Esam apkopojuši pasniedzējas atbildes uz dalībnieku jautājumiem no kursa iepriekšējā cēliena. Silti iesakām tās izlasīt, lai papildinātu un padziļinātu savas kursā iegūtās zināšanas.
Jautājums:
Paldies par Patijas Smitas piemēru. Es to arī uzskatu par tādu “izgāšanos”, no kuras tikai ļoti spēcīgs un autentisks cilvēks spēj iziet ar pašcieņu, saglabājot minēto saikni ar publiku – karaļiem un citiem svarīgiem ļaudīm. To epizodi man ir ļoti grūti skatīties, jo es tik ļoti līdzpārdzīvoju!
Es pirms uzstāšanās sagatavojos, izelpojos, atslābinos (tehnika strādā), man ir jauka prezentācija, un sākums ir labs. Bet pāris minūtes pēc runas sākuma, tad, kad viss jau ir aizgājis un nekur vairs nevar nolīst spēka stājā, – atgriežas sausa mute, elpas trūkums, sirdsklapes, aizsmakums un klusa, sasteigta runa. Tās ir instinktīvas fizioloģiskas reakcijas, kuras es it kā varu novērot no malas, bet nekādi nespēju nokontrolēt. Vienvārdsakot – ko darīt, kad panikas lēkme pārņem tikai tad, kad process jau ir aizgājis?
Pasniedzējas atbilde:
Ar atbildi būšu ļoti uzmanīga. Uz to mudina Jūsu minētais vārds “panika”. Jūs aprakstāt ļoti spēcīgu reakciju un, ja sajūtas tiešām ir tik intensīvas, tad ar saviem padomiem atkāpjos.
Lūdzu, paturiet prātā, ka nezinu Jūsu pieredzi, varu aizšaut greizi, bet kaut kas tomēr mudina rakstīt tieši to, ko rakstu. Reizēm ļoti krasas sajūtas publiskajā runā var nākt no senas pieredzes, kas notikusi pilnīgi nesaistīti ar runu. Tie var būt kādi sāpīgi notikumi, var būt nevis krasi notikumi, bet ilgstoša sāpīga pieredze attiecībās ar svarīgu cilvēku. Un pēkšņi, kad esam publikas uzmanības centrā, kaut kas no vecās pieredzes atdzīvojas un atkal ietekmē mūs ļoti, ļoti spēcīgi. Arī ar to var strādāt, taču tas vairs nav mans lauks.
Jautājums:
Man pēc otrās lekcijas noskatīšanās radās jautājums – vai runas “pārsteigums” varētu būt arī mazi praktiski piemēri, kur auditorijai uzdod izpildīt kādu uzdevumu? Vai tas darbosies tieši pretēji? Ja uzstāšanās laikā paredzēts dot auditorijai 2–3 praktiskus uzdevumus, kā tos vislabāk integrēt/sasaistīt, lai tad, kad atskan “apskatīsim šo jautājumu ar praktisku piemēru”, auditorijā neskanētu nopūtu vētra.
Pasniedzējas atbilde:
Piemēri un praktiski uzdevumi var būt pārsteiguma elements. Šajā kontekstā pārsteigums nozīmē to, ka saturiski runātājs un auditorija paliek tajā pašā runas tematā, bet ir cits veids, metode, caur kuru savu saturu paužam vai iepazīstam. Uzdevumi iesaista auditoriju, labi parāda teorijas praktisko pielietojumu. Uzdevumi ir ļoti noderīgi, ja Jūs kaut ko mācāt.
Ja esat pieredzējusi, ka praktiskais uzdevums izsauc “nopūtu vētru”, ir vērts meklēt vētras cēloni. Varbūt uzdevums ir par sarežģītu? Varbūt tas prasa no dalībniekiem, ko tādu, kas viņiem nav tīkams? Varbūt viņi baidās par to, ka tiks kontrolēti, pārbaudīti? Varbūt viņi ir noguruši? Varbūt uzdevums nav piemērots tieši šai auditorijai? Varbūt uzdevumu ir par daudz (tiesa, 2–3 neizklausās par daudz)?
Publikas reakcija ir svarīga, īpaši, ja nepatiku pret uzdevumiem jūtat vairākās auditorijās. Taču kopumā – uzdevumi ir labs pārsteigums.
Jautājums:
1) Vai spoguļošana kā paņēmiens būtu pielietojams arī situācijā, kad auditorijas attieksme ir noraidoša (piemēram, sakrustotas rokas, galvu purināšana)?
2) Cik daudz lietot/nelietot animācijas u.c. vizuālos efektus prezentācijā?
Pasniedzējas atbilde:
Domāju, kā uz to atbildēt no savas pieredzes, un, gribot pārbaudīt, vai mani novērojumi sakrīt ar citu speciālistu pieredzi, meklēju atsauces arī literatūrā. Lūk, ko gribu teikt:
Arī tad, ja auditorija ir noraidoša, ir vērts to spoguļot. Taču tas nenozīmē, ka Jums jāieņem izteikti noraidoša ķermeņa poza, kāda ir cilvēkiem publikā. Spoguļošanu var veikt arī runas veidā: pielāgojot savu tempu, skaļumu, ātrumu noraidījumu izsakošā cilvēka runas veidam (ja tā nav kliegšana). Reizēm kritiku, noraidījumu izsakošais cilvēks runā tieši, īsi, uzdodot īsus jautājumus. Ir svarīgi neuzvilkties līdzi agresijai, dusmām (ja tādas ir partnerī), bet, saglabājot mieru, kādu brīdi var saglabāt tiešumu, īsumu atbildēs un saturā. Spoguļot var arī valodā, vārdos: “Gribu atbildēt uz jūsu izteikto… Jūs teicāt, ka…” No šī punkta varam pamazām sākt mainīt runas tempu uz klusāku, ja tas sākumā bija skaļāks, uz skaļāku, ja tas sākumā bija baiļpilni kluss, un mēs gribam radīt partnerī vairāk drosmes.
Jūsu jautājums mani ieinteresēja, un nolēmu to uzdot arī praktizējošai psiholoģei. Viņa atbildēja, ka izmanto ķermeņa valodas spoguļošanu kā tehniku terapijā, taču terapija nav tas pats kas komunikācija darbā. Kā runātāji mēs neārstējam savu publiku, bet gan meklējam saprašanos.
Neesmu psihologs un uz šo tehniku un grūtām situācijām kopumā raugos no komunikācijas viedokļa. Iesaku kā galveno no visām tehnikām izmantot cilvēcīgumu. Ko mēs darām, kad esam sagatavojušās ko teikt, bet izrādās, ka sarunas partneris (-e) ir krasās emocijās? Vispirms vaicājam, kas noticis un tad izlemjam, vai pamazām pāriesim pie iecerētās tēmas vai ne. Gan pielāgojot runas veidu, gan valodā, vārdos, īsi atsaucoties uz auditorijas nostāju, rādām, ka dzirdējām, sajutām viņu pozīciju, ka mums ir svarīgi, kā viņi (-as) jūtas.
Grāmatā “Nonverbal Communication. Science and Applications” (2013) lasu, ka vairāki pētījumi apstiprina spoguļošanu kā neverbālās komunikācijas metodi saiknes veidošanā, taču seko piebilde “daži pētījumi rāda nulles vai negatīvu ietekmi. Tie atzīst, ka spoguļošanai ir pozitīva ietekme, ja tā notiek dabiski, neapzināti (vai vismaz izskatās neapzināti veikta), bet, ja sarunas partneris jūt apzinātus centienus kopēt viņa uzvedību, tas var radīt manipulācijas iespaidu.”
Ko no tā secināt? To, kas vislabākais ir apzināta, vērīga saziņa, cilvēcīgums, empātija. Bez pārspīlējumiem, manipulācijām.
Uz otro jautājumu atbildēšu īsi – vizuālie efekti palīdz strādāt ar publikas uzmanību. Izmantojiet tos tik lielā mērā, cik tie neaizēno Jūsu runas saturu – lai vizuālais stiprina domu, nevis pārmāc to.
Jautājums:
Kurā runas daļā vislabāk iekļaut piemērus, uzdevumus, praktiskas aktivitātes?
Pasniedzējas atbilde:
Piemēri, uzdevumi, aktivitātes publiskajā runā ir tas, ko saucam par āķi intereses piesaistīšanai.
Izvēli nosaka vairāki apstākļi.
Vai Jūsu runa ir pirmais, ko publika pasākumā klausās vai tā ir pasākuma vidū, kad auditorija jau ir pagurusi?
Ja otrais variants, savu uzstāšanos varat sākt ar kādu praktisku vingrinājumu, lai publiku izkustinātu tiešā un pārnestā nozīmē.
Ja runājat pasākuma sākumā, kamēr cilvēki ir svaigi uzmanībā, varat ķerties pie runas nopietnā satura, āķi iekļaujot vēlāk runā, tajā brīdī, kad publikas uzmanība sāk nogurt.
Vienā runā var būt vairāk āķi. Tiesa, tad ir svarīgs runas garums, jo ar uzdevumiem, aktivitātēm nevajag pārspīlēt. Ja tie ir runas sastāvdaļa, proti, ja publika ir nākusi arī pēc satura, ne tikai pēc izklaides, atpūtas, aktivitātes nedrīkst nomākt un aizēnot saturu. Tāpēc publiskās runas situācijā uzdevumiem, aktivitātēm jābūt īsiem. Ja tie ir īsi un runas garums ļauj – var sākt ar vienu āķi un vēlāk runas gaitā iekļaut nākamo. Galvenais, atcerieties – āķi lietojam, lai atsvaidzinātu publikas uzmanību. Ja āķu būs par daudz, risks ir, ka publika no runas atcerēsies uzdevumu, joku nevis vēstījumu.
Piemēri ir lieliski. Ja stāstāt tos īsi, tie labi iederas katrā galvenajā punktā. Piemēram, ja runas tēmu esat sadalījusi 3 apakštēmās, katrā varat iekļaut pa vienam piemēram.
Jautājums:
Kad ļaut klausītājiem uzdot jautājumus? Manā praksē ir daudz gadījumu, kad, ļaujot to uzdot runas vidū (par katru galveno punktu, piemēram), nav iespējams iekļauties runai atvēlētajā laikā. Savukārt, ja saku, ka uz jautājumiem atbildēšu beigās, sākas neapmierinātība. Kā Jūs ieteiktu rīkoties?
Pasniedzējas atbilde:
Izvēli, kad ļaut klausītājiem uzdot jautājumus, ietekmē publikas skaitliskais lielums. Ja klausītāju ir maz un esat pārliecināta, ka jautājumi Jūs neizsit no līdzsvara un satura, var ļaut tos uzdot runas laikā. Ja cilvēku ir vairāk, ir lielāks risks, ka aktīva publika var uzdot tik daudz jautājumu, ka nespējat norunāt to, kas par šo tēmu ir jāpasaka. Tādos gadījumos publiku palīdz vadīt apelēšana pie laika “rāmja”: “Lai mēs pagūtu šo tematu pārrunāt plānotajā laikā, lūdzu, atstājiet jautājumus uz prezentācijas beigām.” Tad ir svarīgi, atbildēt uz jautājumu īsi un uzreiz atgriezties pie lielās tēmas.
Protams, jautājums ir, kas katram runātājam ir “maza” vai “liela” auditorija. To ietekmē mūsu pieredze, esot publikas priekšā, arī pārliecība par runas saturu. Vērojiet, pie kāda publikas lieluma esat pārliecināta, ka spējat situāciju pārvaldīt, vadīt, un pie kāda iestājas sajūta, ka ar šo cilvēku daudzumu, sākoties jautājumiem, komentāriem, ir grūti tikt galā.
Ja jūtat publikas neapmierinātību, mudinot jautājumus uzdot runas beigās, izmēģiniet vadīt publikas jautājumus šādi: runas/prezentācijas laikā, lūdzu, uzdodiet jautājumus, kas precizē šobrīd apspriežamo tematu (piemēram, precizējot atsevišķu jēdzienu), pārējos jautājumus atstāsim uz prezentācijas beigām.
Jautājums:
Tā ir sanācis, ka kurss man šobrīd ir ļoti aktuāls, jo jādalās darba pieredzē ar nezināmu auditoriju. Noklausoties kursu, jautājumi man radās sev pašai – kā ikdienas steigā atrast laiku paklusēšanai, savām domām, pabūšanai ar sevi vienatnē.
Pasniedzējas atbilde:
Nesen kādam ļoti aizņemtam cilvēkam teicu, ka katram vajag laiku, kad ne ar vienu nerunājam, nekur nesteidzamies, esam ārpus pienākumiem. Pie šiem brīžiem pierodot, spējam tiem nodoties bez pašpārmetumiem, ka nedarām ko “svarīgu”. “Svarīgu” lieku pēdiņās, jo būt ar sevi netraucētā stāvoklī ir svarīgi. Mūsu dzīve pieder (arī) mums pašiem!
Rakstījāt, ka jautājumu uzdodat sev un, protams, uz šo jautājumu tikai Jūs varat atbildēt.
Par manu pieredzi. Aizņemtības un intensīvas dzīves laikos sargāju un darbiem, pienākumiem “neatdodu” vismaz vienu stundu dienā, kad veicu kādas fiziskas nodarbes. Tās, kas konkrētajā dzīves posmā ir tīkamas, veselībai svarīgas. Esot fiziskajā nodarbē, arī ar prātu izbaudu laiku, kurā nestrādāju, neveicu nekādus pienākumus pret citiem, esmu tikai sev un sevī.
Šo stundu izbrīvēju dienas sākumā nevis beigās – lai atrastos stāvoklī, kurā nogurums nedzen miegā un gultā. Ceļos agri, pirms pārējiem mājiniekiem. Tas ne visiem der, un reizēm viena papildu miega stunda ir labsajūtai tik svarīga, ka tieši tas ir labākais veids, kā to aizvadīt. Ja tā, varbūt palīdz apzināta vientulības izbaudīšana, ejot uz darbu, nākot mājās. Arī 20-30 minūtes vienatnē, apzinātībā ir vērtīgas. Ja arī tas nav iespējams, reizēm var iegremdēties sevī arī ģimenes brīvdienās, visiem kopā pastaigājoties pa mežu vai gar jūras krastu – apzinātā elpošanā, sajūtoties sevī, savā klusumā.
Jautājums:
Kur vērst skatienu, ja ir vidēja auditorija? Piemēram, sapulce ar 12 cilvēkiem.
Pasniedzējas atbilde:
12 cilvēku publikā, sakot svarīgāko domu, skatieties uz ietekmīgāko cilvēku – to, kurš lems par to, uz ko aicināt, atbildēs par pārmaiņām utt.
Runas turpinājumā jāskatās arī uz citiem, tikai atcerieties – ar acīm tiešām jāveido kontakts nevis steigā jāslīd pāri klātesošo sejām. Pēc runas 12 cilvēku auditorijā katram dalībniekam būtu jābūt sajūtai, ka kādā brīdī uzrunājāt tieši viņu.
Jautājums:
Vai var būt situācijas, kad autentiskuma var būt pārāk daudz? Vai autentiskums var būt kaitinošs vai kā citādi nevēlams?
Pasniedzējas atbilde:
Vai autentiskums var būt kaitinošs? Tas ir jautājums par to, kā klausītājs/sarunas partneris uztver runātāju. Klausītājam var nepatikt runātāja stils un teiktā saturs, it īpaši, ja runātājs saka patiesību, kas klausītājam ir netīkama, nepieņemama. Un var būt tā, ka arī mūsu runas stilā ir kas tāds, kas citiem “krīt uz nerviem”. Jā, mūsu autentiskums var būt citiem kaitinošs, nepieņemams. Šī doma liek uzdot jautājumu, ko tad iesākt ar savu izpausmi? Pieklusināt to, slāpēt vai drosmīgi būt tādiem, kādi esam? Pieredze un vērība palīdz saprast, kā pielāgoties situācijai, nepazaudējot sevi.
Kad esam sapratuši, kādi esam savā patiesajā izpausmē, tas nenozīmē, ka vienmēr runāsim vienādi. Katrā situācijā, tematā, publikā, mums “jānolasa” situācija un jārunā tai atbilstoši. Varbūt šoreiz temats un situācija pieprasa mazāk ekspresīvu runu ar lielāku koncentrēšanos uz saturisku nopietnību? Citreiz gribam savu publiku iedvesmot, uzrunāt emocionāli. Abās atšķirīgajās pieejās esam paši, bet patiesuma izpausme notiek atšķirīgi. Un apzināti. Jo zinām, kāpēc šoreiz izvēlamies runāt tā vai citādi, taču saglabājot to, kas mums ir personīgi tuvs.
Uzskatu, ka labām runas spējām ir ļoti svarīgi sevi pazīt un tikpat svarīgi ir mācēt saprast, kā sevi varam izpaust dažādās situācijās. Ja to mākam, autentiskuma nevar būt par daudz. Bet var būt kļūda, neprecizitāte situācijas uztverē. Piemēram, kāds, kurš ir skaļš, kura stils ir runāt izklaidējoši – jokos, salīdzinājumos, stāstos – tā runā arī situācijā, kur ir vajadzīga empātija, spēja klausīties. Tāpēc nepietiek tikai ar to, ka iemācāmies runāt, paliekot saiknē ar sevi, jāattīsta arī vērība.
Jautājums:
Ir sagatavota prezentācija, saruna notiek nelielā telpā ar aptuveni 15 klausītājiem. Kāds būtu labais tonis – vai lektoram, prezentējot savu tēmu, obligāti būtu jāstāv kājās vai arī ir pieļaujama situācija, ka lektors sēž pie viena galda ar pārējiem klausītājiem?
Pasniedzējas atbilde:
Izvēli sēdēt vai stāvēt šajā gadījumā nosaka runas mērķis un Jūsu sajūta.
Ja gribas veidot koleģiālu gaisotni, “mēs” sajūtu, var runāt sēdus. Ja gribat būt situācijas noteicēja, iesaku stāvēt kājās. Svarīgs ir arī Jūsu kā runātājas stils, un tas ir mainīgs. Ja neesat droša, kā rīkoties, varat prezentēt, stāvot kājās, savukārt “jautājumu – atbilžu” daļā apsēsties, lai veidotu sarunas gaisotni.
Jautājums:
Ko darīt, ja runātājam, runājot auditorijas priekšā, aizkrīt balss? Turklāt cilvēki ir maksājuši naudu, lai šo runu dzirdētu (maksas konference).
Ko darīt, ja, runājot atbildīgas publikas priekšā, runas temps strauji aug – cilvēks sāk runāt par ātru, skriet runā? Vai tempu var trenēt? Ko Jūs ieteiktu?
Pasniedzējas atbilde:
Piekrītu – balss aizkrišana, esot publikas priekšā, ir pārdzīvojums runātājam. Reizēm arī publikai. Ko darīt? Esot uz skatuves, ja pieejams ūdens, padzerties un lēnām, bez steigas turpināt runāt. Nepiešķirt tam milzīgu nozīmi runas brīdī, jo tas traucēs turpināt runāt, bet pārdomāt situāciju pēc runas. Vai tas bija negadījums? Varbūt saaukstēšanās? Varbūt nevēlama pārtika pirms runas? Vai ļoti liela stresa izpausme? Atbilde nosaka turpmāko rīcību.
Paātrināts runas temps bieži ir stresa rezultāts. Var palīdzēt nomierināšanās vingrinājumi pirms runas. Otrkārt, runas laikā apzināti jākontrolē savs temps. Tas nav viegli, jo galvenā uzmanība jāvelta saturam. Sākumā palīdz doma, ka var nerunāt lēnāk visu laiku, pietiek, ja lēnāk pasaka svarīgākās domas, taču stresa stāvoklī apņemšanās runāt lēnāk var pazust otrajā teikumā. Ja runā izmantojat piezīmes, ielieciet tajās kādu simbolu, kas atgādina – lēnāk!
Pāriet uz lēnāku runu ir iespējams, taču tas ir ilgstošs darbs. Daudzi, cenšoties runāt lēnāk, zaudē enerģiju, radot neieinteresētības iespaidu. Enerģija jāsaglabā, bet temps jāsamazina. Kā to izdarīt, lai skanētu dabiski? Treniņš, treniņš, treniņš. Ilgstoši pievēršot uzmanību savam tempam, sajūtam robežu, kad sākam skanēt samāksloti lēni. Tāpat jāvēro arī publikas reakcija. Ja runājam par ātru, iespējams, publika zaudē uzmanību, jo nespēj izsekot teiktajam. Tas ir atgādinājums – lēnāk! Kamēr esat procesā uz lēnāku runu, pauze ir Jūsu draudzene. Pauzējiet starp domu rindkopām! Arī tas padarīs runu skaidrāku.
Jautājums:
Kāds varētu būt iemesls tam, ka pēc elpošanas vingrinājumu izpildes caur diafragmu uzrodas galvas reiboņi? It sevišķi tas vērojams laikā, kad izelpai būtu jābūt divreiz garākai par ieelpu. Vai varētu būt tā, ka kaut ko daru nepareizi?
Pasniedzējas atbilde:
Galvas reiboņi var rasties no pārāk straujiem centieniem mainīt elpas ritmu. Pamēģiniet veikt elpošanas vingrinājumus lēnāk, pakāpeniskāk.
Vispirms vienkārši novērojiet elpu, neko tajā nemainot. Varētu būt, ka pēc dažām vērošanas minūtēm elpa pati pamazām top lēnāka.
Pēc tam, klusībā skaitot, izmēriet ieelpas garumu. Ja ieelpojot saskaitījāt līdz trīs, izelpojot skaitiet līdz četri. Kādu laiku turpiniet šādi. Ja galva nenoreibst, pēc laika mēģiniet izelpu pagarināt līdz pieci. Ja galva sareibst, atgriezieties pie elpas vērošanas, neko tajā nemainot.
Pavērojiet elpu arī tad, kad esat atslābis, piemēram, lasot grāmatu, vai pirms gulētiešanas, t.i., kad ir labi, kad ķermenis un prāts ir mierīgs. Izpētiet ieelpas un izelpas garumu šādās situācijās. Šī vērojuma mērķis nav kaut ko darīt ar elpošanu vai izmantot elpu kā instrumentu prāta treniņam vai stresa mazināšanai. Mērķis ir sākt pamanīt, KĀ elpojat, kāda, cik gara un dziļa ir Jūsu ieelpa/izelpa, kad esat atslābis.
Kad pazīstam savu elpu, esam jutīgāki pret tās izpausmēm arī stresa situācijās. Kad pamanām, ka mūsu elpa ir satraukta, ātra, tad varam soli pa solim, bez agresijas, mierīgi un pakāpeniski to palēnināt un sajust, kā arī prāts un ķermenis atslābst.
Kamēr neesam pieraduši vērot un pakāpeniski mainīt elpu, tikmēr ir grūti ar savu elpu strādāt, piemēram, publiskās runas situācijās, jo jādomā taču par saturu! Kad iepazīstam savu elpu un zinām, kā konkrētas elpas tehnikas mūs ietekmē, izmantot tās arī stresa situācijās top vieglāk.
Jautājums:
Kura no runas struktūrām visprecīzāk atbilst “lifta runai” (elevator speech)?
Pasniedzējas atbilde:
Tik īsai runai kā “lifta runa” derēs vai nu pirmā, vai otrā struktūra ļoti īsā izpildījumā, jo tādās runās “mazāk ir vairāk”.
Jautājums:
Vai vērts pievērst uzmanību arī balss reģistram, ja daba devusi “sīku, smalku” balstiņu, kas ne vienmēr palīdz būt pārliecinošam runātājam?
Pasniedzējas atbilde:
Jā, balsij ir vērts pievērst uzmanību arī tad, ja tā ir, kā rakstāt, “sīka, smalka”.
Mūsu balsīs ir sava maināmā un sava nemaināmā daļa.
Piemēram, runas skolotāja Dzintra Mendziņa savā grāmatā “Vārds, doma, runa” brīdina, lai necenšamies pārveidot dabas doto balsi, ar prāta kontroli padarot to zemāku vai augstāku, jo tas var nodarīt balsij pāri. Taču viņa arī runā par to, ka var uzlabot balss skanīgumu, diapazonu un daudzveidīgumu. Galvenā doma ir tā, ka, lai panāktu balss skanīgumu, cilvēkam ir sevi “jāatver”, jāatbrīvojas ķermeniski un garīgi.
Stresa ietekmē mēdzam būtu fiziski saspringuši, pat līdz tādai pakāpei, ka to vairs neapzināmies, jo esam pie savas ķermeniskās spriedzes pieraduši. Tas ietekmē to, kā skanam. Fiziski atslābināšanās vingrinājumi nemainīs balss reģistru, bet var uzlabot skanīgumu.
Es ticu balss izpētes procesam. Tajā varam iepazīt savu balsi, tās niansēs. Balss nav pabeigts fakts. Balss ir mainīga. Mēs skanam dažādi dažādos vecuma posmos, sarunā ar atšķirīgiem cilvēkiem par atšķirīgām tēmām, atšķirīgās emocijās esot. Balsi ietekmē arī tas, kā elpojam. Caur to, ka vērīgi klausāmies sevī, varam saprast par sevi pat kaut ko svarīgu. Un, kad balss ir iepazīta un kad esam iemācījušies sevi ķermeniski atslābināt, spējam dažādot balss skanējumu bez samākslotības.