Etiķete jeb pieklājības “iztikas minimums” ģimenē
Mēs visi sākamies savā ģimenē, dzimtā – patīk tas mums vai nē, atzīstam to vai nē, bet pats no sevis neaizmuksi. Šī likumsakarība attiecināma arī uz indivīda prasmi uzvesties sabiedrībā. Tas, kā mēs uzvedamies publiski, ir tieši saistīts ar pieklājības prasmēm un uzvedības paradumiem ģimenē.
Daži varbūt šo izlasot sarauks pieri – kāda kuram daļa, ko es daru mājas četrās sienās? Vai tad vismaz mājās es nevaru rīkoties, kā man labpatīk, kā ir ērti? Etiķetes minimums netiek atcelts, ja esam iekāpuši mājas čībās, dāmas un kungi. Arī atrodoties personīgajā komforta zonā, esot kopā ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem, ir jāievēro pieklājīgas uzvedības pamatprincipi. Pieklājīga un uzmanīga uzvedība, iejūtīga attieksme, privātās telpas ievērošana ir būtisks labu attiecību pamatprincips, ko vienlīdz svarīgi ievērot kā pieaugušo, tā bērnu un arī dažādu paaudžu starpā. Un šīs prasmes ir jāiemāca un jāizkopj tieši ģimenē – neviens cits to nedarīs.
Ģimenes etiķetes noteikumi darbojas tikai tad, ja tos ievēro pieaugušie un ar savu piemēru, kā arī ar pamudinājumiem, iemāca bērniem. Ja jūsu bērnu uzvedība jums sagādā neērtus brīžus, ir jāpārdomā vai un kā nepieciešamās labas uzvedības prasmes tiek (vai netiek) ievērotas jūsu ģimenē. Nepietiks, ka bērniem norādīsiet un stāstīsiet par to, kā jāuzvedas, ja šīs pamācības par paradumu nenostiprinās vecāku piemērs un konkrēta rīcība. Bērni ir mūsu rīcības uzvedības un standartu (arī dubulto) – spogulis. Ja kaut kas nav labi ar mūsu bērniem, pirms viņus audzināt un bārt, lūdzu, ielūkojamies spogulī.
Kaut arī esmu pārliecināta, ka mēs no saviem bērniem varam mācīties tikpat daudz kā mēs mācām viņiem, tomēr labas uzvedības paradumi nu ir tā tēma, kurus jaunā paaudze mācās no vecākiem un vecvecākiem. Un katram bērnam jau pirmsskolas vecumā ir jāzina, ka pastāv labas uzvedības likumi un manieres, kuras ir jāievēro, lai dzīve un saskarsme ar apkārtējiem būtu viegla un skaista. Ar labas uzvedības prasmēm atveras daudzas durvis, kuras tiem, kas ar pieklājības likumiem ir uz jūs, paliek slēgtas.
Kas tad ir šis labas uzvedības „iztikas minimums” ģimenē?
Sasveicinieties ar savu ģimeni. Sasveicinieties no rīta, kad mostaties un vakarā, kad pēc dienas tiekaties. Novēliet „ar labu nakti” ejot gulēt un neaizmirstiet novēlēt veiksmīgu dienu, kad no rīta atvadāties. Dariet to ar smaidu un ieskatieties viens otram acīs.
Vārdiņi – lūdzu un paldies ir pirmie labas uzvedības likumiņi, ko māca bērnam jau kopš gada vecuma. Tikpat svarīgi ir iemācīt nerunāt ar pilnu muti, nepārtraukt citus un nerunāt ar košļeni mutē. Par košļenēm vēl tikai jāpiebilst, ka skaļa plaukšķināšana, burbuļu pūšana un izkošļātas gumijas pielipināšana pie galda apakšas vai, vēl trakāk, aiz auss ir absolūti nepieļaujama.
Pirms ieiet istabā, kuras durvis ir aizvērtas, vienmēr pieklauvējiet. Ja durvis ir ciet, nelaužaties iekšā telpā bez pieklauvēšanas, tas nekas ka tā ir jūsu vecāku, bērna vai vecvecāku istaba. Aizvērtas durvis signalizē par to, ka cilvēks ir vēlējies būt viens. Pirms ieiešanas maigi pieklauvējiet un ejiet iekšā tad, kad esat saņēmuši atļauju.
Pirms ņemt kādu lietu, kas jums nepieder, palūdziet atļauju. Nedomājiet, ka jebkura ģimenes locekļa mantas ir domātas kopējai lietošanai. Jūs droši vien būtu nepatīkami aizskarti, ja kāds tā rīkotos ar jums piederošām lietām. Vienmēr apjautājaties, palūdzat atļauju kaut ko izmantot, aizņemties utt. Ja atļauju nesaņemat, jums īpašnieka viedoklis ir jārespektē – nav pieļaujama otra mantu izmantošana bez piekrišanas.
Nerakņājaties citu mantās. Nekad nebāžat degunu otram cilvēkam piederošās lietās – tas attiecas gan uz somām un atvilktnēm, gan uz īsziņām, e-pastiem, vēstulēm, dienasgrāmatām. Vārds – personīgais (telefons, istaba, e-pasts) jau pats par sevi norāda uz to, ka šīs lietas attiecas uz konkrētu cilvēku. Rakņājoties tajās jūs ne tikai demonstrējiet elementāras cieņas un pieklājības trūkumu, bet arī riskējiet zaudēt otra cilvēka uzticību.
Dzīvojot vienā mājā/ dzīvoklī, katram ir pienākums iesaistīties mājas uzkopšanā un sakārtošanā. Vienmēr savāciet un sakārtojiet aiz sevis. Nevienam ģimenes loceklim nav pienākums sakopt aiz jums. Bērni, mamma nav jūsu personīgā kalpone, ja jūs spējat apieties ar datoru un telefonu, tad spējat arī nomazgāt traukus, ieslēgt veļasmašīnu un iztīrīt māju. Visiem kopā ir jārūpējas par tīrību un kārtību mājās – kopā darbi tiks paveikti daudz ātrāk un paliks laiks kopīgām sarunām, izklaidēm un atpūtai. Gulta ir jāklāj katru dienu un mantas ir jānoliek savās vietās, tad mājās neieviesīsies bardaks – tur pat nav vērts uzsākt diskusiju.
Lielākā ģimenes vērtība ir vārdiņš „mēs”, nevis „es”. Svarīgi ir rēķināties ar citiem, prast dalīties, iepriecināt pārējos. Domājot tikai par sevi, izvirzot savas vajadzības priekšplānā, jūs maziniet ģimenes spēku. Vienmēr padomājiet, kā jūs gribētu, lai citi izturas pret jums un tā izturieties pret viņiem. Ja kāds no ģimenes locekļiem ir ķēries pie darba, pārējiem netraucēti sēdēt dīvānā ar grāmatu rokās vai skatīties filmu, nav pieņemami. Vienmēr piedāvājiet savu palīdzību un iesaistieties mājas darbos, ja vien tas ir iespējams.
Ieturiet maltītes kopā. Brokastis, pusdienas, launags un vakariņas nav domātas tikai tam, lai aprītu ēdienu. Ēdienreizēm, kad visi apsēžas pie viena galda, ir jābūt īpašām. Nolieciet elektroniskās ierīces – datorus, telefonus, kā arī izslēdziet televizoru. Pārrunājiet, kā pagājusi diena, apspriežat nedēļas nogales plānus, apjautājieties kā gājis citiem. Kopīga maltīte ir laiks, kad atslēgties no dienas stresa un izbaudīt laiku kopā. Nepieļaujiet, ka šos kopā pabūšanas brīžus jums kāds nozog – arī telefona zvans var pagaidīt, jūs taču nestrādājiet neatliekamās palīdzības dienestā. Kopīgas ēdienreizes ir brīdis, kad bērni apgūst ne tikai labas galda manieres, bet arī dzīves mācības.
Higiēnas prasmes ir jāmāca un to ievērošana jāpieprasa – sākot ar roku mazgāšanu pirms ēšanas un pēc tualetes lietošanas un beidzot ar zobu tīrīšanu no rīta un vakarā un mazgāšanos vismaz 1x dienā. Tikpat svarīgi ir iemācīt bērniem aizvērt tualetes poda vāku un prast lietot poda birsti. Tas viņiem aiztaupīs nepatīkamus brīžus ciemojoties pie draugiem vai vēl vēlāk – jau esot pašiem savā dzīvē. Statistika ir nežēlīga, aptuveni 60% vīriešu un 40% sieviešu nemazgā rokas pēc tualetes, tādējādi apdraudot gan savu, gan citu cilvēku veselību. Ja viņiem nav iemācīti pirmie soļi personīgajā higiēnā, bail pat iedomāties, kādā stāvoklī ir citas viņu ķermeņu daļas. Ir svarīgi to vēlreiz uzsvērt – etiķetes prasmes sākas ar higiēnu. Arī pašas dārgākās drēbes un izsmalcinātākā kosmētika nenoslēps nekopta un netīra ķermeņa faktu.
Ģimenes lietas nav „jāizliek” citiem apskatei un apspriedei. Ģimenes locekļi savā starpā pārrunā daudz un dažādas tēmas, par kurām citiem nepārstāsta. Tas attiecās arī uz dalīšanos ar informāciju sociālajos tīklos. Tādas tēmas kā vecāku sarunas par ģimenes budžetu, kredītiem, māsu vai brāļu jūtas pret kādu viņiem nozīmīgu cilvēku vai arī veselības problēmu apspriedes nav „jānes” ārā no mājas. Šāda privātas informācijas izpaušana var sagādāt lielas nepatikšanas, draudēt ar attiecību sabojāšanu un ilgstošām sekām kā bērniem, tā pieaugušajiem. Tādēļ atceramies –ģimenē runātais paliek ģimenē.
Ja Tev nav nekā laba ko pateikt, izmanto iespēju paklusēt. Otra kritizēšana, nopelšana, tenkošana, aprunāšana, klačošanās un apmelošana ir netikums, no kura vispirms jātiek vaļā pieaugušajiem, lai to neiemācītu arī saviem bērniem. Ja jūsu kritika ir konstruktīva un esat spējīgi dot ieteikumus darba vai rīcības uzlabošanai, tad ir vērts konkrēto jautājumu pārrunāt. Bet atceraties – ar vārdiem jūs varat otru celt un varat arī nogremdēt.
Ģimene ir jūsu pamats un spēka avots. Mīliet, cieniet viens otru, izturieties savstarpēji iejūtīgi un pieklājīgi, kā arī atceraties, ka ģimene, tas neesi Tu, tie esat Jūs – visi kopā.
Kristīna Sprūdža,
LU Open Minded