Vents Sīlis. Lekcijas par seksualitāti. Ceturtās lekcijas kopsavilkums

Erots un garīgums

Platona iebildumi attiecībā uz seksu nebija par to, ka tas ir “nedabīgs” (“homo” vai “hetero”), bet gan ar to, ka tas ir ķermenisks, un tikai tāpēc – mazāk vērtīgs; garīga saskarsme Platona skatījumā ir nesalīdzināmi vērtīgāka.

Platons uzskatīja: ja nav dvēseles progresa pazīmju, nav jēgas no “miesiskas trīšanās” vienam gar otru. Līdz ar to mīlestība burtiskā nozīmē ir rūpes par otra dvēseli – viņa/viņas garīgo izaugsmi un labklājību. Un tieši tāda ir mīlestības loma cilvēku savstarpējās attiecībās, nevis iemesls vienam otru izmantot (seksuāli, finansiāli utt.).

Platonam intelektuālā erotika stāvēja pāri fiziskajai (vulgārajai) erotikai. Vārda “filozofija” burtiskā nozīme ir “gudrības mīlestība”. Proti, tā ir intelektuāla mīlestība: Φιλεῖν (mīlēt) + σοφία (gudrību) = filozofija

Mūsdienās pastāv jēdziens “sapioseksualitāte”, kas nozīmē, ka cilvēku seksuāli piesaista un uzbudina prāts/intelekts nevis ārējais izskats.

Pārsteidzoši, cik ļoti vēlme filozofēt līdzinās mīlētāja iekārei: tā rodas pati, to nevar radīt ar iepriekšēju nodomu; līdzīgi mīlestībai tā liek koncentrēt visas spējas, lai sasniegtu mērķi.[1]

Un te arī slēpjas mūsu izglītības sistēmas lielākā problēma: intelektuālas iekāres trūkums – mūs virza vēlme iegūt “papīru” nevis zināšanas.

Modernā sabiedrība

Sabiedrībai attīstoties, notiek dabiskās pasaules socializācija:

Dzīvi nosaka nevis dzīvās dabas norises, bet gan sociāli organizētas sistēmas;[2]
Dabiskās struktūras aizvieto sociāli organizēti procesi.

Mūsu sabiedrībā dabiskās (neapzinātās) struktūras ir sociāli organizēti procesi:

Industriāla patērētāju ekonomika.
Racionalizācija kā pretstats garīgumam (jēgpilna garīguma izzušana). Prāts ir brīnišķīgs instruments, taču tas nevar atrisināt dvēseles problēmas, jo tās nav risināmas ar loģiku. Tās nav filozofiskas, bet eksistenciālas problēmas – vai nu mēs kaut ko piedzīvojam, vai ne.
Pieaugošais individuālisms (kopienas izjūtas zudums) – “pašiem jātiek ar visu galā” (vēlme ciest vientulībā nevis paļauties uz to, ka apkārt ir cilvēki, kas var palīdzēt).
Pieaugošs pārmaiņu temps.
Patība, tostarp, seksuālā kā “atvērts projekts” – ja iepriekš seksualitāte tika uztverta kā kaut kas, kas mums ir “dots” (bioloģiski noteikts fakts), tad tagad varam runāt par vairākiem seksualitāti ietekmējošiem faktoriem – bioloģisko, psiholoģisko, sociālo un garīgo (sakrālo).

Projekts “seksualitāte”

Seksualitātes “projekts” attiecas uz jau pieminēto somatisko sabiedrību, jo tajā ķermenis ir mūsu identitātes “nesējs” – mēs savu ķermeni izmantojam kā “plakātu”, kas kaut ko vēsta par mums un mūsu seksualitāti. Turklāt gan seksualitāti, gan patību, gan ķermeni spēcīgi iespaido refleksivitāte jeb pastāvīga sevis vērtēšana un salīdzināšana ar citiem.

Seksualitāte vairs nav “dots lielums”, kas ir vienkārši jāpieņem. Tā ir “jāiegūst” un pēc tam jākultivē. Līdz ar to seksualitāte ir kļuvusi par komerciālu lielumu. Ja var būt jautājums par to, cik naudas mums ir, tad var būt arī jautājums par to, cik daudz seksīguma mums ir. Tie, kuriem seksīgums ir pietiekami lielā daudzumā, “konvertē” to naudā (mūsdienu influenceru kultūra).

Galvenās transformācijas

1. Seksualitātes medikalizācija – seksualitātes un ikdienas sadzīves norišu padarīšana par medicīnisku problēmu.
2. Seksuālās identitātes rašanās (“homo”, “hetero” utt.).
3. Masturbācijas aizlieguma pakāpeniska atcelšana.
4. Seksuālā izglītība – atbrīvojoša un ierobežojoša vienlaikus.
5. Pornogrāfijas un seksuālo attēlu kultūra.
6. Kontracepcija (sekss bez bailēm par grūtniecību).
7. Prostitūcijas regulācija.
8. Sabiedrības seksuālā veselība un demogrāfija.
9. Seksuālā revolūcija – autonomija un dzimumu vienlīdzība (joprojām nav pabeigta).
10. Dzimuma revolūcija – vīrišķības un sievišķības transformācijas, kas veicina seksuālo emancipāciju.

Kaislīgā mīlestība

Vulgārais Erots jeb kaislīgā mīlestība (passionate love):

Rada biogrāfisku lūzumu – indivīds tiek “izmests” no ikdienas (“zaudē galvu” iekāres dēļ).
Rada atbrīvošanos – parādās spēcīgas, autentiskas jūtas, uz kuru fona viss pārējais zaudē savu nozīmi.
Rada gatavību pieņemt radikālus lēmumus un nest būtiskus upurus.

No sociālās stabilitātes viedokļa kaislīgā mīlestība ir bīstama, satraucoša, šokējoša, jo ikdienas dzīvē rada biogrāfiskā naratīva pārrāvumu.[3]

Kaislīgā mīlestība ir problēma institucionalizētajām attiecībām jeb laulības dzīvei, jo tās ir emocijas, sekss un brīvība, ko ir ļoti grūti sasaistīt ar līgumiem un solījumiem.

Nabadzīgajā sabiedrības daļā laulība bija veids, kā organizēt lauku darbus un iegūt “bezmaksas” darbaspēku (vergus bērnu formā). Dzīvi veidoja smags ikdienas darbs, kurā nebija vietas erotiskām kaislībām.

Kā apvienot vulgāro un dievišķo Erotu?

Kā šo skaisto, dvēseliskajai izaugsmei paredzēto mīlestību savienot ar “netīro un brutālo”, bet baudpilno kaislību?

Kristietība atbild, ka sava dzīve ir pilnībā jāvelta Dievam, lai Viņu iepazītu. Šajā procesā cilvēks iepazīst arī sevi, kā rezultātā kļūst gatavs laulībai, kas primāri ir mistiska (garīga) savienība starp vīrieti, sievieti un Dievu.

Romantiskā mīlestība

Romantiskā mīlestība (radusies, parādoties jaunam literatūras žanram – romānam) ir jauna intimitātes forma. Tā savieno fizisko kaislību ar garīgo tuvību.

Mīlas stāsts jeb romāns ir fantāzija, kas sākas ar kaislīgu iemīlēšanos un beidzas ar laulību un stabilitāti.

Romantiskā mīlestība ir jāsavieno ar sakrālo aspektu jeb rūpēm par dvēseli, un tas ir process, kurā neizbēgami jāsāk interesēties par emocionālo inteliģenci:

Kādas ir manas jūtas un kā tās izpaužas?
Ko es jūtu pret otru?
Vai otrs pret mani jūt to pašu?
Vai mūsu jūtas ir pietiekami dziļas, lai kļūtu par pamatu ilgtermiņa saistībām?[4]

Patības stāsta veidošana

Tās rašanās vairāk vai mazāk sakrita ar noveles (romāna) rašanos: tās vienoja jaunatklātā naratīvā forma.[5]

Tas ir stāsts par sevis atklāšanu caur mīlestību:

Brīvība un pašrealizācija notiek attiecībās;
Iemīloties notiek transformācija, bet nenotiek naratīva pārrāvums.

Arī stāsts par Erotu un Psihi ir stāsts par sevis atklāšanu caur mīlestību – par to, ko esam gatavi darīt mīlestības vārdā.

Ja iepriekš kaislīgā mīlestība mūs “izmeta” no “dzīves rāmējuma”, saistībām, sociālās vides, tad tagad to visu iegūstam jau attiecību ietvaros, kā rezultātā notiek transformācija – mēs izaugam līdz savas mīlestības dziļumam.

Romantiskā mīlestība izaug no emocionālās tuvības, kas pastāv ģimenē – bērnu audzināšana dod vajadzīgo emocionālo attīstību, kas nepieciešama ilgtermiņa attiecību veidošanai.[6]

Kas ir 19. gs. “māja”?

Vīrietis atrodas ārpus mājas – pelna naudu, pēta pasauli, nodarbojas ar izgudrojumiem utt. Tikmēr māju pārvalda viņa sieva. Mājās ir kalpotāji, iespējams, vīramāte (ar kuru sievai ir saspīlētas attiecības), citas sievietes, palīgpersonāls utt. Starp viņiem visiem ir sarežģīts attiecību tīklojums; iemesli konfliktu uzsākšanai un emocionāla drāma ir vienmēr klātesoši.

Šaurajās telpās ierobežotā mājas dzīve ir īsta “jūtu audzināšanas universitāte” – sievietei ir jāprot savaldīties, izteikties, pārvaldīt, “salīmeņot” utt., kā rezultātā viņa kļūst par attiecību lielmeistari un smalku jūtu “simfonisti”, kas ir spējīga “to visu diriģēt”. Tikmēr vīrietis, kas šajā ikdienišķajā “drāmā” nepiedalās, uzskata, ka ar viņu viss ir kārtībā un ka sieviešu emocionālā jūtība ir pārāk sakāpināta un neizprotama.

Kamēr vīrietis domā “zvaigžņu un kontinentu” kategorijās, sieviete domā “krūzīšu un karotīšu” kategorijās. Un, tā kā vīrieši savām emocijām nepiešķir tik lielu nozīmi kā sievietes, viņi kļūst emocionāli mazattīstītāki.

Vīrieši baidās no romantiskās mīlestības, jo tā ir izteikti feminizēta.[7] Turklāt romantiskā mīlestība nostiprina dzimumu atšķirības:

Vīrietim tā ir sveša, nezināma sfēra, kas liek kļūt ciniskam un izsmiet jūtas (aizsargreakcija uz nedrošību un bailēm, ko šāda mīlestība viņā izraisa);
Tā liek vīrietim raudzīties uz sievieti kā uz kaut ko neizprotamu un noslēpumainu.[8]

Dzimumi un seksa naratīvi

Vīriešu seksualitātes trauslums:

Tās epizodiskais raksturs paredz koncentrēšanos uz augstu fizisko (seksa) intensitāti;
Zema emocionālā intensitāte.

Sieviešu emocionālā intensitāte:

Sievietes attiecībās uzņemas emocionālo vadību;
Vīrieši kļūst emocionāli pasīvi/atkarīgi no sievietes lēmumiem.[9]

Zēniem pirmā seksuālā pieredze ir ieguvums – viņi kļūst par “vīriešiem”, kamēr meitenēm tā ir “zaudējums” un vairāk pārdomājama: vai mana seksualitāte nozīmē kontroles zaudēšanu? Vai tā dos man varu?[10]

Meitenes piedāvā detalizētus stāstus, kas iestudēti, stundām ilgi pļāpājot ar draudzenēm. Tikmēr zēni parasti nav spējīgi runāt par seksu stāstījuma formā – viņi apraksta epizodes.

Kas raksturo pilnvērtīgu mīlnieku?

Maigums un jutekliskums;
Rotaļīgums vārdos un žestos;
Kaislīga klātbūtne – piedalīšanās un apzinātība;
Autentiskums un godīgums;
Prasme konstruktīvi konfliktēt.

Sekss ir transformējošs spēks, kura mērķis ir virzīt mūs uz attiecību dziļumu. Problēmas ar seksu rodas tieši tādēļ, ka mēs nepiepildām savu iespēju mīlēt un būt tuviem.[11]

Mēs savās attiecībās neesam intīmi, autentiski, patiesi. Esam dzīvnieciski patiesi, bet ne cilvēciski patiesi. Savu patieso jēgu attiecības iegūst brīdī, kad primāri tās balstām uz savu individuālo pieredzi un vēlmi tajās sasniegt savu cilvēcisko piepildījumu. Attiecības ir mūsu pašpilnveides “tramplīns” un platforma. Tikai, apzinoties šo, mums ir iespēja cerēt uz ilgtermiņa attiecībām.

Sekss ir veids gan kā pārvarēt vientulību, gan arī padziļināt to. Gandrīz visi vīrieši kādā dzīves posmā (tīņa gados, jaunībā, brieduma gados) ir izjutuši seksuālu izmisumu un dziļu vientulību.

Atšķirībā no dzīvniekiem mūsu sekss ir daudz sarežģītāks – tam vajadzīga nozīme un jēga. Nozīmi seksam piešķir attiecību naratīvs, savukārt jēga rodas, gūstot eksistenciālu piepildījumu.

Vīriešu seksuālā atpalicība

Maskulīnā dominance vīriešu seksualitāti ir padarījusi šķietami “atrisinātu”:

Dominance publiskajā sfērā un vienlaikus pilnīga stagnācija privātajā sfērā.
Dubultie standarti – brīvība vīriešiem, ierobežojumi sievietēm.
Sieviešu dalīšana “šķīstajās” (precamās) un “kritušajās” (prostitūtas, mīļākās utt.).
Seksuālo atšķirību skaidrojums ar reliģisko normu un bioloģijas palīdzību – “anatomija ir liktenis”.[12]
Sieviešu “iracionalitātes” problematizācija (“nekad nevar saprast, ko viņas grib”).
Dzimumlomas arī seksā – vīrieši vienmēr bauda, sievietes vienmēr apmierina.

Falliskā seksualitāte[13]

Penis – falliskais simbols.

Primārā seksualitāte – apmierinājuma sasniegšana, pieskaroties dzimumorgāniem.
Meitenes ir “kastrētas” – viņu seksualitāte ir daudz sarežģītāka (sekundārais narcisms un seksualitāte).

Falliskā maskulinitāte nodara kaitējumu vīrišķībai. Tā rada mītu par seksuālo dominanci (vīrietis ir tas, kurš “nāk un iekaro”) un pastāvīgu trauksmi un bailes no neizdošanās. Fokusējoties uz ārējo (dažādiem parametriem), tiek iegūts emocionāli atsvešināts sekss kā sportisks priekšnesums.

To atkārto arī pornogrāfiskie scenāriji:

Adresēti vīriešiem un tos arī patērē vīrieši (galvenokārt);
Zema emocionalitāte;
Augsta fiziskā intensitāte.

Sekss kļūst par masturbāciju ar vagīnas starpniecību, sadistisku kontroli.

Pornogrāfijas fokuss ir sieviete:

Ļoti erotiska, seksuāli atklāta, vienmēr pazemīga SATRAUCOŠI LIELĀ falla priekšā;
Kliedz, vaid, dažādi izrāda baudu;
Vīrietis ir fokusēts un nopietns, vada notiekošo;
Sievietes seksualitāte attēlota tikpat epizodiska kā vīrieša falliskā seksualitāte.

**Nepilnvērtīgs sekss (junk sex)**

Ļauj izvairīties no emocionālas pieķeršanās.
Ļauj izvairīties no atstumšanas sāpēm.
Ļauj iztikt bez partnera (pornogrāfija).

Pornogrāfija ir produkts, ko var pārdot. Tā izraisa atkarību, jo tai ir aizstājošs raksturs.

**Pilnvērtīgs sekss (real sex)**

Viens no kļūmīgākajiem vīriešu pieņēmumiem – seksa jēga ir ejakulācijā. Taču jēga nav ne ejakulācijā, ne erekcijā. Vīrieša seksualitātes attīstība sākas tad, kad viņš atsakās fokusēties uz to, ka viņam ir jāuztur nepārtraukta un “dzelžaina” erekcija un ka seksa mērķis ir ejakulācija.

Arī vīrieši tēlo orgasmus, jo baidās atzīties, ka negūst prieku no seksa ar savu ilgtermiņa partneri (cēlonis erektilai disfunkcijai, emocionālai atsvešinātībai, sānsoļiem) vai ka seksu nemaz nevēlas.

Pilnvērtīgs sekss ir mīlēšanās ar visu cilvēka personību (dvēseli). Reiz piedzīvojot pilnvērtīgu seksu, zūd vēlme atgriezties pie nepilnvērtīga seksa (junk sex). Pilnvērtīgs sekss nozīmē spēju pārvaldīt savu seksualitāti.

Pilnvērtīgs sekss prasa: