“Īgnums kultūrā”[1]
- Ideja par laimes/baudas tirāniju – seksualitātes redukcija uz baudas epizodēm.
- Seksuālās enerģijas (libido) apspiešanas un sublimācijas iemesli.
Ja seksualitāti saistām tikai ar baudu, tas nav nepatiesi, taču rodas jautājums – ko tādā veidā iegūstam un ko zaudējam? Un, iespējams, zaudējam kaut ko būtisku.
Orgasms ir visspēcīgākais baudas pārdzīvojums, un tas savā veidā kļūst mums par paraugu tam, ko nozīmē intensīva laimes izjūta. Līdz ar to, ja mēs runājam par laimīgu un “kvalitatīvu” dzīvi, tā nav iedomājama bez orgasma (daudzu cilvēku īgnums ir saistīts ar to, ka orgasms viņiem ir svešs). Un tas kaut kādās savās izpausmēs rada atkarību no masturbācijas.
Seksa priekšrocības
Emocionālās:
- Laime;
- Stresa noņemšana;
- Pašvērtības paaugstināšanās;
- Paveras iespēja intimitātei.
Fiziskās:
- Sāpju mazināšana;
- Sirds veselības uzlabošanās;
- Imunitātes uzlabošanās;
- Fiziskās sagatavotības uzlabošanās.
Šāda piepildīta, apmierināta seksualitāte ir pretrunā ar kultūras interesēm, un kultūra apraud to ar būtiskiem ierobežojumiem.
Seksualitāte pēc Z. Freida domām pati par sevi ir fundamentāli konfliktējoša: “Pašā seksuālās dziņas iedabā ir kaut kas tāds, kas nav labvēlīgs pilnīga apmierinājuma sasniegšanai.”[2] Un tas, kas traucē to pilnībā piepildīt, ir kultūras formāts, kura ietvaros mēs “saņemam” savu seksualitāti.
Z. Freids runā par psihisko enerģiju jeb libido, uzskatot, ka tieši libido enerģija darbina visu psihes mehānismu – tā ir “degviela”, kas virza savstarpējās attiecības, konfliktus, rada neirozes, psihozes utt.
Cilvēka rīcībā nav neierobežotas psihiskās enerģijas kvantitātes, savi uzdevumi viņam jāatrisina ar mērķtiecīgu libido sadalījumu.
Tas, ko viņš izmanto kultūras mērķiem, ko viņš lielākoties atrauj sievietēm un seksuālai dzīvei… kas atsvešina viņu no vīra un tēva uzdevumiem.[3]
Lielākā daļa cilvēku savu psihisko enerģiju jeb libido iztērē darbā, kas arī ir kultūras mērķis.
…kultūra seko ekonomiskās nepieciešamības spaidam, jo tai jāatņem seksualitātei ievērojams daudzums psihiskās enerģijas, ko tā pati arī izmanto.[4]
Kultūra nav ieinteresēta mūsu seksualitātes attīstīšanā. Tās interesēs ir cilvēks, kurš strādā.
Tāpēc, ja vēlamies attīstīt savu seksualitāti, mums ir stingri jāizvērtē sava attieksme pret darbu. Vai nav tā, ka ar darbu mums ir vairāk seksa nekā ar partneri? … Līdz ar to nav brīnums, ka libido kaut kur pazūd – jo enerģija vienkārši ir iztērēta.
Neirotiķi[5] nespēj samierināties ar apstākli, ka seksualitāte piedzīvo savu norietu, tāpēc tie izveido kompensācijas mehānismus, kas rada ciešanas, proti, nodrošina grūtības ar vidi vai sabiedrību. Tie ir:
- Cilvēki, kas katras attiecības uzsāk ar cerību, ka “šīs būs īstās”, taču drīz vien tās sabrūk (un tā cikliski);
- Cilvēki, kuriem attiecības ir kā šaha spēle ar vairākām partijām vienlaikus;
- Cilvēki, kas bieži maina partnerus.
- Garīgie meklētāji.
- Materiālie zaudētāji.
Kultūras cilvēka[6] seksuālajai dzīvei tomēr ir nodarīti smagi kaitējumi, dažbrīd rodas iespaids par deģenerācijā atrodošos funkciju…[7]
Z. Freida aizsākto tēmu savā darbā “Erots un civilizācija” (1955) turpina Herberts Markūze.
H. Markūze runā par to, ka mūsu attiecības ar darbu rada īpatnēju “kokteili” – Erota savienību ar Nāves Dievu Tanatu. Citiem vārdiem sakot, – darbaholisms ir libido nāve burtiskā veidā.
Darbaholisms ir savdabīga parādība, jo ir salīdzinoši maz “autentisko” un daudz “slinko” darbaholiķu. “Autentiskajam” darbaholiķim darbs ir iemesls nedomāt. Darbu viņš “lieto” kā alkoholu, pavada tajā lielāko daļu sava laika, personīgās dzīves tam nav vai tā ir milzīga “bēdu ieleja”, toties darba ir tik daudz, lai nebūtu jādomā ne par ko citu. Darbā šāds cilvēks ir neciešams – uzstāda prasības, kuras nav izpildāmas, “dresē” padotos un, iespējams, arī priekšniecību. Savukārt “slinkais” darbaholiķis strādāt negrib, bet strādā. Šāds cilvēks neizskatās pēc darbaholiķa tikai tāpēc, ka daļa enerģijas tiek iztērēta, lai piespiestu sevi kaut ko izdarīt. Darbs viņam dziļi riebjas un piespiesties strādāt var tikai novedot sevi līdz panikas stāvoklim.
“Agresīvā” produktivitāte
Mūsu sabiedrībā valda veiktspējas princips (performance principle) – sabiedrība ir organizēta atkarībā no tās pārstāvju ekonomiskās darbības. Vienkārši sakot – atkarībā no tā, cik indivīds var nopelnīt. Šāda pieeja rada situāciju, kur cilvēki nevis dzīvo, bet funkcionē.[8]
Cilvēka pamatuzdevums ir pildīt naudas pelnīšanas funkciju, un seksualitātei tajā nav vietas. Strādājoša cilvēka ķermenis tiek piemērots noteiktām funkcijām un kļūst par deerotizētu “darba instrumentu”, kā rezultātā viņš atsvešinās no sava ķermeņa un aizmirst par to.
Erots un civilizācija
Kapitālisma ekonomikā tiek īstenots pārspīlētas apspiešanas princips (surplus repression):
- Nevajadzīgi stingri seksualitātes ierobežojumi, kam nav nekādas pozitīvas sociālās funkcijas;
- Monogāmija un alternatīvo seksuālo prakšu aizliegums.
Domājot par savu seksualitāti, mēs nonākam pretrunā starp prātu un jutekliskumu. Prāts vēlas būt praktisks, pragmatisks un jūt vajadzību radīt pievienoto vērtību, savukārt jutekliskums (Erots) ir kas pretējs, proti, erotisks garastāvoklis nav savienojams ar pragmatiskumu. Tas nav kaut kas, ko varam iegūt caur praktiskām lietām.
Hedonisms
Hedonisms (orientācija uz baudu, baudīšanu) ir pretējs patērētāju sabiedrībai.
Emancipācija caur [apgaismotu] hedonismu:
- Erots ir atbrīvojošs un radošs spēks;
- Patiess hedonisms grauj patērētāju sabiedrības (slēptās verdzības) pamatus.
Cīņa par baudu šī vārda augstajā nozīmē ir cīņa par cilvēka patības un cieņas izdzīvošanu. Bauda ir tad, kad gribas atlaist, nomierināties, priecāties par to, kas notiek. Kad gribas baudīt gaisa smaržu, vasaru un visu pārējo.
Bauda nav anarhiska, tā ir pakārtota laimei un estētikai (skaistuma baudīšanai).
H. Markūze atgriežas pie jautājuma, ka laba dzīve ir skaista dzīve. Skaista ne lētas greznības formā, bet tāda dzīve, kuru piepilda, iespējams, ļoti vienkāršs un parasts skaistums – skaistums, kas piemīt melnajam mālam, neslīpētām dzintara rotām… Jo ir laiks ar to visu mijiedarboties. Ir laiks skaistumu uztvert caur meditāciju.
Erotiskā revolūcija
- Ķermeņa reseksualizācija – ģenitālās tirānijas gāšana (ģenitālijas – vienīgā ķermeņa daļa, kurai atstāta baudas funkcija, jo tām nav saimnieciska pielietojuma).
- Atgriešanās pie erotikas šī vārda īstajā nozīmē, t.i., saistībā ar estētisku baudu.
- Nerepresīva sabiedrība, kur tiek praktizēta “polimorfa seksualitāte” (sasaucas ar socio-erotic exchanges).
- Cilvēka ķermenis tiek izmantots nevis darbam, bet gan no garīgām vajadzībām izrietošai baudai.
Erotisko revolūciju var uzskatīt par seksuālās revolūcijas turpinājumu.
Mums no jauna ir jāatklāj un jāapzinās savs ķermenis, tā erotiskās zonas un jāatsakās no idejas, ka ģenitālijas ir galvenie seksuālie orgāni, – it viss ķermenis ir domāts seksam un baudas gūšanai. Ir iespējams gūt orgasmu vietās, kas nekad nav ienākušas prātā (ja ir vēlme to darīt, ir vērts painteresēties par Tantru, jo tā palīdz iemācīties [iz]just savu ķermeni un saprast, kā un kur mēs varam piedzīvot orgasmu).
“Brīvais Erots neizslēdz ilglaicīgas attiecības”.[9] Tieši pretēji – tas ir šādu attiecību priekšnoteikums, jo ir neiespējami saglabāt ilgstošu erotisko interesi, ja neattīstām spēju baudīt, uztvert un neiemācāmies lietot savu seksuālo “paleti”.
Vents Sīlis
LU Open Minded
[1] Freids, Z. (1929). “Īgnums kultūrā”.
[2] Freids, Z. “Seksuālā dzīve”, 163. lpp.
[3] Freids, Z. (1929). “Īgnums kultūrā”, 172. lpp.
[4] Turpat.
[5] Cilvēki, kas pastāvīgi cieš, pat ja savas ciešanas neapzinās.
[6] Kultūras cilvēks – civilizēts cilvēks.
[7] Freids, Z. (1929). “Īgnums kultūrā”, 172. lpp.
[8] Markūze, H. (1955). “Erots un civilizācija”, 46. lpp.
[9] Markūze, H. “Erots un civilizācija”, 43. lpp.