Seksualitāte
Pēc definīcijas seksualitāte ir jūtas, domas un uzvedība, kas saistīta ar dzimumtieksmi. Savukārt Pasaules Veselības organizācija uzskata, ka tas ir viens no cilvēka eksistences centrālajiem aspektiem visas dzīves garumā[1].
Vispirms mēs seksualitāti apgūstam kā kultūras scenāriju: viens satiek otru, starp viņiem rodas “dzirkstele”, turpinot satikties, šī “dzirkstele” pārvēršas par personisku pārdzīvojumu, kā rezultātā veidojas seksualitāte, kurā ir iesaistītas gan tīkliņzeķes, gan erotiska un kvalitatīva apakšveļa no abu dzimumu puses.
Kā mēs zinām, ka tīkliņzeķes un erotiskā veļa ir kaut kas, kas “strādā”? Kā mēs zinām, ka noteikta veida mūzika vēsta par erotisku piepildījumu?
Mēs to zinām no kultūras stereotipiem, un pastāv liela iespēja, ka, nodarbojoties ar seksu, mēs vienkārši “atstrādājam” kultūras stereotipus.
No citas puses – pateicoties tiem pašiem kultūras stereotipiem, mēs esam ļoti konservatīvi. Kad grāmata/filma “Greja piecdesmit nokrāsas” kļuva populāra, daudzi sāka interesēties par sadomazohismu. Lai gan rodas jautājums – kam? Vai pātadziņas iegādāšanās uzlabos mūsu seksuālo dzīvi? Kādam tā ir iespēja atzīties, kas viņam patīk, bet lielākajai daļai tas ir kaut kas, kas nekad iepriekš nav darīts, turklāt bez jebkādas garantijas, ka tas nostrādās.
Kāpēc esam vīlušies savā seksā un vai tas ir “mūsu” sekss?
Mūsu sekss mums riebjas, jo tas nav mūsu sekss. Tikai šķietami to uzskatām par savu. Patiesībā tā ir vienkārši konstrukcija, un brīdī, kad atstrādājam noteiktu konstrukciju, mums ir pamats justies neapmierinātiem. Un šajā brīdī rodas ļoti intīms jautājums – kāds tad ir “mūsu” sekss?
Tas ir jautājums par to, kas mums īsti patīk. Ja nu mums patīk visas tās “jocīgās” lietas, par kurām saviem partneriem nemaz nevaram stāstīt? Ja nu mūs uzbudina pieskaršanās vietās un veidos, kas nav gluži konvencionāli?
Kā mēs varam zināt, kas ir “mūsu” sekss? Vienkārši – mūsu seksualitātei būtu jāatbilst mūsu personībai nevis tam, ko zinām par seksu.
Krīze attiecībās kā personības krīze
Kāpēc attiecību sabrukums rada ciešanas?
Attiecību sabrukums ir zināms sevis un otra novērtējums, tāpēc krīze attiecībās kļūst par personības krīzi. Šajā brīdī mēs sev pasakām: “Man nepatīk tas, kas ir; es nepatīku sev tāds, kāds esmu šajās attiecībās, un, iespējams, nepatīku sev, ja neesmu attiecībās.” Turklāt rodas jautājums – ja neesmu vajadzīgs šim cilvēkam, varbūt neesmu vajadzīgs arī nevienam citam un, iespējams, pat pats sev.
Mūsdienu sabiedrībā ir pieņemts domāt – ja neesi attiecībās, ar tevi kaut kas nav īsti labi. Apkārtējiem (draugiem, ģimenei) un bieži vien arī mums pašiem šķiet, ka to vajag kaut kā izlabot – kaut vai tikai tāpēc, lai būtu kāds, ko sirsnīgi ienīst.
Sekss nav supervērtība
Diskusijās seksualitātei bieži vien tiek piešķirta pārspīlēta nozīme. Rodas iespaids, ka sekss ir supervērtība, bez kuras dzīve nav iedomājama. Taču aseksualitāte (seksuālās intereses trūkums vai situācija, kad seksualitāte tiek uztverta citādākā, piemēram, garīgā formā) ir krietni izplatītāka, nekā mums šķiet. Turklāt arī aseksuāļiem var būt laimīgas attiecības.
Sekss nav supervērtība, bet tā var būt vērtība, ja mēs to patiešām izzinām. Lai gūtu skaidrību, vai sekss mums ir vērtība, kaut reizi dzīvē ir jāpiedzīvo tāds sekss, ko varam saukt par “savu”, vai tādā pakāpē, kādā varam to izdarīt. Citiem vārdiem sakot, – jārealizējas kā seksuālai būtnei.
Seksualitātes dimensijas
1. Dzimums – bioloģiski noteikts.
2. Dzimumidentitāte un loma – sociāli konstruētas.
3. Seksuālā orientācija.
4. Erotika – viss, kas saistās ar juteklisko baudu un baudīšanu (ēdiens, dzēriens, mūzika, glezniecība u.c. sajūtu piedzīvojumi). Erotika ietver arī seksualitāti, taču tā ir tikai viena daļa.
5. Bauda – mūsu spēja baudīt lielā mērā ir saistīta ar spēju būt gataviem šīs baudas uztveršanai. Tāpēc nav brīnums, ja pēc garas un smagas darba dienas mums nav vēlēšanās baudīt – jo vienkārši netiekam līdz tam, lai atvērtos baudai.
6. Intimitāte – viens no iemesliem, kāpēc seksualitāte pārsniedz savas bioloģiskās robežas. Intimitāte ir psiholoģiska tuvība – viens otru pieņemam un saprotam, turklāt otra cilvēka ķermeniskās īpašības vairs nav tik būtiskas. Intimitāte ļauj paskatīties pāri ķermenim, to neignorējot, – ieraudzīt ķermenī mītošo dvēseli.
Šeit parādās seksualitātes transcendentais spēks – spēja mīlēties dvēseliskā līmenī. Un tas ir iemesls, kāpēc liela daļa cilvēku nesaprot jautājumu par seksu un attiecībām, jo attiecības nav par mīlēšanos, bet gan par spēju būt kopā – nevis, lai patērētu viens otru, bet ļautu viens otram pilnveidoties un izaugt.
7. Vairošanās.
Somatiskā sabiedrība
Somatiskā sabiedrība ir “sociāla sistēmā, kur politisko un kultūras aktivitāšu galvenais norises laukums ir ķermenis”[2]. Citiem vārdiem sakot, – tā ir sabiedrība, kur lielāko daļu mūsu veiksmīguma un sociālā kapitāla nosaka mūsu ķermenis.
“Skaists” parasti apzīmē vēlamu īpašību “komplektu”; īpašību, kuras ir populāras un kurām ir liels pieprasījums personību tirgū.[3]
Mūsu ķermeniskā pievilcība zināmā mērā ir mūsu personiskās vērtības izteiksme, savukārt seksīgums – sociālās konkurences forma. Un tas ir iemesls, kāpēc daudzas mārketinga aktivitātes ir saistītas ar seksualitāti – ne tāpēc, lai pārdotu pašu seksualitāti, bet tāpēc, ka iekārojamība ir kaut kas, ko iegūstam, nopērkot preci, kurā tā ir iestrādāta.
Bieži vien mums ir attiecības nevis ar cilvēku, bet ar īpašību komplektu. Iepērkoties interneta veikalā, vēlamās preces parasti salīdzinām pēc dažādiem to parametriem, lai izvēlētos labāko iespējamo, un ir ļoti viegli šo pašu principu piemērot arī attiecībā uz cilvēkiem.
Objektam ir jābūt iekārojamam no sociālās vērtības viedokļa, turklāt tam ir jāizvēlas mani, ņemot vērā manas labās īpašības un spējas. No tā izriet – divi cilvēki iemīlas, kad saprot, ka ir atraduši vislabāko tirgū pieejamo objektu, taču attiecībās dzīvo ar domu: “Būšu ar tevi līdz brīdim, kad tirgū parādīsies labāks modelis.” Tomēr mēs aizmirstam, ka paši esam attīstībā esošas būtnes, un tas, ko uzskatām par sev piemērotu šajā brīdī, vēlāk var šķist/kļūt nepiemērots.
Šo varam saukt par tirgus attieksmi – izvēle, pamatojoties uz to, ar ko otrs nodarbojas, kāds ir viņa amats, sociālais statuss utt. Tāpēc pamatoti varam teikt, ka liela daļa mūsu attiecību ir darījums nevis romantiskas saites. Romantiskās saites ir paralēlas, turklāt lielā mērā veidojas darījuma iespaidā.
Psihoseksuālā attīstība
Seksualitātes teorija ir mēģinājums kompleksi paskatīties uz seksualitāti. Bieži vien uz seksualitāti skatāmies kā uz bioloģisku funkciju – tas ir kaut kas, kas ir jāapmierina –, taču tā tas nav.
Kur mēs meklējam seksualitāti?
Ir viegli redzēt tikai bioloģiju un palaist garām to, ka lielu daļu mūsu seksualitātes veido sociālie faktori. T.i., mēs varam nepamanīt, kā priekšstati par seksualitāti ietekmē mūsu seksuālo veikumu un ka parādās konflikti – erekcijai vajadzētu būt, bet tās nav; cilvēks mums patīk, mēs viņu mīlam un vēlamies nodarboties ar seksu, bet nekas nesanāk. Un te rodas jautājums – cik lielā mērā tas, ko dara sabiedrība, attiecas uz mums? Vai tiešām tas sekss, kuru sabiedrība uzskata par labu, arī mūsu skatījumā ir labs?
Sabiedrība konfliktē gan ar indivīdu, gan ar bioloģiju, jo, piemēram, homoseksuāli cilvēki tādi ir neatkarīgi no tā, ko par to saka sabiedrība, valdība, baznīca utt.
Cits pamatots jautājums ir, vai un kā mēs paši izturamies pret savu seksualitāti? Mums seksualitātes kontekstā ir iespējami konflikti visos virzienos – individuālā pieredze konfliktē ar sabiedrībā pieņemto, sabiedrībā pieņemtais konfliktē ar mūsu bioloģiju un mūsu domas konfliktē ar mūsu ķermeni.
Seksualitātes teorija
Pateicoties Z. Freidam, mūsu sabiedrībā ir ienākusi seksualitātes teorija. Seksualitātes teorija ir tā, kas mēģina iepriekš minēto paskaidrot saprotamā veidā.
Kā apgalvo Z. Freids, seksualitāte ir psihosociālas attīstības rezultāts. Proti, mūsu seksualitāte – tāda, kāda tā ir, – nav ne iedzimta, ne kādā citādākā veidā iebūvēta. Tas ir kaut kas, ko mēs veidojam. Piemēram, kāds, kam ir noslieces uz homoseksuālismu, var tās neattīstīt, savukārt kāds cits var tās attīstīt. Un šis nav jautājums par to, ka bioloģija dominē, jo tā, kas dominē, ir kultūra.
Lai cilvēks izaugtu par pilnvērtīgu personu, kultūrai ir jābūt ietekmīgākai par bioloģiju, un tas rada fundamentālu iekšējo konfliktu, jo tas nozīmē, ka seksualitātes bioloģisko faktoru sev pakļauj kultūra.
Tas, ko kultūra grib no tās izveidot, laikam nav sasniedzams bez jūtama baudas zaudējuma; neizmantoto ierosu turpmākā pastāvēšana liek sevi manīt kā neapmierinātība seksuālajā darbībā.[4]
Seksualitāte pēc Z. Freida domām pati par sevi ir fundamentāli konfliktējoša: “Pašā seksuālās dziņas iedabā ir kaut kas tāds, kas nav labvēlīgs pilnīga apmierinājuma sasniegšanai.”[5] Z. Freids pamanīja kādu būtisku niansi: mēs neizprotam savu seksualitāti, jo no vienas puses – ir kaut kas, kas tiecas uz apmierinājumu, bet no otras – ir kaut kas, kas tam pretojas.
… [seksuālā] mīlestība ir tik pat dzīvnieciska, kāda tā izsenis bijusi. Mīlestības dziņas ir grūti audzināmas, to audzināšana sniedz te par daudz, te par maz.[6]
Patērētāju sabiedrībā seksualitāte pastāv divās radikāli pretējās formās: no vienas puses ir kārdinājums jeb baudas apsolījums, no otras – baudas apmierinājums. Bet starp kārdinājumu un kārdinājuma apmierinājumu ir fundamentāla pretruna, jo viena lieta ir gribēt, otra – dabūt.
Patērētāju sabiedrība balstās uz to, ka mums ir jāgrib, turklāt vienmēr un ļoti daudz. Apmierināts cilvēks nav tās interesēs, jo mārketinga aktivitātes uz to neiedarbojas – tam nevar notirgot kaut ko, kas liktu justies labāk.
*
Mums ir jāatrod līdzsvars starp iekāri un iekāres apmierināšanu, jo cilvēks, kurš ir iekāri apmierinājis, neko negrib, savukārt tam, kurš iekāro, nav miera. Un tā mēs maldāmies starp iekāri un apmierinātību.
Brīdī, kad atrisinām savu seksualitāti – jautājumu par apmierinātību ar sevi, otru un attiecībām – lielā mērā atrisinām arī savu cilvēcību.
Vents Sīlis
LU Open Minded
[1] WHO, 2006a: 5.
https://www.who.int/reproductivehealth/publications/sexual_health/defining_sexual_health.pdf
[2] Turner, B. (1992). “Regulating Bodies”, 12. lpp.
[3] Fromms, E. (1956). “Mīlestības māksla”.
[4] Freids, Z. “Seksuālā dzīve”, 164. lpp.
[5] Freids, Z. “Seksuālā dzīve”, 163. lpp.
[6] Freids, Z. “Seksuālā dzīve”, 164. lpp.