Griba – noderīga ilūzija
Neatkarīgi no patiesības, lai turpinātu sarunu par gribasspēku, ir jābalstās uz dažiem pieņēmumiem:
- Mēs varam iztēloties un veidot savu nākotni (kontrolēt dzīvi);
- Mēs varam izvēlēties (pastāv brīvā griba);
- Nākotne būs labāka, ja īstenosies tieši mūsu iedomātie plāni, proti, mūsu plāni ir labāki nekā kāda citu/gadījuma/likteņa/Dieva u.tml.;
- No mūsu šodienas izvēlēm un lēmumiem ir atkarīgi nākotnes notikumi un situācijas.
Tikai tad, ja augstāk minēto pieņemam par patiesu, ir jēga runāt par gribasspēku. Savukārt, lai gribasspēkam būtu jēga, ir nepieciešams kaut ko vēlēties/uzstādīt mērķi. Kad zinām, ko vēlamies/esam uzstādījuši mērķi, sākam izmantot gribasspēku, lai sasniegtu vēlamo.
Kā gan mēs nonākam pie tā, ko vēlamies?
Mērķu uzstādīšana
Griba ir radoša
Brīdī, kad kaut ko vēlamies, mēs iedomājamies kaut kādu nākotnes versiju. Mēs iztēlojamies to, kā šobrīd nav, bet ko vēlētos piedzīvot nākotnē.
No kurienes nāk šīs vēlmes? Kāpēc tās ir tieši tādas? Kāds ir to pamats?
Ir svarīgi saprast, ka vēlmēm nav un nevar būt nekāda pamata. Vēlmes ir fantāzijas, sapņi, iztēle – tā ir mūsu radošā izpausme. Šīs izpausmes robežas ir tikai mūsu iztēles robežas. Vēlmes – tā nav izvēle no “kataloga”, lai arī bieži tā tiek prezentēts. Ar vēlmju palīdzību mēs radām nākotni – sākotnēji savā prātā, vēlāk (iespējams) arī dzīvē.
Griba – mūsu fantāzijas lidojums
Kad sapņojam par nākotni un uzstādām mērķus, mēs fantazējam, radām un sapņojam nevis izdarām izvēli. Šajā procesā pastāv brīvība, jo mēs izdomājam kaut ko, kā vēl nav, savukārt izvēloties brīvības nav. To lieliski ilustrē piemērs: mēs piedāvājam bērnam izvēlēties no dažādu krāsu zeķēm. Bērns var brīvi izvēlēties, kuras krāsas zeķes vilkt, taču izvēle savā būtībā ir ierobežota – ir jāizvēlas no tā, kas ir (ko kāds jau ir radījis), turklāt tiek atņemta (netiek piedāvāta) izvēle zeķes nevilkt vispār.
Lekcijā stāstīju par seriāla “X faili” sēriju “Je Souhaite”, kurā džins, kas piedāvā izpildīt trīs vēlēšanās, dalās savā pieredzē ar cilvēku vēlmēm. Kāpēc tieši trīs vēlēšanās? Secinājums, kas izriet no seriāla: cilvēki bieži nezina, ko patiesībā vēlas, tāpēc izmanto otro vēlēšanos, lai labotu pirmās vēlēšanās sekas. Savukārt pēdējo vēlēšanos izmanto, lai iegūtu to, kas jau šķiet patiesāks un atbilstošāks.
Šis piemērs arī palīdz atbildēt uz pirmajā lekcijā uzdoto jautājumu – kur ir tas āķis, ka kaut ko gribam, bet vienlaikus kaut ko, kas nepieciešams šīs vēlmes/mērķa īstenošanai, negribam?
Mēs nevaram paredzēt savas vēlēšanās sekas – kā būs, ja es tiešām iegūšu to, ko vēlos. Bieži vien mums ir daudz vēlmju, bet reti aizdomājamies par to, kā būtu, ja vēlamo patiešām iegūtu un vai tiešām esam gatavi ar to dzīvot. Lūk, arī atbilde, kāpēc kaut ko vienlaikus gribam, bet ne “līdz galam” – ja konkrēto lietu nevēlamies pietiekami spēcīgi, mums nepietiek spēka šo vēlmi īstenot. Savukārt, ja kaut ko ļoti vēlamies, šķēršļu nav – mēs ejam un darām.
No seriāla izriet vēl kāds būtisks secinājums – vide nosaka to, ko vēlamies, vai, citiem vārdiem sakot, – mūsu vēlmes ir atkarīgas tikai no mūsu iztēles robežām. Šo var novērot situācijās, kad, cilvēkam jautājot, ko viņš vēlas, atbildes vietā ir pretjautājums – “Ko drīkst?/Kas ir pieejams?/Ko var dabūt?/Kā būtu labāk?” vai tml. Tas ir veids, kā paši sevi ierobežojam, jo neatļaujamies vēlēties kaut ko ārpus sava prāta robežām (zināmā). Te ir būtiski ieraudzīt, kādas ir mūsu prāta robežas, un saprast, ko patiesībā vēlamies, nedomājot par ierobežojumiem.
Arī šajā video ir redzams, kāda ir cilvēka spēja iztēloties un vēlēties brīdī, kad viņam tiek piedāvāts VISS.
Tāpēc, lai vēlētos, ir svarīgi sapņot, iztēloties un fantazēt, savukārt, lai izmantotu savu gribasspēku – ir svarīgi vēlēties.
Cik brīvi esam?
Lielā mērā mūsu spēju būt brīviem un vēlēties saskaņā ar sevi ir ietekmējusi audzināšana, jo labi audzināts bērns skaitās tāds, kurš ir paklausīgs. Un, ja ir vēlme izaudzināt paklausīgu bērnu, viens no veidiem, kā to panākt, ir konstanta bērna vēlmju noliegšana un ierobežošana (darīsi to, kas jādara, kas ir “pareizi” utt.), līdz kādā brīdī “gribēšanas orgāns” vairs netiek izmantots. Un, ja to nelieto, tas “atmirst”. Sekas ir jūtamas arī pieaugušā vecumā – it kā varētu vēlēties jebko, jo ir neatkarība, brīvība, nauda, iespējas, bet vairs nav iekšējās izjūtas, spējas gribēt un sajust patiesās vēlmes.
Cits faktors, kas “iznīcina” mūsu idejas un brīvību, ir vēlme iekļauties sabiedrībā, piederēt vairākumam un/vai atbilst sociālajām normām. Klasisks piemērs ir sociālā psihologa Solomona Eša (Solomon Asch) konformitātes (grupas spiediena) eksperimenti, kas sākotnēji veikti 1950. gados.
Varētu šķist, ka mūsdienās cilvēki ir citādāki – brīvāki, drosmīgāki, brīvdomīgāki, patstāvīgāki, neatkarīgāki utt. Bet vai tā tiešām ir? Atbildi var meklēt šajā video, kas ir S. Eša klasiskais eksperiments mūsdienu versijā.
Kā kļūt brīvam?
Lai mēs varētu brīvi vēlēties to, kas atsaucas mūsu sirdīs, nevis to, kas ir “pareizi”, noderīgi, vērtīgi vai izdevīgi, ir svarīgi atbrīvoties no ierobežojumiem. Savukārt, lai atbrīvotos no ierobežojumiem, tie ir jāierauga, un to iespējams izdarīt iepazīstot sevi – vērojot lēmumus, kurus pieņemam, domas, kuras domājam, izjūtas, ko jūtam. Kā to izdarīt? Tam paredzēts šīs lekcijas mājasdarbs.
Ansis Jurģis Stabingis
LU Open Minded