Stāstīju par, tā saucamo, zefīru pētījumu, kurā bērniem ir iespēja izvēlēties – apēst kārumu uzreiz vai pagaidīt, līdz atgriežas vadītājs, un saņemt arī otru. Oriģinālais pētījums tika veikts 1960. gados Stenfordas Universitātē ASV pētnieka Valtera Mišela (Walter Mischel) vadībā. Lūk, video no pētījuma atkārtojuma, un šī paša slavenā eksperimenta latviskā versija.
Eksperiments parāda tipisku situāciju, kurā lietojam gribasspēku, – mums ir jāveic izvēle starp divām alternatīvām, kur viena izvēle ir tūlītējs apmierinājums, savukārt otra – lielāks, taču vēlāks labums. Līdz ar to varam teikt, ka lietot gribasspēku nozīmē atteikties no tūlītēja apmierinājuma lielāka, bet vēlāka labuma vārdā.
Gribasspēks mums palīdz atrisināt konfliktu starp divām vēlmēm vai gribām, kad no vienas puses vēlamies sasniegt savus ilgtermiņa mērķus, bet no otras – vēlamies, lai:
- ir labi,
- nav slikti,
- apmierinājums ir tūlītējs.
Daļu, kas uzstāda mērķus, var nosaukt par “ilgtermiņa” daļu, savukārt to, kas vēlas, lai ir labi, nav slikti un apmierinājums ir tūlītējs, – par “īstermiņa” jeb impulsīvo daļu. Abas šīs daļas bieži ir konfliktā, jo, ja pakļaujamies impulsīvajām vēlmēm, tas traucē mums sasniegt ilgtermiņa mērķus. Attiecīgi – jo vairāk ļaujam izpausties impulsīvajai daļai, jo gribasspēks ir vājāks. Līdz ar to gribasspēks izpaužas arī kā impulsu kontrole.
Impulsu kontrole
Lai harmoniski dzīvotu sabiedrībā, mācītos, būtu attiecībās, darbā, ievērotu likumus un normas, mums ir jāspēj kontrolēt savus impulsus. Cilvēki, kam šādas spējas nav, labākajā gadījumā tiek uzskatīti par “dīvaiņiem”, sliktākajā gadījumā – nonāk cietumā zādzību, vardarbības, seksuāla rakstura noziegumu u.tml. rīcības rezultātā.
Apgūt impulsu kontroli un tādējādi attīstīt gribasspēku ir iespējams jau bērnībā, un tas ir izdarāms caur pacietību. Bērns, praktizējot pacietību, vienlaikus attīsta arī spēju kontrolēt savus impulsus. Tā vietā, lai acumirklī izpildītu ikvienu bērna vēlēšanos un iegribu, lieciet viņam pagaidīt. Taču ir būtiski atcerēties – bērnam apsolītais ir jāizpilda. Ja bērns jau ir piedzīvojis vilšanos par to, ka apsolītais (vēlāk iegūstamais labums) netiek saņemts, tas ietekmē viņa gribasspēku jeb spēju izdarīt grūtāku izvēli vēlāka labuma vārdā. Savukārt, ja solījums tiek izpildīts, bērns iegūst uzticību un paļāvību, ka ir vērts pagaidīt, jo vēlamais tiks iegūts.
Ir svarīgi atcerēties vēl kādu lietu – kā zināms, bērni mācās, skatoties un kopējot pieaugušos, tāpēc pašu vecāku pacietības attīstīšana ir tikpat būtiska, lai tā bērniem kalpotu kā piemērs.
Impulsu kontrole ir noderīga un pat nepieciešama, tomēr to ir iespējams arī pārspīlēt. Ja tā notiek, cilvēks vairs nezina, ko viņš īsti vēlas un kas viņam sagādā prieku. Viņš jautā: Ko drīkst? Kas ir pareizi? Kas man būtu jādara? Tāpēc ir būtiski iepazīt savus impulsus un tā vietā, lai tos brutāli apspiestu, iemācīties tos pārvaldīt, ļaujot izpausties tad, kad situācija ir atbilstoša.
Tāpat ir noderīgi sajust atšķirību starp impulsivitāti un spontanitāti. Impulsivitātei piemīt dzīvniecisks raksturs, savukārt spontanitāte ir radoša. Impulsivitāte ir primitīva; tā vienlaikus balstās uz baudu un bailēm – lai ir labi un nav slikti, savukārt spontanitāte ne vienmēr nozīmē ātru un tūlītēju apmierinājumu.
Gan impulsivitātes, gan spontanitātes impulsi atnāk ātri un bez racionāla pamatojuma, taču tie atšķiras kvalitātes ziņā – ja impulsivitāte var atstāt sliktu “pēcgaršu”, tad spontanitātes radītā “pēcgarša” neatkarīgi no tā, vai ir kaut kā rezultējusies vai ne, būs patīkama.
Gribasspēka trīs daļas (spējas)
Gribasspēks sastāv no trim daļām vai spējām:
- Vēlēšanās – spēja vēlēties, izvēlēties, sajust un uzstādīt mērķi; bez vēlmes/mērķa gribasspēkam nav virziena.
- Spēja pateikt “nē” (nedarīt) – spēja pateikt “nē” impulsivitātei un izvēlēm, kas traucē sasniegt uzstādīto mērķi.
- Spēja pateikt “jā” (darīt) – spēja teikt “jā” darbībām, kas virza mūs tuvāk uzstādītajam mērķim.
Gribasspēku var salīdzināt ar muskuli – tāpat kā muskulim ir noteikts sākotnējais spēks, maksimālā noslodze, atjaunošanās laiks, un to ir iespējams uztrenēt, tāpat ir arī ar gribasspēku.
Vingrinājums, kas attīstīs spēju kontrolēt impulsus
1) Apsēdies un iekārtojies ērti; taisnu muguru, bet vienlaikus atslābināti.
2) Piever acis.
3) Pievērs uzmanību elpai – vēro to.
4) Uzmanība visu laiku ir vērsta uz elpu. Ja tā aizklīst, vienkārši atgriez to atpakaļ pie elpas.
5) Nedomā, neanalizē, nekomentē, nekusties. Nedari neko citu, kā tikai vēro elpu.
6) Velti šim vingrinājumam vismaz 3 min. dienā; ieteicams vairāk (5-10 min.)
Fiziskā līmenī šis vingrinājums attīsta pieres daivas, savukārt psiholoģiski tas attīsta mūsu vērīgumu un mazina “autopilotu”.
Lai pārliecinātos par šī vienkāršā vingrinājuma efektivitāti, aicinu to praktizēt.
Gribasspēka attīstīšana
Turpinot domu par gribasspēku kā risinājumu konfliktam starp impulsīvajām vēlmēm/dziņām un ilgtermiņa mērķiem, ir būtiski savā ikdienā pamanīt brīžus, kad izvēles balstām uz vienu vai otru daļu. Kad tas ir pamanīts, varam rīkoties tālāk. Spēja pamanīt attīsta mūsu vērīgumu, savukārt vērīgums padara mūs apzinātākus, toties apzinātība ir vislabākā un visvienkāršākā metode.
Tāpat savā ikdienā varam attīstīt arī katru no trim gribasspēka daļām (spējām) – uzstādīt mērķus, teikt “jā” mazajām darbībām, kas pietuvina mērķiem, un teikt “nē” darbībām, kas traucē tos sasniegt.
Mēs nevaram mainīt to, par ko mums nav pilnvērtīgas informācijas; it īpaši tas attiecas uz sevi pašu. Tādēļ, lai mainītu sevi, vispirms sevi ir jāiepazīst. Nodarbībā piedāvātais apzinātības vingrinājums – elpas vērošana – ļauj ieraudzīt, kā un kādas izvēles mēs izdarām, kuros brīžos mums pietrūkst gribasspēka un kuros tas strādā.
Tā kā, ja vēlamies sevī ko mainīt vai attīstīt, pirmais solis ir “informācijas ievākšana” vai, citiem vārdiem sakot, vērošana un pamanīšana, jo vērība ļauj mums ieraudzīt to, ko iepriekš neesam redzējuši, un tādējādi iepazīt sevi. Un attiecīgi, pazīstot sevi, ir vieglāk sevī ko mainīt.
Ansis Jurģis Stabingis
LU Open Minded