Lekcijā veicām vienkāršu apzinātības vingrinājumu, kuru aicinu praktizēt ik dienas (instrukcijas atrodamas šīs lekcijas mājas darbā); kaut vai tikai sākot ar vienas ieelpas/izelpas novērošanu – gaidot pie sarkanās gaismas, stāvot rindā pie kases utt. Vēlāk laiks var pieaugt līdz piecām, desmit vai vairāk minūtēm – atkarībā no tā, cik daudz laika esi gatavs ieguldīt, jo, lai būtu rezultāti, ir nepieciešama regulāra prakse. Savukārt regulāri un neatlaidīgi praktizējot, noturēt uzmanību pie elpas (konkrētas lietas) paliks arvien vieglāk un arī rezultāti neizpaliks.
Lai arī vingrinājums ir vienkāršs, to veicot, mēs trenējam (apgūstam) vairākus būtiskus gribasspēka aspektus:
- Neatlaidību. Neatlaidība ir gribasspēka fundaments. Šī vingrinājuma būtība nebūt nav spēja noturēt uzmanību neaizklīdušu, bet gan pacietīga un neatlaidīga vingrināšanās – lai arī cik reizes uzmanība aizklīstu, mēs to atgriežam atpakaļ. Nesanāk vienu reizi, sākam no jauna; nesanāk otru reizi – atkal sākam no jauna.
- Spēju palaist domas. Nespējot palaist domas un turoties pie tām, vairs neatliek vietas tam, ko gribam darīt vai kas ir jāizdara. Savukārt, palaižot domas, atbrīvojam prāta telpu, kas ļauj mums ar visiem saviem mentālajiem un emocionālajiem resursiem pievērsties svarīgākajam – tam, ko vēlamies sasniegt.
- Fokusa saglabāšanu. Jo ilgāk un labāk spējam noturēt savu uzmanību pie konkrētas lietas, jo veiksmīgāk virzāmies uz savu mērķi.
- Spēju sev nepārmest un nenosodīt. Pašpārmetumi par neizdošanos būtiski ietekmē mūsu gribasspēku un spēju sasniegt mērķus, jo atņem mums enerģiju, motivāciju un pārliecību par savām spējām.
Apzinātība un gribasspēks
Tam, kā apzinātības prakse attīsta gribasspēku, esmu veltījis atsevišķu rakstu: apzinātība un gribasspēks.
Apzinātība ir prasme, kuras apgūšanai ir nepieciešams ieguldījums – laiks un enerģija. Ja ir vēlme to iepazīt ne tikai teorētiski, bet arī praktiski, aicinu sekot Apzinātības un miera prakses jaunumiem, kā arī apmeklēt kādu atsevišķu nodarbību vai nodarbību ciklu.
Bez pārmetumiem – ar neatlaidīgu, bet laipnu attieksmi pret sevi
Parasti, kad piedzīvojam neveiksmi, sev pārmetam, sevi noniecinām un nosodām. Turklāt ir pieņemts uzskatīt, ka pārmetumi ir tie, kas pamudinās un motivēs mūs saņemties. Taču pētījumi atkārtoti pierāda to, ka cilvēki, kuri neieslīgst pašpārmetumos un vainas izjūtā, veiksmīgāk sasniedz savus mērķus, turklāt jūtas labāk.
Brīdī, kad pārmetam sev par “noraušanos” un par to, ka neatbilstam sev uzstādītajiem ideāliem, mēs – paši to nepazinoties – sabotējam savas izredzes sasniegt uzstādītos mērķus, kā arī radām apburto loku: nav izdevies sekot mērķim – pārmetam sev un jūtamies slikti – atņemam sev enerģiju un zaudējam pārliecību – pieaug iespējamība “norauties” – jūtamies vēl sliktāk utt.
Vainas izjūta ir tā, kas mazina mūsu gribasspēku, – tā atņem enerģiju, izkliedē uzmanību un vienkārši liek justies slikti. Savukārt pieņemšana, piedošana un līdzjūtība pret sevi, kā liecina pētījumi, rada pretēju efektu – dod mums spēku turpināt virzīties uz mērķi arī pēc šķietamas neveiksmes. Piedošana nevis vainas izjūta palielina mūsu atbildības izjūtu. Tā ļauj atvērties cilvēkiem un pasaulei, kamēr vainas izjūta liek izolēties, kā rezultātā paliekam vieni un saņemt (pieņemt) palīdzību vai padomu ir grūtāk. Piedošana ļauj skaidrāk ieraudzīt notikušo, kamēr vainas izjūta “aizmiglo” mūsu skatienu, iekrāsojot to drūmās krāsās, kā arī mazina mūsu pārliecību un spēku.
Ka to pārvarēt? Iztēlojies, ka neveiksmi ir piedzīvojis labs draugs. Kā tu runāsi ar viņu? Ko teiksi? Vai nosodīsi un pārmetīsi? Vai tomēr aicināsi būt iejūtīgākam pret sevi un atgādināsi par būtiskāko – par viņa pozitīvajām iezīmēm, kas ļaus sasniegt mērķi? Vai iedvesmosi un atbalstīsi?
Kura no abām stratēģijām būs draugam labvēlīgāka un iedrošinās “piecelties” un turpināt? Un kāpēc gan lai līdzīgā situācijā attieksme pret sevi būtu citādāka?
Rīki gribasspēka attīstīšanai
Metodes jeb rīkus gribasspēka attīstīšanai ir iespējams klasificēt:
- Rīki, kas orientēti uz saņemšanos (ja gribi, dari; ja ne – meklē attaisnojumus);
- Rīki, kas orientēti uz izpratni (saku, ka gribu, bet tomēr nedaru, – kur ir problēma?);
- Viltības, kas nav domātas izprašanai, bet palīdz rīkoties un tuvoties mērķim.
Šeit ir BŪTISKI atcerēties – visi norādījumi un rīki, ar kuriem esmu iepazīstinājis šajā kursā, darbosies tikai tad, ja tos liksim lietā. Mums var būt apjomīga teorētisko zināšanu bāze, taču PRAKSE IR GALVENĀ. Un prakse ir vienkārši atkārtošana. Lai savā dzīvē ieviestu jaunas lietas, tās ir jāatkārto vēl un vēl, un vēl, līdz tās kļūst par ieradumu, savukārt, lai atbrīvotos no nevēlamajiem ieradumiem, tie ir jāpamana un jāaizstāj ar ko jaunu, kas atkal ir jāatkārto vēl un vēl, un vēl. Šādā veidā notiek iemācīšanās, un šādi varam mainīties – gan gribasspēka, gan jebkurā citā jomā.
Ansis Jurģis Stabingis
LU Open Minded