopt savu epasta parakstu un virtuālo vizītkarti.

101 padoms, ko darīt un ko nedarīt, veidojot epasta parakstu: https://www.xink.io/best-practices/email-signature-format-101-dos-donts/

Dizaina idejas, kā padarīt epasta parakstu viegli uztveramu un ar tā palīdzību veidot savu profesionālo identitāti: https://chamaileon.io/resources/email-signature-design-best-practices/

Šeit padomi, kā izveidot vairākus parakstus Gmail kontā: https://www.mail-signatures.com/articles/how-to-set-up-multiple-signatures-in-gmail/

—

Jautājums:

Kurā brīdī viesim piedāvāt kafiju/tēju, ja viesi uzņem biroja vadītājs/aicinātājs? Ja aicinātājs ar viesi atrodas apspriežu zālē, vai ir pieņemami biroja vadītājam doties uz apspriežu zāli, lai piedāvātu kafiju/tēju? Ja viesis ieradies ātrāk vai uzaicinātājs kavējas, un tas liek viesim uzgaidīt, kafiju piedāvājam, bet, kā rīkoties, ja aicinātājs ierodas un aicina viesi uz apspriežu zāli, – ko darīt ar pagatavoto kafiju/tēju? Vai zālē piedāvāt jaunu?

Kā rīkoties pareizāk, sagaidot/uzņemot viesi, – aicinātājam sagaidīt viesi vestibilā vai biroja vadītājam pavadīt to uz apspriežu zāli, kur aicinātājs tam pievienojas?

Pasniedzējas atbilde:

Pamatprincipi: ja esat biroja vadītāja un šīs priekšniecības pavadībā strādājat jau kādu laiku, ir svarīgi ievērot priekšniecības ieradumus. Ir cilvēki, kuriem pašiem patīk izlemt, kuram (un vai) piedāvāt kafiju/tēju/ūdeni (turpmāk, apzīmējot visus, lietošu vārdu “dzēriens”), jo ne katrā sarunā vai sanāksmē tam ir laiks un piemērots brīdis. Ir iestādes, kur dzēriens ir daļa no sarunas, bet citās šādas ekstras tiek piedāvātas tikai īpašos gadījumos. Ja Jums tā ir jauna darba vieta, ir vērts izrunāt šo jautājumu ar priekšniecību vai par biroja paradumiem apjautāties kādam kolēģim, un ieslēgt visas maņas.

Principi konkrētos gadījumos:

1. Ja viesi sagaida biroja vadītājs, bet līdz sanāksmei vēl nepieciešams pagaidīt, vislabāk dot viesim iespēju izvēlēties: piedāvājam dzērienu, sakot, ka varam to pagatavot uzreiz vai nedaudz vēlāk – uz sanāksmes sākumu.

2. Ja viesi sagaida pats aicinātājs, svarīgi piedāvāt dzērienu, pirms tiek aizvērtas kabineta/sanāksmes zāles durvis. Turklāt piedāvājums jāadresē gan viesim, gan aicinātājam.

3. Ja aicinātājs ar viesi jau atrodas apspriežu zālē, pirmajās 5 minūtēs vēl varētu traucēt ar dzēriena piedāvājumu. Tas nebūs ideāli, bet vēl pieļaujami. Šāds jautājums iztraucē jau sākto sarunu un būs cilvēki, kuriem tas nepatiks. Turklāt nākamais traucējums būs dzēriena ienešana. Bet, ja saruna risinās jau kādu brīdi, traucēt vairs nevajadzētu.

4. Ja viesis ir pieņēmis piedāvājumu pasniegt dzērienu un, gaidot aicinātāju, sācis to jau dzert, tad, ierodoties aicinātājam un abiem dodoties uz sarunu telpu, vērojam situāciju – ja piedāvājam pagatavot dzērienu aicinātājam vai viņš pats to palūdz, labāk pagatavojam jaunu arī viesim; bet, ja aicinātājs tikšanās laikā neatvēl laiku dzēriena baudīšanai, viesa iesākto dzērienu nenesam; tas būs lieki.

5. To, kuram un kur viesi sagaidīt, noteiks gan viesa svarīgums, gan aicinātāja konkrētās dienas kalendārs, gan telpu izvietojums.

Droši vien reti būs gadījumi, kad viesi varēs sagaidīt pats aicinātājs. Katram biroja darbiniekam ir jābūt gatavam uz to, ka viņš varētu būt pirmais, ko kāds no viesiem satiek, ierodoties birojā. Katru, kurš ienāk mūsu telpās, sveicinām un apjautājamies, kā varam palīdzēt, un tad palīdzam nonākt līdz īstajai telpai vai cilvēkam. Tas, vai viesis uz tikšanās telpu dodas kopā ar aicinātāju vai biroja vadītāja pavadībā, aicinātājam pievienojoties vēlāk, ir tikai uzņēmuma iekšējās kultūras jautājums. Abi varianti ir labi. Kā Jūsu darba specifika vai ieradumi nosaka, tā darām. Bet, ja zinām, ka viesim būs kādu laiku jāuzgaida vienam, tad, viņu atstājot, piedāvājam dzērienu un, atnesot to, informējam, pēc cik ilga laika ieradīsies aicinātājs. Piemēram: “Mūsu vadītājs šobrīd vēl ir sanāksmē, bet saskaņā ar plānu tā beigsies 5 minūšu laikā. Lūdzu, baudiet dzērienu, un, ja vēl kas nepieciešams, droši sakiet.”

Dzēriens ir jauks žests, kas signalizē par uzmanību apmeklētājam un var palīdzēt veidot neformālāku tikšanās gaisotni, bet dzēriena piedāvājums nedrīkst pārtraukt sarunu un būt kā apgrūtinājums nevienai no pusēm. Turklāt, piedāvājot dzērienu, nejautājam, vai viesis to vēlas melnu/ar cukuru – cukuram un kafijas krējumam ir jātiek servētam automātiski (uz apakštasītes, mini iepakojumos, ko viesis var izmantot, ja vēlas). Bet to, kāda kafija garšo vadībai, iegaumējam un atbilstoši arī servējam. Lai izdodas!

—

Jautājums:

Vēlos jautāt par klauvēšanu pie kabineta durvīm savā darba vietā. Kā būtu pareizāk – pieklauvēt un gaidīt uzaicinājumu ieiet vai doties iekšā bez klauvēšanas? Tāpat arī – kā rīkoties, ja esmu kādas iestādes apmeklētājs?

Pasniedzējas atbilde:

Klauvēšana ir ieviesta, lai cilvēkam otrpus durvīm dotu iespēju noreaģēt un sagatavot sevi brīdim, pirms durvis atveras. Darba vietās nekas vairāk par klauvējienu un pavisam īsu brīdi nav nepieciešams, jo darba vietā un darba laikā cilvēki ir gatavi nemitīgai saskarsmei. Tomēr esam uzmanīgi – ja darba vietā tiek praktizēts atvērto durvju princips, aizvērtas durvis ir nopietnāka zīme, nekā tad, ja visas durvis vienmēr ir aizvērtas.

Tas, cik ilgi gaidām, pirms atveram durvis, ir atkarīgs arī no mūsu savstarpējām attiecībām. Ierodoties uz vizīti un klauvējot pie ārsta kabineta, mēs gaidām uzaicinājumu. Ja tāds neseko, pagaidām kādas 30 sekundes un klauvējam vēlreiz. Ja atkal klusums – durvis uzmanīgi paveram. Iemesli, kādēļ mums neatbild, var būt visdažādākie – tukšs kabinets, slēgtas durvis, telefona saruna utt. Vēl jāņem vērā, ka gadījumos, kad telpā ir daudz cilvēku (piemēram, skolotāju istaba), reti sagaidīsim mutisku aicinājumu. Klauvēšana šādos gadījumos visbiežāk signalizē par to, ka pie durvīm ir kāds, kurš nav skolotājs.

Klauvējot mēs izrādām cieņu un parādām, ka saprotam, aiz kurām durvīm sākas kāda telpa, kas nav publiska un visiem līdzvērtīgi pieejama. Ja neesam pārliecināti, labāk pieklauvējam. Līdzīgi, kā ar sasveicināšanos – labāk lieku reizi pieklauvēt nekā “ielauzties” un radīt sliktu iespaidu par sevi. Lai izdodas!

—

Jautājums:

Ko etiķete saka par cilvēka aizvadīšanu krematorijā? Piemēram, cik daudz puķu ir atļauts, kad vajadzētu ierasties? Kā arī – ja cilvēks bija pazīstams, bet ne pārāk tuvs?

Pasniedzējas atbilde:

Neatkarīgi no tā, vai atvadas notiek kapličā, krematorijā vai kapsētā, vēlams ierasties laicīgi. Nekavēt. Ja neesam pārliecināti, ka mācēsim atrast pareizo vietu, labāk ierodamies 15 minūtes ātrāk. Tie, kas atnākuši atvadīties, pulcējas pie atbilstošās zāles durvīm, tāpēc, ierodoties laicīgi, būs vieglāk saprast, ka esam nonākuši pie pareizā pulciņa. Aizkavējoties var gadīties, ka steigā un stresā nonākam nepareizajā zālē, jo paralēli var notikt vairāki pasākumi. Arī, ja esam atnākuši vēlāk, ienākot zālē, noteikti noņemam galvassegu, piestājam un, noliecot galvu, atdodam godu aizgājējam.

Par ziediem – to daudzums nav būtiskākais. Īpaši krematorijā, kur visi atnestie “sveicieni” tiek sadedzināti kopā ar aizgājēju, nav jāpārspīlē ar ziedu kaudzēm – varam atnest arī 2 skaistus ziedus. Ja pārstāvam kādu organizāciju, varam atnest lielāku ziedu daudzumu (pāra skaitli), izvēlēties strausu vai vainagu.

Tomēr svarīgākais ir tas, ka ar savu klātbūtni izrādām cieņu aizgājējam un viņa tuviniekiem. Arī tad, ja mirušo neesam tik labi pazinuši, bet kāds no viņa ģimenes ir mums nozīmīgs cilvēks, ierašanās uz atvadīšanās pasākumu ir ļoti atbalstošs solis. Atvadu pasākumam noslēdzoties, atceramies pieiet pie tuviniekiem un izteikt līdzjūtību. Šie skaudrie brīži, kad pavadām kādu pēdējā gaitā, mums katram atgādina, ka rītdiena nevienam nav apsolīta. Jādzīvo, jāpriecājas par katru dienu un jānovērtē tie, kas ir mums apkārt. Lai izdodas!

—

Jautājums:

Reiz biju kāzās, kur pēc ceremonijas viesiem bija noorganizēta fotografēšanās ar jauno pāri, dāvanu pasniegšana baznīcas dārzā un uzkodas. Pēkšņi sāka līt stiprs lietus. Daļa viesu palīdzēja personālam sanest uzkodas baznīcā, bet vairums viesu nereaģēja. Vai no etiķetes viedokļa kāzu viesa iesaistīšanās (palīdzība personālam) neskaitās nepieklājīga? Vai to nevajadzētu atstāt personāla ziņā, pat ja viss ēdiens salīst?

Pasniedzējas atbilde:

Sākšu ar kādu gadījumu no savas pieredzes. Bija ļoti karsta, tveicīga diena, un ceremonija notika senā muižas parkā, zem sirmiem ozoliem. Kamēr notika jaunā pāra sveikšana, pēkšņi sākās spēcīgs lietus, un daži vīriešu kārtas kāzu viesi, labu gribot, pēc savas iniciatīvas mēģināja zem jumta nolikt galdiņu, uz kura stāvēja jau piepildītas šampanieša glāzes. Lietus, vējš un stress darīja savu – šampanieša glāzes apgāzās, lielākajai daļai no tām saplīstot sīkās lauskās. Tas uz jaunā pāra laimi, protams. Taču organizatoriem tik lielu glāžu rezervju nebija, kā rezultātā daļa viesu pie šampanieša netika un sasistās glāzes nācās ieskaitīt pie neplānotajiem kāzu izdevumiem.

Ko no šādiem notikumiem mums vajadzētu mācīties un kā rīkoties? Noteikti neignorējam šādas ārkārtas situācijas, kā arī nerīkojamies impulsīvi, “uz savu galvu”. Šādos pasākumos parasti ir personāls; vēršamies pie viņiem ar pieklājīgu un cilvēcīgu jautājumu – vai un kā varam jums palīdzēt. Un rīkojamies atbilstoši. Piedāvāt palīdzību un iespēju robežās palīdzēt ir gan cilvēcīgi, gan no etiķetes viedokļa pareizi. Lai izdodas!

Sestās lekcijas jautājumi un atbildes

Jautājums:

Kā rīkoties gadījumā, kad aizsūtu e-pasta vēstuli ar pielikumu, kura izskatīšana prasīs ilgāku laiku?

Sagaidu atbildi, ka e-pasts ir saņemts un tiks izskatīts tuvākajā laikā. Ja kādu laiku atbildes nav un vēlos atgādināt par savu sūtījumu, – nosūtīt tikai atgādinājumu vai labāk pievienot arī dokumentu? Iespējams, otrs cilvēks, neatceras par kādu dokumentu ir runa un būs nepieciešams laiks tā atrašanai. Arī ja pati nokļūstu situācijā, kad saņemu atgādinājumu, vēlos, lai, taupot manu laiku, dokuments jau būtu pievienots atgādinājuma vēstulei.

Pasniedzējas atbilde:

Redzu, ka Jums pašai atbilde ir skaidra. Ja, nosūtot e-pastu, saņemam automātisku vai arī neautomātisku atbildi, ka e-pasts ir saņemts un tiks izskatīts tuvākajā laikā, savā kalendārā ierakstām atgādinājumu, ka pēc kāda laika, nesaņemot atbildi, pie šī jautājuma jāatgriežas. Laika rāmis būs atkarīgs no tā, pie kā un cik oficiāli vēršamies: ja tā ir valsts/pašvaldības iestāde, viņu pienākums ir atbildēt mēneša laikā; ja tā ir sarakste ar kolēģiem/klientiem, – atkarīgs no satura un steidzamības (ja tāda ir, rakstot e-pastu, to noteikti pieminam). Atgādinām pēc stundas/dienas/nedēļas u.tml.

Atgādinājuma e-pasts var būt arī pārsūtīta pirmā vēstule. Tas ļaus sūtītājam redzēt, kad tā izsūtīta, turklāt visa informācija būs vienuviet, savukārt Jums atliks vien uzrakstīt dažus jaukus teikumus, atgādinot par savu vajadzību/lūgumu utt. E-pasti patiesībā ir mūsu cīņa par citu cilvēku laiku, un vienuviet apkopota informācija ļauj atbildēt un rīkoties bez garas meklēšanas, kurai mūsdienu straujajā dzīves ritmā bieži vien nav ne laika, ne spēka, ne iespēju.

Ja atgādinājumu saņemam paši, nekautrējamies – atvainojamies par to, ka neesmu vēl atbildējuši, palūdzam pārsūtīt pirmo e-pastu, lai varam tam operatīvi pieķerties. Bet tad gan cenšamies, lai e-pasts nepaliek darba kalnu apakšgalā.

—

Jautājums:

Ja man atsūta informāciju/ielūgumu/piedāvājumu u.tml. un es redzu (saprotu), ka neesmu vienīgais adresāts, vai pieklājība pieprasa atbildēt uz šādu e-pastu?

Pasniedzējas atbilde:

Piekrītu, ka ikvienam no mums šāds jautājums laiku pa laikam neliek mieru. Ja esat saņēmusi grupai sūtītu e-pastu (piemēram, esat viens no 100 bcc saraksta adresātiem), Jums nav obligāti jāatbild. Parasti šādi tiekam informēti par iespējām/piedāvājumiem.

Ar ielūgumiem ir citādāk – ja ielūgumu sūta personīgi, ir vērts izvērtēt, cik nozīmīgi tas ir pasākumam/uzņēmuma/cilvēkam, kurš to sūta, un atbildēt ar “Paldies, būšu!” vai “Paldies, šoreiz nebūs iespējams ierasties. Uz tikšanos/sadarbību citā reizē!”.

Ja sākat pārdomāt, kā būtu pieklājīgi, tas norāda uz to, ka šaubāties. Labāk atbildēt īsi, skaisti, jauki nevis tērēt laiku pārdomām. Reizēm tūlītēja atbilde ļauj ietaupīt mūsu prāta nopūlēšanos ar sīkumiem, kas, atbildot dažu sekunžu laikā, atrisinās.

—

Jautājums:

Vai Jūs ieteiktu vienā un tajā pašā kanālā komunicēt divās dažādās valodās, abus tekstus publicējot vienu aiz otra? Zinu, ka, ja vienāda satura avīzi izdod, piemēram, latviešu un krievu valodā, praksē tas nestrādā (acīmredzot, auditorijas atšķirību dēļ), bet, ja man ir blogs vai YouTube kanāls, mans mērķis, protams, ir sasniegt pēc iespējas lielāku auditoriju.

Pasniedzējas atbilde:

Jautājums sastāv no vairākiem slāņiem, tāpēc savu atbildi sniegšu pa punktiem:

1. No etiķetes viedokļa komunikācija 2 vai pat 3 valodās vienā kanālā nav nekas nepieklājīgs. Tas parāda Jūsu atvērtību un ļauj uzrunāt plašāku interesentu loku.

2. Vienlaikus šādas pieejas efektivitāti katrā situācijā (dažādi produkti, mērķauditorijas, kultūras utt.) ir iespējams izmērīt. Mārketinga un interneta komunikācijas guru noteikti būs vairāk kompetenti par to izteikties.

3. Komunicējot vairākās valodās, ir būtiski ne tikai pārtulkot tekstu, bet ņemt vērā dažādās valodas un kultūras telpas. “Pliks” tulkojums noteikti nesasniegs vajadzīgo rezultātu. Ir iespējams sasniegt lieliskus rezultātus, ja cilvēkam vai komandai, kas gatavo šādu saturu, komunikācijas valoda ir dzimtā vai arī valodas zināšanas ir līdzvērtīgas.

4. Ņemot vērā faktoru, ka ziņas nodošana dažādās valodās prasa pēc būtības atšķirīgus tekstus, precīzākai auditorijas uzrunāšanai ir vērts apsvērt 2 dažādu kanālu izveidi. Tas ļaus auditorijai iesaistīties veiksmīgāk, savukārt Jūs nepazaudēsiet cilvēku uzmanību tā iemesla dēļ, ka jautājumos, atbildēs un komentāros kādā posmā viena vai otra valoda būs dominējošā. Lai izdodas!

Piektās lekcijas jautājumi un atbildes

Jautājums:

Ko Jūsu itāļu kolēģi iesaka vilkt uz Milānas “La Scala” operu? Vairākkārt to apmeklējot, ir radies iespaids, ka itāļi dod priekšroku melnam apģērbam, lai gan galerijā manāmi daudzi džinsos un ikdienas apģērbā tērpti itāļi. Tāpat interesē, kāds ir Ņujorkas Metropolitēna operas dreskods?

Pasniedzējas atbilde:

Lūk, Ārlietu ministrijas kolēģu ieteikumi, kas radušies gan novērojumu, gan pārrunu ar milāniešiem rezultātā.

“Īsti”, sevi cienoši milānieši uz operu dodas šādi (ja vien tā nav pirmizrāde vai Galā koncerts Jaungadā): vīrieši – tērpušies žaketē, biksēs (biežāk tas nav viena uzvalka salikums) un kreklā ar vaļēju augšējo podziņu; sievietes – tērpušās kleitās līdz ceļgalam un laiviņkurpēs.

Šāds dreskods ļauj atšķirt milāniešus un apmeklētājus no citām pilsētām un ārzemēm. Ņemot vērā šo padomu, apmeklējot “La Scala” operu, to apliecināja arī jaukais pāris no Latvijas, atzīstot, ka jutušies ļoti iederīgi un labi. Savukārt man pašai nav bijusi iespēja apmeklēt šo opernamu.

Saistībā ar Ņujorku spilgtā atmiņā ir palikusi kāda smalki saposusies dāma vakarkleitā, kas piesaistīja uzmanību ar to, ka kājās viņai bija pludmales čības. “Noslēgums” bija izteikti amerikāniskā stilā: nonākot vajadzīgajā adresē, dāma no somas izvilka un apāva smalkas kurpes, čības atstājot uz miskastes maisu kaudzes ielas malā.

Runājot par dreskodu, – atbildes ievads jau daudz ko pasaka priekšā: Amerikā visu izšķir tas, kā cilvēks jūtas ērti. Tādēļ arī Ņujorkas Metropolitēna operā, salīdzinot ar Eiropas opernamiem, noteikti redzēsiet vairāk džinsos vai citādi “smart casual” stilā ģērbtus cilvēkus. Izņemot Galā pasākumus vai pirmizrādes, publikas būs raiba. Tomēr tas nenozīmē, ka greznais apģērbs būtu jāatstāj mājās. Ir jāņem vērā šādi aspekti:

1. Amerikāņiem iešana uz operu ir liels notikums. Daudzi uz operu dodas tikai 1-5 reizes mūžā. Nereti šādi tiek nosvinētas saderināšanās, kopā būšanas gadadienas utt. Šādi apmeklētāji noteikti būs saposušies un priecīgi satraukti. Viņus nevarēs nepamanīt.

2. Ņujorkieši pirms operas dodas iemalkot kādu dzērienu, savukārt pēc operas dodas vakariņās. Bieži viņu apģērbu nosaka tas, no cik smalkas vietas viņi nāk pirms un uz cik smalku pasākumu dodas pēc operas.

3. Pirmdienu vakaros Metropolitēna operā ir vairāk smalki ģērbtu apmeklētāju. Tradicionāli šajos vakaros uz operu dodas regulārie apmeklētāji, kas augstu vērtē arī apģērba kultūru.

4. Lai mudinātu ļaudis apmeklēt operu, vasarā Centrālparkā notiek vieni no publikas iecienītākajiem pasākumiem – Ņujorkas Filharmonijas orķestra un arī Metropolitēna operas brīvdabas koncerti. Šajos pasākumos apmeklētāji ierodas ar līdzi paņemtām sedziņām un piknika groziem, lai zem vasaras debesīm zālē baudītu izcilu opermūziku. Uzreiz gan jābrīdina, ka scenogrāfija un tērpi nebūs skatāmi, jo akcents ir uz mūzikas baudīšanu brīvā gaisotnē. Viens no šādu pasākumu mērķiem ir iepazīstināt cilvēkus ar klasisko mūziku un iedrošināt apmeklēt MET operu vai Filharmoniju jau formālākā gaisotnē.

Kopsavilkums: uz Metropolitēna operu varam doties arī ofisa apģērbā (vīriešiem lietišķs uzvalks, sievietēm – elegants kostīms), kā to dara liela daļa ņujorkiešu, jo attālumu dēļ var būt sarežģīti paspēt mājās pārģērbties. Tomēr, ja laika netrūkst un dāmām ir iespēja uzvilkt mazo melno vakarkleitu jeb kokteiļkleitu, savukārt kungiem tumšu uzvalku, – ieplānojam glāzi vīna vai kokteiļa pirms operas, rezervējam galdiņu vakariņām pēc operas, un izbaudām Metropolitēna operu Ņujorkas stilā. No sirds iesaku!

—

Jautājums:

Kā Jūs ieteiktu rīkoties ar zvaniem, kas pienāk telefonsarunas laikā. Man paši šķiet, ka, atbildot uz šādu zvanu (pat ja tas ir tikai “pajautāšu, ko viņš vēlas” līmenī), mēs cilvēkam, ar kuru runājam, it kā pasakām: “Tu neesi tik svarīgs kā tas otrs”. Bet no otras puses – varbūt tiešām kaut kas ir noticis vai zvana cilvēks, kuram nevaru nepacelt.

Pasniedzējas atbilde:

Šādu situāciju pamatlikumu jau pati lieliski noformulējāt: paralēlos zvanus cenšamies necelt, jo otru cilvēku šāda rīcība var aizskart. Atceramies, ka sarunu drīkstam arī pārtraukt, atvainojoties par negaidītu situāciju un pajautājot, vai drīkstam pārzvanīt pēc brītiņa. Ja nezinām, vai spēsim kontrolēt otra telefona zvana dinamiku un ilgumu, šāds risinājums pat būtu labāks. Ja tomēr gadās, ka garas telefona sarunas laikā mums ir jāpaceļ otrs zvans (vienas sarunas laikā šādi drīkstam rīkoties tikai vienu reizi, un jāatceras, ka likt otram gaidīt ilgāk par 1-2 minūtēm ir ļoti nepieklājīgi), atvainojamies sarunu biedram un īsi pamatojam, kādēļ tas nevar pagaidīt. Var gadīties, ka pa to laiku zvanītājs jau ir beidzis zvanīt vai, sarunu liekot gaidīšanas režīmā, atvienojam abus utt., un te nu apmaldāmies meistarībā…

Situācijās, kurās jūtamies “iespiesti”, ir vērts sev uzdot vienkāršu jautājumu – vai es celtu šo telefona zvanu arī sēžot tualetē uz poda. Varbūt tomēr ir iespējams pieklājīgi (un raiti) pabeigt esošo sarunu un pēc tam atzvanīt. Protams, dzīvē ir situācijas, kurās sekundes un minūtes izšķir visu, bet bieži vien mēs situāciju pārvērtējam un dramatizējam nevietā. Turklāt, vienmēr reaģējot ātrās palīdzības režīmā (bet arī šeit glābēji strādā maiņās), pie tā pieradinām citus.

Ceturtās lekcijas jautājumi un atbildes

Jautājums:

Vēlētos uzzināt Jūsu viedokli par dekoratīvās kosmētikas nelietošanu – ja sieviete ir atbilstoši apģērbusies, koptu ādu un matiem, vai drīkst “nekrāsoties”? Vai tomēr ir kādi notikumi vai pasākumi, uz kuriem dodoties, etiķete nosaka, ka sievietei obligāti jābūt ar uzklātu dekoratīvo kosmētiku?

Pasniedzējas atbilde:

Paldies par Jūsu sievišķīgo jautājumu!

Etiķetes pamatprincipi mūsdienās priekšplānā izvirza cilvēka fizisko sakoptību un higiēnas ievērošanu. Ja cilvēkam ir veselīga sejas krāsa, mirdzoši mati, kopti nagi un tīri, veseli zobi, kā arī ķermenis ir labā fiziskā formā, tas liecina par personas spēju cienīt sevi un apkārtējos. Dekoratīvās kosmētikas jautājums lietošana nav obligāta, un tās pārspīlēta lietošana ir bezgaumīga.

Svarīgākais, kas jāievēro kosmētikas un etiķetes sakarā:
1. dienas laikā nelietot spilgtu vakara kosmētiku;
2. neatjaunot lūpu krāsu publiskā vietā – pie pusdienu galda vai teātra ģērbtuvē (tam ir paredzētas tualetes telpas jeb dāmu istabas);
3. lietišķā vidē dāvanā nepasniegt ne kopjošo, ne dekoratīvo kosmētiku, arī smaržas nē.

Summējot – kosmētikas akcenti, kurus katra sieviete izmanto pēc saviem ieskatiem, ir paredzēti, lai palīdzētu pabeigt koptēlu, ko veidojam ar sava apģērba, uzvedības, gaitas un ķermeņa palīdzību. Kosmētika – smaržas, lūpu krāsa, skropstu tuša u.c. var būt kā papildus elements, bet nav obligāta un var arī traucēt uztvert cilvēka būtību. Šajā gadījumā noteikti mazāk būs labāk jeb less is more.

—

Jautājums:

Kā būtu pareizāk rīkoties ar higiēnisko lūpu krāsu? Izmantoju to pēc vajadzības, nedodoties uz dāmu istabu, jo tāda ne visur un ne vienmēr ir pieejama (piem., atrodoties uz ielas, pie jūras u.tml.). Skaidrs, ka lūpu aprūpe nav publisks “pasākums”, bet esmu novērojusi, ka cilvēki pret to ir ļoti toleranti.

Pasniedzējas atbilde:

Ja esam diskrēti un higiēnisko lūpu krāsu aši uzklājam, kad mums pretim nesēž vai nestāv citi cilvēki, parasti tas tiešām neizsauc apkārtējo neiecietību vai neizpratni. Būtiskākais ir to nedarīt, kad sēžam pie viena galda vai esam aci pret aci ar vēl kādu. Pat ja stāvam bariņā un runājamies, bet lūpas sasprēgājušas un smeldz, delikāti aizgriežamies; nedarām to runājoties, kamēr citi uz mums skatās. Ja kopīgi ieturamies un ārā ir spelgonis, brīdī, kad velkam mēteli, uzliekam “mētelīti” arī savām lūpām, lai tas nebūtu jādara pie galda, kad norēķināmies. Arī mašīnā, kas ir mūsu privātā telpa, kamēr nestūrējam un esam vieni, varam gan uzkrāsoties, gan saķemmēt matus, gan pārvilkt kurpes, bet to nedarām, ja kopā ar mums ir draugi vai kolēģi, ar kuriem dodamies uz teātri.

—

Jautājums:

Runājot par ģērbšanos akadēmiskajā vidē: ārvalstu pasniedzēji izvēlas apģērbu, kas saplūst ar studentiem – vienkārši džinsi, džemperis, žakete, mugursoma. Kā labāk ģērbties mūsu akadēmiskajam personālam?

Pasniedzējas atbilde:

Jāteic, ka akadēmiķu vide ir viena no tām, kurā domas par dreskodu krasi dalās un nekādu konkrētu vadlīniju nav. Atvērt šo diskusiju ir kā atvērt Pandoras lādi. Tomēr ir vērts izprast ieguvumus un zaudējumus, ko akadēmiskajā vidē sniedz katra pieeja.

Ir daļa akadēmiķu, kas ģērbjas līdzīgi studentiem. To viņi dara apzināti – lai radītu pieejamāku tēlu, pašiem būtu ērtāk, ekonomisku apsvērumu dēļ (džinsi un džemperis neko daudz nemaksā), gan arī filozofiskās pārliecības dēļ, tādējādi uzsverot demokrātiskās vērtības. Tomēr arī greznākam ģērbšanās stilam ir savi ieguvumi – lietišķs stils ļauj uzsvērt autoritāti un nepazust studentu pūlī, padara pamanāmāku, vairo pārliecību par sevi, ļauj noturēt auditorijas uzmanību, jo katra lekcija ir sava veida “teātris”, kurā apģērbs spēlē būtisku lomu, kā arī signalizē auditorijai, ka tas, ko viņi klausās, ir nozīmīgs, svarīgs. Turklāt pasniedzēji kalpo studentiem par piemēru, kā profesionālim būtu sevi jāpasniedz.

Rezumējot: universitātēs, koledžās un institūtos (lielākajā daļā) nav definēta korporatīvā ģērbšanās stila, un tas nozīmē, ka brīvais, akadēmiskais gars dod katram brīvību izvēlēties savu ģērbšanās stilu. Visbiežāk redzam pasniedzējus un darbiniekus variējam ar apģērbu – no “formal” līdz “smart casual”. Tā kā apģērbs ir daļa no katra cilvēka identitātes, personības, būtības un arī daļa no veiksmīga apmācību kursa, katram pirms stāšanās lielākas vai mazākas auditorijas priekšā ir vērts par to aizdomāties.

—

Jautājums:

Runājot par kāda noteikuma pārkāpumu, minējāt J. H. Ilvesu. Vai lietišķā etiķete aizliedz vīriešiem valkāt tauriņu? Ja ne, kas būtu jāievēro? Kā arī: kā ir ar ziedu izmantošanu lietišķajā vidē – vīriešiem pie žaketes atloka vai žaketes krūšu kabatiņā, sievietēm matos?

Pasniedzējas atbilde:

Tauriņi noteikti nav aizliegti, bet svarīgi ir saprast to valkāšanas formātu. Tradicionāli tauriņš tiek siets, ja vīrietis tērpjas smokingā (“black tie”) vai frakā (“white tie”). Krekls, ko velk šādos gadījumos, atšķiras no uzvalka krekla. Kreklam ir stāvkrādziņa ar atlocītiem stūrīšiem.

Pēdējos gados Latvijā ir novērojama tauriņu valkāšanas renesanse. No vienas puses ir apsveicami, ka puiši, vēloties uzsvērt pasākuma svinīgumu, uzliek tauriņu; no otras puses – jāapzinās, ka, sapošoties biksēs, kreklā un tauriņā, vizuālais tēls vairāk atbilst restorāna apkalpotājiem. Etiķete pieļauj viena aspekta atkāpi – ja vēlamies saposties ar tauriņu, velkam uzvalku. Bet tauriņa valkāšana bez žaketes vai tērptiem džinsos un kreklā tomēr nebūs labais stils, jo šādi no smokinga un frakas atkāpjamies pārāk tālu. Jāatceras, ka tas, ko velk karnevālos vai šovos, nav lietišķais stils, kā arī dzeltenajā presē skatīto slavenību foto nav tie, no kuriem mācīties. Viņu ģērbšanās mērķis ir uzmanības pievēršana un šokēšana, kas reizēm notiek ar ļoti apšaubāmām metodēm. Tomēr uzmanības pievēršana vai sava īpašā atpazīšanas elementa izkopšana ir iespējama arī ar gaumīgām metodēm. Tieši tādēļ arī pieminēju Igaunijas eksprezidentu Ilvesu – viņa koptēls vienmēr bija pārdomāts un kā īpašā atpazīšanās zīme un neliela “spēle” bija tauriņš. Viņš ar šo bija atpazīstams un palika atmiņā arī tiem, kas ar viņu tikās pirmo reizi. Līdzīgu stilu piekopj šībrīža Kanādas premjers – viņa īpašais akcents citādi vienmēr elegantajā koptēlā ir zeķes. Google meklētājā ierakstām vārdu salikumu “Trudeau socks” un viņa “rotaļāšanās” ar šo tēmu būs kā uz delnas. Arī mēs katrs (ja vēlamies) varam izvēlēties, kas būs mūsu īpašais atpazīšanas elements – vienai tie ir skaisti kakla lakatiņi, citai dažādas brilles, vēl kādai manikīrs, matu frizūra utt. Atrodam savu īpašo “odziņu”, lai atšķirtos, un atceramies, ka “odziņa” tiek pamanīta un izskatās eleganti tikai uz perfekta fona – pārdomāta koptēla.

Svaigi ziedi sievietēm matos vai vīriešiem žaketes krūšu kabatā vairāk asociējas ar īpašiem vai svētku pasākumiem un lietišķā vidē ir ļoti reta parādība. Varbūt kādam doma par ziediem kā savu īpašo atšķirības zīmi liksies pievilcīga, tomēr pastāv risks, ka svaigie ziedi dienas laikā “saņurcīsies” un vairs neizskatīsies labi. Taču ziedi akcenti kā papildinājums mākslinieka koptēlā un dažādu pasākumu viesu atpazīšanās zīme sevi ir lieliski pierādījuši. Turklāt vasara ir laiks, kad ikviens savu mīlestību pret ziediem var izpaust svētku tērpa vai matu akcentos. Savukārt lietišķajā vidē ieteiktu būt piesardzīgiem gan griezto ziedu straujās vīšanas, gan arī dažādu alerģiju dēļ. Lai izdodas!

—

Jautājums:

Kā ir ar medikamentu lietošanu publiski? Šoreiz vairāk domāju situāciju, kad tie ir jālieto regulāri un noteiktos laikos, piemēram, trīs dažādi medikamenti vakaros ar 20 minūšu intervālu. Es saprotu, ka ideālā gadījumā cilvēks to var izdarīt mašīnā vai tualetē, bet, ja nav tādas iespējas (parkā vai veikalā)? Ja tās ir tabletes, varētu atvainoties sarunu biedriem, paiet maliņā, aizgriezties un ātri tās norīt, bet ir medikamenti, kurus nav iespējams lietot tik diskrēti, piemēram, injekcijas diabētiķim vai acu pilieni, kurus lietojot ir jāatgāž galva (kas būs labi redzams no visiem rakursiem, pat ja cilvēks būs aizgriezies). Manuprāt, tā pat ir ļoti intīma lieta – ne es pati vēlētos informēt visus apkārtējos par to, ka man ir kādas veselības problēmas, ne arī gribētu būt informēta par apkārtējo veselības problēmām. Tajā pašā laikā negribētu arī “krāmēties” ar draugu vai kolēģi, kuram ir palicis slikti un ir jāsauc ātrā palīdzība, jo viņš laikā nav iedzēris medikamentus. Ja redzu, ka cilvēks lieto medikamentus, vai ir pieklājīgi pajautāt, kas cilvēkam kaiš, vai labāk izlikties, ka es neko neesmu redzējusi?

Pasniedzējas atbilde:

Medikamentu tēma ir jūtīga. No vienas puses medikamentus lietojam diskrēti, no otras – ne vienmēr pastāv šāda iespēja. Ja uz spēles tiek likta veselība vai dzīvība, svarīgākais ir pēc iespējas ātrāk iedzert, iepilināt vai ievadīt nepieciešamos medikamentus. Nevilcināmies, nedomājam, ka tas ir kaut kas nepieklājīgs. Un, ja nepieciešams, lūdzam apkārtējo palīdzību. Varoņi šajā gadījumā nav jātēlo. Kā rīkoties, ja redzam, ka kādam cilvēkam varētu būt nepieciešama palīdzība – tieši un konkrēti: mierīgi vērojam situāciju un dodamies tuvāk; atvainojamies par traucējumu un pajautājam, vai ir nepieciešama kāda palīdzība. Punkts. Ja redzam, ka cilvēks sakarīgi nereaģē, atrodas neadekvātā stāvoklī, izsaucam ātro palīdzību. Bet katrā ziņā neignorējam. Drosme dzīvot un drosme rūpēties par citiem ir vienas no svarīgākajām dzīves prasmēm.

—

Jautājums:

Vai pastāv etiķete attiecībā uz dzīvniekiem? Piemēram, ņemot to līdzi uz pasākumu vai darba vietu, kur tiek sagaidīti klienti (zinu divus konkrētus piemērus – arhitektu birojs un frizētava)? Kas būtu jāievēro?

Pasniedzējas atbilde:

Kas attiecas uz frizētavām un spa saloniem, jāņem vērā, ka klientiem var būt dažādas alerģijas, tai skaitā, pret mājdzīvniekiem. Ja salonā regulāri atrodas suns vai kaķis, par to būtu jābūt brīdinājumam pie durvīm; tad klienti paši var izlemt – šis ir vai nav salons viņiem. Otrs aspekts – salonos tiek strādāts arī ar dažādām ķimikālijām. Domājot par mājdzīvnieka veselību un vajadzībām (ēst, čurāt, izskrieties), apšaubu, vai tā ir labākā vide, kurā turēt dzīvnieku. Līdzīgi apsvērumi arī saistībā ar mājdzīvnieka atrašanos klientu apkalpošanas zonā. Ja tas ir ārkārtas gadījums, sarunas sākumā ieteicams klientiem atvainoties un apjautāties, vai viņiem tas netraucē. Ne vienmēr uzreiz ir pamanāms, ka stūrī snauž kaķēns vai suņuks. Ja cilvēkam ir alerģija, reakcija var izpausties pēc kāda neilga laiciņa, un tas var radīt nepatīkamas sekas. Uzreiz pievēršot uzmanību šim faktam, būs iespēja attiecīgi reaģēt – varbūt ir iespējams sarunu veikt citā telpā, kurā nav dzīvnieku. Protams, lielai daļai cilvēku šis fakts netraucēs vai pat liksies simpātisks, bet ar nosacījumu, ka dzīvnieks netraucē un telpu nav pārņēmis slapja kažoka vai dzīvnieku barības smārds.

Zemāk uzskaitīti vispārīgie etiķetes principi saistībā ar mājdzīvniekiem.

Ko darīt, ja mums ir mājdzīvnieks un vēlamies to ņemt līdzi, dodoties ārpus dzīvokļa, mājas, privātās teritorijas. Kas būtu jāievēro:

1. Nekad bez brīdinājuma neņemiet dzīvnieku līdzi pie kāda vai uz pasākumu. Labāk būtu sagaidīt uzaicinājumu ņemt līdzi savu mīluli, nevis jautāt, vai drīkst. Bieži vien, šādi jautājot, cilvēki tiek nostādīti neveiklā situācijā – atteikt nav patīkami. Ja uzdodat šo jautājumu, esiet gatavi “lasīt starp rindiņām”.

2. Pajautājiet sev, vai mans mīlulis labi jutīsies šajā vietā/vidē, lielā cilvēku pūlī utt. Ja tā ir ballīte, pārdomājiet, vai Jūsu suns/kaķis utt. reaģē uz bērniem, skaļu mūziku, citiem mājdzīvniekiem un citiem apkārtējiem kairinājumiem. Ja šāds pasākums Jūsu mīlulim radīs milzīgu stresu, ir vērts apdomāties.

3. Neņemiet līdzi mājdzīvnieku, kurš nav trenēts, ir izteikti aktīvs vai ar agresīvu uzvedību (piemēram, sargājot savu saimnieku). Gadījumos, kad Jūsu mājdzīvnieks nodarīs postījumus, sabojās citu cilvēku apģērbu, saplēsīs traukus vai apgāzīs cienasta galdu, Jums par to būs jāatbild, un pieklājība prasa, lai Jūs kompensētu citiem radītos zaudējumus. Dažos gadījumos var saplīst un sabojāties ne tikai lietas, bet arī draudzība.

4. Ja tomēr nolemjat savu mīluli ņemt līdzi, ierodieties sagatavojušies, lai varat savākt vai sakopt aiz sava dzīvnieka – kaku maisiņš, traipu tīrītājs, mitrās salvetes, ūdens bļodiņa; pārdomājiet, kas ir tās lietas, kuras ir nepieciešamas, lai pēc sevis neatstātu “karalauku”. Jāņem vērā, ka sveša vieta, svešas smaržas un neparedzami notikumi var radīt neplānotu stresu arī citkārt sabiedriskam dzīvniekam ar labu uzvedību.

5. Ja Jūsu suns sāk nevaldāmi riet vai kaķis aktīvi ņaudēt, neignorējiet šos signālus. Ja dzīvnieks nerimstas, aizvediet/aiznesiet viņu uz klusāku, mierīgāku vietu, lai dotu iespēju nomierināties.

6. Atrodoties svešā teritorijā, pastāvīgi pieskatiet savu mīluli; īpaši tad, ja tajā ir arī citi dzīvnieki. Ja dzīvnieki sāk viens otram darīt pāri, momentā atgūstiet kontroli pār situāciju un turiet dzīvnieku īsā saitē. Atvainojieties otra dzīvnieka saimniekam, nekad nevainojiet otru dzīvnieku vai viņa saimnieku; ja nepieciešams, apmainieties ar kontaktinformāciju, lai pārliecinātos, ka starpgadījumam nav tālāku seku. Jums ir jāspēj kontrolēt savu dzīvnieku un paredzēt viņa reakcijas.

Ja viesi ierodas pie mums un mājās ir mājdzīvnieki:

1. Ja Jums ir suns, māciet tam sasveicināties ar Jūsu viesiem mierīgā veidā – bez lekšanas virsū, sejas laizīšanas utt. Šādas prasmes nerodas vienā dienā, un viesu ierašanās brīdis nav paredzēts šādu prasmju apgūšanai – tas jādara un jātrenē labu laiku pirms.

2. Pirms viesu ierašanās vēlams dzīvniekam dot iespēju izskrieties, izdauzīties, nogurt, lai, viesiem ierodoties, Jūsu mīluļa uzvedība būtu mierīgāka.

3. Ja mājdzīvnieks ir bailīgs, uz viesu viesošanās laiku varbūt varat tam atvēlēt savu, drošu vidi – tas var būt voljērs, atsevišķa dārza zona vai telpa Jūsu mājoklī.

4. Ja Jūsu mājdzīvniekam ir ļoti izteikts saimnieka sargāšanas instinkts, kas robežojas ar agresivitāti, nekādā gadījumā neriskējiet ar viņa atrašanos svešu cilvēku klātbūtnē. Dzīvnieks, kas pēkšņi nevar pildīt savu mājas sarga funkciju, var kļūt nekontrolējams.

5. Ņemiet vērā, ka arī mazs un draudzīgs mājdzīvnieks var apdraudēt drošību – lielākā cilvēku pulkā kāds var aiz tā aizķerties, nejauši uzkāpt uz astes, citādi to savainot vai savainoties pats.

6. Nekad nekliedziet uz savu mājdzīvnieku, ja tas ir pārlieku sajūsmināts un Jūs nevarat to savākt. Vienīgais risinājums ir dzīvnieka izolēšana uz tam pierastu un mierīgu vietu kopā ar iemīļotajām rotaļlietām un/vai ēdienu.

7. Neatstājiet mājdzīvnieku pie galda ēšanas laikā – gan dažādu dzīvnieku ieradumu dēļ (piemēram, ēdiena izprasīšana), gan tādēļ, ka ne visi viesi var būt pieraduši pie situācijas, kad ēšanas laikā ap galdu staigā vai skraida mājdzīvnieks; labāk šajā laikā dot iespēju dzīvniekam atpūsties no cilvēkiem un otrādi.

8. Ja pie Jums ciemos ierodas bērni, sagatavojiet viņus dzīvnieka satikšanai. Izstāstiet, kā dzīvnieks uzvedīsies (ostīs, luncinās asti utt.), pajautājiet vai viņi gribētu iepazīties ar Jūsu mīluli. Tikai tad, kad bērns jūtas labi, iepazīstiniet ar savu mājdzīvnieku. Ļaujiet bērniem noteikt, kad viņi ir gatavi; pierunāt un steidzināt nevajag – ierašanās citā vidē arī bērniem ir pārdzīvojums. Brīdī, kad notiek tikšanās, tulkojiet bērniem dzīvnieka uzvedību: “Viņa priecājas tevi satikt/rejot sasveicinās.” utt.

9. Esiet gatavi pieņemt, ka visi cilvēki nav sajūsmā par mājdzīvniekiem un citiem ir alerģija. Tas gan nenozīmē, ka nevarat būt draugi vai Jums savs mājdzīvnieks jāizolē. Lielākajai daļai cilvēku nav nekas iebilstams pret mājdzīvniekiem, arī ja tie nav ideāli trenēti. Šādus viesus nevajag mudināt uz īpašu kontaktu – viņi būs priecīgi par mierīgu līdzāspastāvēšanu, kas arī ir apsveicami.

Šo noteikumu paturēšana prātā ļaus visiem justies ērtāk, sākot ar Jums pašiem, Jūsu mīluļiem un beidzot ar ikvienu cilvēku, kuru satiksiet vai aicināsiet pie sevis. Lai izdodas!

Trešās lekcijas jautājumi un atbildes

Jautājums:

Kā Jūs komentētu labo stilu attiecībā uz matiem? Vai vaļēji mati (garumā mazliet pāri pleciem) ir etiķetes pārkāpums? Un vai cope būtu vienīgais risinājums?

Pasniedzējas atbilde:

Darba vietas un darba specifika mēdz būt ļoti dažāda, ietekmējot arī matu sakārtojumu. Tiem, kas strādā ar ēdienu, prasības attiecībā uz matu sakārtojumu būs visstingrākās, tomēr tas nenozīmē, ka uz pārējiem nekādi noteikumi neattiecas. Neatkarīgi no tā, vai darbā ierodaties ģērbti brīvi (džinsos un krekliņā) vai formāli – matu sakārtojums būtiski ietekmē to, kādu iespaidu citiem par sevi radāt, un arī to, cik labi varat veikt savu darbu. Galvenie pamatprincipi, kas būtu jāievēro ikvienam, neatkarīgi no dzimuma un matu garuma: matiem ir jābūt tīriem, koptiem un sakārtotiem tā, lai tie netraucē. Ja matiem nemitīgi pieskaras, tos sakārtojot vai atglaužot, tie krīt sejā vai aizsedz acis, jāpārdomā matu sakārtojuma piemērotība.

Meitenēm, sievietēm, dāmām: matu sakārtojums jāsaskaņo ar grimu un apģērbu. Ja apģērbs ir vienkāršs, matu sakārtojums vai grims var būt “ar odziņu”, un otrādi. Svarīgi ir nepārcensties ar visiem trim, lai koptēls būtu gaumīgs, profesionāls un saskaņots. Atkarībā no matu garuma var veidot dažādus matu sakārtojumus. Gariem vai pusgariem matiem arī zirgaste var būt ļoti piemērota frizūra, ja to izveido stilīgi – piemēram, matu gumiju aptinot ar matu šķipsnu tā, lai gumija nebūtu redzama. Ja garus matus (skaitās tādi, kas sniedzas pāri lāpstiņām) atstājat vaļā, noteikti jāpiedomā, kā tos atspraust vai kontrolēt (piemēram, ar elegantu stīpiņu), lai tie nav jāatglauž. Gari, vaļā atstāti mati principā nav aizliegti, ja vien matu sakārtojums un pašas ieradumi nemitīgi neievilina rotaļās ar matu šķipsnām. Biznesa vidē gari mati var būt sakāroti franču bizē, skaistā mezglā, saņemti uz vienu sānu, copē vai tml. Garu matu īpašniecēm ir daudz un dažādas iespējas, kā padarīt savu tēlu interesantu ne tikai ar apģērba palīdzību. Īsu matu īpašniecēm variācijas frizūru jomā ir mazākas, tomēr pamatprincipi paliek tādi paši.
Ir vērts arī paturēt prātā, ka dažādās nozarēs ir savi iekšējie (rakstītie vai nerakstītie) noteikumi attiecībā uz apģērbu, matu sakārtojumu un pat nagu laku, kas ienācējam kļūst saprotami tikai ar laiku. Turam acis vaļā, sekojam priekšniecības piemēram un esam piesardzīgi ar ekstrēmiem tēla eksperimentiem.

Vīriešiem, puišiem, kungiem: matu un sejas apmatojuma sakārtojums, kā arī balanss starp matu un bārdas vai ūsu garumu spēlē kritisku lomu veiksmīga koptēla izveidē. Arī kungiem iespējamas īsāku un garāku matu frizūras, bet biznesa vidē (mākslinieki un mūziķi ir atsevišķs stāsts), gariem matiem nevajadzētu būt garākiem par pleciem, un to sakārtojums nedrīkst atgādināt putna ligzdu. Pamatprincipi: tīri, veselīgi, kopti mati, kas nogriezti vai sakāroti tā, lai tie netraucētu un nebūtu jāaiztiek. Jo garāki mati, jo lielāku uzmanību tie piesaistīs un vairāk būs jāpiedomā pie to sakārtošanas. Tas pats attiecas uz bārdu un ūsām. Pirms tiek nolemts par garu matu, bārdas vai ūsu audzēšanu, ir jāizvērtē to biezums un veselīgums. Reizēm mazāk ir vairāk (“less is more”).

—

Jautājums:

Kā labāk ģērbties darba vidē, ja pirmajā dienas daļa ir jādodas pie klientiem mājas vizītēs, bet dienas otro pusi pavadu kabinetā, kārtojot dokumentu lietas? Pārsvarā ģērbjos, kombinējot lietišķo stilu ar ikdienišķo, t.i., kājās ērti, slēgti apavi, džinsi vai bikses ar dažādiem rakstiem, augšdaļā – brīva tipa blūze.

Pasniedzējas atbilde:

Svarīgi, lai Jūs ar savu apģērbu signalizētu klientiem (pie kuriem dodaties uz mājām), ka šī tikšanās ir svarīga, un lai Jūs būtu gatava un piemēroti apģērbta veikt savus pienākumus. Darba vidē parasti tiek izdalīti 4 dažādi ģērbšanās veidi: “business formal”, “business professional”, “business casual”, un “casual”. Latviski sakot, – no ļoti formāla, lietišķa apģērba līdz neformālam apģērbam, tai skaitā, džinsiem, t-krekliem, jakām ar kapucēm, vasaras kleitām, sporta tērpiem (ja to valkā ārpus sporta nodarbībām). Svarīgi, lai ar savu apģērbu klientiem radām labu iespaidu par sevi, savu iestādi vai uzņēmumu un veidojam tāda cilvēka tēlu, kuram var uzticēties. Tāpat arī pārliecību un iespaidu, ka saprotam, kāds ir mūsu uzdevums, un ka esam padomājuši par to, kādus pienākumus vai darbus mēs šajā apģērbā veiksim.

Jūs pati jau precīzi definējāt sava darba apģērba variāciju robežas – lietišķa stila kombinēšana ar neformālu jeb ikdienišķu stilu ir labākais, ko var un vajadzētu darīt. Arī tad, ja vienas dienas laikā viesojaties pie liela klientu skaita, vismaz kādam esat vienīgais cilvēks, ar ko viņi tajā dienā tiekas. Tikšanās “pēcgaršu” vairāk par apģērbu veidos Jūsu smaids, uzmanība un attieksme. Lai pozitīvisms vienmēr ir Jūsu sabiedrotais un lai izdodas!

—

Jautājums:

Vai taisnība, ka sievietei arī telpā cepure drīkst palikt galvā?

Pasniedzējas atbilde:

Īss kopsavilkums cepuru valkāšanas etiķetē sievietēm.

Cepures – stila aksesuārus (sporta cepures, cepures ar nagu vai ziemas mices šajā kategorijā neiederas), kas saskaņoti ar tērpu drīkst atstāt galvā:

Uz īsu brīdi ieejot pie kāda mājās.
Svētku pusdienās, kāzās, dārza ballītēs, bērēs.
Baznīcā.
Telpās, kur notiek pasākumi, koncerti.
Kad atskaņo himnu.
Kad tiek ienests karogs un parādes laikā.

Gadījumi, kuros arī cepures – stila aksesuāri ir jānoņem:

Ja cepure traucē citiem redzēt ceremoniju kāzās vai izrādi operā, teātrī (vēlams padomāt par šo aspektu, izvēloties cepuri un sēdvietas).
Savas darbavietas telpās (ja vien neesat aktrise uz skatuves).

Ja esat uzvilkusi sporta cepuri (naģeni, beisbola cepuri, vienalga kā to saucam), tā ir jānoņem:

Ieejot kāda mājās.
Pie galda.
Kad Jūs ar kādu iepazīstina.
Baznīcā (arī tajos dievnamos, kuros ir nepieciešams apsegt galvu, šādas cepures netiek uzskatītas par piemērotu galvassegu).
Savas darbavietas telpās, ja vien tieši šādu galvassegu nepieprasa darba drošība.
Publiskajās telpās – skolā, bibliotēkā, valsts un pašvaldību iestādēs utt.
Restorānos un kafejnīcās.
Kinoteātros un teātrī.
Kad atskaņo himnu, ienes karogu, notiek oficiāla godināšanas vai sveikšanas ceremonija.
Jebkurā svinīgā pasākumā (kristībās, kāzās, bērēs, izlaidumos) neatkarīgi no tā, vai esat telpās vai ārā.

Otrās lekcijas jautājumi un atbildes

Jautājums:

Paldies par jaukajām lekcijām! Paldies par papildmateriiālu – par ziedu dāvināšanas etiķeti. Mēs daudzus gadus, darbā sveicot kolēģus lielās jubilejās, dāvinājām sarkanas rozes. Izrādās, ka tas nav pareizi? Sarkani ziedi tikai mīļotajiem?

Pasniedzējas atbilde:

Paldies par labajiem vārdiem. Lektoram jau nav saldākas “medusmaizes” kā kursa dalībnieku paldies un prieks, ka jums šīs zināšanas noder.

Par ziedu dāvināšanu – jā, kaut arī darba kolektīvos nereti kolēģiem tiek dāvinātas sarkanas rozes, tomēr tās ir mīlestības jūtu apliecināšanas ziedi. Sarkanu rožu pamatvēstījums ir romantika, kaislība, aizraušanās un mīlestība. Tomēr jāsaka, ka tieši mūsu zemē rožu pasniegšana Latvijas karoga krāsā simbolizē arī cieņu, godu un savas zemes mīlestības apliecinājumu. Tādā kontekstā, pasniedzot valsts apbalvojumus, ordeņa saņēmējiem tradicionāli tiek pasniegta Latvijas karoga krāsas roze ar sarkanbaltsarkanu lentīti. Bet ārpus valsts svētku konteksta citos gadījumos būtu ieteikums uzmanīties ar sarkanu rožu pasniegšanu. Pastāv tik daudz un dažādu rožu krāsu un nokrāsu, ka reizēm pat grūti izvēlēties. Ja nu tomēr vēlamies palikt pie sarkanās krāsas, tad labāk izvēlamies citu ziedu veidu, nevis rozi un vēl viena iespēja ir veidot krāsainu rožu pušķi, kur sarkanā būs tikai viena no krāsām.

Vēl viens ieteikums, lai neapmaldītos “ziedu dāvināšanas džungļos” – ja mums pašiem ir kaut nelielas šaubas, vai arī mēs pārāk labi nepazīstam cilvēku, kuram dāvinām ziedus, atturamies no ziediem vai ziedu krāsām, kuras mums pašiem šķiet šaubīgas. Ja neesat pārliecināti par to, vai dzeltens pavasara ziedu pušķis tiks pareizi uztverts, izvēlaties krāsainu, raibu puķu kārtojumu. Un otrādi – ja kāds jums uzdāvina ziedus, uzveriet to kā uzmanības apliecinājumu, necentieties uzminēt kādu slēptu nozīmi. Galu galā nedzīvojam vairs Viktorijas laikmetā, kad katra sevi cienoša persona pārzināja ziedu valodu un prata nosūtīt slepenas vēstules ziedu valodā. Un arī tajos laikos droši vien notika neviens vien pārpratums.

Ja jūs šī tēma ir ieinteresējusi, vairāk par ziedu valodu iespējams palasīt Vanesas Defenbau romānā “Ziedu valoda” vai arī Gundegas Sējas sakārtojumā izveidotajā vārdnīcā “Ziedu valoda”. Te arī saite uz ziedu nozīmes aprakstu latviešu valodā: http://www.svinamdiena.lv/ziedu-valodas-vardnica-a/ un šeit viena saite uz starptautisku ziedu piegādes mājas lapu, kurā laipni tiek piedāvāti ziedu nozīmes tulkojumi: https://www.theflowerexpert.com/content/aboutflowers/flower-meanings.

Lai izdodas!

—

Jautājums:

Otrajā lekcijā minējāt, ka pirms tikšanās būtu labi saskaņot, kas piedalīsies sanāksmē. Vai šis pats attiecas arī uz darba interviju? Respektīvi, ja mani uzaicina uz darba interviju, vai es drīkstu jautāt, ar ko tā plānojas un cik tā varētu būt gara?

Pasniedzējas atbilde:

Ļoti vērtīga nianse, ko esat uztvērusi. Jā, mans ieteikums būtu nebaidīties uzdot jautājumus ne pirms darba intervijas (kad to plānojat), ne arī darba intervijas laikā. Jo darba interviju varam tēlaini salīdzināt ar drēbju laikošanu. Abas puses – gan tie, kas jūs intervē, gan jūs pati – vērtējat, vai šie darba pienākumi, to saturs, konkrētie cilvēki, samaksa un arī uzņēmuma korporatīvā kultūra ir jums piemēroti un der. Ne tikai darba devējs izvēlas, ko pieņemt darbā, arī jūs izvēlaties. Un lai jūs labi sagatavotos intervijai, ir ne tikai svarīgi, bet arī pieklājīgi noskaidrot – kurš vai kuri cilvēki jūs intervēs, cik ilgu laiku plānot intervijai, un arī noskaidrot intervijas formātu. Vai tā būs saruna, vai arī jums tiks doti kādi praktiski uzdevumi, testi utt. Tas parāda, ka jūs šo interviju uztverat nopietni, jums tā ir svarīga, kā arī ļauj mentāli labāk sagatavoties un zināt, vai jūs jau iepazīsieties ar savu tiešo vadību, vai arī šis vēl ir posms, kurā pretendentus atlasa profesionālas rekrutēšanas kompānijas jeb uzņēmuma personāla daļas darbinieki.

Drošiem un iniciatīvas bagātiem pieder pasaule – nebaidāmies uzdot jautājumus. Tas pieder pie laba stila un parāda, ka jūs savas dzīves stūri stingri turiet savās rokās.

Jautājums:

Kas būtu jāievēro attiecībā uz tējas naudām jeb, t.s., dzeramnaudām? Ir situācijas, kad ir grūti saprast – tā ir jāatstāj vai nav. Ko darīt, ja norēķinos ar karti? Vai etiķete pieprasa to atstāt arī situācijā, kad neesmu apmierināta ar servisu?

Pasniedzējas atbilde:

Dzeramnauda Latvijā nav kaut kas pašsaprotams. To mēs atstājam, ja esam apmierināti ar apkalpošanu, esam saņēmuši tiešām izcilu servisu vai varbūt pat papildu uzmanību vai īpašu attieksmi. Ja vēlamies savu atzinību paust ar dzeramnaudu, to parasti atstājam skaidrā naudā. Maksājot ar karti, iespēja pievienot dzeramnaudu ir reti kurā restorānā, tomēr dažos šāda iespēja ir. Ja neesam apmierināti ar apkalpošanu vai ēdiena kvalitāti, mums nav jāatstāj dzeramnauda. Drīzāk restorānam būtu no mūsu rēķina jāatņem summa par to ēdienu vai dzērienu, kas nebija baudāms vai neatbilda gaidītajam. Te gan jāuzmanās – ja ēdiens ir apēsts, tad uzstāšana, ka tas negaršoja, būs nevietā. Bet, ja pēc pirmajiem kumosiem nolemjam ēdienu sūtīt atpakaļ uz virtuvi un mums netiek servēta jauna porcija, par šādu – nebaudītu ēdienu – klientam nebūtu jāmaksā.

Dzeramnaudu nav pieklājīgi atstāt pilnīgā sīknaudā. Ja nu sanācis tā, ka makā nav piemērotas naudiņas, lai atstātu dzeramnaudu, labāk pasakām sirsnīgu paldies un par devīgu dzeramnaudu atceramies, dodoties uz šo vietu nākamreiz. Lielāku kompāniju pasākumos, kad rezervējam galdiņu kuplākam viesu pulkam, dzeramnauda vai apkalpošanas maksa automātiski var tikt pieskaitīta rēķinam; tā var būt 5-15 %, atkarībā no konkrētās iestādes. Par to mūs brīdina ieraksts ēdienkartē, bet, lai šāds notikums mūs nepārsteigtu nesagatavotus, plānojot svētkus restorānā, ir vērts apvaicāties par to jau iepriekš. Lai izdodas!

—

Jautājums:

Vienas no savām biznesa attiecībām sabojāju, jo, tiekoties ar vīrieti, samaksāju savu rēķina daļu. Biju aicinātāja un vismaz formāli pat nedaudz augstākā pozīcijā, tāpēc uzskatīju, ka nebūtu labi atļaut viņam samaksāt visu rēķinu. Esam mainīga sabiedrība, tāpēc droši vien nebūtu pareizi domāt, ka vīrieša un sievietes tikšanās reizēs rēķins vienmēr jāmaksā vīrietim. Īpaši, ja tā ir biznesa tikšanās. Tomēr kā sieviete redzu un jūtu, ka ir pietiekami daudz vīriešu, kuri tā uzskata. Teikšu pat skarbāk – ir reizes, kad tiešām kategoriski maksāju par sevi, jo apzinos, ka ar šo cilvēku nekādas tālākas, tostarp, biznesa attiecības veidot nevēlos un, attiecīgi, nevēlos arī rēķina apmaksas veidā izmantot viņa labvēlību vai dot kādas cerības. Ko par šo saka etiķete?

Saprotu, ka aicinātājs varētu būt tas, kurš pirms ēdienreizes uzsāk sarunu par rēķinu. Bet, ja es neesmu aicinātāja un aicinātājs šai tēmai nepieskaras? Vai, ja esmu aicinātāja un piedāvāju samaksāt, bet vīrietis uzstāj, ka maksās viņš? Jautāju tieši dzimumu kontekstā, jo esam psiholoģiski atšķirīgi un man vēl nav gadījies satikt sievieti, kura apvainojas, ja piedāvāju par viņu samaksāt vai samaksāju savu rēķina daļu.

Pasniedzējas atbilde:

Neatkarīgi no dzimuma kombinācijas, tam, kurš otru uzaicina uz biznesa tikšanos pie pusdienām, ir jābūt gatavam apmaksāt kopīgo rēķinu un tas arī jādara. Arī gadījumā, kad sadarbības partneris uzaicina pārrunāt kopīgu projektu, būtu labi piedāvāt samaksāt savu daļu un tad rīkoties atbilstoši otras puses reakcijai. Ja kāds piedāvājas nokārtot kopīgo pusdienu rēķinu, varam vienu reizi iebilst, sakot, ka tā nebija domāts un ar prieku samaksāsim savu daļu. Ja otra puse uzstāj, vairāk strīdēties nebūs pieklājīgi – pasakāmies un piedāvājam nākošajā kopīgajā pusdienu vai vakariņu reizē apmaksāt tēriņus. Dzimumam biznesa pusdienu apmaksas labirintos ir pakārtota loma, kaut arī jāpiekrīt, ka vīrieši arī darba attiecībās vēlas būt džentelmeņi un biežāk uzstāj uz kopīgo tēriņu apmaksu. Tomēr iepriekš rakstītais paliek spēkā.

Ja esam uzaicināti uz pusdienām un aicinātājs rēķina apmaksas tēmai nepieskaras, pastāv iespēja, ka aicinātājs to pat neuzskata par apspriežamu, jo zina, ka aicinātājs maksā rēķinu. Tomēr cilvēki, dzīves un kultūras pieredzes ir dažādas, tāpēc vajadzētu izvērtēt konkrēto situāciju – ja tiek atnests rēķins un aicinātājs to ignorē, piemērotā brīdī pastiepjam roku pēc rēķina un sakām, ka ar prieku apmaksāsim pusi. Ja aicinātājs iebilst un saka, ka šoreiz tā bija viņa ideja par kopīgu maltīti, pateicamies un vairs neuzstājam. Ja aicinātājs piekrīt piedāvājumam sadalīt rēķinu, noteikti nevajag saskumt vai apvainoties, jo teicienā “there is no free lunch” ir ļoti daudz patiesības.

Lai nenokļūtu neveiklā situācijā restorāna politikas vai tehnisku traucējumu dēļ, nodrošināmies ne tikai ar kredītkarti, bet arī ar skaidru naudu. Ja rīkojam plašākas pusdienas, kurās aicināti kolēģi vai biznesa partneri, iepriekš vienojamies ar restorāna darbiniekiem par rēķina izrakstīšanu vai apmaksu, kad visi viesi būs devušies prom. Aicinātājam ir jāierodas 15 minūtes ātrāk, lai viesus sagaidītu, un jādodas prom pēdējam. Ja pasākuma galvenajam rīkotājam nākas doties prom kopā ar viesiem, apmaksas jautājumu nokārtojam iepriekš vai uzticam to kādam no padotajiem. Jebkurā gadījumā izvairāmies no rēķina nešanas pie galda, jo tas radīs nevajadzīgu diskusiju vai neērtību viesiem. Kā arī izvēlamies pārbaudītas vērtības (restorānus). Ja mielasta laikā rodas kādas problēmas, risinām tās diskrēti un esam jauki pret apkalpojošo personālu; nievājoša vai sīkumaina attieksme galvenokārt radīs par mums sliktu iespaidu. Biznesa pusdienas ir lieliska iespēja iepazīt otru cilvēku un nodibināt ciešākas attiecības ar viņa pārstāvēto iestādi, uzņēmumu vai pat valsti, un svarīgi, lai tam veltītais laiks un līdzekļi nestu pozitīvu rezultātu. Lai izdodas!

—

Jautājums:

Cik ilgi pirms plānotā pasākuma ieteicams nosūtīt uzaicinājumu privātā gadījumā un cik ilgi profesionālā? Kā arī – vai/kad atgādināt par pasākumu?

Pasniedzējas atbilde:

Viena no pasākuma veiksmes atslēgām ir pareizā laikā nosūtīti ielūgumi. Ja tos nosūta par vēlu, dalībniekiem var nebūt iespējas pārplānot savu kalendāru, bet, ja tos nosūta pārāk agri, laika gaitā par šo pasākumu var piemirst.

Piedāvāju ielūgumu nosūtīšanas špikerīti dažādiem dzīves gadījumiem (lietot kopā ar loģisko domāšanu un ņemot vērā katru konkrēto apstākļu kopumu):

1. Ielūgumus uz formālākiem pasākumiem (kāzas, izlaidums, uzņēmuma Ziemassvētku balle utt.), vajadzētu nosūtīt vismaz 4 nedēļas iepriekš. Lieliski, ja to izdara 8 nedēļas iepriekš, ielūgtajām personām tādējādi dodot laiku apstiprināt savu dalību un izvēlēties apģērbu (īpaši, ja pasākumam ir dreskods), savukārt rīkotājiem nokārtot organizatoriskos jautājumus – sēdināšanas plāni, ēdienu pasūtījumi utt. Ir jauki, ja viss nenotiek pa galvu pa kaklu.

2. Ielūgumi uz svētkiem (dzimšanas dienu, citām personīgām svinībām) būtu jānosūta 3 nedēļas iepriekš. Tas nozīmē, ka ielūgumus atkarībā no svētku nozīmības un lieluma var un vajag izsūtīt 2-6 nedēļas pirms pasākuma. Ja vēlaties, lai viesi Jums sniedz atbildi (R.S.V.P.) par savu iespēju ierasties un Jūs varat, piemēram, rezervēt restorānā atbilstošu vietu skaitu, 2 nedēļas iepriekš ir pats pieklājības un arī organizatorisko jautājumu nokārtošanas minimums.

3. Ja Jums patīk nelielas draugu pasēdēšanas vai savas vārda dienas vakarā esat gatavi, ka pie Jums ierodas bez pieteikšanās, saviem draugiem vai tuvākajiem kolēģiem varat nosūtīt ziņu arī telefonā vai sociālajos tīklos, sakot, ka (piemēram) esat iecerējuši piektdienas vakarā izbaudīt augusta vakaru savā terasē un priecāsieties, ja arī viņi pievienosies. Šādu, ļoti neformālu ielūgumu var nosūtīt arī nedēļu vai tikai dažas dienas iepriekš. Bet jārēķinās, ka pēdējā dienā nosūtīts ielūgums nebūs jauks žests – tas var otram radīt izjūtu, ka par viņu bija piemirsts vai arī ielūgums tiek nosūtīts tādēļ, ka kāds cits ir atteicies.

4. Par darba sanāksmēm vai sapulcēm informāciju saņemam visdažādākajos veidos, atkarībā no tā, kādos formātos komunicējam ar kolēģiem, klientiem un biznesa partneriem. Arī pašas tikšanās notiek gan reālajā, gan virtuālajā vidē; reizēm cilvēkus, ar kuriem regulāri komunicējam un pat veidojam ilgtermiņa biznesa attiecības, dzīvē tā arī nekad nesatiekam. Tieši tādēļ, ka katra biznesa specifika ietekmē laika rāmi, kādā cilvēki strādā, ieteikumus piemērojiet ar piesardzību. Jo kaut arī vispārējie etiķetes principi nosaka, lai uz e-pastu atbildam vismaz nākamajā darba dienā, tad loģistikas kompānijā arī 10 minūtes ilga atbildes gaidīšana var radīt trauksmi un konfliktu.

Pamatprincips attiecībā uz laika rāmi – jo formālāka un lielāku dalībnieku skaitu ietveroša būs plānotā tikšanās, jo laicīgāk nepieciešams ielūgt dalībniekus. Ielūgums uz šādu pasākumu var tikt nosūtīts papīra formātā vai elektroniski, bet tajā jābūt iekļautai visai būtiskajai informācijai: pasākuma datums, laiks, vieta, mērķis un aicinošā puse (persona vai iestāde/uzņēmums). Ja paredzētas brokastis, pusdienas, vakariņas vai atspirdzinājumi, to vēlams pieminēt, kā arī, ja pasākumu apmeklēs īpašs viesis vai viesi, jāmin viņa vai viņu vārdi un īsa biogrāfija. Tāpat jābūt iekļautai pasākuma programmai vai darba kārtībai. Šāda, formāla un nozīmīga pasākuma ielūgumi jānosūta ne vēlāk kā 4 nedēļas pirms pasākuma. Arī tad, ja kādu kolēģi esat ielūguši sarunas laikā vai telefoniski, jāseko rakstiskam ielūgumam ar informāciju.

Protams, liela daļa mūsu ikdienas tikšanos vai sanāksmju nav tik formālas; vairumā gadījumu tās tiek plānotas 1-2 nedēļu intervālā. Tomēr jāatceras, ka pēkšņa, ārkārtas sanāksmju ieplānošana vai atcelšana konkrētajā dienā nevar būt norma. Laiks un racionāla tā izmantošana ir cieņa pret sevi un citiem. Ja, aicinot uz sanāksmēm, turēsieties pie 1-2 nedēļu laika rāmja, lielāka iespēja, ka visi dalībnieki varēs ierasties. Neatkarīgi no tā, vai ielūgumu uz darba tikšanos nosūtām ar telefona, e-pasta, Outlook, Facebook, Skype, Messenger starpniecību, svarīgi uz šo ielūgumu atbildēt ar apstiprinājumu vai noraidījumu (ja nevarēsiet ierasties). Kā arī pievēršam uzmanību, lai pasākums iekļautos mūsu kalendārā un nepārklātos ar kādu citu norisi. Pasākuma organizatoram vēlams vienu vai divas dienas pirms pasākuma nosūtīt īsu atgādinājumu par tikšanos, lai novērstu nepatīkamus aizmāršības vai citu pārpratumu gadījumus. Ja plānota video sanāksme vai vebinārs, atgādinām par tehniskajām detaļām, kas nepieciešamas, lai pieslēgšanās noritētu raiti un veiksmīgi. Un neaizmirstam par kādu jauku noslēguma frāzi, piemēram: “Uz drīzu tikšanos!”

—

Jautājums:

Mācību materiālos šāds punkts ir, bet lekcijā netika pieminēts: par ko runāt ar sarunu biedru, ja es šo cilvēku nepazīstu un, ja sapratu pareizi, līdz desertam par biznesu nerunā. Vai tiešām runāt par laika apstākļiem?

Pasniedzējas atbilde:

Jā, biznesa tikšanās pie skaisti klāta galda var mulsināt. Galvenokārt ar to, par ko, kā un kad runāt. Īpaši tad, ja šādas sarunas nav Jūsu ikdiena. Neatkarīgi no tā, cik bieži dzīve un darbs Jums šādus pienākumus piedāvā, ieteikums būtu to uztvert kā lielisku iespēju labāk iepazīt biznesa partneri, potenciālo klientu vai kolēģi. Piedāvāju 3 dažādas pieejas sarunas uzturēšanai (atceramies, ka saruna ir dialogs – uzdodam jautājumus, atbildam, bet nepārvēršam tikšanos par monologu):

1. Runājam par profesionālo jomu, bet neapspriežam konkrēto projektu,

līgumu vai problēmu, kuras dēļ tiekamies.

Pastāstiet vairāk par savu pieredzi…jomā.
Kā Jūs redzat šīs situācijas turpmāko attīstību (labāko iespēju, lielāko izaicinājumu utt.)?
Kādas ir ekonomiskās prognozes (kultūras, izglītības, veselības utt.), skatoties uz pasauli no Jūsu redzespunkta?

2. Nedaudz vieglākas, bet ne pārāk personīgas tēmas.

Jūs nupat bijāt (ieradāties no) … Kādi ir Jūsu pirmie iespaidi?
Kā Jūs jūtaties pie mums? Šī ir Jūsu pirmā reize Rīgā/Latvijā?
Vai Jums ir ļoti saspringts grafiks vai tomēr būs arī iespēja apskatīt mūsu pilsētu? Varbūt varu ko ieteikt?

3. Apspriediet aktuālos tikšanās jautājumus. Parasti to dara maltītes noslēguma daļā. Pie deserta vai kafijas (dažādās valstīs un kultūrās ir dažādi ieradumi; esam piesardzīgi, nepārsteidzamies ar šīm tēmām tikšanās sākumā).

Kādi ir Jūsu brauciena galvenie mērķi, plāni?
Kad, Jūsuprāt, būtu labākais brīdis pārrunāt kopīgo projektu (potenciālo sadarbību, plānoto līgumu)?
Kas būtu svarīgākais, par ko pēc šīs tikšanās varēsim informēt mūsu vadību (teikt savai komandai)?

Kopumā iesaku uzdot atvērtos jautājumus, runāt par kopīgi piedzīvoto (arī tad, ja tas ir sīkums) tas ļauj vieglāk uzsākt sarunu. Ja esat nedaudz apmulsis, meklējot tikšanās vietu, ar to arī sāciet. Piemēram: “Man gadījās apmaldīties; atnācu pa blakus ielu, kurā tieši šobrīd notiek mākslinieku plenērs. Vai Jums viegli izdevās atrast šo restorānu?” Ja tiekaties konferences pusdienās, uzdodiet jautājumu par nupat dzirdēto: “Kas Jums no šīs dienas daļā dzirdētā likās saistošākais?” Šādā veidā vairāk uzzināsiet par cilvēku, ar kuru esat kopā, un Jums viņa lēmumi vai apsvērumi turpmākajā sadarbībā būs vieglāk izprotami vai precīzāk prognozējami.

Kopīgas ēdienreizes ir mulsinošas tikai līdz brīdim, kamēr sasniedzam noteiktu savstarpējo uzticības līmeni. Par to, ka uzticība ir izveidojusies, signalizēs sarunu partneru spēja komfortabli uzdot jautājumus, pajokot un atbildēt uz jautājumiem. Un atceramies, ka veiksmes atslēga nav jautājumu uzdošanā, bet gan patiesā interesē par otru cilvēku un tajā, ko otrs mums atbild.

Pirmās lekcijas jautājumi un atbildes

Jautājums:

Labdien!

Paldies par lekciju! Samulsumu radīja apgalvojums, ka bērnam pirmajam jāsveicina pieaugušais. Visi man zināmie etiķetes eksperti, piem., Aija Strautmane, Aija Odiņa, Vladimirs Kincāns, Iveta Ķestere, Jana Trahimoviča, savās grāmatās / kursos apgalvo pretējo.

Sakiet, lūdzu, uz kādiem teorētiķiem / ekspertiem Jūs balstāties, mācot šādu pieeju?

Piekrītu, ka vecāki cilvēki bērnus šādā veidā māca, tomēr uzskatu, ka paralēli tam jāiemāca arī, ka bērnam pirmajam jāsveicina vecāki cilvēki.

Pasniedzējas atbilde:

Labdien!

Paldies par jautājumu; priecājos, ka saskarsmes un uzvedības tēma Jums ir saistoša un esat tai veltījusi daudz laika un uzmanības. Tad Jūs man noteikti piekritīsiet, ka etiķete mainās un aug līdzi sabiedrībai, un šodien mēs esam jau nedaudz citā situācijā nekā bijām pirms gada vai pieciem.

Šobrīd cilvēki ne tikai aizvien vairāk laika pavada virtuālajā vidē, bet bieži vien dzīvo un strādā paralēli abās – reālajā un virtuālajā telpā, un nedrošība/ neprasme veidot saskarsmi reālajā dzīvē strauji palielinās. Jaunā paaudze, kas ir jau piedzimusi ar telefonu pie rokas, reālajā dzīvē jūtas mazāk pārliecināti par sevi un nereti izvēlas pasīvu, nevis aktīvu dalību. Tam, kas digitalizācijas laikmetā notiek ar mums visiem, šobrīd tiek pievērsta psihologu, antropologu un ārstu uzmanība, tiek veikti dažādi pētījumi, bet ne par to ir šis stāsts.

Etiķetes prasmīgas pielietošanas kontekstā mums visiem būtiskākais ir saprast, ka sasveicināšanās nesāp. Pagātnē lielāka vērība tikai pievērsta tam, lai pirmais sveicinātu amatā zemāks vai jaunāks, bet šobrīd tiek sagaidīts, ka sveicina tas, kurš pirmais otru pamanījis, vai tas, kurš vēlas būt pieklājīgs. Turoties pie vecāks – jaunāks, zemāks vai augstāks rangā metodes, mēs attopamies sabiedrībā, kurā izzūd sasveicināšanās kultūra. Tieši tādēļ vecākiem, kas ir pieredzējušāki, un par sevi pārliecinātākiem cilvēkiem ir jārāda priekšzīme, jāiedrošina jaunā paaudze. Tas, ka es zinu, kā būtu pareizāk (nevis pareizi), nedod man tiesības ar pārākuma sajūtu noskatīties uz kādu, kurš bija aizdomājies, nejutās drošs utt. un nolemt, ka tas nu gan ir viens nepieklājīgs cilvēks. Tad, ja neviens neizrāda iniciatīvu pirmais, mēs abi pieļaujam fundamentālu kļūdu – zaudējam iespēju veidot pozitīvu saskarsmi, un abi esam nepieklājīgi.

Gaidīt sveicienu ir nepieklājīgi. Situācija, kādā notiek satikšanās, kā arī neuzbāzīga un pozitīva sasveicināšanās iniciatīva, šobrīd saskarsmē spēlē lielāku lomu kā vecums, dzimums vai ieņemamais amats. Un arī cienījams vecums tam nav attaisnojums. Tiekoties mēs nereti nezinām otra cilvēka vecumu, izskats mēdz būt mānīgs, arī amati nāk un iet. Ar savu uzmanību pret citiem rādīt labo piemēru un veicināt pozitīvas saskarsmes kultūru ir pats svarīgākais. Ja es pie sevis īgņošos, ka studējošais jaunais darba kolēģis mani nepasveicināja, nevis ar smaidu viņu pasveicināšu pirmā, tas neuzlabos manu dienu un mūsu saskarsmi. Varbūt viņš bija iegrimis domās, varbūt mani nepamanīja utt. Lieliski, ja bērniem ģimenē ir iemācīts, ka ir droši jāsveicinās, bet tas nenozīmē, ka direktorei vai skolotājai, ejot pa gaiteni, vajadzētu klusējot gaidīt, kad skolēni pasveicinās. Un “ņemt ļaunā”, ka puikas no 6A jau otro reizi šonedēļ nepasveicināja, jo bija aizņemti ar sevi un apkārt notiekošo pat nepamanīja.

Visātrāk vēlamie ieradumi veidojas no labajiem dzīves piemēriem, nevis teorijas. Turoties pie formāta “amatā zemākais sveicina amatā augstāko”, cilvēki nereti “salauž malku” un var tikt uztverti kā nepieklājīgi, jo amati un dzīve ļoti strauji mainās. Nemitīgas gaidas un kluss nosodījums, ka jaunā paaudze nesveicinās, ir neveselīgas. Kad strādāju ar bērniem un pusaudžiem skolās, lūdzu viņiem pacelt rokas, ja kādam ir gadījies kautrības dēļ kādu nepasveicināt vai izdarīt to tik klusi, ka cilvēks varēja nedzirdēt sveicienu. Vienmēr visi bērni paceļ roku. Arī mums, visticamāk, tā dzīvē ir gadījies. Pozitīva un pretimnākoša attieksme pret cilvēkiem, neatkarīgi no tā, vai viņi ir bērni, seniori, sētnieki vai ministri, ir vienīgais ilgtspējīgas saskarsmes un etiķetes princips, kuram pakārtojas visi pārējie. Mūsdienās tieši iniciatīvas izrādīšana saskarsmē (arī sasveicināšanās un cita cilvēka pamanīšana ir iniciatīva) mums palīdz būt veiksmīgiem un arī pieklājīgiem.

Te iespējams palasīt dažus rakstus par šo tēmu:

Be the first to say hello
The Etiquette Involved in Greetings and Introduction to Know as an Etiquette Consultant
Who greets first

Lai izdodas,
Kristīna

—

Jautājums:

Labdien!

Nesen uzsāku darbu jaunā uzņēmumā. Ikdienas darbā es sasveicinos ar cilvēkiem, ar kuriem ir darba kontakts. Šodien darbinieks, kurš strādā kabinetā netālu no mana, bet mūsu darbi nav saistīti un ceļi profesionālajā jomā nekad vēl nav krustojušies, pārmeta man, ka man kā jaunajam darbiniekam vajadzējis iet iepazīties ar darbiniekiem, kuri te strādājot ilgāk. Lieki piebilst, ka pats šis darbinieks ar sevi neiepazīstināja, kaut gan strādā te krietni ilgāk un ir arī manāmi gados vecāks par mani. Godīgi sakot, es nezināju, kā atbildēt vai reaģēt. Kāda šeit būtu bijusi pareizākā rīcība no manas puses? Vai man tiešām kā jaunajam darbiniekam jādodas pie citiem darbiniekiem citās telpās/kabinetos un jāstāda sevi priekšā, pat ja viņi to nav prasījuši?

Paldies!

Pasniedzējas atbilde:

Labdien!

Paldies par jautājumu. Sākšu ar to, ka katrā uzņēmumā/ iestādē ir sava korporatīvā kultūra un paradumi, kurus jauns darbinieks nojauš, iepazīst un uzzina tikai ar laiku. Atšķirības starp to, kā iepazīšanās notiks mazā, vidējā un lielā kolektīvā, var būt nozīmīgas. Vēl vairāk – tas, kādu amatu konkrētā persona ieņems, arī ietekmēs iepazīstināšanas procesu. Tieši tādēļ iepazīšanās ar kolēģiem nevar būt tikai jaunā kolēģa atbildība. Dažos uzņēmumos šie jautājumi ir vairāk pārdomāti, citos mazāk un arī tādēļ pirmās dienas, nedēļas un pat mēneši jaunā darbā mēdz būt sarežģīti un mulsinoši.

Jaunā darbavietā iepazīties ar citiem un iepazīstināt ar sevi varam šādos formātos:

1. Ja uzņēmums ir liels, tajā tiek organizētas iepazīšanās dienas vai nedēļas, kad jaunie kolēģi tiek iepazīstināti ar uzņēmumu, dažādu departamentu un kolēģu darbu.

2. Tiešais priekšnieks vai kolēģis, kuram uzticēta jaunā kolēģa mentora loma, ar jauno kolēģi iepazīstina komandas biedrus un tos kolēģus, ar kuriem sanāks ciešāka sadarbība.

3. Ja priekšniecība vai kolēģis – mentors nesteidzas ar iepazīstināšanu, vēlams griezties pie viņa ar lūgumu, vai būtu iespējams veltīt laiku iepazīstināšanai ar kolēģiem, ar kuriem būs ciešāka sadarbība.

4. Protams, lielākā uzņēmumā ar visiem tāpat neiepazīsimies, tādēļ nebaidāmies uzņemties iniciatīvu un iepazīstināt ar sevi, kad vēršamies pie kāda kolēģa pirmo reizi.

5. Varam arī kādam no tuvākajiem kolēģiem pajautāt – kā pie jums ir ierasts iepazīstināt ar sevi. Dažos uzņēmumos tas tiek veikts ar intraneta palīdzību, tādējādi atrisinot šo jautājumu neklātienē. Tas gan neatceļ iepazīšanos klātienē, kad pirmo reizi satiekamies aci pret aci.

5. Var, protams, censties visus kolēģus apstaigāt, lai iepazīstinātu ar sevi, tomēr arī šādu rīcību ikviens neuztvers ar sajūsmu. Viens no kolēģiem runās pa telefonu, citiem būs apspriede un vēl kāds steigsies pabeigt atskaiti vai e–pasta ziņu, un labi domātā rīcība var tikt uztverta kā pārspīlēta sevis izrādīšana un savas nozīmes pārspīlēšana.

Bet tagad pie Jūsu e-pastā minētās situācijas. Žēl, ka pieredzējušais kolēģis neizmantoja gadījumu, lai pozitīvā veidā ar Jums iepazītos. Saprotu, ka Jūs šādam nepatīkamam pavērsienam nebijāt gatava un tas nekādā veidā nepalīdzēja Jums labāk iejusties jaunajā darba vietā. Viena no iespējām, kā reaģēt šādā situācijā, būtu apstiprināt, ka tiešām ar visiem vēl nav sanācis iepazīties un teikt, ka priecājaties ka šobrīd ir iespēja iepazīties tieši ar viņu. Tad sniegt roku, nosaukt savu vārdu un amatu, kurā esat sākusi strādāt. Noslēgumā pajautājot, ar ko Jums tas gods iepazīties. Galvenais – neaizmirst par smaidu sejā, acu kontaktu un augšupejošu intonāciju, kad sarunājamies. Atvērtība, vienkāršība un pozitīvisms var atkausēt pat uzņēmuma galvenā “rūgumpoda” sirdi.

Galvenais – galvu augšā un uz priekšu. Katra diena ir jauna iespēja veidot pozitīvas attiecības un personīgo tēlu. Neļaujiet vienai negatīvai pieredzei mazināt Jūsu pašvērtējumu. Nopurinām nepatīkamās emocijas, mācāmies no katras pieredzes un ejam tālāk. Lai izdodas!

Sirsnīgi, Kristīna

—

Jautājums:

Labdien!

Pirmajā lekcijā par etiķeti minējāt, ka risināt konfliktus tikai teksta formā (e-pasts u.tml.) nav pārāk labi, labāk izvēlēties veidu, ar kuru sarunas partneris sajūt emocijas (dzird balsi, redz seju, žestus). Vai nav tā, ka, ja apzinos, ka manas emocijas kādā brīdī ir pārāk sakāpinātas, tomēr labāk izteikt savu viedokli rakstiski? Tad ir iespējams rediģēt tekstu kaut četrreiz, bet panākt, ka tas, ko rakstu, ir konstruktīva atgriezeniskā saite par situāciju, nevis aizvainojuma pilna, tukšvārdīga kritikas lavīna. Var taču gadīties emociju iespaidā tikai vēl vairāk visu sarežģīt.

Pasniedzējas atbilde:

Labdien!

Paldies par Jūsu jautājumu. Jūsu uzdotais jautājums jau daļēji iekļauj arī atbildi, jo Jūs pati jau precīzi esiet sajutusi, ka ļoti emocionālās situācijas no mums var prasīt netradicionālus risinājumus. Šādi risinājumi atšķirsies no tiem, ko mēs izmantojam ikdienas darba vai privātās dzīves situācijās, kad vēlamies būt precīzāk uztverti un mazāk pārprasti, pirms pārpratumi ir eskalējušies līdz emocionālam sprādzienam.

Katrs no mums ir piedzīvojis situācijas, kurās emocijas ir tik sakāpinātas, ka nevaram, negribam vai nemaz nedrīkstam runāt, lai situācija vēl vairāk neeksplodētu. Ja esam nonākuši šādā – ļoti emocionālā situācijā, svarīgi vispirms padomāt par sava emocionālā līdzsvara atgūšanu.

1. Ieteikumi, kā veselīgā veidā izpaust savas dusmas:

– Ja jūtaties, ka nekontrolējat situāciju, uz brīdi atstatiet sevi no konkrētās situācijas (aizveriet e-pastu, izejiet no telpas, pārtrauciet sarunu, sakot, ka Jums nepieciešama pauze). Neatgriezieties pie notikuma, kamēr neesat nomierinājušies.

– Atpazīstiet un akceptējiet, ka emocijas ir daļa no dzīves un nav nekas ārkārtējs.

– Mēģiniet izprast, kādēļ kļuvāt dusmīgs, kas tieši Jūs sadusmoja.

– Kad esiet identificējuši problēmu, mēģiniet sev piedāvāt vairākus risinājumus, kā šo situāciju varētu novērst/atrisināt.

– Paveiciet kādu fizisku aktivitāti – izejiet pastaigā, uz sporta zāli, iztīriet māju utt.

– Pārrunājiet savas sajūtas un konkrēto notikumu ar kādu, kam uzticaties.

2. Neatkarīgi no tā, vai situācija, kura mūsos izraisījusi spēcīgu emocionālu reakciju, notika reālajā vai virtuālajā vidē, ieteikums būtu ieturēt vismaz 24 h pauzi, pirms sākt to risināt.

3. Ja mēs apzināmies, ka telefona saruna vai klātienes pārrunas nebūs mums vai šai konkrētajai situācijai veiksmīgākais risinājums (jo nespēsim kontrolēt savas vai otra cilvēka emociju izpausmes), sagatavojam rakstisku atbildes tekstu. Būtu ieteicams to veidot strukturētu un pārlasīt vairākas reizes. Ja iespējams, iedodam to arī apskatīties kādam cilvēkam, kuram uzticamies.

4. Gatavojot atbildes tekstu, atgādinām sev bīstamo aspektu – teksta saņēmējs mūsu uzrakstīto lasīs piedēvējot tādu intonāciju un akcentus, kādā emocionālā stāvoklī tajā brīdī būs viņš pats. Mūsu iespējas to ietekmēt un precīzi nodot savas sajūtas būs minimālas. Bet ļoti sakāpinātās situācijās, kad emociju ir daudz par daudz, tas var būt labākais no iespējamiem variantiem.

Vēlot saglabāt mieru un pašcieņu arī emocionāli sarežģītās situācijās,
Kristīna

—

Jautājums:

Sarokošanās cimdos var notikt tikai atrodoties uz ielas un nejaušas sastapšanās gadījumā. Ja blakus satiktajam cilvēkam ir nepazīstams cilvēks un jūs tiekat ar viņu iepazīstināts, tad, sniedzot savu cimdoto roku, pastāv iespēja, ka pirmajās 30 sekundēs izveidosit par sevi ne visai labu priekšstatu. Cimdotu roku var uztvert kā aizdomīgumu, noslēgtību, sirsnības trūkumu. Pat ja abas puses zina etiķeti, cimdota sasveicināšanās paliks atmiņā. To saku no savas pieredzes. Vai tas nav līdzīgi kā, ja pirtī pēkšņi ienāk apģērbts cilvēks un bauda pirti apģērbies?
Pati labāk jūtos, sarokojoties ar kailu roku, jo uztveru to kā cieņas izrādīšanu. Lai arī sievietēm ir atļauts sniegt cimdotu roku, kā ir ar vienlīdzību vīriešiem? Cimdota roka var tikt uztverta arī kā sava veida sievišķības izrādīšana.

Otrs līdzīgs jautājums:

Ja atmiņa neviļ, sarokošanās cimdos nāk no diezgan senas pagātnes – laika, kad dāmas valkāja mežģīņu cimdus, jo bija diezgan grūti tos ātri novilkt. Iespējams, tāpēc ir iesakņojusies tradīcija, ka dāmas sasveicinoties cimdu var nenovilkt. Bet man ir grūti iedomāties, kā es varētu sasveicināties ar dūrainīti rokā.

Pasniedzējas atbilde:

Ja satikšanās un sarokošanās notiek ārā nevis telpās, ideālā gadījumā tam vajadzētu notikt saskaņoti (spoguļojot satiktā cilvēka rīcību) – abiem rokas cimdos vai bez cimdiem. Tomēr, ja esam uzvilkuši pirkstainus cimdus un satiekoties nevaram tos aši novilkt, nevajag no sasveicināšanās taisīt drāmu, vairāk kā minūti mēģinot nostīvēt cimdus. Labāk sniedzam roku, skatāmies acīs un, ja jūtamies neērti par cimdoto roku, piebilstam: “Atvainojos, man šoreiz cimdota roka.”

Ja gada vēsajā laikā ir ieplānots pasākums, kura laikā būs nepieciešams sasveicināties ārā, ir labi jau iepriekš pārdomāt un sagatavoties sasveicināšanās brīdim – laicīgi novilkt cimdu un izvēlēties tādus cimdus, kuru novilkšana nesagādā problēmas. Kas attiecas uz dūraiņiem, tos sarokojoties noteikti novelkam. Lai sarokošanās vienmēr atstāj labu “pēcgaršu”!

—

Jautājums: Ko tieši nozīmē “literārā etiķete”?

Pasniedzējas atbilde:

Literārā etiķete ir rakstiskās saziņas labais stils. Tā nosaka, kā noformēt un rakstīt ielūgumus, vēstules, pateicības utt. Mūsdienās šo saziņas veidu un tam atbilstošas “labā toņa” normas daļēji aizstāj netiķete, tomēr pilnībā izzudusi literārā etiķete nav.

—

Jautājums:

Minējāt, ka pirmajai jāsasveicinās gados vecākajai personai. Vai tā nav pārteikšanās? Vai ar vecāku cilvēku pirmajam tomēr nevajadzētu sasveicināties jaunākajam? Ja šī ir jauna norma, varētu, lūdzu, minēt avotus? Labprāt ar tiem iepazītos.

Pasniedzējas atbilde:

Galvenais, ko centos pateikt šajā lekcijā, – situācija, kurā notiek satikšanās, kā arī neuzbāzīga un pozitīva sasveicināšanās iniciatīva šobrīd saskarsmē un attiecībās spēlē lielāku lomu kā vecums, dzimums vai ieņemamais amats. Uzkrītoši gaidīt sveicienu ir nepieklājīgi. Un arī cienījams vecums tam nav attaisnojums.

Tiekoties mēs nereti nezinām otra cilvēka vecumu; izskats var būt mānīgs, arī amati nāk un iet. Svarīgākais ir ar savu uzmanību pret citiem rādīt labu piemēru un veicināt pozitīvas saskarsmes kultūru. Ja īgņošos, ka darba kolēģis (vīrietis) mani nepasveicināja, nevis ar smaidu pasveicināšu viņu pirmā, tas neuzlabos ne manu dienu, ne mūsu saskarsmi. Varbūt viņš bija iegrimis domās, varbūt mani nepamanīja utt. Lieliski, ja bērniem ir iemācīts, ka jāsveicinās, bet tas nenozīmē, ka direktorei vai skolotājai, ejot pa gaiteni, vajadzētu klusējot gaidīt, kad skolēni pasveicinās, un “ņemt ļaunā”, ka puikas no 6. A jau otro reizi šajā nedēļā nepasveicināja. Vēlamie ieradumi visātrāk veidojas no labajiem dzīves piemēriem nevis teorijas.

Šobrīd, kad cilvēki aizvien vairāk laika pavada virtuālajā vidē, nedrošība un neprasme veidot saskarsmi reālajā dzīvē strauji palielinās. Tādēļ arī profesionālajā dzīvē ir vērts atcerēties, ka pasveicināšana nesāp un to, kuram formāli būtu pirmajam jāsaka “labdien”, vairāk nosaka situācija. Piemēram, kurš sagaida (sagaidītājs neatkarīgi no ranga izrādīs iniciatīvu), kurš pirmais otru ierauga utt. Turoties pie formāta “amatā zemākais sveicina amatā augstāko”, cilvēki nereti “salauž malku” un var tikt uztverti kā nepieklājīgi, jo amati un dzīve ļoti strauji mainās. Savukārt pozitīva un pretimnākoša attieksme pret cilvēkiem, neatkarīgi no tā, vai viņi ir sētnieki vai ministri, ir vienīgais ilgtspējīgais saskarsmes pamatprincips, kuram pakārtojas visi pārējie. Mūsdienās tieši iniciatīvas izrādīšana saskarsmē (arī sasveicināšanās un cita cilvēka pamanīšana ir iniciatīva) mums palīdz būt veiksmīgiem un arī pieklājīgiem.

—

Jautājums:

Vai Jums ir zināms kāds avots internetā (angļu/krievu valodā), kur būtu iespējams uzzināt vairāk par pirmajā lekcijā pieminēto eksperimentu Vācijā, kura mērķis bija noskaidrot, kādā valodā runās bērni, ja ar tiem nekontaktēsies?

Pasniedzējas atbilde:

Par šo eksperimentu uzzināju studējot, pirms aptuveni 20 gadiem. Mēģināju noskaidrot, kurā grāmatā tas varētu būt pieminēts, un šobrīd tuvākais minējums ir Ērika Bernes (Eric Berne) grāmata “Games People Play”. Arī, ja kļūdos, no sirds iesaku šo grāmatu izlasīt – tā satricina un liek pārdomāt, kā mēs veidojam attiecības un kas patiesībā notiek saskarsmē starp cilvēkiem.

—

Jautājums:

Lekcijā minējāt, ka saskaņā ar etiķeti vīriešiem nevajadzētu ignorēt sievieti un vajadzētu sarokoties tāpat kā ar citiem (vīriešiem), taču esmu dzirdējusi par būtisku niansi – tas ir korekti tikai gadījumos, ja sieviete vīrietim pirmā sniedz roku.

Pasniedzējas atbilde:

Agrāk vīrieši patiešām gaidīja, kad sieviete pirmā sniegs roku. Bet tas laiks ir pagājis. Šodien biznesa vidē augstākstāvošai personai (ja nav nekādu šaubu par ieņemamo amatu) sekundes desmitdaļu varam dot iespēju izrādīt iniciatīvu. Ja tā nenotiek, uzņemamies iniciatīvu paši. Būtiskākais – nepazaudēt rokasspiediena momentu, jo tādējādi mēs palaižam garām iespēju tikt novērtētiem kā par sevi pārliecinātiem un līdzvērtīgiem sarunu biedriem. Svarīgi atcerēties, ka rokasspiediens ne tikai ļauj veiksmīgi iesākt tikšanos, bet arī to skaisti noslēgt. Tas pats attiecas uz privāto saskarsmi. Neatkarīgi no formāta (varam sasveicināties ar galvas mājienu, sarokojoties, vārdiski, apkampjoties vai sabučojoties), svarīgāk par to, kurš izrāda iniciatīvu (sieviete vai vīrietis, jaunākais vai vecākais), ir tas, lai sasveicināšanās vispār notiktu. Visnepatīkamākais, ja satikšanās notiek, bet sasveicināšanās izpaliek. Nevilcināmies ar otra cilvēka pamanīšanu – sasveicinoties mēs viens otram izrādām cieņu.