Kristīna Sprūdža: Etiķetes un saskarsmes prasmes reālajā un virtuālajā vidē. Jautājumi un atbildes

Jūsu uzmanībai pasniedzējas Kristīnas Sprūdžas sniegtās atbildes uz dalībnieku jautājumiem. Jūsu ērtībai atbildes publicētas, sākot ar jaunākajām.

Jautājums:

Cik pīkstienus gaidīt būtu pieklājīgi, ja zvanu?

Pasniedzējas atbilde:

Ieteicams nepārsniegt piecu pīkstienu gaidīšanu. Izņēmumi ir situācijas, kad zvanāt savai vecmāmiņai vai arī pārzināt savas draudzenes ieradumus (strādājot dārzā, telefonu nolikt lapenē). Tad zvaniet ilgāk, lai cilvēks pagūst pacelt. Visas situācijas nebūs vienādas, tomēr, zvanot cilvēkiem, kurus labi nepazīstam, izvairāmies no ilgas zvanīšanas, kā arī noteikti nepraktizējam zvanīšanu divas, trīs vai pat 10 reizes pēc kārtas. Ja kaut kas steidzams (arī ģimenei, draugiem vai kolēģiem), nepacelta zvana gadījumā varam nosūtīt īsziņu: “Lūdzu, steidzami atzvani.” Ar svešiem cilvēkiem ļoti laba prakse ir īsziņā īsi ieskicēt sarunas tēmu: “Labdien, Jūs traucē lektore Kristīna Sprūdža, vēlējos pārrunāt apmācību organizatoriskos jautājumus. Lūgums atzvanīt, kad ir brīdis sarunai. Paldies.”

Jautājums:

Kādā valodā sveicināt Latvijas krievus kāpņutelpā?

Pasniedzējas atbilde:

Šādā situācijā nebūs viena ieteicamā risinājuma, daudz ko noteiks situācija un attiecības (ja tādas ir izveidojušās). Ja pazīstat cilvēku, vēlaties uzsākt sarunu, noteikti varat sveicināt tā, kā vēlaties – gan latviski, gan krieviski. Man pašai ir kaimiņi, ar kuriem reizēm sasveicināmies un runājam latviski, reizēm komunikācija notiek krieviski. Arī tad, ja mēs sasveicināmies ar angliski runājošu ciemiņu, ļoti jauki ir sveicināt un sagaidīt sakot: “Labrīt, good morning!” Šādā veidā mēs pasvītrojam, ka tiekamies Latvijā un dodam arī viesim iespēju atņemt sveicienu latviski, ja viņš vai viņa tā vēlas.

Katrā ziņā, sasveicināšanās ir pirmais solis, kā mēs tuvināmies, iepazīstam citas kultūras un apgūstam valodas. Arī tad, ja auditorija vispār nepārzina latviešu valodu, bet pasākums notiek Latvijā, sasveicināšanās latviski un tad visās darba valodās ir kā skaists sveiciens zemei, kura uzņem viesus.

Droši sveicinām latviski un ar prieku saņemam atbildi – vienalga, kādā valodā tā mums tiek dota. Sveicienu nevar pārprast – galvenais, skatāmies acīs, pasmaidām un atceramies, ka ar sasveicināšanos nevajag vilcināties, to nekādā gadījumā nevajag izlaist. Iet garām kā tukšai vietai ir pats sliktākais scenārijs. Neskumstam arī tad, ja cilvēks neatņem sveicienu. Varbūt bija aizdomājies, varbūt bija šokēts, ka kāds viņu sveicina. Nepalaižam garām iespēju veidot pozitīvu saskarsmi.

Jautājums:

Ja, pieslēdzoties LIVE sapulcei, visi sasveicinās, vai katram jāatbild?

Pasniedzējas atbilde:

Pieslēdzoties sapulcei virtuālā vidē, varam sasveicināties mutiski vai rakstiski, skatoties pēc situācijas. Ja sapulcē piedalās neliels dalībnieku skaits, esam ieradušies laikā, tad noteikti sasveicināmies mutiski, cenšoties atrast brīdi, kurā nepārtraucam jau iesākto čalošanu. Mazā lokā droši varam arī atbildēt katra kolēģa sveicieniem. Ja esam sapulces rīkotājs, noteikti proaktīvi sveicinām tos, kas pieslēdzas. Tas radīs patīkamu sajūtu tiem, kas ierodas. Savukārt, ja esam nokavējušies, tad ar savu sveicienu netraucējam sanāksmes plūdumu. Lielāku cilvēku kopumā, piemēram, ierodoties uz kādu semināru, pilnīgi pietiks, ja sasveicināsimies rakstiski, čata lodziņā. Arī mutiski sveicieni nav aizliegti, bet uz tiem nav jāgaida atbilde. Katrā ziņā – jo lielāks pasākums, jo mazāk personīgs sasveicināšanās moments. Līdzīgi, kā tas būtu klātienē. Parasti pasākumu vadītāji un lektori sasveicinās pasākuma sākumā un/vai sākot savu uzstāšanos, ar to arī pietiek.

Jautājums:

Vai pieļaujams “MS Team” vidē darba lietās lietot emocijzīmi sirsniņu?

Pasniedzējas atbilde:

Emocijzīmes palīdz paust emocijas, kuras virtuālā vidē sajust un nodot ir daudz grūtāk kā klātienē, tomēr ar emociju izpausmēm un to nozīmes vērtēšanu mums jābūt uzmanīgiem. Vispārīgs ieteikums – darba vidē esam piesardzīgi ar ļoti personīgu un intīmu simbolu izmantošanu, katra cilvēka sajūtas par to, ko nozīmē sirsniņas vai bučas, būs atšķirīgas. Un arī tad, ja kāds kolēģis šādas zīmītes lieto, nepārvērtējam to nozīmi, nesākam redzēt tajā slēptus zemtekstus vai ziņas. Pat ja sūtītājam un saņēmējam viss liekas pareizi un labi, kādam trešajam tas var radīt neērtību vai samulsumu. Uz darbu mēs ejam (arī virtuāli), lai paveiktu darbu. Ir ļoti jauki, ja mums izveidojas draudzīgas, tuvas attiecības, tomēr darba vidē labāk atturēties no “mīlu” un “ienīstu” pozīcijām. Tās atstājam privātajai dzīvei. Arī tad, ja ārpus darba esam labākās draudzenes vai dzīvesbiedri, biznesa vidē piedomājam, lai visi justos komfortabli un līdzvērtīgi.

Jautājums:

Vai uz draugu “WhatsApp” čatā iesūtītajām ziņām, bildēm, jokiem, vienmēr kaut kā jāreaģē?

Pasniedzējas atbilde:

“WhatsApp” grupu saziņa nevienam neuzliek nekādus pienākumus vienmēr atbildēt vai reaģēt uz jokiem vai fotogrāfijām. Reaģējam tad un tā, kā uzskatām par nepieciešamu. Ja ir kāda tēma vai jautājumi, kuru tālāka apspriešana visā grupā nebūtu lietderīga, labāk pārejam uz tiešo saziņu. Tiešajā sarakstē, saņemot ziņas vai jokus no kāda cilvēka, mums noteikti nav jāatbild uzreiz un vienmēr. Arī uz mūsu rakstīto diez vai reaģēs uzreiz un vienmēr. Tomēr tiek sagaidīts, ka vismaz 24 st. laikā mēs uz rakstīto kaut kā reaģēsim. Kaut ar kādu emocijzīmi. Tai pat laikā mums katram ir tiesības un arī pienākums nebūt nemitīgā saslēgumā, nemitīgā komunikācijā ar apkārtējiem. No otras puses, ja izjūtam komunikācijas problēmas ar kādu kolēģi vai draugu, kuru cenšamies sasniegt ar “WhatsApp” ziņu palīdzību, un tas īsti neizdodas, pamēģinām telefona vai video zvanu. Vai ierosinām kopīgu pastaigu parkā, kuras laikā arī iespējams izrunāt darba jautājumus vai kopā lieliski pavadīt laiku. Jauka pārmaiņa pēc sēdēšanas pie datora, vai ne?

Jautājums:

Kāda ir darba intervijas etiķete, ja to vadu?

Pasniedzējas atbilde:

Darba intervijas etiķetes pamatprincipi vadītājam gan reālajā, gan virtuālajā vidē:

Dienu pirms intervijas vēlreiz pārliecināmies, ka potenciālais (potenciālie) kandidāti varēs piedalīties intervijās, lai netiktu izniekots mūsu pašu un citu intervētāju laiks.
Esam sagatavojušies – pirms intervijas sākuma pārbaudām, vai visiem intervētājiem ir kandidātu iesūtītā informācija.
Ja plānojam vairākas intervijas pēc kārtas, ieplānojam buferzonu starp kandidātiem, kā arī pauzes.
Pārliecināmies, ka mūsu telefona skaņa ir izslēgta, laika sekošanai izmantojam stratēģiski novietotu sienas vai galda pulksteni.
Gan klātienes, gan virtuālajām intervijām izvēlamies telpu, kurā mūs netraucēs citi apkārtējie notikumi.
Interviju sākam plānotajā laikā.
Sasveicināmies, iepazīstinām ar visiem dalībniekiem no uzņēmuma puses.
Sarunas sākumā īsi ieskicējam sarunai ieplānoto laiku un sarunas struktūru.
Ja intervija notiek attālināti, neaizmirstam izmantot “mute” pogu, kad nerunājam.
Intervijas laikā praktizējam aktīvo klausīšanos, atceramies, ka ne tikai mēs izvēlamies un vērtējam potenciālos darbiniekus, bet arī kandidāti vērtē mūs.
Arī tad, ja nepiekrītam kādam no mūsu komandas locekļiem, izvairāmies viņus labot vai kategoriski iebilst intervijas laikā. Atceramies, ka esam “vienā ierakumu pusē” nevis cīnāmies viens pret otru.
Noslēgumā neaizmirstam kandidātu informēt par turpmāko procesu, kā arī pateikt paldies par atvēlēto laiku sarunai.

Jautājums:

Kādi ir tiešsaistes tikšanās noteikumi saistībā ar kameras lietošanu/nelietošanu?

Pasniedzējas atbilde:

Katram sanāksmes vai tikšanās rīkotājam ir tiesības uzstādīt savus noteikumus. Bet tiem, kas apstiprina dalību, šīs prasības ir jāievēro. Nereti tomēr redzu, ka cilvēki samulst un pārdzīvo kameras jautājumus vairāk, kā tas nepieciešams. Paturam prātā pamatprincipu – sanāksmēs un tikšanās reizēs, kurās aktīvi jāiesaistās, tiek sagaidīts, ka vismaz runāšanas brīdī būsim ar ieslēgtu kameru. Ja runājam divatā, četratā vai citā mazākā pulciņā, tad kameras neieslēgšana ir kaut kas tāds, par ko mums pārējiem ir jāatvainojas, bet ja esam tikai klausītāju statusā (apmācībās, semināros utt.), kuros kameras nav obligātas, pietiks ar adekvātu profila fotogrāfiju, vārdu un uzvārdu. Ja pasniedzējam jautājumu uzdošanai neizmantojam čata lodziņu, tad pieklājīgi būtu jautājot stādīties priekšā un ieslēgt kameru. Ja šaubāmies, kā būtu pareizāk, tad velkam paralēles ar klātbūtni. Kā būtu vadīt sanāksmi, kurā dalībnieki nav redzami? Cik viegli būtu sarunāties ar otru, ja nezinām, vai viņš mūs klausās, vai vispār ir klātesošs? Cik viegli ir runāt ekrānam, kurā nav nevienas sejas, neviena acu pāra, kurā ieskatīties? Tai pat laikā, ja kādam tehnisku vai kādu citu iemeslu dēļ nav iespējams ieslēgt kameru, to nav vērts ļoti pārdzīvot. Arī mums katram nu jau ir sakrājusies bagāta tiešsaistes tikšanos pieredze, un kameras ieslēgšanu noteikti kādas reizes esam izlaiduši.

Jautājums:

Lekcijā minējāt, ka vizītkartēm ir jābūt katrai savā valodā. Kā ir ar parakstu e-pasta vēstules beigās? Bieži vien starptautiskos uzņēmumos tiek izmantotas divas valodas, piemēram, angļu un latviešu. Vai šajā gadījumā arī vajadzētu taisīt atsevišķu parakstu un lietot to atkarībā no tā, kādā valodā vēstule tiek rakstīta?

Pasniedzējas atbilde:

Jā, esat ļoti precīzi uztvērusi – ja bieži komunicējam divās, trīs vai vairāk valodās, vislabāk ir izmantot tieši šai valodai izveidotu e-pasta parakstu. Dažās programmās (izņemot Outlook) ir iespējams iestatīt, lai sistēma pievieno parakstu tajā valodā, kurā notiek saziņa. Ja šādas iespējas nav, sagatavojam parakstus paši un attiecīgi pievienojam.

Tieši tāpat, kā mēs izvēlamies saziņas valodu, kuru saprot visi sarunas dalībnieki, to pašu principu piemērojam arī elektroniskajai saziņai. Vēlos pieminēt vēl kādu svarīgu lietu – ja cilvēkam daba ir dāvājusi ļoti labu situācijas izjūtu, intuīciju, tā noteikti ir jāliek lietā dzīves un etiķetes situācijās, kurās rodas neziņa vai šaubas. Jums šāda lieliska dzīves dāvana ir, uzticieties tai, un viss izdosies!

Elektroniskajai saziņai noteikti varētu veltīt vēl daudz vairāk laika, kuru konkrētajā laikā ierobežotais lekcijas formāts nepieļauj. Tādēļ pievienoju dažas vērtīgas vietnes angļu valodā, kurās apkopotā informācija palīdzēs līdz niansēm izkopt savu e-pasta parakstu un virtuālo vizītkarti.

Jautājums:

Kurā brīdī viesim piedāvāt kafiju/tēju, ja viesi uzņem biroja vadītājs/aicinātājs? Ja aicinātājs ar viesi atrodas apspriežu zālē, vai ir pieņemami biroja vadītājam doties uz apspriežu zāli, lai piedāvātu kafiju/tēju? Ja viesis ieradies ātrāk vai uzaicinātājs kavējas, un tas liek viesim uzgaidīt, kafiju piedāvājam, bet, kā rīkoties, ja aicinātājs ierodas un aicina viesi uz apspriežu zāli, – ko darīt ar pagatavoto kafiju/tēju? Vai zālē piedāvāt jaunu?

Kā rīkoties pareizāk, sagaidot/uzņemot viesi, – aicinātājam sagaidīt viesi vestibilā vai biroja vadītājam pavadīt to uz apspriežu zāli, kur aicinātājs tam pievienojas?

Pasniedzējas atbilde:

Pamatprincipi: ja esat biroja vadītāja un šīs priekšniecības pavadībā strādājat jau kādu laiku, ir svarīgi ievērot priekšniecības ieradumus. Ir cilvēki, kuriem pašiem patīk izlemt, kuram (un vai) piedāvāt kafiju/tēju/ūdeni (turpmāk, apzīmējot visus, lietošu vārdu “dzēriens”), jo ne katrā sarunā vai sanāksmē tam ir laiks un piemērots brīdis. Ir iestādes, kur dzēriens ir daļa no sarunas, bet citās šādas ekstras tiek piedāvātas tikai īpašos gadījumos. Ja Jums tā ir jauna darba vieta, ir vērts izrunāt šo jautājumu ar priekšniecību vai par biroja paradumiem apjautāties kādam kolēģim, un ieslēgt visas maņas.

Principi konkrētos gadījumos:

1) Ja viesi sagaida biroja vadītājs, bet līdz sanāksmei vēl nepieciešams pagaidīt, vislabāk dot viesim iespēju izvēlēties: piedāvājam dzērienu, sakot, ka varam to pagatavot uzreiz vai nedaudz vēlāk – uz sanāksmes sākumu.

2) Ja viesi sagaida pats aicinātājs, svarīgi piedāvāt dzērienu, pirms tiek aizvērtas kabineta/sanāksmes zāles durvis. Turklāt piedāvājums jāadresē gan viesim, gan aicinātājam.

3) Ja aicinātājs ar viesi jau atrodas apspriežu zālē, pirmajās 5 minūtēs vēl varētu traucēt ar dzēriena piedāvājumu. Tas nebūs ideāli, bet vēl pieļaujami. Šāds jautājums iztraucē jau sākto sarunu, un būs cilvēki, kuriem tas nepatiks. Turklāt nākamais traucējums būs dzēriena ienešana. Bet, ja saruna risinās jau kādu brīdi, traucēt vairs nevajadzētu.

4) Ja viesis ir pieņēmis piedāvājumu pasniegt dzērienu un, gaidot aicinātāju, sācis to jau dzert, tad, ierodoties aicinātājam un abiem dodoties uz sarunu telpu, vērojam situāciju – ja piedāvājam pagatavot dzērienu aicinātājam vai viņš pats to palūdz, labāk pagatavojam jaunu arī viesim; bet, ja aicinātājs tikšanās laikā neatvēl laiku dzēriena baudīšanai, viesa iesākto dzērienu nenesam; tas būs lieki.

5) To, kuram un kur viesi sagaidīt, noteiks gan viesa svarīgums, gan aicinātāja konkrētās dienas kalendārs, gan telpu izvietojums.

Droši vien reti būs gadījumi, kad viesi varēs sagaidīt pats aicinātājs. Katram biroja darbiniekam ir jābūt gatavam uz to, ka viņš varētu būt pirmais, ko kāds no viesiem satiek, ierodoties birojā. Katru, kurš ienāk mūsu telpās, sveicinām un apjautājamies, kā varam palīdzēt, un tad palīdzam nonākt līdz īstajai telpai vai cilvēkam. Tas, vai viesis uz tikšanās telpu dodas kopā ar aicinātāju vai biroja vadītāja pavadībā, aicinātājam pievienojoties vēlāk, ir tikai uzņēmuma iekšējās kultūras jautājums. Abi varianti ir labi. Kā Jūsu darba specifika vai ieradumi nosaka, tā darām. Bet, ja zinām, ka viesim būs kādu laiku jāuzgaida vienam, tad, viņu atstājot, piedāvājam dzērienu un, atnesot to, informējam, pēc cik ilga laika ieradīsies aicinātājs. Piemēram: “Mūsu vadītājs šobrīd vēl ir sanāksmē, bet saskaņā ar plānu tā beigsies 5 minūšu laikā. Lūdzu, baudiet dzērienu, un, ja vēl kas nepieciešams, droši sakiet.”

Dzēriens ir jauks žests, kas signalizē par uzmanību apmeklētājam un var palīdzēt veidot neformālāku tikšanās gaisotni, bet dzēriena piedāvājums nedrīkst pārtraukt sarunu un būt kā apgrūtinājums nevienai no pusēm. Turklāt, piedāvājot dzērienu, nejautājam, vai viesis to vēlas melnu/ar cukuru – cukuram un kafijas krējumam ir jātiek servētam automātiski (uz apakštasītes, mini iepakojumos, ko viesis var izmantot, ja vēlas). Bet to, kāda kafija garšo vadībai, iegaumējam un atbilstoši arī servējam.

Jautājums:

Vēlos jautāt par klauvēšanu pie kabineta durvīm savā darba vietā. Kā būtu pareizāk – pieklauvēt un gaidīt uzaicinājumu ieiet vai doties iekšā bez klauvēšanas? Tāpat arī – kā rīkoties, ja esmu kādas iestādes apmeklētājs?

Pasniedzējas atbilde:

Klauvēšana ir ieviesta, lai cilvēkam otrpus durvīm dotu iespēju noreaģēt un sagatavot sevi brīdim, pirms durvis atveras. Darba vietās nekas vairāk par klauvējienu un pavisam īsu brīdi nav nepieciešams, jo darba vietā un darba laikā cilvēki ir gatavi nemitīgai saskarsmei. Tomēr esam uzmanīgi – ja darba vietā tiek praktizēts atvērto durvju princips, aizvērtas durvis ir nopietnāka zīme, nekā tad, ja visas durvis vienmēr ir aizvērtas.

Tas, cik ilgi gaidām, pirms atveram durvis, ir atkarīgs arī no mūsu savstarpējām attiecībām. Ierodoties uz vizīti un klauvējot pie ārsta kabineta, mēs gaidām uzaicinājumu. Ja tāds neseko, pagaidām kādas 30 sekundes un klauvējam vēlreiz. Ja atkal klusums – durvis uzmanīgi paveram. Iemesli, kādēļ mums neatbild, var būt visdažādākie – tukšs kabinets, slēgtas durvis, telefona saruna utt. Vēl jāņem vērā, ka gadījumos, kad telpā ir daudz cilvēku (piemēram, skolotāju istaba), reti sagaidīsim mutisku aicinājumu. Klauvēšana šādos gadījumos visbiežāk signalizē par to, ka pie durvīm ir kāds, kurš nav skolotājs.

Klauvējot mēs izrādām cieņu un parādām, ka saprotam, aiz kurām durvīm sākas kāda telpa, kas nav publiska un visiem līdzvērtīgi pieejama. Ja neesam pārliecināti, labāk pieklauvējam. Līdzīgi, kā ar sasveicināšanos – labāk lieku reizi pieklauvēt nekā ielauzties un radīt sliktu iespaidu par sevi.

Jautājums:

Ko etiķete saka par cilvēka aizvadīšanu krematorijā? Piemēram, cik daudz puķu ir atļauts, kad vajadzētu ierasties? Kā arī – ja cilvēks bija pazīstams, bet ne pārāk tuvs?

Pasniedzējas atbilde:

Neatkarīgi no tā, vai atvadas notiek kapličā, krematorijā vai kapsētā, vēlams ierasties laicīgi. Nekavēt. Ja neesam pārliecināti, ka mācēsim atrast pareizo vietu, labāk ierodamies 15 minūtes ātrāk. Tie, kas atnākuši atvadīties, pulcējas pie atbilstošās zāles durvīm, tāpēc, ierodoties laicīgi, būs vieglāk saprast, ka esam nonākuši pie pareizā pulciņa. Aizkavējoties var gadīties, ka steigā un stresā nonākam nepareizajā zālē, jo paralēli var notikt vairāki pasākumi. Ja arī esam atnākuši vēlāk, ienākot zālē, noteikti noņemam galvassegu, piestājam un, noliecot galvu, atdodam godu aizgājējam.

Par ziediem – to daudzums nav būtiskākais. Īpaši krematorijā, kur visi atnestie sveicieni tiek sadedzināti kopā ar aizgājēju, nav jāpārspīlē ar ziedu kaudzēm – varam atnest arī divus skaistus ziedus. Ja pārstāvam kādu organizāciju, varam atnest lielāku ziedu daudzumu (pāra skaitli), izvēlēties strausu vai vainagu.

Tomēr svarīgākais ir tas, ka ar savu klātbūtni izrādām cieņu aizgājējam un viņa tuviniekiem. Arī tad, ja mirušo neesam tik labi pazinuši, bet kāds no viņa ģimenes ir mums nozīmīgs cilvēks, ierašanās uz atvadīšanās pasākumu ir ļoti atbalstošs solis. Atvadu pasākumam noslēdzoties, atceramies pieiet pie tuviniekiem un izteikt līdzjūtību. Šie skaudrie brīži, kad pavadām kādu pēdējā gaitā, mums katram atgādina, ka rītdiena nevienam nav apsolīta. Jādzīvo, jāpriecājas par katru dienu un jānovērtē tie, kas ir mums apkārt.

Jautājums:

Reiz biju kāzās, kur pēc ceremonijas viesiem bija noorganizēta fotografēšanās ar jauno pāri, dāvanu pasniegšana baznīcas dārzā un uzkodas. Pēkšņi sāka līt stiprs lietus. Daļa viesu palīdzēja personālam sanest uzkodas baznīcā, bet vairums viesu nereaģēja. Vai no etiķetes viedokļa kāzu viesa iesaistīšanās (palīdzība personālam) neskaitās nepieklājīga? Vai to nevajadzētu atstāt personāla ziņā, pat ja viss ēdiens salīst?

Pasniedzējas atbilde:

Sākšu ar kādu gadījumu no savas pieredzes. Bija ļoti karsta, tveicīga diena, un ceremonija notika senā muižas parkā, zem sirmiem ozoliem. Kamēr notika jaunā pāra sveikšana, pēkšņi sākās spēcīgs lietus, un daži vīriešu kārtas kāzu viesi, labu gribot, pēc savas iniciatīvas mēģināja zem jumta nolikt galdiņu, uz kura stāvēja jau piepildītas šampanieša glāzes. Lietus, vējš un stress darīja savu – šampanieša glāzes apgāzās, lielākajai daļai no tām saplīstot sīkās lauskās. Tas uz jaunā pāra laimi, protams. Taču organizatoriem tik lielu glāžu rezervju nebija, kā rezultātā daļa viesu pie šampanieša netika un sasistās glāzes nācās ieskaitīt pie neplānotajiem kāzu izdevumiem.

Ko no šādiem notikumiem mums vajadzētu mācīties un kā rīkoties? Noteikti neignorējam šādas ārkārtas situācijas, kā arī nerīkojamies impulsīvi, “uz savu galvu”. Šādos pasākumos parasti ir personāls; vēršamies pie viņiem ar pieklājīgu un cilvēcīgu jautājumu – vai un kā varam jums palīdzēt. Un rīkojamies atbilstoši. Piedāvāt palīdzību un iespēju robežās palīdzēt ir gan cilvēcīgi, gan no etiķetes viedokļa pareizi.

Jautājums:

Kā rīkoties gadījumā, kad aizsūtu e-pasta vēstuli ar pielikumu, kura izskatīšana prasīs ilgāku laiku?

Sagaidu atbildi, ka vēstule ir saņemta un tiks izskatīta tuvākajā laikā. Ja kādu laiku atbildes nav un vēlos atgādināt par savu sūtījumu, vai nosūtīt tikai atgādinājumu vai labāk pievienot arī dokumentu? Iespējams, otrs cilvēks neatceras, par kādu dokumentu ir runa, un būs nepieciešams laiks tā atrašanai. Arī ja pati nokļūstu situācijā, kad saņemu atgādinājumu, vēlos, lai, taupot manu laiku, dokuments jau būtu pievienots atgādinājuma vēstulei.

Pasniedzējas atbilde:

Redzu, ka Jums pašai atbilde ir skaidra. Ja, nosūtot e-pasta vēstuli, saņemam automātisku vai arī neautomātisku atbildi, ka vēstule ir saņemta un tiks izskatīta tuvākajā laikā, savā kalendārā ierakstām atgādinājumu, ka pēc kāda laika, nesaņemot atbildi, pie šī jautājuma jāatgriežas. Laika rāmis būs atkarīgs no tā, pie kā un cik oficiāli vēršamies: ja tā ir valsts/pašvaldības iestāde, viņu pienākums ir atbildēt mēneša laikā; ja tā ir sarakste ar kolēģiem/klientiem – atkarīgs no satura un steidzamības (ja tāda ir, rakstot vēstuli, to noteikti pieminam). Atgādinām pēc stundas/dienas/nedēļas u.tml.

Atgādinājuma vēstule var būt arī pārsūtīta pirmā vēstule. Tas ļaus sūtītājam redzēt, kad tā izsūtīta, turklāt visa informācija būs vienuviet, savukārt Jums atliks vien uzrakstīt dažus jaukus teikumus, atgādinot par savu vajadzību/lūgumu utt. E-pasta vēstules patiesībā ir mūsu cīņa par citu cilvēku laiku, un vienuviet apkopota informācija ļauj atbildēt un rīkoties bez garas meklēšanas, kurai mūsdienu straujajā dzīves ritmā bieži vien nav ne laika, ne spēka, ne iespēju.

Ja atgādinājumu saņemam paši, nekautrējamies – atvainojamies par to, ka neesmu vēl atbildējuši, palūdzam pārsūtīt pirmo e-pasta vēstuli, lai varam tai operatīvi pieķerties. Bet tad gan cenšamies, lai vēstule nepaliek darba kalnu apakšgalā.

Jautājums:

Ja man atsūta informāciju/ielūgumu/piedāvājumu u.tml. un es redzu (saprotu), ka neesmu vienīgais adresāts, vai pieklājība pieprasa atbildēt uz šādu e-pasta vēstuli?

Pasniedzējas atbilde:

Piekrītu, ka ikvienam no mums šāds jautājums laiku pa laikam neliek mieru. Ja esat saņēmusi grupai sūtītu e-pasta vēstuli (piemēram, esat viens no 100 bcc saraksta adresātiem), Jums nav obligāti jāatbild. Parasti šādi tiekam informēti par iespējām/piedāvājumiem.

Ar ielūgumiem ir citādāk – ja ielūgumu sūta personīgi, ir vērts izvērtēt, cik nozīmīgi tas ir pasākumam/uzņēmuma/cilvēkam, kurš to sūta, un atbildēt ar “Paldies, būšu!” vai “Paldies, šoreiz nebūs iespējams ierasties. Uz tikšanos/sadarbību citā reizē!”.

Ja sākat pārdomāt, kā būtu pieklājīgi, tas norāda uz to, ka šaubāties. Labāk atbildēt īsi, skaisti, jauki nevis tērēt laiku pārdomām. Reizēm tūlītēja atbilde ļauj ietaupīt mūsu prāta nopūlēšanos ar sīkumiem, kas, atbildot dažu sekunžu laikā, atrisinās.

Jautājums:

Vai Jūs ieteiktu vienā un tajā pašā kanālā komunicēt divās dažādās valodās, abus tekstus publicējot vienu aiz otra? Zinu, ka, ja vienāda satura avīzi izdod, piemēram, latviešu un krievu valodā, praksē tas nestrādā (acīmredzot, auditorijas atšķirību dēļ), bet, ja man ir blogs vai YouTube kanāls, mans mērķis, protams, ir sasniegt pēc iespējas lielāku auditoriju.

Pasniedzējas atbilde:

Jautājums sastāv no vairākiem slāņiem, tāpēc savu atbildi sniegšu pa punktiem:

1) No etiķetes viedokļa komunikācija divās vai pat trijās valodās vienā kanālā nav nekas nepieklājīgs. Tas parāda Jūsu atvērtību un ļauj uzrunāt plašāku interesentu loku.

2) Vienlaikus šādas pieejas efektivitāti katrā situācijā (dažādi produkti, mērķauditorijas, kultūras utt.) ir iespējams izmērīt. Mārketinga un interneta komunikācijas guru noteikti būs vairāk kompetenti par to izteikties.

3) Komunicējot vairākās valodās, ir būtiski ne tikai pārtulkot tekstu, bet ņemt vērā dažādās valodas un kultūras telpas. Pliks tulkojums noteikti nesasniegs vajadzīgo rezultātu. Ir iespējams sasniegt lieliskus rezultātus, ja cilvēkam vai komandai, kas gatavo šādu saturu, komunikācijas valoda ir dzimtā vai arī valodas zināšanas ir līdzvērtīgas.

4) Ņemot vērā faktoru, ka ziņas nodošana dažādās valodās prasa pēc būtības atšķirīgus tekstus, precīzākai auditorijas uzrunāšanai ir vērts apsvērt divu dažādu kanālu izveidi. Tas ļaus auditorijai iesaistīties veiksmīgāk, savukārt Jūs nepazaudēsiet cilvēku uzmanību tā iemesla dēļ, ka jautājumos, atbildēs un komentāros kādā posmā viena vai otra valoda būs dominējošā.

Jautājums:

Ko Jūsu itāļu kolēģi iesaka vilkt uz Milānas “La Scala” operu? Vairākkārt to apmeklējot, ir radies iespaids, ka itāļi dod priekšroku melnam apģērbam, lai gan galerijā manāmi daudzi džinsos un ikdienas apģērbā tērpti itāļi. Tāpat interesē, kāds ir Ņujorkas Metropolitēna operas dreskods?

Pasniedzējas atbilde:

Lūk, Ārlietu ministrijas kolēģu ieteikumi, kas radušies gan novērojumu, gan pārrunu ar milāniešiem rezultātā.

“Īsti”, sevi cienoši milānieši uz operu dodas šādi (ja vien tā nav pirmizrāde vai Galā koncerts Jaungadā):

vīrieši – tērpušies žaketē, biksēs (biežāk tas nav viena uzvalka salikums) un kreklā ar vaļēju augšējo podziņu;
sievietes – tērpušās kleitās līdz ceļgalam un laiviņkurpēs.

Šāds dreskods ļauj atšķirt milāniešus un apmeklētājus no citām pilsētām un ārzemēm. Ņemot vērā šo padomu, apmeklējot “La Scala” operu, to apliecināja arī jaukais pāris no Latvijas, atzīstot, ka jutušies ļoti iederīgi un labi. Savukārt man pašai nav bijusi iespēja apmeklēt šo opernamu.

Saistībā ar Ņujorku spilgtā atmiņā ir palikusi kāda smalki saposusies dāma vakarkleitā, kas piesaistīja uzmanību ar to, ka kājās viņai bija pludmales čības. Noslēgums bija izteikti amerikāniskā stilā – nonākot vajadzīgajā adresē, dāma no somas izvilka un apāva smalkas kurpes, čības atstājot uz miskastes maisu kaudzes ielas malā.

Runājot par dreskodu, – atbildes ievads jau daudz ko pasaka priekšā: Amerikā visu izšķir tas, kā cilvēks jūtas ērti. Tādēļ arī Ņujorkas Metropolitēna operā, salīdzinot ar Eiropas opernamiem, noteikti redzēsiet vairāk džinsos vai citādi smart casual stilā ģērbtus cilvēkus. Izņemot Galā pasākumus vai pirmizrādes, publika būs raiba. Tomēr tas nenozīmē, ka greznais apģērbs būtu jāatstāj mājās.

Ir jāņem vērā šādi aspekti:

Amerikāņiem iešana uz operu ir liels notikums. Daudzi uz operu dodas tikai 1-5 reizes mūžā. Nereti šādi tiek nosvinētas saderināšanās, kopā būšanas gadadienas utt. Šādi apmeklētāji noteikti būs saposušies un priecīgi satraukti. Viņus nevarēs nepamanīt.
Ņujorkieši pirms operas dodas iemalkot kādu dzērienu, savukārt pēc operas dodas vakariņās. Bieži viņu apģērbu nosaka tas, no cik smalkas vietas viņi nāk pirms un uz cik smalku pasākumu dodas pēc operas.
Pirmdienu vakaros Metropolitēna operā ir vairāk smalki ģērbtu apmeklētāju. Tradicionāli šajos vakaros uz operu dodas regulārie apmeklētāji, kas augstu vērtē arī apģērba kultūru.
Lai mudinātu ļaudis apmeklēt operu, vasarā Centrālparkā notiek vieni no publikas iecienītākajiem pasākumiem – Ņujorkas Filharmonijas orķestra un arī Metropolitēna operas brīvdabas koncerti. Šajos pasākumos apmeklētāji ierodas ar līdzi paņemtām sedziņām un piknika groziem, lai zem vasaras debess zālē baudītu izcilu opermūziku. Uzreiz gan jābrīdina, ka scenogrāfija un tērpi nebūs skatāmi, jo akcents ir uz mūzikas baudīšanu brīvā gaisotnē. Viens no šādu pasākumu mērķiem ir iepazīstināt cilvēkus ar klasisko mūziku un iedrošināt apmeklēt MET operu vai Filharmoniju jau formālākā gaisotnē.

Kopsavilkums: uz Metropolitēna operu varam doties arī ofisa apģērbā (vīriešiem lietišķs uzvalks, sievietēm – elegants kostīms), kā to dara liela daļa ņujorkiešu, jo attālumu dēļ var būt sarežģīti paspēt mājās pārģērbties. Tomēr, ja laika netrūkst un dāmām ir iespēja uzvilkt mazo melno vakarkleitu jeb kokteiļkleitu, savukārt kungiem tumšu uzvalku, – ieplānojam glāzi vīna vai kokteiļa pirms operas, rezervējam galdiņu vakariņām pēc operas, un izbaudām Metropolitēna operu Ņujorkas stilā. No sirds iesaku!

Jautājums:

Kā Jūs ieteiktu rīkoties ar zvaniem, kas pienāk telefonsarunas laikā? Man paši šķiet, ka, atbildot uz šādu zvanu (pat ja tas ir tikai “pajautāšu, ko viņš vēlas” līmenī), mēs cilvēkam, ar kuru runājam, it kā pasakām: “Tu neesi tik svarīgs, kā tas otrs”. Bet no otras puses – varbūt tiešām kaut kas ir noticis vai zvana cilvēks, kuram nevaru nepacelt.

Pasniedzējas atbilde:

Šādu situāciju pamatlikumu jau pati lieliski noformulējāt: paralēlos zvanus cenšamies necelt, jo otru cilvēku šāda rīcība var aizskart. Atceramies, ka sarunu drīkstam arī pārtraukt, atvainojoties par negaidītu situāciju un pajautājot, vai drīkstam pārzvanīt pēc brītiņa. Ja nezinām, vai spēsim kontrolēt otra telefona zvana dinamiku un ilgumu, šāds risinājums pat būtu labāks. Ja tomēr gadās, ka garas telefona sarunas laikā mums ir jāpaceļ otrs zvans (vienas sarunas laikā šādi drīkstam rīkoties tikai vienu reizi, un jāatceras, ka likt otram gaidīt ilgāk par 1-2 minūtēm ir ļoti nepieklājīgi), atvainojamies sarunu biedram un īsi pamatojam, kādēļ tas nevar pagaidīt. Var gadīties, ka pa to laiku zvanītājs jau ir beidzis zvanīt vai, sarunu liekot gaidīšanas režīmā, atvienojam abus utt., un te nu apmaldāmies meistarībā…

Situācijās, kurās jūtamies iespiesti, ir vērts sev uzdot vienkāršu jautājumu – vai es celtu šo telefona zvanu, arī sēžot tualetē uz poda? Varbūt tomēr ir iespējams pieklājīgi (un raiti) pabeigt esošo sarunu un pēc tam atzvanīt. Protams, dzīvē ir situācijas, kurās sekundes un minūtes izšķir visu, bet bieži vien mēs situāciju pārvērtējam un dramatizējam nevietā. Turklāt, vienmēr reaģējot ātrās palīdzības režīmā (bet arī šeit glābēji strādā maiņās), pie tā pieradinām citus.

Jautājums:

Vēlētos uzzināt Jūsu viedokli par dekoratīvās kosmētikas nelietošanu – ja sieviete ir atbilstoši apģērbusies, koptu ādu un matiem, vai drīkst neuzkrāsoties? Vai tomēr ir kādi notikumi vai pasākumi, uz kuriem dodoties, etiķete nosaka, ka sievietei obligāti jābūt ar uzklātu dekoratīvo kosmētiku?

Pasniedzējas atbilde:

Etiķetes pamatprincipi mūsdienās priekšplānā izvirza cilvēka fizisko sakoptību un higiēnas ievērošanu. Ja cilvēkam ir veselīga sejas krāsa, mirdzoši mati, kopti nagi un tīri, veseli zobi, kā arī ķermenis ir labā fiziskā formā, tas liecina par personas spēju cienīt sevi un apkārtējos. Dekoratīvās kosmētikas lietošana nav obligāta, un tās pārspīlēta lietošana ir bezgaumīga.

Svarīgākais, kas jāievēro kosmētikas un etiķetes sakarā:

dienas laikā nelietot spilgtu vakara grimu;
neatjaunot lūpu krāsu publiskā vietā – pie pusdienu galda vai teātra ģērbtuvē (tam ir paredzētas tualetes telpas jeb dāmu istabas);
lietišķā vidē dāvanā nepasniegt ne kopjošo, ne dekoratīvo kosmētiku, arī smaržas ne.

Summējot: kosmētikas akcenti, kurus katra sieviete izmanto pēc saviem ieskatiem, ir paredzēti, lai palīdzētu pabeigt koptēlu, ko veidojam ar sava apģērba, uzvedības, gaitas un ķermeņa palīdzību. Kosmētika – smaržas, lūpu krāsa, skropstu tuša u.c. – var būt kā papildu elements, bet nav obligāta un var arī traucēt uztvert cilvēka būtību. Šajā gadījumā noteikti mazāk būs labāk jeb less is more.

Jautājums:

Kā būtu pareizāk rīkoties ar higiēnisko lūpu krāsu? Izmantoju to pēc vajadzības, nedodoties uz dāmu istabu, jo tāda ne visur un ne vienmēr ir pieejama (piem., atrodoties uz ielas, pie jūras u.tml.). Skaidrs, ka lūpu aprūpe nav publisks pasākums, bet esmu novērojusi, ka cilvēki pret to ir ļoti toleranti.

Pasniedzējas atbilde:

Ja esam diskrēti un higiēnisko lūpu krāsu aši uzklājam, kad mums pretim nesēž vai nestāv citi cilvēki, parasti tas tiešām neizsauc apkārtējo neiecietību vai neizpratni. Būtiskākais ir to nedarīt, kad sēžam pie viena galda vai esam aci pret aci ar vēl kādu. Pat ja stāvam bariņā un runājamies, bet lūpas sasprēgājušas un smeldz, delikāti aizgriežamies – nedarām to runājoties, kamēr citi uz mums skatās. Ja kopīgi ieturamies un ārā ir spelgonis, brīdī, kad velkam mēteli, uzliekam mētelīti arī savām lūpām, lai tas nebūtu jādara pie galda, kad norēķināmies. Arī mašīnā, kas ir mūsu privātā telpa, kamēr nestūrējam un esam vieni, varam gan uzkrāsoties, gan saķemmēt matus, gan pārvilkt kurpes, bet to nedarām, ja kopā ar mums ir draugi vai kolēģi, ar kuriem dodamies uz teātri.

Jautājums:

Runājot par ģērbšanos akadēmiskajā vidē, – ārvalstu pasniedzēji izvēlas apģērbu, kas saplūst ar studentiem – vienkārši džinsi, džemperis, žakete, mugursoma. Kā labāk ģērbties mūsu akadēmiskajam personālam?

Pasniedzējas atbilde:

Jāteic, ka akadēmiķu vide ir viena no tām, kurā domas par dreskodu krasi dalās un nekādu konkrētu vadlīniju nav. Atvērt šo diskusiju ir kā atvērt Pandoras lādi. Tomēr ir vērts izprast ieguvumus un zaudējumus, ko akadēmiskajā vidē sniedz katra pieeja.

Ir daļa akadēmiķu, kas ģērbjas līdzīgi studentiem. To viņi dara apzināti – lai radītu pieejamāku tēlu, pašiem būtu ērtāk, ekonomisku apsvērumu dēļ (džinsi un džemperis neko daudz nemaksā), gan arī filozofiskās pārliecības dēļ, tādējādi uzsverot demokrātiskās vērtības. Tomēr arī greznākam ģērbšanās stilam ir savi ieguvumi – lietišķs stils ļauj uzsvērt autoritāti un nepazust studentu pūlī, padara pamanāmāku, vairo pārliecību par sevi, ļauj noturēt auditorijas uzmanību, jo katra lekcija ir sava veida teātris, kurā apģērbs spēlē būtisku lomu, kā arī signalizē auditorijai, ka tas, ko viņi klausās, ir nozīmīgs, svarīgs. Turklāt pasniedzēji kalpo studentiem par piemēru, kā profesionālim būtu sevi jāpasniedz.

Rezumējot: universitātēs, koledžās un institūtos (lielākajā daļā) nav definēta korporatīvā ģērbšanās stila, un tas nozīmē, ka brīvais, akadēmiskais gars dod katram brīvību izvēlēties savu ģērbšanās stilu. Visbiežāk redzam pasniedzējus un darbiniekus variējam ar apģērbu – no formal līdz smart casual. Tā kā apģērbs ir daļa no katra cilvēka identitātes, personības, būtības un arī daļa no veiksmīga apmācību kursa, katram pirms stāšanās lielākas vai mazākas auditorijas priekšā ir vērts par to aizdomāties.

Jautājums:

Runājot par kāda noteikuma pārkāpumu, minējāt J. H. Ilvesu. Vai lietišķā etiķete aizliedz vīriešiem valkāt tauriņu? Ja ne, kas būtu jāievēro? Un kā ir ar ziedu izmantošanu lietišķajā vidē – vīriešiem pie žaketes atloka vai žaketes krūšu kabatiņā, sievietēm matos?

Pasniedzējas atbilde:

Tauriņi noteikti nav aizliegti, bet svarīgi ir saprast to valkāšanas formātu. Tradicionāli tauriņš tiek siets, ja vīrietis tērpjas smokingā (black tie) vai frakā (white tie). Krekls, ko velk šādos gadījumos, atšķiras no uzvalka krekla. Kreklam ir stāvkrādziņa ar atlocītiem stūrīšiem.

Pēdējos gados Latvijā ir novērojama tauriņu valkāšanas renesanse. No vienas puses ir apsveicami, ka puiši, vēloties uzsvērt pasākuma svinīgumu, uzliek tauriņu; no otras puses – jāapzinās, ka, sapošoties biksēs, kreklā un tauriņā, vizuālais tēls vairāk atbilst restorāna apkalpotājiem. Etiķete pieļauj viena aspekta atkāpi – ja vēlamies saposties ar tauriņu, velkam uzvalku. Bet tauriņa valkāšana bez žaketes vai tērptiem džinsos un kreklā tomēr nebūs labais stils, jo šādi no smokinga un frakas atkāpjamies pārāk tālu. Jāatceras, ka tas, ko velk karnevālos vai šovos, nav lietišķais stils, kā arī dzeltenajā presē skatīto slavenību foto nav tie, no kuriem mācīties. Viņu ģērbšanās mērķis ir uzmanības pievēršana un šokēšana, kas reizēm notiek ar ļoti apšaubāmām metodēm. Tomēr uzmanības pievēršana vai sava īpašā atpazīšanas elementa izkopšana ir iespējama arī ar gaumīgām metodēm. Tieši tādēļ arī pieminēju Igaunijas eksprezidentu Ilvesu – viņa koptēls vienmēr bija pārdomāts, un kā īpašā atpazīšanās zīme un neliela spēle bija tauriņš. Viņš ar šo bija atpazīstams un palika atmiņā arī tiem, kas ar viņu tikās pirmo reizi. Līdzīgu stilu piekopj šībrīža Kanādas premjers – viņa īpašais akcents citādi vienmēr elegantajā koptēlā ir zeķes. Google meklētājā ierakstām vārdu salikumu Trudeau socks, un viņa rotaļāšanās ar šo tēmu būs kā uz delnas. Arī mēs katrs (ja vēlamies) varam izvēlēties, kas būs mūsu īpašais atpazīšanas elements – vienai tie ir skaisti kakla lakatiņi, citai dažādas brilles, vēl kādai manikīrs, matu frizūra utt. Atrodam savu īpašo odziņu, lai atšķirtos, un atceramies, ka odziņa tiek pamanīta un izskatās eleganti tikai uz perfekta fona – pārdomāta koptēla.

Svaigi ziedi sievietēm matos vai vīriešiem žaketes krūšu kabatā vairāk asociējas ar īpašiem vai svētku pasākumiem un lietišķā vidē ir ļoti reta parādība. Varbūt kādam doma par ziediem kā savu īpašo atšķirības zīmi liksies pievilcīga, tomēr pastāv risks, ka svaigie ziedi dienas laikā saņurcīsies un vairs neizskatīsies labi. Taču ziedu akcenti kā papildinājums mākslinieka koptēlā un dažādu pasākumu viesu atpazīšanās zīme sevi ir lieliski pierādījuši. Turklāt vasara ir laiks, kad ikviens savu mīlestību pret ziediem var izpaust svētku tērpa vai matu akcentos. Savukārt lietišķajā vidē ieteiktu būt piesardzīgiem gan griezto ziedu straujās vīšanas, gan arī dažādu alerģiju dēļ.

Jautājums:

Kā ir ar medikamentu lietošanu publiski? Šoreiz vairāk domāju situāciju, kad tie ir jālieto regulāri un noteiktos laikos, piemēram, trīs dažādi medikamenti vakaros ar 20 minūšu intervālu. Es saprotu, ka ideālā gadījumā cilvēks to var izdarīt mašīnā vai tualetē, bet, ja nav tādas iespējas (parkā vai veikalā)? Ja tās ir tabletes, varētu atvainoties sarunu biedriem, paiet maliņā, aizgriezties un ātri tās norīt, bet ir medikamenti, kurus nav iespējams lietot tik diskrēti, piemēram, injekcijas diabētiķim vai acu pilieni, kurus lietojot ir jāatgāž galva (kas būs labi redzams no visiem rakursiem, pat ja cilvēks būs aizgriezies). Manuprāt, tā pat ir ļoti intīma lieta – ne es pati vēlētos informēt visus apkārtējos par to, ka man ir kādas veselības problēmas, ne arī gribētu būt informēta par apkārtējo veselības problēmām. Tajā pašā laikā negribētu arī krāmēties ar draugu vai kolēģi, kuram ir palicis slikti un ir jāsauc ātrā palīdzība, jo viņš laikā nav iedzēris medikamentus. Ja redzu, ka cilvēks lieto medikamentus, vai ir pieklājīgi pajautāt, kas cilvēkam kaiš, vai labāk izlikties, ka es neko neesmu redzējusi?

Pasniedzējas atbilde:

Medikamentu tēma ir jūtīga. No vienas puses medikamentus lietojam diskrēti, no otras – ne vienmēr pastāv šāda iespēja. Ja uz spēles tiek likta veselība vai dzīvība, svarīgākais ir pēc iespējas ātrāk iedzert, iepilināt vai ievadīt nepieciešamos medikamentus. Nevilcināmies, nedomājam, ka tas ir kaut kas nepieklājīgs. Un, ja nepieciešams, lūdzam apkārtējo palīdzību. Varoņi šajā gadījumā nav jātēlo. Ja redzam, ka kādam cilvēkam varētu būt nepieciešama palīdzība, rīkojamies tieši un konkrēti – mierīgi vērojam situāciju un dodamies tuvāk; atvainojamies par traucējumu un pajautājam, vai ir nepieciešama kāda palīdzība. Punkts. Ja redzam, ka cilvēks sakarīgi nereaģē, atrodas neadekvātā stāvoklī, izsaucam ātro palīdzību. Bet katrā ziņā neignorējam. Drosme dzīvot un drosme rūpēties par citiem ir vienas no svarīgākajām dzīves prasmēm.

Jautājums:

Vai pastāv etiķete attiecībā uz dzīvniekiem? Piemēram, ņemot to līdzi uz pasākumu vai darba vietu, kur tiek sagaidīti klienti (zinu divus konkrētus piemērus – arhitektu birojs un frizētava)? Kas būtu jāievēro?

Pasniedzējas atbilde:

Kas attiecas uz frizētavām un spa saloniem, jāņem vērā, ka klientiem var būt dažādas alerģijas, arī pret mājdzīvniekiem. Ja salonā regulāri atrodas suns vai kaķis, par to būtu jābūt brīdinājumam pie durvīm, jo tad klienti paši var izlemt – šis ir vai nav salons viņiem. Otrs aspekts – salonos tiek strādāts arī ar dažādām ķimikālijām. Domājot par mājdzīvnieka veselību un vajadzībām (ēst, čurāt, izskrieties), apšaubu, vai tā ir labākā vide, kurā turēt dzīvnieku. Līdzīgi apsvērumi arī saistībā ar mājdzīvnieka atrašanos klientu apkalpošanas zonā. Ja tas ir ārkārtas gadījums, sarunas sākumā ieteicams klientiem atvainoties un apjautāties, vai viņiem tas netraucē. Ne vienmēr uzreiz ir pamanāms, ka stūrī snauž kaķēns vai suņuks. Ja cilvēkam ir alerģija, reakcija var izpausties pēc kāda neilga laiciņa, un tas var radīt nepatīkamas sekas. Uzreiz pievēršot uzmanību šim faktam, būs iespēja attiecīgi reaģēt – varbūt ir iespējams sarunu veikt citā telpā, kurā nav dzīvnieku. Protams, lielai daļai cilvēku šis fakts netraucēs vai pat liksies simpātisks, bet ar nosacījumu, ka dzīvnieks netraucē un telpu nav pārņēmis slapja kažoka vai dzīvnieku barības smārds.

Zemāk uzskaitīti vispārīgie etiķetes principi saistībā ar mājdzīvniekiem.

Kas būtu jāievēro, ja mums ir mājdzīvnieks un vēlamies to ņemt līdzi, dodoties ārpus dzīvokļa, mājas, privātās teritorijas:

Nekad bez brīdinājuma neņemiet dzīvnieku līdzi pie kāda vai uz pasākumu. Labāk būtu sagaidīt uzaicinājumu ņemt līdzi savu mīluli nevis jautāt, vai drīkst. Bieži vien, šādi jautājot, cilvēki tiek nostādīti neveiklā situācijā – atteikt nav patīkami. Ja uzdodat šo jautājumu, esiet gatavi lasīt starp rindiņām.
Pajautājiet sev, vai mans mīlulis labi jutīsies šajā vietā/vidē, lielā cilvēku pūlī utt. Ja tā ir ballīte, pārdomājiet, vai Jūsu suns/kaķis utt. reaģē uz bērniem, skaļu mūziku, citiem mājdzīvniekiem un citiem apkārtējiem kairinājumiem. Ja šāds pasākums Jūsu mīlulim radīs milzīgu stresu, ir vērts apdomāties.
Neņemiet līdzi mājdzīvnieku, kurš nav trenēts, ir izteikti aktīvs vai ar agresīvu uzvedību (piemēram, sargājot savu saimnieku). Gadījumos, kad Jūsu mājdzīvnieks nodarīs postījumus, sabojās citu cilvēku apģērbu, saplēsīs traukus vai apgāzīs cienasta galdu, Jums par to būs jāatbild, un pieklājība prasa, lai Jūs kompensētu citiem radītos zaudējumus. Dažos gadījumos var saplīst un sabojāties ne tikai lietas, bet arī draudzība.
Ja tomēr nolemjat savu mīluli ņemt līdzi, ierodieties sagatavojušies, lai varat savākt vai sakopt aiz sava dzīvnieka – kaku maisiņš, traipu tīrītājs, mitrās salvetes, ūdens bļodiņa. Pārdomājiet, kas ir tās lietas, kuras ir nepieciešamas, lai pēc sevis neatstātu karalauku. Jāņem vērā, ka sveša vieta, svešas smaržas un neparedzami notikumi var radīt neplānotu stresu arī citkārt sabiedriskam dzīvniekam ar labu uzvedību.
Ja Jūsu suns sāk nevaldāmi riet vai kaķis aktīvi ņaudēt, neignorējiet šos signālus. Ja dzīvnieks nerimstas, aizvediet/aiznesiet viņu uz klusāku, mierīgāku vietu, lai dotu iespēju nomierināties.
Atrodoties svešā teritorijā, pastāvīgi pieskatiet savu mīluli; īpaši tad, ja tajā ir arī citi dzīvnieki. Ja dzīvnieki sāk viens otram darīt pāri, momentā atgūstiet kontroli pār situāciju un turiet dzīvnieku īsā saitē. Atvainojieties otra dzīvnieka saimniekam, nekad nevainojiet otru dzīvnieku vai viņa saimnieku; ja nepieciešams, apmainieties ar kontaktinformāciju, lai pārliecinātos, ka starpgadījumam nav tālāku seku. Jums ir jāspēj kontrolēt savu dzīvnieku un paredzēt viņa reakcijas.

Ja viesi ierodas pie mums un mājās ir mājdzīvnieki:

Ja Jums ir suns, māciet tam sasveicināties ar Jūsu viesiem mierīgā veidā – bez lēkšanas virsū, sejas laizīšanas utt. Šādas prasmes nerodas vienā dienā, un viesu ierašanās brīdis nav paredzēts šādu prasmju apgūšanai – tas jādara un jātrenē labu laiku pirms.
Pirms viesu ierašanās vēlams dzīvniekam dot iespēju izskrieties, izdauzīties, nogurt, lai, viesiem ierodoties, Jūsu mīluļa uzvedība būtu mierīgāka.
Ja mājdzīvnieks ir bailīgs, uz viesu viesošanās laiku varbūt varat tam atvēlēt savu, drošu vidi – tas var būt voljērs, atsevišķa dārza zona vai telpa Jūsu mājoklī.
Ja Jūsu mājdzīvniekam ir ļoti izteikts saimnieka sargāšanas instinkts, kas robežojas ar agresivitāti, nekādā gadījumā neriskējiet ar viņa atrašanos svešu cilvēku klātbūtnē. Dzīvnieks, kas pēkšņi nevar pildīt savu mājas sarga funkciju, var kļūt nekontrolējams.
Ņemiet vērā, ka arī mazs un draudzīgs mājdzīvnieks var apdraudēt drošību – lielākā cilvēku pulkā kāds var aiz tā aizķerties, nejauši uzkāpt uz astes, citādi to savainot vai savainoties pats.
Nekad nekliedziet uz savu mājdzīvnieku, ja tas ir pārlieku sajūsmināts un Jūs nevarat to savākt. Vienīgais risinājums ir dzīvnieka izolēšana tam pierastā un mierīgā vietā kopā ar iemīļotajām rotaļlietām un/vai ēdienu.
Neatstājiet mājdzīvnieku pie galda ēšanas laikā – gan dažādu dzīvnieku ieradumu dēļ (piemēram, ēdiena izprasīšana), gan tādēļ, ka ne visi viesi var būt pieraduši pie situācijas, kad ēšanas laikā ap galdu staigā vai skraida mājdzīvnieks; labāk šajā laikā dot iespēju dzīvniekam atpūsties no cilvēkiem, un otrādi.
Ja pie Jums ciemos ierodas bērni, sagatavojiet viņus dzīvnieka satikšanai. Izstāstiet, kā dzīvnieks uzvedīsies (ostīs, luncinās asti utt.), pajautājiet vai viņi gribētu iepazīties ar Jūsu mīluli. Tikai tad, kad bērns jūtas labi, iepazīstiniet ar savu mājdzīvnieku. Ļaujiet bērniem noteikt, kad viņi ir gatavi; pierunāt un steidzināt nevajag – ierašanās citā vidē arī bērniem ir pārdzīvojums. Brīdī, kad notiek tikšanās, tulkojiet bērniem dzīvnieka uzvedību: “Viņa priecājas tevi satikt/rejot sasveicinās.” utt.
Esiet gatavi pieņemt, ka visi cilvēki nav sajūsmā par mājdzīvniekiem un citiem ir alerģija. Tas gan nenozīmē, ka nevarat būt draugi vai Jums savs mājdzīvnieks jāizolē. Lielākajai daļai cilvēku nav nekas iebilstams pret mājdzīvniekiem, arī ja tie nav ideāli trenēti. Šādus viesus nevajag mudināt uz īpašu kontaktu – viņi būs priecīgi par mierīgu līdzāspastāvēšanu, kas arī ir apsveicami.

Šo noteikumu paturēšana prātā ļaus visiem justies ērtāk, sākot ar Jums pašiem, Jūsu mīluļiem un beidzot ar ikvienu cilvēku, kuru satiksiet vai aicināsiet pie sevis.

Jautājums:

Kā Jūs komentētu labo stilu attiecībā uz matiem? Vai vaļēji mati (garumā mazliet pāri pleciem) ir etiķetes pārkāpums? Un vai cope būtu vienīgais risinājums?

Pasniedzējas atbilde:

Darba vietas un darba specifika mēdz būt ļoti dažāda, ietekmējot arī matu sakārtojumu. Tiem, kas strādā ar ēdienu, prasības attiecībā uz matu sakārtojumu būs visstingrākās, tomēr tas nenozīmē, ka uz pārējiem nekādi noteikumi neattiecas. Neatkarīgi no tā, vai darbā ierodaties ģērbti brīvi (džinsos un krekliņā) vai formāli – matu sakārtojums būtiski ietekmē to, kādu iespaidu citiem par sevi radāt, un arī to, cik labi varat veikt savu darbu. Galvenie pamatprincipi, kas būtu jāievēro ikvienam, neatkarīgi no dzimuma un matu garuma – matiem ir jābūt tīriem, koptiem un sakārtotiem tā, lai tie netraucē. Ja matiem nemitīgi pieskaras, tos sakārtojot vai atglaužot, tie krīt sejā vai aizsedz acis, jāpārdomā matu sakārtojuma piemērotība.

Meitenēm, sievietēm, dāmām matu sakārtojums jāsaskaņo ar grimu un apģērbu. Ja apģērbs ir vienkāršs, matu sakārtojums vai grims var būt ar odziņu, un otrādi. Svarīgi ir nepārcensties ar visiem trim, lai koptēls būtu gaumīgs, profesionāls un saskaņots. Atkarībā no matu garuma var veidot dažādus matu sakārtojumus. Gariem vai pusgariem matiem arī zirgaste var būt ļoti piemērota frizūra, ja to izveido stilīgi – piemēram, matu gumiju aptinot ar matu šķipsnu tā, lai gumija nebūtu redzama. Ja garus matus (skaitās tādi, kas sniedzas pāri lāpstiņām) atstājat vaļā, noteikti jāpiedomā, kā tos atspraust vai kontrolēt (piemēram, ar elegantu stīpiņu), lai tie nav jāatglauž. Gari, vaļā atstāti mati principā nav aizliegti, ja vien matu sakārtojums un pašas ieradumi nemitīgi neievilina rotaļās ar matu šķipsnām. Biznesa vidē gari mati var būt sakāroti franču bizē, skaistā mezglā, saņemti uz vienu sānu, copē vai tml. Garu matu īpašniecēm ir daudz un dažādu iespēju, kā savu tēlu padarīt interesantu ne tikai ar apģērba palīdzību. Īsu matu īpašniecēm variācijas frizūru jomā ir mazākas, tomēr pamatprincipi paliek tādi paši.

Ir vērts arī paturēt prātā, ka dažādās nozarēs ir savi iekšējie noteikumi (rakstītie vai nerakstītie) attiecībā uz apģērbu, matu sakārtojumu un pat nagu laku, kas ienācējam kļūst saprotami tikai ar laiku. Turam acis vaļā, sekojam priekšniecības piemēram un esam piesardzīgi ar ekstrēmiem tēla eksperimentiem.

Vīriešiem, puišiem, kungiem matu un sejas apmatojuma sakārtojums, kā arī balanss starp matu un bārdas vai ūsu garumu spēlē kritisku lomu veiksmīga koptēla izveidē. Arī kungiem iespējamas īsāku un garāku matu frizūras, bet biznesa vidē (mākslinieki un mūziķi ir atsevišķs stāsts) gariem matiem nevajadzētu būt garākiem par pleciem, un to sakārtojums nedrīkst atgādināt putna ligzdu. Pamatprincipi: tīri, veselīgi, kopti mati, kas nogriezti vai sakāroti tā, lai tie netraucētu un nebūtu jāaiztiek. Jo garāki mati, jo lielāku uzmanību tie piesaistīs un vairāk būs jāpiedomā pie to sakārtošanas. Tas pats attiecas uz bārdu un ūsām. Pirms tiek nolemts par garu matu, bārdas vai ūsu audzēšanu, ir jāizvērtē to biezums un veselīgums. Reizēm mazāk ir vairāk (less is more).

Jautājums:

Kā labāk ģērbties darba vidē, ja pirmajā dienas daļa ir jādodas pie klientiem mājas vizītēs, bet dienas otro pusi pavadu kabinetā, kārtojot dokumentu lietas? Pārsvarā ģērbjos, kombinējot lietišķo stilu ar ikdienišķo, t.i., kājās ērti, slēgti apavi, džinsi vai bikses ar dažādiem rakstiem, augšdaļā – brīva tipa blūze.

Pasniedzējas atbilde:

Svarīgi, lai Jūs ar savu apģērbu signalizētu klientiem (pie kuriem dodaties uz mājām), ka šī tikšanās ir svarīga, un lai Jūs būtu gatava un piemēroti apģērbta veikt savus pienākumus. Darba vidē parasti tiek izdalīti četri dažādi ģērbšanās veidi: business formal, business professional, business casual un casual. Latviski sakot, – no ļoti formāla, lietišķa apģērba līdz neformālam apģērbam, tai skaitā, džinsiem, t-krekliem, jakām ar kapucēm, vasaras kleitām, sporta tērpiem (ja to valkā ārpus sporta nodarbībām). Svarīgi, lai ar savu apģērbu klientiem radām labu iespaidu par sevi, savu iestādi vai uzņēmumu un veidojam tāda cilvēka tēlu, kuram var uzticēties. Tāpat arī pārliecību un iespaidu, ka saprotam, kāds ir mūsu uzdevums, un ka esam padomājuši par to, kādus pienākumus vai darbus mēs šajā apģērbā veiksim.

Jūs pati jau precīzi definējāt sava darba apģērba variāciju robežas – lietišķa stila kombinēšana ar neformālu jeb ikdienišķu stilu ir labākais, ko var un vajadzētu darīt. Arī tad, ja vienas dienas laikā viesojaties pie liela klientu skaita, vismaz kādam esat vienīgais cilvēks, ar ko viņi tajā dienā tiekas. Tikšanās pēcgaršu vairāk par apģērbu veidos Jūsu smaids, uzmanība un attieksme.

Jautājums:

Vai taisnība, ka sievietei arī telpā cepure drīkst palikt galvā?

Pasniedzējas atbilde:

Īss kopsavilkums cepuru valkāšanas etiķetē sievietēm.

Cepures – stila aksesuārus (sporta cepures, cepures ar nagu vai ziemas mices šajā kategorijā neiederas) –, kas saskaņoti ar tērpu drīkst atstāt galvā:

uz īsu brīdi ieejot pie kāda mājās;
svētku pusdienās, kāzās, dārza ballītēs, bērēs;
baznīcā;
telpās, kur notiek pasākumi, koncerti;
kad atskaņo himnu;
kad tiek ienests karogs un parādes laikā;

Gadījumi, kuros arī cepures – stila aksesuāri – ir jānoņem:

ja cepure traucē citiem redzēt ceremoniju kāzās vai izrādi operā, teātrī (vēlams padomāt par šo aspektu, izvēloties cepuri un sēdvietas);
savas darbavietas telpās (ja vien neesat aktrise uz skatuves);

Ja esat uzvilkusi sporta cepuri (naģeni, beisbola cepuri, vienalga kā to saucam), tā ir jānoņem:

ieejot kāda mājās;
pie galda;
kad Jūs ar kādu iepazīstina;
baznīcā (arī tajos dievnamos, kuros ir nepieciešams apsegt galvu, šādas cepures netiek uzskatītas par piemērotu galvassegu);
savas darbavietas telpās, ja vien tieši šādu galvassegu nepieprasa darba drošība;
publiskajās telpās – skolā, bibliotēkā, valsts un pašvaldību iestādēs utt.;
restorānos un kafejnīcās;
kinoteātros un teātrī;
kad atskaņo himnu, ienes karogu, notiek oficiāla godināšanas vai sveikšanas ceremonija;
jebkurā svinīgā pasākumā (kristībās, kāzās, bērēs, izlaidumos) neatkarīgi no tā, vai esat telpās vai ārā.

Jautājums:

Paldies par jaukajām lekcijām! Paldies par papildmateriālu – ziedu dāvināšanas etiķeti. Daudzus gadus, darbā sveicot kolēģus lielās jubilejās, dāvinājām sarkanas rozes. Izrādās, ka tas nav pareizi. Sarkani ziedi tikai mīļotajiem?

Pasniedzējas atbilde:

Par ziedu dāvināšanu – jā, kaut arī darba kolektīvos nereti kolēģiem tiek dāvinātas sarkanas rozes, tomēr tie ir mīlestības jūtu apliecināšanas ziedi. Sarkanu rožu pamatvēstījums ir romantika, kaislība, aizraušanās un mīlestība. Tomēr jāsaka, ka tieši mūsu zemē rožu pasniegšana Latvijas karoga krāsā simbolizē arī cieņu, godu un savas zemes mīlestības apliecinājumu. Tādā kontekstā, pasniedzot valsts apbalvojumus, ordeņa saņēmējiem tradicionāli tiek pasniegta Latvijas karoga krāsas roze ar sarkanbaltsarkanu lentīti. Bet ārpus valsts svētku konteksta citos gadījumos būtu ieteikums uzmanīties ar sarkanu rožu pasniegšanu. Pastāv tik daudz un dažādu rožu krāsu un nokrāsu, ka reizēm pat grūti izvēlēties. Ja nu tomēr vēlamies palikt pie sarkanās krāsas, labāk izvēlamies citu ziedu veidu nevis rozi. Vēl viena iespēja ir veidot krāsainu rožu pušķi, kur sarkanā būs tikai viena no krāsām.

Vēl viens ieteikums, lai neapmaldītos ziedu dāvināšanas džungļos – ja mums pašiem ir kaut nelielas šaubas vai arī mēs pārāk labi nepazīstam cilvēku, kuram dāvinām ziedus, atturamies no ziediem vai ziedu krāsām, kuras mums pašiem šķiet šaubīgas. Ja neesat pārliecināti par to, vai dzeltens pavasara ziedu pušķis tiks pareizi uztverts, izvēlaties krāsainu, raibu puķu kārtojumu, un otrādi – ja kāds Jums uzdāvina ziedus, uzveriet to kā uzmanības apliecinājumu, necentieties uzminēt kādu slēptu nozīmi. Galu galā nedzīvojam vairs Viktorijas laikmetā, kad katra sevi cienoša persona pārzināja ziedu valodu un prata nosūtīt slepenas vēstules ziedu valodā. Un arī tajos laikos droši vien notika ne viens vien pārpratums.

Ja šī tēma Jūs ir ieinteresējusi, vairāk par ziedu valodu iespējams palasīt Vanesas Defenbau romānā “Ziedu valoda” vai arī Gundegas Sējas sakārtojumā izveidotajā vārdnīcā “Ziedu valoda”. Savukārt šajā starptautiskajā ziedu piegādes mājaslapā laipni tiek piedāvāti ziedu nozīmes tulkojumi.

Jautājums:

Otrajā lekcijā minējāt, ka pirms tikšanās būtu labi saskaņot, kas piedalīsies sanāksmē. Vai šis pats attiecas arī uz darba interviju? Respektīvi, ja mani uzaicina uz darba interviju, vai es drīkstu jautāt, kas tajā plāno piedalīties un cik tā varētu būt gara?

Pasniedzējas atbilde:

Ļoti vērtīga nianse, ko esat uztvērusi. Jā, mans ieteikums būtu nebaidīties uzdot jautājumus ne pirms darba intervijas (kad to plānojat), ne arī darba intervijas laikā. Jo darba interviju varam tēlaini salīdzināt ar drēbju laikošanu. Abas puses (gan tie, kas jūs intervē, gan jūs pati) vērtē, vai šie darba pienākumi, to saturs, konkrētie cilvēki, samaksa un arī uzņēmuma korporatīvā kultūra ir piemērota un der. Ne tikai darba devējs izvēlas, ko pieņemt darbā, arī Jūs izvēlaties. Un, lai Jūs labi sagatavotos intervijai, ir ne tikai svarīgi, bet arī pieklājīgi noskaidrot intervijas formātu un to, kurš vai kuri cilvēki Jūs intervēs un cik ilgu laiku paredzēt intervijai. Vai tā būs saruna vai arī Jums tiks doti kādi praktiski uzdevumi, testi utt. Tas parāda, ka Jūs šo interviju uztverat nopietni, Jums tā ir svarīga, kā arī ļauj mentāli labāk sagatavoties un zināt, vai Jūs jau iepazīsieties ar savu tiešo vadību vai arī šis vēl ir posms, kurā kandidātus atlasa profesionālas rekrutēšanas kompānijas vai uzņēmuma personāla daļas darbinieki.

Drošajiem un iniciatīvas bagātajiem pieder pasaule – nebaidāmies uzdot jautājumus. Tas pieder pie laba stila un parāda, ka Jūs savas dzīves stūri stingri turat savās rokās.

Jautājums:

Kas būtu jāievēro attiecībā uz tējas naudu jeb dzeramnaudu? Ir situācijas, kad ir grūti saprast – tā ir jāatstāj vai nav. Ko darīt, ja norēķinos ar karti? Vai etiķete pieprasa to atstāt arī situācijā, kad neesmu apmierināta ar servisu?

Pasniedzējas atbilde:

Dzeramnauda Latvijā nav kaut kas pašsaprotams. To mēs atstājam, ja esam apmierināti ar apkalpošanu, esam saņēmuši tiešām izcilu servisu vai varbūt pat papildu uzmanību, vai īpašu attieksmi. Ja vēlamies savu atzinību paust ar dzeramnaudu, to parasti atstājam skaidrā naudā. Maksājot ar karti, iespēja pievienot dzeramnaudu ir reti kurā restorānā, tomēr dažos šāda iespēja ir. Ja neesam apmierināti ar apkalpošanu vai ēdiena kvalitāti, mums nav jāatstāj dzeramnauda. Drīzāk restorānam būtu no mūsu rēķina jāatņem summa par to ēdienu vai dzērienu, kas nebija baudāms vai neatbilda gaidītajam. Te gan jāuzmanās – ja ēdiens ir apēsts, tad uzstāšana, ka tas negaršoja, būs nevietā. Bet, ja pēc pirmajiem kumosiem nolemjam ēdienu sūtīt atpakaļ uz virtuvi un mums netiek servēta jauna porcija, par šādu – nebaudītu ēdienu – klientam nebūtu jāmaksā.

Dzeramnaudu nav pieklājīgi atstāt pilnīgā sīknaudā. Ja nu sanācis tā, ka makā nav piemērotas naudiņas, lai atstātu dzeramnaudu, labāk pasakām sirsnīgu paldies un par devīgu dzeramnaudu atceramies, dodoties uz šo vietu nākamreiz. Pasākumos, kad rezervējam galdiņu kuplākam viesu pulkam, dzeramnauda vai apkalpošanas maksa automātiski var tikt pieskaitīta rēķinam – tā var būt 5-15 %, atkarībā no konkrētās iestādes. Par to mūs brīdina ieraksts ēdienkartē, bet, lai šāds notikums mūs nepārsteigtu nesagatavotus, plānojot svētkus restorānā, ir vērts apvaicāties par to jau iepriekš.

Jautājums:

Vienas no savām biznesa attiecībām sabojāju, jo, tiekoties ar vīrieti, samaksāju savu rēķina daļu. Biju aicinātāja un vismaz formāli pat nedaudz augstākā pozīcijā, tāpēc uzskatīju, ka nebūtu labi atļaut viņam samaksāt visu rēķinu. Esam mainīga sabiedrība, tāpēc droši vien nebūtu pareizi domāt, ka vīrieša un sievietes tikšanās reizēs rēķins vienmēr jāmaksā vīrietim. Īpaši, ja tā ir biznesa tikšanās. Tomēr kā sieviete redzu un jūtu, ka ir pietiekami daudz vīriešu, kuri tā uzskata. Teikšu pat skarbāk – ir reizes, kad tiešām kategoriski maksāju par sevi, jo apzinos, ka ar šo cilvēku nekādas tālākas (tostarp biznesa) attiecības veidot nevēlos un, attiecīgi, nevēlos arī rēķina apmaksas veidā izmantot viņa labvēlību vai dot kādas cerības. Ko par šo saka etiķete?

Saprotu, ka aicinātājs varētu būt tas, kurš pirms ēdienreizes uzsāk sarunu par rēķinu. Bet, ja es neesmu aicinātāja un aicinātājs šai tēmai nepieskaras? Vai, ja esmu aicinātāja un piedāvāju samaksāt, bet vīrietis uzstāj, ka maksās viņš? Jautāju tieši dzimumu kontekstā, jo esam psiholoģiski atšķirīgi un man vēl nav gadījies satikt sievieti, kura apvainojas, ja piedāvāju par viņu samaksāt vai samaksāju savu rēķina daļu.

Pasniedzējas atbilde:

Neatkarīgi no dzimuma kombinācijas, tam, kurš otru uzaicina uz biznesa tikšanos pie pusdienām, ir jābūt gatavam apmaksāt kopīgo rēķinu un tas arī jādara. Arī gadījumā, kad sadarbības partneris uzaicina pārrunāt kopīgu projektu, būtu labi piedāvāt samaksāt savu daļu un tad rīkoties atbilstoši otras puses reakcijai. Ja kāds piedāvājas nokārtot kopīgo pusdienu rēķinu, varam vienu reizi iebilst, sakot, ka tā nebija domāts un ar prieku samaksāsim savu daļu. Ja otra puse uzstāj, vairāk strīdēties nebūs pieklājīgi – pasakāmies un piedāvājam nākošajā kopīgajā pusdienu vai vakariņu reizē apmaksāt tēriņus. Dzimumam biznesa pusdienu apmaksas labirintos ir pakārtota loma, kaut arī jāpiekrīt, ka vīrieši arī darba attiecībās vēlas būt džentelmeņi un biežāk uzstāj uz kopīgo tēriņu apmaksu. Tomēr iepriekš rakstītais paliek spēkā.

Ja esam uzaicināti uz pusdienām un aicinātājs rēķina apmaksas tēmai nepieskaras, pastāv iespēja, ka aicinātājs to pat neuzskata par apspriežamu, jo zina, ka aicinātājs maksā rēķinu. Tomēr cilvēki, dzīves un kultūras pieredzes ir dažādas, tāpēc vajadzētu izvērtēt konkrēto situāciju – ja tiek atnests rēķins un aicinātājs to ignorē, piemērotā brīdī pastiepjam roku pēc rēķina un sakām, ka ar prieku apmaksāsim pusi. Ja aicinātājs iebilst un saka, ka šoreiz tā bija viņa ideja par kopīgu maltīti, pateicamies un vairs neuzstājam. Ja aicinātājs piekrīt piedāvājumam sadalīt rēķinu, noteikti nevajag saskumt vai apvainoties, jo teicienā there is no free lunch (nav bezmaksas pusdienu) ir ļoti daudz patiesības.

Lai nenokļūtu neveiklā situācijā restorāna politikas vai tehnisku traucējumu dēļ, nodrošināmies ne tikai ar kredītkarti, bet arī ar skaidru naudu. Ja rīkojam plašākas pusdienas, kurās aicināti kolēģi vai biznesa partneri, iepriekš vienojamies ar restorāna darbiniekiem par rēķina izrakstīšanu vai apmaksu, kad visi viesi būs devušies prom. Aicinātājam ir jāierodas 15 minūtes ātrāk, lai viesus sagaidītu, un jādodas prom pēdējam. Ja pasākuma galvenajam rīkotājam nākas doties prom kopā ar viesiem, apmaksas jautājumu nokārtojam iepriekš vai uzticam to kādam no padotajiem. Jebkurā gadījumā izvairāmies no rēķina nešanas pie galda, jo tas radīs nevajadzīgu diskusiju vai neērtību viesiem. Kā arī izvēlamies pārbaudītas vērtības (restorānus). Ja mielasta laikā rodas kādas problēmas, risinām tās diskrēti un esam jauki pret apkalpojošo personālu – nievājoša vai sīkumaina attieksme galvenokārt radīs par mums sliktu iespaidu. Biznesa pusdienas ir lieliska iespēja iepazīt otru cilvēku un nodibināt ciešākas attiecības ar viņa pārstāvēto iestādi, uzņēmumu vai pat valsti, un svarīgi, lai tam veltītais laiks un līdzekļi nestu pozitīvu rezultātu.

Jautājums:

Cik ilgi pirms plānotā pasākuma ieteicams nosūtīt uzaicinājumu privātā gadījumā un cik ilgi – profesionālā? Kā arī – vai/kad atgādināt par pasākumu?

Pasniedzējas atbilde:

Viena no pasākuma veiksmes atslēgām ir pareizā laikā nosūtīti ielūgumi. Ja tos nosūta par vēlu, dalībniekiem var nebūt iespējas pārplānot savu kalendāru, bet, ja tos nosūta pārāk agri, laika gaitā par šo pasākumu var piemirst.

Piedāvāju ielūgumu nosūtīšanas špikerīti dažādiem dzīves gadījumiem (lietot kopā ar loģisko domāšanu un ņemot vērā katru konkrēto apstākļu kopumu):

Ielūgumus uz formālākiem pasākumiem (kāzas, izlaidums, uzņēmuma Ziemassvētku balle utt.), vajadzētu nosūtīt vismaz četras nedēļas iepriekš. Lieliski, ja to izdara astoņas nedēļas iepriekš, ielūgtajām personām tādējādi dodot laiku apstiprināt savu dalību un izvēlēties apģērbu (īpaši, ja pasākumam ir dreskods), savukārt rīkotājiem nokārtot organizatoriskos jautājumus – sēdināšanas plāni, ēdienu pasūtījumi utt. Ir jauki, ja viss nenotiek pa galvu pa kaklu.
Ielūgumi uz svētkiem (dzimšanas dienu, citām personīgām svinībām) būtu jānosūta trīs nedēļas iepriekš. Tas nozīmē, ka ielūgumus atkarībā no svētku nozīmības un lieluma var un vajag izsūtīt 2-6 nedēļas pirms pasākuma. Ja vēlaties, lai viesi Jums sniedz atbildi (R.S.V.P.) par savu iespēju ierasties un Jūs varat, piemēram, rezervēt restorānā atbilstošu vietu skaitu, divas nedēļas iepriekš ir pats pieklājības un arī organizatorisko jautājumu nokārtošanas minimums.
Ja Jums patīk nelielas draugu pasēdēšanas vai savas vārda dienas vakarā esat gatavi, ka pie Jums ierodas bez pieteikšanās, saviem draugiem vai tuvākajiem kolēģiem varat nosūtīt ziņu arī telefonā vai sociālajos tīklos, sakot, ka (piemēram) esat iecerējuši piektdienas vakarā izbaudīt augusta vakaru savā terasē un priecāsieties, ja arī viņi pievienosies. Šādu ļoti neformālu ielūgumu var nosūtīt arī nedēļu vai tikai dažas dienas iepriekš. Bet jārēķinās, ka pēdējā dienā nosūtīts ielūgums nebūs jauks žests – tas var otram radīt izjūtu, ka par viņu bija piemirsts vai arī ielūgums tiek nosūtīts tādēļ, ka kāds cits ir atteicies.
Par darba sanāksmēm vai sapulcēm informāciju saņemam visdažādākajos veidos, atkarībā no tā, kādos formātos komunicējam ar kolēģiem, klientiem un biznesa partneriem. Arī pašas tikšanās notiek gan reālajā, gan virtuālajā vidē; reizēm cilvēkus, ar kuriem regulāri komunicējam un pat veidojam ilgtermiņa biznesa attiecības, dzīvē tā arī nekad nesatiekam. Tieši tādēļ, ka katra biznesa specifika ietekmē laika rāmi, kādā cilvēki strādā, ieteikumus piemērojiet ar piesardzību. Kaut arī vispārējie etiķetes principi nosaka, lai uz e-pasta vēstuli atbildam vismaz nākamajā darba dienā, tad loģistikas kompānijā arī 10 minūtes ilga atbildes gaidīšana var radīt trauksmi un konfliktu.

Pamatprincips attiecībā uz laika rāmi – jo formālāka un lielāku dalībnieku skaitu ietveroša būs plānotā tikšanās, jo laicīgāk nepieciešams ielūgt dalībniekus. Ielūgums uz šādu pasākumu var tikt nosūtīts papīra formātā vai elektroniski, bet tajā jābūt iekļautai visai būtiskajai informācijai: pasākuma datums, laiks, vieta, mērķis un aicinošā puse (persona vai iestāde/uzņēmums). Ja paredzētas brokastis, pusdienas, vakariņas vai atspirdzinājumi, to vēlams pieminēt, kā arī, ja pasākumu apmeklēs īpašs viesis vai viesi, jāmin viņa vai viņu vārdi un īsa biogrāfija. Tāpat jābūt iekļautai pasākuma programmai vai darba kārtībai. Šāda formāla un nozīmīga pasākuma ielūgumi jānosūta ne vēlāk kā četras nedēļas pirms pasākuma. Arī tad, ja kādu kolēģi esat ielūguši sarunas laikā vai telefoniski, jāseko rakstiskam ielūgumam ar informāciju.

Protams, liela daļa mūsu ikdienas tikšanos vai sanāksmju nav tik formālas; vairumā gadījumu tās tiek plānotas 1-2 nedēļu intervālā. Tomēr jāatceras, ka pēkšņa, ārkārtas sanāksmju ieplānošana vai atcelšana konkrētajā dienā nevar būt norma. Laiks un racionāla tā izmantošana ir cieņa pret sevi un citiem. Ja, aicinot uz sanāksmēm, turēsieties pie 1-2 nedēļu laika rāmja, lielāka iespēja, ka visi dalībnieki varēs ierasties. Neatkarīgi no tā, vai ielūgumu uz darba tikšanos nosūtām ar telefona, e-pasta, Outlook, Facebook, Skype, Messenger starpniecību, svarīgi uz šo ielūgumu atbildēt ar apstiprinājumu vai noraidījumu (ja nevarēsiet ierasties). Kā arī pievēršam uzmanību, lai pasākums iekļautos mūsu kalendārā un nepārklātos ar kādu citu norisi. Pasākuma organizatoram vēlams vienu vai divas dienas pirms pasākuma nosūtīt īsu atgādinājumu par tikšanos, lai novērstu nepatīkamus aizmāršības vai citu pārpratumu gadījumus. Ja plānota video sanāksme vai vebinārs, atgādinām par tehniskajām detaļām, kas nepieciešamas, lai pieslēgšanās noritētu raiti un veiksmīgi. Un neaizmirstam par kādu jauku noslēguma frāzi, piemēram: “Uz drīzu tikšanos!”

Jautājums:

Mācību materiālos šāds punkts ir, bet lekcijā netika pieminēts – par ko runāt ar sarunu biedru, ja es šo cilvēku nepazīstu? Ja sapratu pareizi, līdz desertam par biznesu nerunā. Vai tiešām runāt par laika apstākļiem?

Pasniedzējas atbilde:

Jā, biznesa tikšanās pie skaisti klāta galda var mulsināt. Galvenokārt ar to, par ko, kā un kad runāt. Īpaši tad, ja šādas sarunas nav Jūsu ikdiena. Neatkarīgi no tā, cik bieži dzīve un darbs Jums šādus pienākumus piedāvā, ieteikums būtu to uztvert kā lielisku iespēju labāk iepazīt biznesa partneri, potenciālo klientu vai kolēģi.

Piedāvāju trīs dažādas pieejas sarunas uzturēšanai (atceramies, ka saruna ir dialogs – uzdodam jautājumus, atbildam, bet nepārvēršam tikšanos par monologu):

1. Runājam par profesionālo jomu, bet neapspriežam konkrēto projektu, līgumu vai problēmu, kuras dēļ tiekamies:

Pastāstiet vairāk par savu pieredzi…jomā.
Kā Jūs redzat šīs situācijas turpmāko attīstību (labāko iespēju, lielāko izaicinājumu utt.)?
Kādas ir ekonomiskās prognozes (kultūras, izglītības, veselības utt.), skatoties uz pasauli no Jūsu redzespunkta?

2. Nedaudz vieglākas, bet ne pārāk personīgas tēmas:

Jūs nupat bijāt (ieradāties no) … Kādi ir Jūsu pirmie iespaidi?
Kā Jūs jūtaties pie mums? Šī ir Jūsu pirmā reize Rīgā/Latvijā?
Vai Jums ir ļoti saspringts grafiks vai tomēr būs arī iespēja apskatīt mūsu pilsētu? Varbūt varu ko ieteikt?

3. Apspriediet aktuālos tikšanās jautājumus. Parasti to dara maltītes noslēguma daļā. Pie deserta vai kafijas (dažādās valstīs un kultūrās ir dažādi ieradumi; esam piesardzīgi, nepārsteidzamies ar šīm tēmām tikšanās sākumā):

Kādi ir Jūsu brauciena galvenie mērķi, plāni?
Kad, Jūsuprāt, būtu labākais brīdis pārrunāt kopīgo projektu (potenciālo sadarbību, plānoto līgumu)?
Kas būtu svarīgākais, par ko pēc šīs tikšanās varēsim informēt mūsu vadību (teikt savai komandai)?

Kopumā iesaku uzdot atvērtos jautājumus, runāt par kopīgi piedzīvoto (arī tad, ja tas ir sīkums) tas ļauj vieglāk uzsākt sarunu. Ja esat nedaudz apmulsis, meklējot tikšanās vietu, ar to arī sāciet. Piemēram: “Man gadījās apmaldīties; atnācu pa blakus ielu, kurā tieši šobrīd notiek mākslinieku plenērs. Vai Jums viegli izdevās atrast šo restorānu?” Ja tiekaties konferences pusdienās, uzdodiet jautājumu par nupat dzirdēto: “Kas Jums no šīs dienas daļā dzirdētā likās saistošākais?” Šādā veidā vairāk uzzināsiet par cilvēku, ar kuru esat kopā, un Jums viņa lēmumi vai apsvērumi turpmākajā sadarbībā būs vieglāk izprotami vai precīzāk prognozējami.

Kopīgas ēdienreizes ir mulsinošas tikai līdz brīdim, kamēr sasniedzam noteiktu savstarpējo uzticības līmeni. Par to, ka uzticība ir izveidojusies, signalizēs sarunu partneru spēja komfortabli uzdot jautājumus, pajokot un atbildēt uz jautājumiem. Un atceramies, ka veiksmes atslēga nav jautājumu uzdošanā, bet gan patiesā interesē par otru cilvēku un tajā, ko otrs mums atbild.

Jautājums:

Samulsumu radīja apgalvojums, ka bērnam pirmajam jāsveicina pieaugušais. Visi man zināmie etiķetes eksperti, piem., Aija Strautmane, Aija Odiņa, Vladimirs Kincāns, Iveta Ķestere, Jana Trahimoviča savās grāmatās/kursos apgalvo pretējo.

Sakiet, lūdzu, uz kādiem teorētiķiem/ekspertiem Jūs balstāties, mācot šādu pieeju? Piekrītu, ka vecāki cilvēki bērnus šādā veidā māca, tomēr uzskatu, ka paralēli tam jāiemāca arī, ka bērnam pirmajam jāsveicina vecāki cilvēki.

Pasniedzējas atbilde:

Priecājos, ka saskarsmes un uzvedības tēma Jums ir saistoša un esat tai veltījusi daudz laika un uzmanības. Tad Jūs man noteikti piekritīsiet, ka etiķete mainās un aug līdzi sabiedrībai, un šodien mēs esam jau nedaudz citā situācijā, nekā bijām pirms gada vai pieciem.

Šobrīd cilvēki ne tikai aizvien vairāk laika pavada virtuālajā vidē, bet bieži vien dzīvo un strādā paralēli abās – reālajā un virtuālajā telpā, un nedrošība/neprasme veidot saskarsmi reālajā dzīvē strauji palielinās. Jaunā paaudze, kas ir jau piedzimusi ar telefonu pie rokas, reālajā dzīvē jūtas mazāk pārliecināta par sevi un nereti izvēlas pasīvu nevis aktīvu dalību. Tam, kas digitalizācijas laikmetā notiek ar mums visiem, šobrīd tiek pievērsta psihologu, antropologu un ārstu uzmanība, tiek veikti dažādi pētījumi, bet ne par to ir šis stāsts.

Prasmīgas etiķetes pielietošanas kontekstā mums visiem būtiskākais ir saprast, ka sasveicināšanās nesāp. Pagātnē lielāka vērība tika pievērsta tam, lai pirmais sveicinātu tas, kurš ir amatā zemāks vai jaunāks, bet šobrīd tiek sagaidīts, ka sveicina tas, kurš pirmais otru pamanījis, vai tas, kurš vēlas būt pieklājīgs. Turoties pie “vecāks/jaunāks”, “zemāks/augstāks rangā” metodes, mēs attopamies sabiedrībā, kurā izzūd sasveicināšanās kultūra. Tieši tādēļ vecākiem, kas ir pieredzējušāki, un par sevi pārliecinātākiem cilvēkiem ir jārāda priekšzīme, jāiedrošina jaunā paaudze. Tas, ka es zinu, kā būtu pareizāk (nevis pareizi), nedod man tiesības ar pārākuma izjūtu noskatīties uz kādu, kurš bija aizdomājies, nejutās drošs utt., un nolemt, ka tas nu gan ir viens nepieklājīgs cilvēks. Tad, ja neviens neizrāda iniciatīvu pirmais, mēs abi pieļaujam fundamentālu kļūdu – zaudējam iespēju veidot pozitīvu saskarsmi, un abi esam nepieklājīgi.

Gaidīt sveicienu ir nepieklājīgi. Situācija, kādā notiek satikšanās, kā arī neuzbāzīga un pozitīva sasveicināšanās iniciatīva, šobrīd saskarsmē spēlē lielāku lomu kā vecums, dzimums vai ieņemamais amats. Un arī cienījams vecums tam nav attaisnojums. Tiekoties mēs nereti nezinām otra cilvēka vecumu, izskats mēdz būt mānīgs, arī amati nāk un iet. Ar savu uzmanību pret citiem rādīt labo piemēru un veicināt pozitīvas saskarsmes kultūru ir pats svarīgākais. Ja es pie sevis īgņošos, ka studējošais jaunais darba kolēģis mani nepasveicināja, nevis ar smaidu viņu pasveicināšu pirmā, tas neuzlabos manu dienu un mūsu saskarsmi. Varbūt viņš bija iegrimis domās, varbūt mani nepamanīja utt. Lieliski, ja bērniem ģimenē ir iemācīts, ka ir droši jāsveicinās, bet tas nenozīmē, ka direktorei vai skolotājai, ejot pa gaiteni, vajadzētu klusējot gaidīt, kad skolēni pasveicinās. Un ņemt ļaunā, ka puikas no 6. A jau otro reizi šonedēļ nepasveicināja, jo bija aizņemti ar sevi un apkārt notiekošo pat nepamanīja.

Visātrāk vēlamie ieradumi veidojas no labajiem dzīves piemēriem nevis teorijas. Turoties pie formāta “amatā zemākais sveicina amatā augstāko”, cilvēki nereti salauž malku un var tikt uztverti kā nepieklājīgi, jo amati un dzīve ļoti strauji mainās. Nemitīgas gaidas un kluss nosodījums, ka jaunā paaudze nesveicinās, nav veselīgi.

Kad skolās strādāju ar bērniem un pusaudžiem, lūdzu viņiem pacelt rokas, ja kādam ir gadījies kautrības dēļ kādu nepasveicināt vai izdarīt to tik klusi, ka cilvēks varēja nedzirdēt sveicienu. Vienmēr visi bērni paceļ roku. Arī mums, visticamāk, tā dzīvē ir gadījies. Pozitīva un pretimnākoša attieksme pret cilvēkiem neatkarīgi no tā, vai viņi ir bērni, seniori, sētnieki vai ministri, ir vienīgais ilgtspējīgas saskarsmes un etiķetes princips, kuram pakārtojas visi pārējie. Mūsdienās tieši iniciatīvas izrādīšana saskarsmē (arī sasveicināšanās un cita cilvēka pamanīšana ir iniciatīva) mums palīdz būt veiksmīgiem un arī pieklājīgiem.

Te iespējams palasīt dažus rakstus par šo tēmu:

Jautājums:

Nesen uzsāku darbu jaunā uzņēmumā. Ikdienas darbā sasveicinos ar cilvēkiem, ar kuriem ir darba kontakts. Šodien darbinieks, kurš strādā netālu no mana kabineta, bet ar kuru darbi nav saistīti un ceļi profesionālajā jomā nekad vēl nav krustojušies, pārmeta man, ka man kā jaunajam darbiniekam vajadzējis iet iepazīties ar darbiniekiem, kuri te strādājot ilgāk. Lieki piebilst, ka pats šis darbinieks ar sevi neiepazīstināja, kaut gan strādā te krietni ilgāk un ir arī manāmi gados vecāks par mani. Godīgi sakot, es nezināju, kā atbildēt vai reaģēt. Kāda šeit būtu bijusi pareizākā rīcība no manas puses? Vai man tiešām kā jaunajam darbiniekam jādodas pie citiem darbiniekiem citās telpās/kabinetos un jāstāda sevi priekšā, pat ja viņi to nav prasījuši?

Pasniedzējas atbilde:

Sākšu ar to, ka katrā uzņēmumā/iestādē ir sava korporatīvā kultūra un paradumi, kurus jauns darbinieks nojauš, iepazīst un uzzina tikai ar laiku. Atšķirības starp to, kā iepazīšanās notiks mazā, vidējā un lielā kolektīvā, var būt nozīmīgas. Vēl vairāk – tas, kādu amatu konkrētā persona ieņems, arī ietekmēs iepazīstināšanas procesu. Tieši tādēļ iepazīšanās ar kolēģiem nevar būt tikai jaunā kolēģa atbildība. Dažos uzņēmumos šie jautājumi ir vairāk pārdomāti, citos mazāk, un arī tādēļ pirmās dienas, nedēļas un pat mēneši jaunā darbā mēdz būt sarežģīti un mulsinoši.

Jaunā darbavietā iepazīties ar citiem un iepazīstināt ar sevi varam šādos formātos:

Ja uzņēmums ir liels, tajā tiek organizētas iepazīšanās dienas vai nedēļas, kad jaunie kolēģi tiek iepazīstināti ar uzņēmumu, dažādu departamentu un kolēģu darbu.
Tiešais priekšnieks vai kolēģis, kuram uzticēta jaunā kolēģa mentora loma, ar jauno kolēģi iepazīstina komandas biedrus un tos kolēģus, ar kuriem sanāks ciešāka sadarbība.
Ja priekšniecība vai kolēģis-mentors nesteidzas ar iepazīstināšanu, vēlams griezties pie viņa ar lūgumu, vai būtu iespējams veltīt laiku iepazīstināšanai ar kolēģiem, ar kuriem būs ciešāka sadarbība.
Protams, lielākā uzņēmumā ar visiem tāpat neiepazīsimies, tādēļ nebaidāmies uzņemties iniciatīvu un iepazīstināt ar sevi, kad vēršamies pie kāda kolēģa pirmo reizi.
Varam arī kādam no tuvākajiem kolēģiem pajautāt – kā uzņēmumā ir ierasts iepazīstināt ar sevi. Dažos uzņēmumos tas tiek veikts ar intraneta palīdzību, tādējādi atrisinot šo jautājumu neklātienē. Tas gan neatceļ iepazīšanos klātienē, kad pirmo reizi satiekamies aci pret aci.
Var, protams, censties visus kolēģus apstaigāt, lai iepazīstinātu ar sevi, tomēr arī šādu rīcību ikviens neuztvers ar sajūsmu. Viens no kolēģiem runās pa telefonu, citiem būs apspriede un vēl kāds steigsies pabeigt atskaiti vai e–pasta ziņu, un labi domātā rīcība var tikt uztverta kā pārspīlēta sevis izrādīšana un savas nozīmes pārspīlēšana.

Bet tagad pie Jūsu vēstulē minētās situācijas. Žēl, ka pieredzējušais kolēģis neizmantoja gadījumu, lai pozitīvā veidā ar Jums iepazītos. Saprotu, ka Jūs šādam nepatīkamam pavērsienam nebijāt gatava un tas nekādā veidā nepalīdzēja Jums labāk iejusties jaunajā darba vietā. Viena no iespējām, kā reaģēt šādā situācijā, būtu apstiprināt, ka tiešām ar visiem vēl nav sanācis iepazīties, un teikt, ka priecājaties, ka šobrīd ir iespēja iepazīties tieši ar viņu. Tad sniegt roku, nosaukt savu vārdu un amatu, kurā esat sākusi strādāt. Noslēgumā pajautājot, ar ko Jums tas gods iepazīties. Galvenais – neaizmirst par smaidu sejā, acu kontaktu un augšupejošu intonāciju, kad sarunājamies. Atvērtība, vienkāršība un pozitīvisms var atkausēt pat uzņēmuma galvenā rūgumpoda sirdi.

Galvenais – galvu augšā un uz priekšu. Katra diena ir jauna iespēja veidot pozitīvas attiecības un personīgo tēlu. Neļaujiet vienai negatīvai pieredzei mazināt Jūsu pašvērtējumu. Nopurinām nepatīkamās emocijas, mācāmies no katras pieredzes un ejam tālāk.

Jautājums:

Pirmajā lekcijā par etiķeti minējāt, ka risināt konfliktus tikai teksta formā (e-pastā u.tml.) nav pārāk labi, labāk izvēlēties veidu, ar kuru sarunas partneris sajūt emocijas (dzird balsi, redz seju, žestus). Vai nav tā, ka, ja apzinos, ka manas emocijas kādā brīdī ir pārāk sakāpinātas, tomēr labāk izteikt savu viedokli rakstiski? Tad ir iespējams rediģēt tekstu kaut četrreiz, bet panākt, ka tas, ko rakstu, ir konstruktīva atgriezeniskā saite par situāciju nevis aizvainojuma pilna, tukšvārdīga kritikas lavīna. Var taču gadīties emociju iespaidā tikai vēl vairāk visu sarežģīt.

Pasniedzējas atbilde:

Jūsu uzdotais jautājums jau daļēji iekļauj arī atbildi, jo Jūs pati jau precīzi esiet sajutusi, ka ļoti emocionālās situācijas no mums var prasīt netradicionālus risinājumus. Šādi risinājumi atšķirsies no tiem, ko mēs izmantojam ikdienas darba vai privātās dzīves situācijās, kad vēlamies būt precīzāk uztverti un mazāk pārprasti, pirms pārpratumi ir eskalējušies līdz emocionālam sprādzienam.

Katrs no mums ir piedzīvojis situācijas, kurās emocijas ir tik sakāpinātas, ka nevaram, negribam vai nemaz nedrīkstam runāt, lai situācija vēl vairāk neeksplodētu. Ja esam nonākuši šādā ļoti emocionālā situācijā, svarīgi vispirms padomāt par sava emocionālā līdzsvara atgūšanu.

1. Ieteikumi, kā veselīgā veidā izpaust savas dusmas:

Ja jūtam, ka nekontrolējam situāciju, uz brīdi atbrīvojam sevi no konkrētās situācijas (aizveram e-pastu, izejam no telpas, pārtraucam sarunu, sakot, ka Jums nepieciešama pauze). Neatgriežamies pie notikuma, kamēr neesam nomierinājušies.
Atpazīstam un akceptējam, ka emocijas ir daļa no dzīves un nav nekas ārkārtējs.
Mēģinām izprast, kādēļ sadusmojāmies, kas tieši mūs sadusmoja.
Kad esam problēmu identificējuši, mēģinām sev piedāvāt vairākus risinājumus, kā šo situāciju varētu novērst/atrisināt.
Veicam kādu fizisku aktivitāti – izejam pastaigā, uz sporta zāli, iztīrām māju utt.
Pārrunājam savas izjūtas un konkrēto notikumu ar kādu, kam uzticamies.

2. Neatkarīgi no tā, vai situācija, kura mūsos izraisījusi spēcīgu emocionālu reakciju, notika reālajā vai virtuālajā vidē, ieteikums būtu ieturēt vismaz 24 h pauzi, pirms sākt to risināt.
3. Ja mēs apzināmies, ka telefona saruna vai klātienes pārrunas nebūs mums vai šai konkrētajai situācijai veiksmīgākais risinājums (jo nespēsim kontrolēt savas vai otra cilvēka emociju izpausmes), sagatavojam rakstisku atbildes tekstu. Būtu ieteicams to veidot strukturētu un pārlasīt vairākas reizes. Ja iespējams, iedodam to arī apskatīties kādam cilvēkam, kuram uzticamies.
4. Gatavojot atbildes tekstu, atgādinām sev bīstamo aspektu – teksta saņēmējs mūsu uzrakstīto lasīs piedēvējot tādu intonāciju un akcentus, kādā emocionālā stāvoklī tajā brīdī būs viņš pats. Mūsu iespējas to ietekmēt un precīzi nodot savas sajūtas būs minimālas. Bet ļoti sakāpinātās situācijās, kad emociju ir daudz par daudz, tas var būt labākais no iespējamiem variantiem.

Jautājums:

Sarokošanās cimdos var notikt, tikai atrodoties uz ielas un nejaušas sastapšanās gadījumā. Ja blakus satiktajam cilvēkam ir nepazīstams cilvēks un jūs tiekat ar viņu iepazīstināts, tad, sniedzot savu cimdoto roku, pastāv iespēja, ka pirmajās 30 sekundēs izveidosiet par sevi ne visai labu priekšstatu. Cimdotu roku var uztvert kā aizdomīgumu, noslēgtību, sirsnības trūkumu. Pat ja abas puses zina etiķeti, cimdota sasveicināšanās paliks atmiņā. To saku no savas pieredzes. Vai tas nav līdzīgi situācijai, kad pirtī pēkšņi ienāk apģērbts cilvēks un bauda pirti apģērbies?

Pati labāk jūtos, sarokojoties ar kailu roku, jo uztveru to kā cieņas izrādīšanu. Lai arī sievietēm ir atļauts sniegt cimdotu roku, kā ir ar vienlīdzību vīriešiem? Cimdota roka var tikt uztverta arī kā sava veida sievišķības izrādīšana.

Ja atmiņa neviļ, sarokošanās cimdos nāk no diezgan senas pagātnes – laika, kad dāmas valkāja mežģīņu cimdus, jo bija diezgan grūti tos ātri novilkt. Iespējams, tāpēc ir iesakņojusies tradīcija, ka dāmas sasveicinoties cimdu var nenovilkt. Bet man ir grūti iedomāties, kā es varētu sasveicināties ar dūrainīti rokā.

Pasniedzējas atbilde:

Ja satikšanās un sarokošanās notiek ārā nevis telpās, ideālā gadījumā tam vajadzētu notikt saskaņoti (spoguļojot satiktā cilvēka rīcību) – abiem rokas cimdos vai bez cimdiem. Tomēr, ja esam uzvilkuši pirkstainus cimdus un satiekoties nevaram tos aši novilkt, nevajag no sasveicināšanās taisīt drāmu, vairāk kā minūti mēģinot nostīvēt cimdus. Labāk sniedzam roku, skatāmies acīs un, ja jūtamies neērti par cimdoto roku, piebilstam: “Atvainojos, man šoreiz cimdota roka.”

Ja gada vēsajā laikā ir ieplānots pasākums, kura laikā būs nepieciešams sasveicināties ārā, ir labi jau iepriekš pārdomāt un sagatavoties sasveicināšanās brīdim – laicīgi novilkt cimdu un izvēlēties tādus cimdus, kuru novilkšana nesagādā problēmas. Kas attiecas uz dūraiņiem, tos sarokojoties noteikti novelkam.

Jautājums:

Ko tieši nozīmē literārā etiķete?

Pasniedzējas atbilde:

Literārā etiķete ir rakstiskās saziņas labais stils. Tā nosaka, kā noformēt un rakstīt ielūgumus, vēstules, pateicības utt. Mūsdienās šo saziņas veidu un tam atbilstošas labā toņa normas daļēji aizstāj netiķete, tomēr pilnībā izzudusi literārā etiķete nav.

Jautājums:

Minējāt, ka pirmajai jāsasveicinās gados vecākajai personai. Vai tā nav pārteikšanās? Vai ar vecāku cilvēku pirmajam tomēr nevajadzētu sasveicināties jaunākajam? Ja šī ir jauna norma, varētu, lūdzu, minēt avotus? Labprāt ar tiem iepazītos.

Pasniedzējas atbilde:

Galvenais, ko centos pateikt šajā lekcijā, – situācija, kurā notiek satikšanās, kā arī neuzbāzīga un pozitīva sasveicināšanās iniciatīva šobrīd saskarsmē un attiecībās spēlē lielāku lomu kā vecums, dzimums vai ieņemamais amats. Uzkrītoši gaidīt sveicienu ir nepieklājīgi. Un arī cienījams vecums tam nav attaisnojums.

Tiekoties mēs nereti nezinām otra cilvēka vecumu; izskats var būt mānīgs, arī amati nāk un iet. Svarīgākais ir ar savu uzmanību pret citiem rādīt labu piemēru un veicināt pozitīvas saskarsmes kultūru. Ja īgņošos, ka darba kolēģis (vīrietis) mani nepasveicināja, nevis ar smaidu pasveicināšu viņu pirmā, tas neuzlabos ne manu dienu, ne mūsu saskarsmi. Varbūt viņš bija iegrimis domās, varbūt mani nepamanīja utt. Lieliski, ja bērniem ir iemācīts, ka jāsveicinās, bet tas nenozīmē, ka direktorei vai skolotājai, ejot pa gaiteni, vajadzētu klusējot gaidīt, kad skolēni pasveicinās, un ņemt ļaunā, ka puikas no 6. A jau otro reizi šajā nedēļā nepasveicināja. Vēlamie ieradumi visātrāk veidojas no labajiem dzīves piemēriem nevis teorijas.

Šobrīd, kad cilvēki aizvien vairāk laika pavada virtuālajā vidē, nedrošība un neprasme veidot saskarsmi reālajā dzīvē strauji palielinās. Tādēļ arī profesionālajā dzīvē ir vērts atcerēties, ka pasveicināšana nesāp un to, kuram formāli būtu pirmajam jāsaka labdien, vairāk nosaka situācija. Piemēram, kurš sagaida (sagaidītājs neatkarīgi no ranga izrādīs iniciatīvu), kurš pirmais otru ierauga utt. Turoties pie formāta “amatā zemākais sveicina amatā augstāko”, cilvēki nereti salauž malku un var tikt uztverti kā nepieklājīgi, jo amati un dzīve ļoti strauji mainās. Savukārt pozitīva un pretimnākoša attieksme pret cilvēkiem, neatkarīgi no tā, vai viņi ir sētnieki vai ministri, ir vienīgais ilgtspējīgais saskarsmes pamatprincips, kuram pakārtojas visi pārējie. Mūsdienās tieši iniciatīvas izrādīšana saskarsmē (arī sasveicināšanās un cita cilvēka pamanīšana ir iniciatīva) mums palīdz būt veiksmīgiem un arī pieklājīgiem.

Jautājums:

Vai Jums ir zināms kāds avots internetā (angļu/krievu valodā), kur būtu iespējams uzzināt vairāk par pirmajā lekcijā pieminēto eksperimentu Vācijā, kura mērķis bija noskaidrot, kādā valodā runās bērni, ja ar viņiem nekontaktēsies?

Pasniedzējas atbilde:

Par šo eksperimentu uzzināju studējot, pirms aptuveni 20 gadiem. Mēģināju noskaidrot, kurā grāmatā tas varētu būt pieminēts, un šobrīd tuvākais minējums ir Ērika Bernes (Eric Berne) grāmata “Games People Play”. Arī ja kļūdos, no sirds iesaku šo grāmatu izlasīt – tā satricina un liek pārdomāt, kā mēs veidojam attiecības un kas patiesībā notiek saskarsmē starp cilvēkiem.

Jautājums:

Lekcijā minējāt, ka saskaņā ar etiķeti vīriešiem nevajadzētu ignorēt sievieti un vajadzētu sarokoties tāpat kā ar citiem (vīriešiem), taču esmu dzirdējusi par būtisku niansi – tas ir korekti tikai gadījumos, ja sieviete vīrietim pirmā sniedz roku.

Pasniedzējas atbilde:

Agrāk vīrieši patiešām gaidīja, kad sieviete pirmā sniegs roku. Bet tas laiks ir pagājis. Šodien biznesa vidē augstākstāvošai personai (ja nav nekādu šaubu par ieņemamo amatu) sekundes desmitdaļu varam dot iespēju izrādīt iniciatīvu. Ja tā nenotiek, uzņemamies iniciatīvu paši. Būtiskākais – nepazaudēt rokasspiediena momentu, jo tādējādi mēs palaižam garām iespēju tikt novērtētiem kā par sevi pārliecinātiem un līdzvērtīgiem sarunu biedriem. Svarīgi atcerēties, ka rokasspiediens ne tikai ļauj veiksmīgi iesākt tikšanos, bet arī to skaisti noslēgt. Tas pats attiecas uz privāto saskarsmi. Neatkarīgi no formāta (varam sasveicināties ar galvas mājienu, sarokojoties, vārdiski, apkampjoties vai sabučojoties), svarīgāk par to, kurš izrāda iniciatīvu (sieviete vai vīrietis, jaunākais vai vecākais), ir tas, lai sasveicināšanās vispār notiktu. Visnepatīkamākais, ja satikšanās notiek, bet sasveicināšanās izpaliek. Nevilcināmies ar otra cilvēka pamanīšanu – sasveicinoties mēs viens otram izrādām cieņu.

Jautājums:

Vai, virtuālajā vidē (īsziņā, WhatsApp, Messenger u.c.) uzrunājot cilvēku, “Tu/Jūs” jāraksta ar lielo burtu? Vai arī es dzīvoju pagājušajā gadsimtā…

Pasniedzējas atbilde:

Par laimi arī šajā gadsimtā gramatikas likumi un netiķetes pieklājības principi ir spēkā, un uzruna “Tu/Jūs” ir jāraksta ar lielo sākumburtu. Paldies katram un visiem, kas to ievēro! Tieši tāpat paldies tiem, kuri saprot, ka uzruna “Tu” nav izdomāta mārketinga vai klientu attiecību veidošanas vajadzībām, un izmanto uzrunu “Jūs” sarunā ar cilvēkiem, ar kuriem sazinās pirmo reizi, klientiem utt. Uzruna “Tu” nāk ar laiku, ar uzticēšanos ar personīgāku attiecību izveidošanos. Ārpus ģimenes, draugu un radu loka, tas nav kaut kas pašsaprotams. Šajā laikā, kad vairs nav stingru robežu starp darbu un mājām, privāto un publisko, ļoti svarīgi, lai mēs paši spētu nodefinēt un noturēt tādu saskarsmes rāmi, kurā spējam veidot cieņpilnas attiecības un paši jūtamies komfortabli. Un mums ir tiesības palikt pie uzrunas formas “Jūs” arī tad, ja sarunu biedrs uzstājīgi lieto “Tu”.

Jautājums:

Par atvainošanos darba vidē (e-pasta vēstulēs, WhatsApp grupās) – kādreiz lasīju, ka darba devējs vai kolēģi nemaz negaida atvainošanos (un tā tas arī ir, jo man pašai ir padotie), taču, kā to pasniegt kolēģim, ja, piemēram, aizmirsās lekcijās jau minētais pielikums?

Pasniedzējas atbilde:

Viens padoms, kuru dzirdēju aktrises Merilas Strīpas (Meryl Streep) runā studentiem, laikā, kad pati kā jauna meitene dzīvoju un studēju Amerikā, būtiski mainīja manu uztveri. Viņa teica: “Dzīvē nevilcinieties ar trīs lietām – sasveicināšanos, atvainošanos un vārdiem “es Tevi mīlu””.

Kad šo ieteikumu dzirdēju, mana profesionālā dzīve vēl nebija pat sākusies. Minēto padomu esmu padarījusi par vienu no savas dzīves pamatprincipiem. Mums reizēm ir tik grūti no sevis izspiest sasveicināšanos, nemaz nerunājot par atvainošanos. Bet tas tiešām nav tik grūti, jo mēs attīstām tās prasmes un muskuļus, kurus trenējam un izmantojam. Neviens negaida, lai mēs nožēlā kaisītu sev pelnus uz galvas, bet teksts “Atvaino, aizmirsu pievienot pielikumu iepriekšējā e-pasta vēstulē” nesāpēs. Ne sūtītājam, ne saņēmējam, ne kolēģim, ne klientam, ne ģimenes loceklim, ne prezidentam.

Nepārspīlējam, protams; darba procesā gadās visādi. Tomēr, ja kāda situācija mums liek domāt, ka varbūt vajadzētu atvainoties, – ja šaubāmies, labāk to izdarām. Cilvēki un viņu emocionālais stāvoklis var būt ļoti dažāds. Ja salīdzinām cilvēkus ar Lieldienu olām, tad vienu dienu mēs esam vārītas, citu dienu skaisti krāsotas koka olas, bet vēl citu – jēlas, trauslas, viegli ievainojamas. Pamostoties no rīta, es pati nemaz nezinu, kāda ola tajā dienā esmu, kamēr konkrēti notikumi to nepārbauda. Ir dienas, kad piedzīvotais man pārskalojas pāri kā ūdens un neatstāj čaumalā ne plaisiņu, bet ir dienas, kad līdzīgi notikumi manu čaumalu sasit smalkās drumslās un kādam tā šmuce ir jāsaslauka. Ar katru saskarsmi mēs viens otru ceļam vai gremdējam. Lai mums izdodas vairāk celt un mazāk gremdēt!

Jautājums:

Zilā krāsa – seksuālā orientācija (un esam piesardzīgi!)? Vai tiešām? Varbūt varat minēt avotus un pētījumus, kas to apliecina, kā arī, kāpēc tieši jābūt piesardzīgam, izmantojot zilo krāsu?

Pasniedzējas atbilde:

Jāsaka, ka savu domu konkrētajā lekcijā diemžēl neesmu pateikusi līdz galam. Lekcijā minu, ka ar zilās krāsas pieminēšanu vai lietošanu dažādu kultūru saskarsmēs arī ir jābūt piesardzīgiem lingvistisku iemeslu dēļ, jo vārdam zils (zilais) latviešu un arī dažās slāvu valodās ir arī seksuālas orientācijas nozīme. Protams, krāsas vai viena vārda nozīmi nevajag pārvērtēt, tomēr saskarsmē ar citām kultūrām vajadzētu būt piesardzīgiem un neiekrist lamatās, vadoties tikai pēc tradicionālo simbolu nozīmes Rietumu kultūrā, kur balts tērps simbolizē kāzas, zilas kurpītes apzīmē puisēna, bet rozā – meitenītes nākšanu pasaulē.

Konkrētās lekcijas formātā multikulturālisma un dažādu tautu pieklājības normām pieskaramies vien nedaudz, tikai tādā mērā, lai ar dažiem piemēriem mudinātu par šiem jautājumiem aizdomāties. Par šīm tēmām ir sarakstītas daudzas un dažādas grāmatas, raksti un blogi, kuros dažādu tautu un kultūru saskarsmes aspekti tiek analizēti un izskaidroti. Paturot uzmanības lokā tieši etiķetes jomu, viena no grāmatām, kuras autors ļoti konkrēti analizē katru Eiropas valsti, tās kultūru, kā arī biznesa un uzvedības paražas, ir Dīna Fostera “Lietišķā etiķete Eiropā”, tulkota arī latviski. Ne visiem viņa aprakstītajiem novērojumiem varu personīgi piekrist, kā arī jāņem vērā tas, ka etiķetes noteikumi mainās kopā ar sabiedrību, tomēr fakts paliek fakts – kultūras, etiķetes un saskarsmes paražu pārzināšana spēlē būtisku lomu veiksmīgu attiecību veidošanā starp cilvēkiem, uzņēmumiem un arī valstīm. Vēl viena grāmata, kuras autors asprātīgi parāda, ka mūsdienās etiķetes un saskarsmes prasmes sniedzas tālāk par ēšanas un apģērba etiķeti un atšķirīgu kultūru pieredzes var radīt jautrus un arī skumjus pārpratumus – Robin Abrahams “Miss Conduct’s Mind over Manners: Master the Slippery Rules of Modern Ethics and Etiquette”.

Novēlu mums katram saskarsmē ar citiem būt uzmanīgiem un vērīgiem, samazinot pārpratumus vai neskaidrības, kuras pavisam viegli var rasties, ne tikai saskaroties ar multikulturālismu, bet arī tad, ja dzīvojam vienā valstī un runājam vienā valodā.

Jautājums:

Kā pareizi atbildēt uz “paldies” gan digitālajā, gan klātienes komunikācijā?

Pasniedzējas atbilde:

Atkarībā no situācijas, kurā atrodaties, klātienē vienmēr ir pieklājīgi atbildēt uz “paldies”. Piemēram, ja Jums ar otru cilvēku ir personīgas, tuvas attiecības un tiešām esat otram izdarījis svarīgu pakalpojumu vai palīdzējis, atbilde var būt gan vārdiska, gan smaids, buča vai apkampiens. Savukārt, ja esat palīdzējis klientam, kolēģim vai priekšniekam, bez tradicionālā “lūdzu” atbilde var būt – “prieks, ka varēju palīdzēt”, “viss kārtībā”, “vienmēr laipni”, “ar prieku”, “nemaz nepiemini”, “katrā laikā”, “kā gan citādi”, “protams”, “tas bija mazākais, ko varēju darīt lietas labā” utt. Svarīgākais atcerēties, ka atbilstoša atbilde nostiprinās pozitīvu iespaidu par Jums un veicinās pozitīvas ilgtermiņa attiecības ar personu, ar kuru runājat.

Elektroniskajā vidē situācija, kad kāds mums saka “paldies”, nav tik viennozīmīga. Ja saziņa notiek ar ģimeni, draugiem, kolēģiem neformālā medijā – īsziņās, WhatsApp, Snapschat vai Facebook, varam izlīdzēties ar emocijzīmju lietošanu. Ja jūtam, ka atbilde ir nepieciešama, nosūtām kādu smaidiņu, saulīti vai puķīti. Ja saziņa ir formālāka, pārdomājam, vai uz “paldies e-pasta vēstuli” tiešām nepieciešams atbildēt, kas atbildes saņēmējam prasīs laiku, lai to atvērtu un izlasītu. Ja mēs nolemjam, ka šādu vēstuli tomēr sūtīsim, svarīgi saprast, ko mēs ar šo e-pasta vēstuli vēlamies panākt. Ja šādā veidā mēs vēlamies pateikt paldies klientam vai sadarbības partnerim un ielikt kāju durvīs turpmākai saziņai, tas arī skaidri jāpasaka. Piemēram: “Bija patīkami sadarboties (iepazīties)” vai “Ja nepieciešama vēl kāda palīdzība, vienmēr esmu Jūsu rīcībā”, “Paldies arī Jums, prieks, ka mums kopā izdevās lielisks pasākums” utt.

Savukārt, ja paši vēlamies pateikties kādam par palīdzību un vēlamies lai “paldies” paliek atmiņā – atceramies par iespējām e-pasta vēstulē nosūtīt kādu skaistu foto, ar ziedu kurjeru piegādāt ziedus, pa pastu nosūtīt ar roku rakstītu kartīti; kolēģiem, draugiem vai ģimenei uz galda atstāt kādu mīļu sveicienu augļa vai saldumu formātā. Pateikties var tik dažādos veidos!

Noslēgumā – “paldies” ir brīnišķīgs vārds, un tā spēks nereti netiek līdz galam novērtēts. Lai tas skan biežāk kā klātienē, tā virtuāli, lai mēs atrodam iespējas un laiku to pateikt viens otram un protam to arī uzklausīt no citiem, novērtējot savu ieguldīto laiku, enerģiju un darbu.

Jautājums:

Jautājums par brūno krāsu. Vai no tās izvairīties?

Pasniedzējas atbilde:

Pirmais un galvenais – krāsu izvēle un kombinācijas apģērbā pamatā ir katra cilvēka gaumes jautājums. Vienam piestāv siltie, citam aukstie toņi, viens paliek uzticīgs tīrām krāsām, konservatīviem salikumiem, citam mīļākie apģērbi ir raibi, daudzkrāsaini, dzīvespriecīgi. Arī dažādu tautu saskarsmē brūnā ir salīdzinoši droša un neitrāla krāsa.

Protams, mēs visi mīlam melno krāsu apģērbā – to ir viegli valkāt, sakombinēt, tā ir eleganta, vai ne? Atļaušos apgalvot, ka brūnā krāsa ir tikpat universāla, turklāt tā ir krāsa, kuru daudzi neatļaujas vilkt. Dažādu toņu un nokrāsu brūnais ir ar lielāku pārsteiguma momentu – daudz mazāk paredzams. Un veiksmīgs dažādu brūno toņu salikums apģērbā – iedeguma, kastaņu un šokolādes – koptēlā vienmēr izskatās izsmalcināti, bagātīgi, eleganti un grezni. Tātad, ja esat gatava izcelties, šī palete lieliski aizstās standarta drošās krāsas. Modes dizaineri īpaši iesaka šīs septiņas krāsas, kuras kombinācijā ar brūno ļaus Jums izpaust savu personību un veidot pārliecinātu koptēlu: gaiši zila, bordo, melna, armijas toņa zaļa, rozā, krēmkrāsa un tumši brūna (angliski – camel) krāsa.

Tomēr ir svinīgi pasākumi, kuros etiķete ietekmē apģērba krāsu izvēli un kad ar brūnajiem toņiem ir ieteicams neaizrauties. Tā, piemēram, gadījumos, kad pasākuma apģērba kods ir tumšs uzvalks un dāma vilks greznu kostīmu vai mazo vakarkleitu, garumā nedaudz virs vai zem ceļgala, tad nebūtu ieteicams izvēlēties brūnu kleitu vai kostīmu. Šādu toņu apģērbu labāk izvēlēties, ja dodaties uz biznesa tikšanos, eleganti neformālu vai neformāli lietišķu, kā arī jebkura cita formāta atpūtas pasākumu.

Pieļauju, ka piesardzība, kādu mēs reizēm izjūtam saistībā ar visu toņu un nokrāsu brūno apģērbu, ir tieši saistīta ar šo aspektu – formālos, ļoti svinīgos vakara pasākumos šo krāsu parasti neredzam vai redzam maz. Tomēr, ja apģērba kods nav mazā (parasti domāts melnā) vakarkleita, tad arī ļoti greznos vakartērpos nekādu ierobežojumu krāsas ziņā nav. Ja kungs tērpsies smokingā, tad dāma droši var vilkt kleitu vai bikšu kostīmu jebkurā tonī, galvenais, lai tērps būtu vienkrāsains un audums būtu grezns: zīda, tafta, samta, mežģīņu utt.

Gadījumos, kad neesam pārliecināti par tērpa izvēli un konkrētā pasākuma formāts nav piemērots eksperimentiem, būtu ieteicams turēties pie konservatīvāka, piesardzīgāka risinājuma. Jo mums nebūs otras iespējas radīt citu pirmo iespaidu vai nomainīt tērpu. Ja jutīsimies slikti, to varēs redzēt pēc mūsu uzvedības, izturēšanās, ķermeņa pozas. No otras puses, šobrīd etiķete daudz vairāk atļauj kā aizliedz, un mēs katra un katrs varam pieļaut vienu nelielu atkāpi no etiķetes pamatprincipiem. Un kādēļ lai šī atkāpe nebūtu netradicionālas jeb neierastas krāsas izvēle savam tērpam? Ja šo etiķetes huligānismu veiksim ar pārliecību un eleganci, šo mazo noteikumu pārkāpumu varam pārvērst par sava koptēla odziņu.

Noslēgumā atzīšos, ka man ļoti patīk brūnās krāsas salikumi, kaut arī pati, kā tumšu matu īpašniece, tos izvēlos reti. Bet vienmēr ar prieku nolūkojos katrā, kurš to paveic ar gaumi un eleganci.

Jautājums:

Vai valkājot darba apģērbu – kleitu, kas ir speciāli ražota darbam ārstniecības iestādēs, – būtu prasība, lai tiktu arī vilktas zeķes vai zeķbikses? Runa ir par personālu slimnīcas nodaļā.

Pasniedzējas atbilde:

Priecājos, ka uzrakstījāt, jo katrā nozarē ir sava darba specifika, kas ietekmē arī vispārējo apģērba etiķeti. Kaut gan jautājāt tikai par zeķu vai zeķbikšu valkāšanu, tomēr vispārējai skaidrībai pievienoju arī citus etiķetes aspektus, kas jāpārdomā un jāņem vērā, strādājot pacientu aprūpē.

Sākumā atgādināšu medicīnas darbinieku ģērbšanās kultūras pamatprincipus: ikvienam medicīnas darbiniekam ir jāvalkā tīrs un veicamajiem pienākumiem piemērots apģērbs, kurā iespējams nodrošināt nepieciešamo higiēnu un veikt darba pienākumus. Medicīnas personāla apģērbam ir jābūt pēc iespējas ērtākam, labi pieguļošam, nodrošinot profesionāla un zinoša mediķa iespaidu, atbilstoši pārstāvētās iestādes vizuālajām vadlīnijām.

Sāksim ar kājām

Sievietēm zeķbiksēm un zeķēm jābūt miesas krāsā, vēl iespējams valkāt melnas vai pelēkas, ja tās saskaņojas ar apģērbu un apaviem. Kājas bez zeķbiksēm ir pieļaujamas tikai īpaši siltā laikā, pārāk karstā darba vidē, ar nosacījumu, ka plikas kājas apavos nesasvīdīs, nenoberzīsies, kā arī vizuāli izskatīsies sakopti un labi. Pirms izlemt par labu plikām kājām, lūgums rūpīgi pārdomāt šo lēmumu no higiēnas, drošības un profesionāla darbinieka tēla aspektiem. Viens no risinājumiem ir apavos valkāt pēdiņas, bet tad pēdiņas izvēlamies no kokvilnas auduma un saskaņojam ar apaviem, kā arī izvērtējam vai pēdiņas nelien ārā no mūsu apaviem – tām nav jābūt redzamām, bet gan jāpasargā mūsu pēdas.

Vīriešiem darba vidē jāvalkā tīras, ar apavu krāsu saskaņotas zeķes. Ja darba stundas ir garas, nepieciešams piedomāt pie svaigu zeķu nomaiņas vismaz reizi 8 stundās, lai nodrošinātu nepieciešamo higiēnu un arī personīgo labsajūtu.

Lai spētu ievērot drošību un higiēnu, apaviem jāizvēlas piemēroti konkrētā amata pienākumiem.

Pamatprincipi: slēgtie apavi piedāvās lielāku aizsardzību nekā atvērtie apavi, zems papēdis nodrošinās lielāku stabilitāti un manevrēšanas spēju. Kurpes ar siksniņu ap papēdi nav pieļaujamas personālam, kuri strādā klīniskā vidē. Visiem darbiniekiem, kas nodrošina pacienta aprūpi, vajadzētu valkāt apavus, kurus var notīrīt ar dezinficējošu salveti vai mazgāt veļas mašīnā, un tiem jābūt melniem vai baltiem. Strādājot darbavietās, kur ir nepieciešami īpaši apavi, tos vajadzētu valkāt visu laiku. Augstpapēžu kurpes vai kurpes ar atvērtiem purngaliem nav piemērotas valkāšanai medicīnas pakalpojumu un sociālās aprūpes pasākumu sniegšanas vidē.

Mati, nagi, ragi

Ja darbinieka mati ir garāki par plecu garumu, tiem ir jābūt savāktiem ar vienkāršām, saskaņotām matu gumijām, sprādzēm vai lentām tā, lai darba laikā nebūtu nepieciešams to piekārtot vai atglaust, tie nedrīkst krist sejā vai darba zonā.

Nav pieļaujami liekie nagi, mākslīgie nagu pārklājumi vai gari nagi. Mākslīgo skropstu nēsāšana nav atļauta.

Ja tiek nēsātas profesionālas nozīmītes vai atpazīšanās zīmes, jāapsver, vai tās ir drošas klīniskajā vidē. Šīm piespraudēm ir jābūt dezinficējamām. Lēmumu par nozīmīšu vai atpazīšanās zīmju nēsāšanu pieņem darba devējs.

Tetovējumi, pīrsingi, rotaslietas

Jānodrošina, ka jebkuri potenciāli aizvainojoši un iebiedējoši tetovējumi ir nosegti un vienlaicīgi šo tetovējumu nosedzošais apģērbs netraucē roku higiēnas procedūrām. Apģērbs ar garām piedurknēm traucē veikt rūpīgas roku higiēnas procedūras un visticamāk garās piedurknes darba procesā tiek sasmērētas, tādēļ no tām būtu jāizvairās.

Gredzeni: drīkst nēsāt tikai vienu vienkāršu stīpiņu. Strādājot pacientu aprūpes jomās, nedrīkst valkāt gredzenus ar akmeņiem, jo no tiem pacientiem var rasties skrāpējumi un ādas nobrāzumi.

Rokas pulksteņus, rokassprādzes un citus roku rotājumus, strādājot tiešajā pacienta aprūpē vai klīniskā vidē, nedrīkst nēsāt. Bez tam, rotaslietas, kas tiek valkātas uz rokām un plaukstas locītavām, darba laikā var sasmērēties un traucēt pienākumu veikšanai. Arī kaklarotas, veicot tiešu pacientu aprūpi, nenēsājam.

Pīrsingi vienmēr rada potenciālu papildu inficēšanās risku, kas savukārt apdraud pacientus un citus kolēģus. Pīrsings ir atļauts tikai tik tālu, kamēr tā valkāšana nerada drošības un inficēšanās risku pacientiem un kolēģiem konkrētajā darba zonā. Sejas pīrsingi rada lielāku risku kā ausu vai nabas pīrsingi, tomēr neskaidrību gadījumos šos jautājumus vienmēr labāk izrunāt ar tiešo vadību vai personāla nodaļu.

Kopsavilkums

Etiķetes ieteikumi var būt brīnišķīgs palīgs katra darbinieka vizuālā tēla veidošanā, kā arī iestādes profesionālā tēla spodrināšanā. Jo bieži vien uzticēšanās ar pacientu ir jāizveido ļoti īsā laikā. Un tieši pirmā iespaida radīšanā sīkumiem ir liela nozīme. Lai izdodas atrast labāko risinājumu apģērba detaļu izvēlē tieši Jūsu ikdienai, Jūsu darba videi. Šaubu gadījumā (jā, arī etiķetes pasniedzējiem var būt šaubas par etiķetes jautājumiem) es vienmēr sev atgādinu, ka drošāk ir izvēlēties konservatīvāku pieeju.

Jautājums:

Lūdzu, pastāstiet par randiņu etiķeti (klātienē, interneta vidē).

Pasniedzējas atbilde:

Priecājos, ka pajautājāt par randiņu etiķeti reālajā un virtuālajā vidē, jo arī šajā jomā ir savi etiķetes principi, kurus vērts apdomāt, lai mūsu romantiskās tikšanās būtu patīkamas.

Kad runa ir par pirmā randiņa etiķeti, jāatceras, ka pirmais iespaids ir īpaši nozīmīgs un šajā tikšanās reizē katrs no mums cenšas sevi parādīt no labākās puses. Tomēr nedrīkstam zaudēt piesardzību. Ja arī esam jau ilgāku laiku sazinājušies virtuālajā vidē, otra persona tomēr mums vēl arvien ir svešinieks. Cenšamies noturēt balansu – esam dabiski, atklāti, godīgi pret sevi un otru, tomēr nezaudējam veselo saprātu un neuzticamies par daudz. Mums ir jābūt mums pašiem, bez liekas uzspēles un izrādīšanās. Patiesībā pirmajā randiņā savas vajadzības un vēlmes ir jāliek pirmajā vietā, vienlaikus cienot to cilvēku, ar kuru esam satikušies. Jūsu uzmanībai piedāvāju atjauninātā pirmā randiņa etiķetes versiju – jo arī džungļos ir savi likumi.

Klātienes randiņu etiķetes pamatlikumi:

Esi pats.
Pacenties ierasties laikā, lūdzu, nekavē. Tas nav forši un nav arī stilīgi.
Noliec to sasodīto telefonu – kabatā vai somā nevis uz galda.
Apzinies, ka neliels samulsums ir normāla pirmā randiņa daļa.
Esi atklāts par to, ko vēlies, ko meklē otrā cilvēkā.
Pirmajā sarunā neatklāj pārāk daudz personīgas informācijas.
Esi atklāts par faktiem, kuri šobrīd sarežģī tavu dzīvi, un iedrošini arī otru par tiem izstāstīt.
Centies būt atvērts, nenosodi vai nenoraksti kādu pārāk ātri. Dod otram iespēju vismaz viena randiņa garumā.
Ja tev patīk tas, ko redzi un dzirdi, veido biežu acu kontaktu. Ja skatīšanās acīs tev ir izaicinājums, pasaki to nevis radi sajūtu, ka šis cilvēks tev nepatīk.
Klausies, ko otrs stāsta. Ja mēs neklausāmies otrā, nekāda saruna nevar sanākt.
Pievērs uzmanību tam, vai tu uzdod jautājumus. Satraukumā tas var piemirsties un otram radīt sajūtu, ka tu garlaikojies.
Arī tad, ja jums ir pretēji viedokļi dažos jautājumos, tas nav pasaules gals. Nereti tieši pretēji cilvēki viens otru lieliski papildina un dzīvo ilgi un laimīgi.
Proti uzvesties – kafejnīcā, restorānā, piknikā utt.
Nedari neko tādu, kas Tev neliekas pieņemams. Neatkarīgi no tā, vai esi randiņā vai ne, tev nav jādara nekas tāds, ko nevēlies.
Ja otra persona pārkāpj kādas no tavām sarkanajām līnijām – saka vai dara ko tādu, kas tev izsit korķus, – pasaki to. Tā tu tikai iegūsi, jo nākamajā randiņa ar šo personu tāpat nebūs.
Neieslīgsti stāstos par iepriekšējām attiecībām un pievērs uzmanību, ja un ko par bijušo runā tavs jaunais paziņa. Ja runā sliktu, tas neliecina neko labu par viņu pašu. Bijušo attiecību tēmai pienāks īstais laiks un vieta, bet pirmā randiņa uzmanības centrā jābūt jaunam sākumam.
Ja vēl neesi gatavs jaunām attiecībām un emocionāli turpini risināt pagātnes problēmas, esi godīgs un to pasaki. Īpaši tad, ja jūti, ka esi iepaticies un pirmajam randiņam sekos otrais.
Netaisnojies un nejūties vainīgs par saviem uzskatiem, viedokli. Katram var būt savs viedoklis. Punkts.
Nesāc strīdu par to, kurš apmaksās rēķinu. Esi gatavs samaksāt savu daļu, bet, ja otrs uzstāj, necīnies pretim. Labāk pasaki paldies.
Ja jūti, ka vēlies doties mājās, dari tā. Tev nav jāpaliek vēl uz vienu dzērienu vai jādodas randiņa turpinājumā, ja vēlies nonākt mājās. Tev nav jāturpina randiņš ilgāk, kā pats to vēlies. Šis likums ir spēkā attiecībā uz abiem.

Virtuālās vides randiņu etiķetes pamatlikumi:

Nebaidies iepazīties internetā.
Esi godīgs, necenties atbilst kādam iedomu tēlam, esi atklāts par to, kas tev interesē, ko tu meklē. Tev nav profilā jāatklāj savs īstais vārds, bet citādi ieteicams būt pašam. Tikai tā tu atradīsi to, kuru meklē.
Esi atvērts, uzsāc saziņu. Iepazīšanās lapas nav Facebook vai Instagram vide, kurā tikai lasīt ierakstus. Tev jābūt proaktīvam.
Reaģē un atbildi uz citu komentāriem, rakstīto. Interneta iepazīšanās nav nemaz tik ļoti atšķirīga no reālās dzīves. Lai dejotu tango (sarunātos), ir nepieciešamas divas personas. Ja kāds atsūta smaidiņu un tu neesi ieinteresēts, vari to arī ignorēt. Bet, ja kāds nosūta jauku vēstulīti, ir pieklājīgi atbildēt arī tad, ja nevēlies uzsākt ilgāku saziņu.
Esi reālistisks nevis izmisis. Arī tad, ja šķiet, ka viss notiek labi – tu nosūtīji ziņu, otra persona atbildēja, jūs tērzējāt tiešsaistē, pārdzīvojāt pirmo tālruņa zvanu un esat jau bijuši pāris randiņos. Bet, ja šajā saskarsmē iezīmējas kādi personības, uzskatu vai vērtību aspekti, kas jums nepatīk, neignorējiet tos. Nav pamata tērēt neviena laiku, turpinot attiecības, par kurām nav 100 % laba sajūtas, vai cenšoties mainīt sevi, lai labāk atbilstu otras personas vajadzībām. Nešaubies par sevi un atcerieties, ka katrai cibiņai ir savs vāciņš.
Atslābsti un izbaudi. Iepazīšanās procesā mūsu ķermenī notiek aizraujošas ķīmiskas reakcijas. Gaidīšana, satraukums, lidojuma sajūta pirms un prieks pēc laba randiņa! No otras puses, iepazīšanās var radīt arī lielu stresu un spiedienu – es novecoju, draugiem jau ir partneri, vai es tiešām kādu šādi satikšu, vai es kādu interesēšu? Īpaši agrīnā iepazīšanās posmā visam nav jābūt tik ļoti nopietni. Kāds atsūtīja ziņu iepazīšanās portālā – tas vēl nav ne bildinājums, ne pieteikums laulībām. Atgādini sev par to, ka iepazīšanās ir arī atpūta un izklaide, un ļauj sev iepazīties, kā arī citiem iepazīt tevi.

Mūsu rīcībā ir daudz un dažādu tiešsaistes iepazīšanās portālu un vietņu. Iepazīties ar kādu personu virtuālajā vidē ir vieglāk nekā jebkad agrāk. Kādēļ gan to nepamēģināt? Kas var būt sliktākais, kas var notikt? Varam saprast, ka tiešsaistes iepazīšanās nav domāta mums, varam sakrāt labu kolekciju ar smieklīgiem atgadījumiem, bet varam arī satikt kādu, kurš kļūs par mūsu dzīves partneri. Amerikāņi saka, ka daži cilvēki ienāk mūsu dzīvē konkrēta iemesla dēļ, daži tajā palīdz ieraudzīt kāda gadalaika skaistākās krāsas, bet citi paliek tajā uz mūžu. Un aizvien lielāka daļa no jaunlaulāto tikšanās stāstiem sākas interneta vidē. Tomēr tas nenozīmē, ka reālajā dzīvē mums jāstaigā kā aizmigušiem. Iespēja satikt savu cilvēku ir kā reālajā, tā virtuālajā vidē. To arī no sirds novēlu!

Jautājums:

Vai ir korekti prasīt rēķinu, ja otrs cilvēks vēl nav paēdis un pie galdiņa ir pienācis oficiants, lai novāktu netīros traukus paēdušajam?

Pasniedzējas atbilde:

Rēķina palūgšana oficiantam signalizē ēdienreizes noslēgumu un ir jābūt uzmanīgiem, lai ar samaksas sasteigšanu neizbojātu pasākuma pēcgaršu. Ja persona vai personas, ar kurām esat kopā pie viena galda, vēl ēd, ir tikai divi attaisnojoši iemesli, kādēļ sasteigt jaukas kopā būšanas noslēgumu.

1. Jūs visi kopā tālāk dodaties uz koncertu vai operu, un ir svarīgi nenokavēt pasākuma sākumu. Tādā gadījumā, nepiemirstot atvainoties ēdienreizes dalībniekiem, varam palūgt rēķinu, iepriekš sakot, piemēram, šādi: “Draugi, laiks ir paskrējis nemanot un, lai mēs visi nenokavētu teātra sākumu, ar jūsu atļauju atļaušos palūgt viesmīlim sagatavot rēķinu, kamēr daļa vēl bauda desertu”.

2. Jūs esat nolēmusi apmaksāt tēriņus visiem pie galda sēdošajiem. Šādā gadījumā gan labāk rēķina apmaksu nokārtot diskrēti, pieceļoties no galda un to atrisinot ar viesmīli pie bāra. Īpaši svinīgos personīgos pasākumos vai nozīmīgās biznesa pusdienās ir svarīgi par 100 % apmaksu no savas puses pabrīdināt viesmīli pirms pasākuma sākuma, jo tas novērsīs diskusijas vai “stīvēšanos” ar galda biedriem noslēgumā. Savukārt, ja katrs maksās par sevi, šo faktu labāk minēt viesmīlim pie ēdienu pasūtīšanas.

Protams, varam būt arī tādā situācijā, kad vakariņās ar draugiem vienīgā persona, kura steidzas, esam mēs. Un šādā gadījumā labākais risinājums būtu atstāt savu daļu tēriņa uz galda, kad dodamies prom. Pie pasūtīšanas mēs noteikti varam galvā aptuveni sarēķināt savu tēriņa daļu, lai par šo nav jāuzsāk diskusija pie galda, steidzoties prom. Vēl elegantāk būtu šo jautājumu nokārtot pa ceļam uz izeju, lai ar savu steigu un došanos prom agrāk neradītu stresu un neizbojātu mierīgu vakariņu noslēgumu pārējiem.

Būtiskākais ir neradīt situāciju, kurā mūsu uzvedība kādu no vakariņu dalībniekiem aizvaino, tas ir pēdējais, ko vēlamies panākt pēc kopīgi pavadītas maltītes. Steigā priekšlaicīgi palūgts rēķins var tikt uztverts kā vēlme ātrāk atvadīties, sarūgtinājums, nepatika, aizvainojums, esam ar to ļoti uzmanīgi. Ja esam izbrīvējuši laiku ēdienreizei ārpus mājas, ļaujam sev piebremzēt un izbaudām pasākumu, par to paldies pateiks gan mūsu veselība, gan attiecības.

Jautājums:

Vai jaunlaulātie drīkst kāzu ielūgumā norādīt, ka vēlas saņemt naudu kā dāvanu? Vai to pašu drīkst norādīt arī jubilejās vai Ziemsvētkos u.c.?

Pasniedzējas atbilde:

Pastāv smalki un pieklājīgi veidi, kā par šo vēlmi darīt zināmu saviem viesiem.

1) Miniet savu vēlmi par kāzu dāvanu kāzu ielūgumos, iekļaujot vienu teikumu vai rindkopu ielūgumā. Šis ir vistiešākais dāvanu tēmas ievirzes veids un dod vislabākos rezultātus. Ja šis lūgums ir veiksmīgi formulēts, tas nevienu neaizvainos, uzreiz radīs skaidrību un daudziem viesiem arī vienkāršos dzīvi.

2) Ja plānojat izveidot kāzu “WhatsApp” vai “Facebook” grupu, kurā informēsiet par jaukiem brīžiem kāzu gatavošanās procesā un atbildēsiet uz visiem jautājumiem, kas Jūsu viesiem varētu rasties, šī arī ir piemērota vieta, kur pieminēt dāvanu tematiku. Taču ir vērts atcerēties, ka ne visi viesi izmantos šo saziņas formātu un sociālās saziņas vietni, un tādā gadījumā ziņa par dāvanām pie viņiem nenonāks.

3) Palūdziet draugiem vai ģimenes locekļiem nodot šo informāciju kāzu viesiem. Šī ir pašam jaunajam pārim ērta iespēja, tomēr arī riskanta, jo paši nevarēsiet kontrolēt kādiem vārdiem un kādā formātā šī ziņa tiek nodota kāzu viesiem. Tas var nostrādāt, ja zināt, ka Jūsu mamma vai vedējtēvs pratīs dāvanu tēmu jauki iekļaut sarunā. Bet, ja attiecīgais draugs vai ģimenes loceklis šo ziņu nepasniegs delikāti, Jūs varat netīši aizvainot savus viesus.

4) Izveidojiet medusmēneša ceļojuma/mājokļa kredīta/guļamistabas labiekārtošanas kontu, kurā viesi var ieskaitīt naudu konkrētam mērķim, ko pāris plāno īstenot. Tādējādi viesi jutīsies iesaistīti un varēs atbalstīt jaunā pāra īpašā sapņu piepildīšanos.

Kā tad eleganti pieminēt naudu kāzu dāvanai? Šeit daži frāžu paraugi – priecāšos, ja Jums noderēs:

1) Jūsu klātbūtne mūsu kāzās ir vislielākais pagodinājums un skaistākā dāvana. Tomēr, ja vēlaties mūs pagodināt ar dāvanu, ļoti priecāsimies par finansiālu atbalstu, kas palīdzēs ar mūsu pirmo iemaksu mūsu jaunās ģimenes dzīvesvietas iegādei.

2) Mums vissvarīgākais ir tas, ka jūs svinēsiet mūsu kāzu dienu kopā ar mums. Tomēr, ja vēlaties mūs sveikt ar dāvanu, mēs ar pateicību pieņemsim nelielu finansiālu ieguldījumu mūsu medusmēneša ceļojuma papildinājumā.

3) Mums ir ārkārtīgi paveicies, ka mums ir gan mīlestība, gan dzīvesprieks, gan draugi, gan veselība, gan māja, kurā netrūkst nekā, tāpēc, kāzu dāvanā priecāsimies par jūsu artavu mūsu medusmēneša kontā (detalizēta informācija šeit).

4) Jūsu ģimenes klātbūtne mūsu kāzu dienā ir vissvarīgākā – ļoti gaidīsim! Lai vienkāršotu jums dāvanu meklēšanas procesu un īstenotu mūsu sapni, priecāsimies par naudas atbalstu mūsu dzīvesvietas guļamistabas iekārtošanā.

Līdzīgu pieeju varam izmantot, aicinot viesus uz apaļām un mazāk apaļām dzimšanas dienām, kāzu gadadienām vai plānojot kopīgu Ziemassvētku svinēšanu. Svarīgākais, lai ziņa par vēlamo dāvanas veidu nekļūtu par galveno ziņu vai neaizēnotu pārējo informāciju par svinīgo pasākumu – šo informāciju iekļaujam vienā teikumā vai vienā rindkopā un ļaujam viesim izlemt. Atgādināt vai uzstāt uz naudas dāvanu nav nepieciešams. Un galvenais – neaizmirstam pateikt paldies viesiem par kopīgi pavadīto svētku dienu un dāvanām pēc pasākuma.

Jautājums:

Jūs stāstījāt, ka dāmām ir pieļaujamais svārku vai kleitas garums ir plaukstas platumā virs ceļa. Vai tas attiecas uz visu vecumu dāmām?

Pasniedzējas atbilde:

Ko mūsu svārki un kleitas stāsta, čukst un reizēm arī kliedz mums aiz muguras?

Mini svārki

“Esmu jauna, dumpīga, man ir lieliskas kājas, un es tās parādīšu, kamēr man tādas būs!”

Nav piemēroti darbam neatkarīgi no nēsātājas vecuma. Šis garums norāda, ka mīlat riskēt, vēlaties pievērst sev uzmanību ar visiem līdzekļiem un to vilkšana darba vidē apliecina, ka neprotat nošķirt darbu no izklaides vai apzināti vēlaties tos samiksēt.

Plaukstas platumā virs ceļgala

Tas ir lielisks svārku garums, ja Jums ir proporcionāli īsākas kājas, jo šāds svārku garums rada ilūziju par garākām kājām. Piemērots darbam. Sēžot jāpiedomā pie kāju pozīcijas, jāņem vērā svārku platums un auduma īpatnības.

Audums beidzas ceļgala vidusdaļā

Vēl viens lielisks garums, ko var valkāt visas, ar garām vai īsām kājām jebkurā vecumā.

Tieši zem ceļgala

Lieliski piemērots garākām kājām, īsu kāju īpašniecēm nebūs piemērotākā izvēle. Tomēr dāmām, kurām šis svārku garums piestāv, nav nekādu ierobežojumu to valkāšanā – droša izvēle jebkurā vecumā un jebkurā svara kategorijā.

Midi – audums beidzas ikru augšdaļā

Šis garums ļauj mums izskatīties kā smalkām dāmām, ja to kombinējam ar kurpēm uz papēžiem. Bez pareiziem akcentiem un pārliecības par sevi, šāds svārku garums viegli var izskatīties vecmodīgs un novecojošs. Jauniem cilvēkiem ar šo svārku garumu jāuzmanās mazāk, nobriedušiem cilvēkiem vairāk.

Garums līdz ikru apakšējai daļai

Ja vien Jūs neesat patiesi stilīga un neparasta, izvairieties no šāda garuma, jo tas reti kad un reti kuram izskatās tiešām labi. Parasti šāda garuma svārki stāsta par kādu pārpratumu – nespēju tikt galā ar pārmaiņām, iet līdzi laikam.

Maksi – līdz potītēm vai vēl garāki

Lielisks svārku garums gaisīgām vasaras kleitām atvaļinājumā, braucot uz pludmali, ejot uz svētdienas tirdziņu. Piemērots ikvienai dāmai ikdienišķākā vidē, radošā darba vietā, bet ne korporatīvajā pasaulē. Vasaras atpūtā droši valkājiet šāda garuma svārkus un kleitas ar sandalēm, kombinējiet ar saviem mīļākajiem peldkostīmiem un pītām cepurēm un saulesbrillēm.

Jautājums:

Ja esam sarunājuši tikšanos kādā restorānā, kurā neesam ne reizi bijuši, Jūs iesakāt pievērst uzmanību labierīcībām, salvetēm un maizei. Par pirmo skaidrs, bet kāpēc salvetēm un maizei?

Pasniedzējas atbilde:

Lielu daļu profesionālās dzīves esmu darbojusies jomās, kurās oficiālu biznesa pusdienu vai vakariņu rīkošana un vēlāk arī dalība tajās ir bijusi daļa no maniem tiešajiem darba pienākumiem. Tieši šie trīs faktori – maize, salvetes un tualetes – gandrīz nekļūdīgi ir ļāvuši ātri izvērtēt un spriest par pasākumam izvēlētās vietas piemērotību. Visi trīs nosauktie elementi parasti skaļi un uzmācīgi signalizē par konkrētā restorāna apkalpošanas līmeni un kvalitāti. Svarīgi, ka mēs to saredzam un sadzirdam, tad sarūgtinājumi un nepatīkami pārsteigumi izpaliks.

Šķiet, ka tualešu tīrība ir pašsaprotama, tur pat nebūtu daudz, ko piebilst: cik tīrs ir labierīcībās, tik laba higiēna tiks ievērota arī virtuvē. Tomēr ir arī vēl citi kungu un dāmu istabas elementi, kas sniedz pārliecību par to, ka klienta vajadzības šeit ir pirmajā vietā. Un tie ir – tualetes novietojums, ventilācijas kvalitāte, ir vai nav muzikālais fons, tualetes papīra un roku dvieļu izvēle, kā arī tādi sīkumi kā pirmās palīdzības grozs. Pirmās palīdzības groza saturs var būt dažāds, tomēr katra dāma noteikti novērtēs, ja tajā būs gan dažādas higiēnas preces, gan šūšanas komplekts, gan mitrās salvetes traipu iztīrīšanai. Tieši šādi žesti ir tie, kurus klienti neaizmirst.

Arī salvetes klientiem signalizē par to, cik smalkā vietā viņi atrodas. Papīra salvetes arī mēdz būt dažāda izmēra un kvalitātes. Plānākas un vienkāršākas parasti tiek izmantotas ēdnīcās, biezākas un kvalitatīvākas kafejnīcās, tomēr restorānos noteikti vajadzētu izmantot auduma salvetes, lai neradītu iespaidu par ātrās ēdināšanas iestādi. Auduma galdauti un salvetes var palīdzēt stāstīt restorāna stāstu un veidot pārdomātu tēlu, vienlaicīgi samazinot apkalpošanas fona troksni. Vienmēr nav nepieciešams izvēlēties tikai baltas; auduma salvetes var jebkurā krāsā, pat eleganti melnas. Tātad – kvalitatīva, labi izgludināta un iestīvināta salvete liecina, ka esam vietā, kurā tiek domāts par kvalitāti un arī par dabai draudzīgu biznesa pieeju.

Maizes pasniegšanai ēdienreizes sākumā, laikā, kamēr gaidām savus pasūtītos ēdienus, ir gan sena simboliska nozīme, gan arī tīri praktisks iemesls. Simboliski, dalīšanās maizes riecienā sendienās nozīmēja draudzīgu saišu un attiecību veidošanu. Šobrīd restorānos atnests maizes groziņš ar dažādu veidu smēriņiem klientam nedaudz piebremzē izsalkuma sajūtu un ļauj negarlaikoties ēdiena gatavošanas procesa laikā. Neatkarīgi no tā, vai maize tiek cepta uz vietas vai citur, šāds ēdienreizes sākuma žests signalizē, ka esam vietā, kas domā par klientu un kvalitāti. Parasti arī šādu ēdienreizes prelūdiju neatradīsiet kā atsevišķu cenas pozīciju savā rēķinā, tas tiek iekļauta cenā. Savukārt, ja maizes groziņš vai maize kā piedeva pie zupas ir īpaši jāizprasa viesmīlim, tas liecina, ka esam nonākuši vienkāršākā ēstuvē.

Jautājums:

Kāpēc vīriešiem žaketes apakšējai pogai ir jābūt atpogātai? Kādam nolūkam tā ir nepieciešama, ja tāpat nekad netiek aizpogāta (ne sēžot, ne stāvot, ne ejot)?

Pasniedzējas atbilde:

Jā, tādi noteikumi tiešām pastāv, bet ne visi vīrieši tos pārzina un izprot. Šo noteikumu neievērošana parasti signalizē, ka konkrētais vīrietis uzvalku velk reti. Bet labā ziņa ir tāda, ka žaketes nēsāšanā nav nekā sarežģīta, tā ir pat aizraujoša. Tātad, katram ir iespējams kļūt par īstu džentelmeni un uzvalkā uzvesties ar 100 % pārliecību, neatkarīgi no tā, cik bieži tas tiek uzvilkts.

Ir vairāki iemesli, kāpēc jārūpējas par to, kā un kad aizpogāt uzvalka žaketi. Šie noteikumi vai ieteikumi palīdz:

1) Pasargāt pogas un audumu. Sēžot žaketi atpogā, lai tā nesaburzītos, nesakrokotos, pogas netiktu izrautas un vīrietis izskatītos labi.

2) Saprasties ar uzvalku šuvējiem, ražotājiem. Uzvalki ir piegriezti un pašūti ar pieņēmumu, ka vīrietis nekad neaizpogās apakšējo žaketes pogu. Ja to ievērojam, žakete un tās valkātājs izskatās nevainojami.

3) Uzvalkam komplimentēt vīrieša augumu: izcelt stiprās puses un notušēt nevēlamo.

4) Demonstrēt, ka vīrietim nav vienalga, kā viņš izskatās.

Izmantosim luksofora principu, lai padarītu šos principus viegli uztveramus:

1) Žaketei ar vienrindas 1 pogas aizdari: stāvot vienīgā poga vienmēr ir aizpogāta, bet sēžot atpogāta.

2) Žaketei ar vienrindas 2 pogu aizdari: augšējā poga stāvot vienmēr aizpogāta, bet apakšējā nekad. Sēžot abas pogas ir atpogātas.

3) Žaketei ar vienrindas 3 pogu aizdari: stāvot augšējo pogu var aizpogāt vai nepogāt, kā vēlas, vidējo vienmēr aizpogā, apakšējo nekad nepogā. Sēžot visas pogas ir atpogātas. Gadījumi, kuros nepogā augšējo pogu – ja žaketes atloks paslēpj augšējo pogu tā, ka tās sapogāšana sabojā žaketes kopskatu. Bet, ja poga ir labi redzama un tās aizpogāšana uzlabo koptēlu, labāk aizpogājam.

4) Žakete ar divrindu pogu aizdari var būt ar 4 vai 6 pogām: neatkarīgi no pogu skaita, stāvot visas pogas aizpogātas, izņēmums ir viena apakšējā poga labajā rindā, to varam nepogāt, ja tā mums ir ērtāk kustēties un uzvalks labāk izskatās. Sēžot visas pogas atpogātas. Ja uzvalkam ir pogas, kurām pretim esošie pogcaurumi nav izmantojami, tās nepogājam.