Anima un Animus
Katrā dzimumā psiholoģiski pastāv abi dzimumi – sievietē ir daļa vīrieša, un vīrietī ir daļa sievietes. K. G. Junga pamatnostādne ir šo pretstatu vienotība (iņ – jaņ).
Anima – sievišķā personības daļa vīriešos (iracionālas jūtas).
Iracionālās jūtas atrodas bezapziņas līmenī un nav racionāli saprotamas, tāpēc parasti tiek noraidītas. Vīrietim darbs ar bezapziņu bieži vien ir darbs tieši ar savām jūtām, kuras viņš nesaprot un kuras viņu biedē.
Animus – vīrišķā personības daļa sievietēs (iracionāla domāšana).
Sievietei darbs ar bezapziņu ir iracionālās domāšanas racionalizēšana.
Anima/animus saturu veido trīs komponenti:
1. Seksualitāte – pretējā dzimuma īpašības, kas saistītas ar pievilcību;
2. Dzīves pieredze – individuālā saskarsme ar pretējo dzimumu;
3. Intuitīvi apjaustais (kolektīvās bezapziņas tēls) – intuitīvs pretējā dzimuma vispārinājums.
Anima/animus parasti tiek projicēti uz reāli eksistējošām personām. Tāpēc, uzsākot jaunas attiecības, kādu laiku mēs otru cilvēku nemaz “neredzam”. Mēs redzam tikai savas projekcijas un fantāzijas, kuras otrs cilvēks vai nu piepilda, vai nepiepilda. “Īstās” attiecības sākas tad, kad mūsu projekcijas ir izreaģētas un mēs “ieraugām” otru cilvēku – tādu, kāds viņš ir.
Attiecību “funkcija” ir realizēt anima/animus:
… anima un animus var tikt realizēti tikai caur attiecībām ar pretēja dzimuma partneri, jo tikai šajās attiecībās sāk darboties to projekcijas.
Vīrietī anima atzīšana ļauj rasties triādei starp vīrišķo, tam pretējo sievišķo un transcendento animus. Sievietei situācija ir apgriezti proporcionāla.[1]
Tikai tad, kad mūsu projekcijas ir izdzīvotas un esam ieraudzījuši, ka tās ir tieši projekcijas, mēs varam sākt veidot normālas attiecības ar otru cilvēku.
Attiecību uzdevums ir izreaģēt projekcijas un iepazīt sevi.
Elements, kas savelk kopā kvaternitāti:
- Vīrietim – Vecais Viedais Vīrs.
- Sievietei – Lielā Māte.
Anima vīrieša dzīvē
Anima var figurēt dažādos veidolos un tēlos, parasti tiek izdalīti četri anima aspekti:
1. stadija. Ieva – māte, kas rūpējas par zēnu, sniedzot viņam mīlestību un drošības izjūtu.
Lai vīrietis pieaugtu, nepieciešama psiholoģiska atdalīšanās no mātes. Šī atdalīšanās ir sāpīga, un tā ir viena no pirmajām “nāvēm”, ko vīrietis sevī piedzīvo. Vīrietim “jānonāvē” māte sevī, lai satiktu viņu nevis kā dēls, bet kā pieaudzis vīrietis.
2. stadija. Helēna – kolektīvs sievišķās seksualitātes tēls, kas vīrieti valdzina un iedvesmo.
3. stadija. Jaunava Marija – patiesa draudzība ar sievieti, kurā var būt integrēta seksualitāte un reliģiskās jūtas.
4. stadija. Sofija – funkcionē kā vīrieša iekšējās dzīves pavadonis, kas pilda mediatora funkciju starp apziņu un bezapziņu.
Šajā stadijā vīrietis spēj veidot jau pavisam cita līmeņa attiecības ar sievieti – tās ir pilnvērtīgas attiecības, kas ietver visas četras stadijas.
Pāreja uz nākamo stadiju var notikt bez satricinājuma, taču biežāk šī pāreja izpaužas kā krīze. Tas var būt gan lēciens uz augšu, gan kritiens: gaišā anima ir vērsta patības izveides virzienā, bet tumšā – dezintegrācijas, degradācijas virzienā.
Mūsdienu kultūrā:
Vairums vīriešu paliek pie sievietes mātišķās nozīmes, tāpēc arī anima nekad neattīstās augstāk par maukas infantili primitīvo pakāpi. No tā izriet, ka prostitūcija ir galvenais civilizēto laulību blakusprodukts.[2]
Bezapzinātās jūtas = sakāpināts jūtīgums:
…vīrietis, lai sasniegtu savu vīrietības ideālu, apspiež sievišķās iezīmes, viņš izstumj arī noteiktas jūtas, uzskatot tās par sievišķām vājībām.
Līdz ar to viņš bezapziņā uzkrāj sievišķumu un sentimentalitāti, kas, ja tās izlaužas, nodod viņa tieši sievišķas būtnes eksistenci.
Pazīstami ir tieši ļoti vīrišķi vīrieši, kas iekšēji visspēcīgāk ir pakļauti sievišķīgām jūtām.[3]
Animus sievietes dzīvē
1. stadija. Karotājs – kolektīvas vīrišķās seksualitātes tēls – fiziski attīstīts seksa partneris, kas var aizsargāt un dot veselīgus pēcnācējus.
2. stadija. Mīlnieks – uzticams un gādīgs partneris, kas veicina sievietes tieksmi uz neatkarīgu eksistenci un karjeras sasniegumiem.
3. stadija. Viedais – zinātniska vai garīga autoritāte, draugs un padomdevējs, kas iedvesmo sievieti intelektuāli un radoši attīstīties.
Blakus attīstītai vīrieša identitātei, sieviete var sajust savas identitātes apdraudējumu, kas stimulē viņu pabeigt savu attīstību.
4. stadija. Valdnieks/Tēvs – sievietes dzīvē savieno pieaugušu seksualitāti ar dziļu garīgumu, pilda mediatora funkciju starp apziņu un bezapziņu.
Ja sievietei priekšplānā izlaužas animus… viņa sāk diskutēt un šķendēties.
Un cik patvaļīgas un untumainas ir [vīrieša] anima jūtas, tik pat neloģiski un neprātīgi ir sievietes argumenti.
Var tieši runāt par animus domāšanu, kurai vienmēr ir taisnība, kurai pieder pēdējais vārds, un kas vienmēr noslēdzas ar izteikumu “bet tieši tāpēc”.[4]
Individuācijas procesa rezultātā tiek savienotas personības apzinātās un neapzinātās daļas, radot pieaugušu, integrētu personību – visi arhetipi tiek savienoti vienotā veselumā.
Individuācija: “psihiskās nobriešanas un transformācijas process patības izveidošanās virzienā.”[5]
Pieņemot dvēseles otru pusi, radikāli samazinās infantilais narcisisms (nespēja mīlēt kādu citu) un attiecīgi:
- Parādās spēja novērtēt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir.
- Parādās spēja uztvert realitāti bez izkropļojumiem.
- Izrādās, ka realitāte piesaista daudz vairāk nekā projekcijas.
Psihoseksuālā attīstība
1. Seksus – anonīma seksuālā dzimumtieksme.
Pirmkustinātājs – ārējais valdzinājums mudina tuvoties, iedziļināties otrā cilvēkā, ļaujot savstarpēji atvērties un atklāties.
2. Eross – projektīvā mīlestība.
- Spēcīga iemīlēšanās sajūta, kas var pēkšņi pārņemt un tikpat pēkšņi arī beigties.
- Novērojamas visas narkotiskās atkarības pazīmes.
Projektīvā mīlestība kalpo par pamatu turpmākajai attiecību izaugsmei:
- Iemāca, ka attiecību veidošana var prasīt daudz laika un pūļu;
- Parāda, ka otra klātbūtne un savstarpējas sarunas var radīt eksātisku prieku;
- Atver partnera lūgumam kaut ko mainīt savā uzvedībā.
Bez attīstības notiek iestrēgšana pirmajos divos līmeņos: nenobriedušiem vīriešiem nepieciešams aizraujošs sekss, savukārt nenobriedušām sievietēm – aizraujošas projekcijas un sapņi.
3. Amors – personiskā mīlestība (sastapšanās ar mīlētā cilvēka unikālo personību).
- Tā ir spēja otru patiešām “redzēt” tādu, kāds viņš/viņa ir, un viņu iemīlēt.
- Daudzas attiecības neprogresē, jo cilvēkiem ir bail atklāties.
- Šajā posmā sekss kļūs daudz nozīmīgāks – tā ir komunikācijas forma, kas ved uz savstarpēju atzīšanu.
Seksuālajās attiecībās es atzīstu ne tikai tevi, bet arī caur tavu manis atzīšanu no jauna – pats sevi.
Nereti mīlošie gūst pat svētuma (numinozu) pieredzi. Šādā pieredzē mēs otrā sastopamies ar Mūžību.[6]
Tieši šādu seksualitātes formu veido Tantras ceļa praktizētāji.
4. Agape – līdzdalība nepārtrauktā mīlestības plūsmā, kuras avots vairs nav cilvēks.
Tas nozīmē – atdot visu, visu saņemt atpakaļ un šajā atdošanas-saņemšanas plūsmā pilnīgi savienoties.
…atdošanās mīlestībā savam partnerim/partnerei vienlaikus kļūst par pilnīgu atdošanos Dievam.[7]
Attiecību “resurss”
Attiecības NAV atslābuma un komforta teritorija, bet gan rūpīga un nepatīkama darba lauks (ar projekcijām, Ēnu).
Labi veidotu attiecību pazīme:
- Nedrošība un grūtības darbā ar sevi (Ego cieš);
- Milzīgs gandarījums arī tad, kad neizdodas;
- Svētlaimes mirkļi, kad izdodas.
Vai mums ir pietiekams attiecību “resurss” jeb enerģija personības izaugsmes un attiecību veidošanas darbam? Šobrīd? Nākotnē?
Izzināt un izprast sevi ir pirmais uzdevums. Un tad, kad būsim izzinājuši sevi, mums būs pietiekami daudz drosmes un pašpārliecinātības doties satikt vēl kādu.
Vents Sīlis
LU Open Minded
[1] Jung, C. G. (1950/1976). “Aion”, par. 42, CW vol. IX-2.
[2] Jungs, K. G. (1994). “Dvēseles dzīve”, 75. lpp.
[3] Jungs, K. G. (1994). “Dvēseles dzīve”, 76. lpp.
[4] Turpat.
[5] Šuvajevs, I. (1993). “Junga lietoto pamatjēdzienu skaidrojumi” no Jungs, K. G. “Psiholoģiskie tipi”, 102. lpp.
[6] Rubenis, J. (2016). “Viņš un viņa”, 142. lpp.
[7] Rubenis, J. (2016). “Viņš un viņa”, 147. lpp.