Neatrisinātā seksualitāte
Mēs ļoti daudz sagaidām no seksualitātes – mēs vēlamies:
- Atbrīvoties no stresa;
- Iegūt drošības izjūtu;
- Glābt laulību;
- Apmierināt Ego;
- Gūt prieku;
- Utt.
Dažkārt izmantojam seksu kā:
- Izcilas miega zāles vai efektīvu modinātāju no rīta;
- Miera devēju, patvērumu;
- Kontroles stratēģiju;
- Pierādījumu, ka vēl neesam pārāk veci.[1]
Ja seksualitāti uztveram šādi, mēs to padarām par kaut ko triviālu, instrumentalizējam (turklāt ne labākajā nozīmē) un aplaupām (padarām nabadzīgu).
Runājot par attiecībām, bieži operējam ar “vienotības” un “pāra” jēdzieniem. Primitīvā izpratnē “pāris” ir narcisiska spoguļošanās otra acīs – situācija, kad viens otru izmantojam sava svarīguma un iekārojamības, t.i., savas unikālās vērtības apstiprināšanai.
Tas, ko patiesībā vēlamies no seksualitātes – lai mūs iekāro.
Citiem vārdiem – mēs bieži ar seksu kompensējam nekā nedarīšanu un “baltos plankumus” citās dzīves jomās.[2]
Ja pilnveidojam seksa tehnikas, taču neko nedarām ar savu personību un citām dzīves jomām, mēs vienkārši protam labāk mīlēties, taču seksualitāte paliek neatrisināta, un rodas jautājums – kāpēc tās visas seksa “rokasgrāmatas” nestrādā? Kādēļ nekas nemainās?
Parasti seksualitāti aplūkojam trijstūra, kas ietver bioloģiju (viss, ko zinām par ķermeni, hormoniem utt.), psiholoģiju (mūsu personība, individualitāte, seksualitātes subjektīvās iezīmes) un sabiedrības normas, ietvaros. Un, kamēr mēģinām sevi atrast šajā trijstūrī, – starp to, ko saka mūsu bioloģija, psiholoģija un sabiedrība, – mums savas seksualitātes “bildi” salikt neizdodas, jo vienmēr kaut kā pietrūkst.
Seksualitāti var atrisināt tikai individuālas garīgas evolūcijas kontekstā.
Seksualitātes kulminācija ir Dieva mīlestības atklāšana ķermenī.[3]
Dzimums un seksualitāte
Dzimums ir garīgs uzdevums – kaut kas, kas jāatrisina no garīgās nevis bioloģiskās, psiholoģiskās vai sabiedriskās puses. Seksualitāti un garīgumu atdalot, zaudē abi – seksualitāte kļūst sekla, bet garīgums – nedzīvs.
Attiecībās mēs viens otram “mācām” sevi un “mācāmies” otru. Attiecības ir sava veida psiholoģiskās izaugsmes “trenažieris”. Tās nav komforta zona.
Divi egoisti, kas parasti sākumā sevi gandrīz nemaz nepazīst un nesaprot, skaistu, bet iluzoru iedomu pilni, uzsāk ceļu…
… kurā neizbēgami būs sāpīgi jāsatiekas ar savu egoismu, šaurību, aprobežotību, no kuras bija izdevies sekmīgi izvairīties agrāk.
Sāpīga pieredze ir neizbēgama![4]
Mīlestība ir ceļš ne tikai pie dievišķā, bet arī pie otra cilvēka un pašam pie sevis.
Mīlestība mūs pabeidz un apvieno. […] Mīlestībā mēs kļūstam par autentiskām personām.[5]
Viens no iemesliem, kāpēc neesam labi partneri, ir tāds, ka nespējam izturēt patiesību par sevi (mēs spējam to uzklausīt, taču ne izturēt). Mīlestība iemāca būt patiesiem pret sevi un otru. Un tikai šajā kontekstā mīlestībai ir kaut kāda jēga – kā kaut kam, kas padara mūs autentiskus, jo mīlestība nav nodalāma no ciešanām. Tad, kad vēlamies doties svētlaimes virzienā, mums ir jāapzinās, ka blakus būs arī “elle”.
Iniciācija – ceļš uz savu patību
Neiniciēts cilvēks ir infantils – bērnišķīga egoisma pārņemts, bezatbildīgs (vaino citus), meklē piepildījumu ārpus sevis un nevar to atrast.
Iniciācija sākas ar šī infantilā Ego nāvi, un tā ir dziļa, pamatīga krīze.
Mēs mācāmies, dzīves gaitā sastopoties ar daudzām mazām nāvēm, – mirstot kādam domāšanas veidam, laikmetam vai attiecībām.[6]
Krīze (Ego nāve) → iniciācija (inito – sākums) → transformācija (process) → integrācija (rezultāts).
Ceļš uz patību (iniciāciju) sākas ar krīzi, jo krīzes būtība ir tajā, ka ierastajā veidā dzīvot vairs nespējam (nespējam izturēt sevi), taču nezinām, ko un kā darīt tālāk. Un vai vispār darīt…
- Rituālā iniciācija – īpašs iniciācijas notikums (īpašā telpā, īpašā laikā).
- Dabiskā iniciācija – norit caur ikdienas dzīves notikumiem, tajos ieraugot lielākas sakarības.
Iniciācijas nosacījumi:
1. Iekšējs aicinājums, lai mēs kļūtu par to, par ko mums ir lemts kļūt.
2. Ietvars, kas palīdz noturēties uz ceļa, – rituāli, vērtības un arī vieta (telpa), kurā var tikt veikta iniciācija.
3. Pavadonis, kurš pats ir nogājis šo ceļu un var mūs atbalstīt, iedrošināt šķērsot tumšas ielejas, palīdzēt integrēt ēnu un spēcīgus garīgus pārdzīvojumus.
4. Zinošu, ar specifiskām zināšanām, noteikumiem, pārliecību saistītu cilvēku kopība.[7]
Šķērsojot slieksni, mēs nonākam transformācijas telpā, kurā “noliekam” savus aizsargmehānismus un atveramies. Te esam gatavi sastapties ar savām “dzīlēm” – numinozo enerģiju jeb arhetipiem (psihes dzīves struktūras, kuras ikdienā nepieredzam, jo tās pastāv bezapziņas līmenī). Tas kļūst iespējams, jo šajā brīdī apziņa tiek “nobīdīta” malā, ļaujot bezapziņai sevi izpaust.
Šajā brīdī Ego ir novājināts, un arhetips vēlas iemiesoties (pārņemt Ego funkcijas). Ja ilgstoši ignorējam savas bezapziņas sūtītos signālus, mēs piedzīvojam arhetipa iemiesošanos, kas var izpausties kā neadekvāta un neizprotama rīcība – gan mums pašiem, gan apkārtējiem.
Iniciēts cilvēks ir stabila personība ar veselīgu pašapziņu:
- Atrodas garīgas un ķermeniskas mīlestības attiecībās ar sevi, citiem un pasauli;
- Spēj sadzīvot ar paradoksiem un būt laimīgs.
Dzimumlomu arhetipi
Arhetips = pirmtēls (arhē – sākums; typos – pēda, forma)
K. G. Jungs arhetipus raksturo kā “sākotnējas, iedzimtas psihiskās struktūras (tēli un motīvi), ko satur kolektīvā bezapziņa”.[9]
Arhetipi veido mūsu uzvedības pamatus – mūsu domāšanu, emocijas un cilvēkam raksturīgās reakcijas.[10]
Iniciācija/individuācija = pieaugšana = arhetipu enerģijas apzināšanās, novadīšana un savstarpēja harmonizācija.
Arhetipu pamatprincipi:
1. Arhetipi ir dzīļu struktūras – psihes objektīvā daļa (kolektīvā atmiņa).
2. Šīs struktūras ir skaidri izdalāmas un aprakstāmas.
3. Pamatstruktūru skaits ir 4.
4. Arhetipus savieno radītspēja un savstarpēja erotiska pievilkšanās (arhetipi atrodas dinamiskās attiecībās viens ar otru).
Radošums ir libido enerģijas klātbūtne un adekvāts pielietojums. Mūsu spēja radīt, pārradīt un rast risinājumu jebkurai situācijai ir saistīta tieši ar libido enerģijas pārvaldīšanu.
Saskaņā ar K. G. Junga konceptu katram cilvēkam ir ne tikai pamatdzimums (ar kuru viņš sevi identificē), bet arī otra dzimuma daļa. Proti, sievietei ir vīrišķā dvēseles daļa, vīrietim – sievišķā. Šie dzimumlomu modeļi ir tie, kas rada apjukumu un liek sev uzdot jautājumu – vai esmu īsts vīrietis/īsta sieviete? Kāpēc man šķiet, ka visi pārējie ir, bet es ne…
Nav nepretrunīgas dzimumlomu izpratnes. Tās ir piepildītas ar konkrētu garīgo saturu. Un, ja mums nav šī garīgā satura, mēs tikai tēlojam pieaugušos – cilvēks vai nu ir pieaudzis, vai tādu tēlo.
Arhetipi spēj “pārņemt” cilvēku – uzurpēt Ego funkcijas. Ja tā notiek, iespējama neiroze, psihoze vai pat nāve.[11]
Vīrieša iniciācijas shēma
Karotājs
Karotājam piemīt dvēseles nelokāmība: viņš uztur savas realitātes kārtību un robežas un ir gatavs tos aizstāvēt, iespējams, pat ar savu dzīvību. Viņam ir skaidra un vienkārša pamatvērtību sistēma (kodekss).
Vīrietim ir jābūt spējīgam būt gan agresīvam, gan uzstājīgam. Un kultūra, kurā agresijai nav ierādīta pienācīga vieta, saņem to “caur aizmuguri” jeb ēnas veidā.
Ēnas pretpoli:
- Sadists – nežēlīga, viltīga “kara mašīna”, inkvizitors, tirāns, darbaholiķis (pasīvā agresija).
- Mazohists – projicē Karotāju uz citiem, pats jūtas bezspēcīgs, ir bez pašcieņas.
Ja vīrietis ar šo enerģiju nestrādā, agresija pavēršas pret viņu pašu.
Plašāks apraksts: http://telpaviriem.lv/karotaja-arhtetips/
Mīlnieks
Mīlnieka uzdevums ir rūpēties par jūtām. Ja šis arhetips dominē, tas izpaužas kā jutekliskums vispārākajā pakāpē (bieži šādi vīrieši lieto apreibinošas vielas tikai tāpēc, lai notrulinātu pārlieku spēcīgo jūtību).
Ja vīrietis nespēj sevī atrast jutekliskumu un ar to strādāt, šis jutekliskums kļūst destruktīvs.
Ēnas pretpoli:
- Atkarīgais – sajūtu plosīts, ekstātisks, nav atdalījies no mātes (šāds vīrietis visu mūžu citās sievietēs meklē sievietes ideālu).
- Impotents – nejūtīgs, regresējošs, ar bloķētām emocijām.
Plašāks apraksts: http://telpaviriem.lv/milnieka-arhetips/
Viedais
Viedā mērķis ir iegūt informāciju, zināšanas un tehnoloģiskās prasmes. Tās ir augstākā līmeņa zināšanas, kuru ieguve prasa pacietību un iedziļināšanos. Viņš vēlas visu saprast un izanalizēt, lai pēc tam spētu zināšanas pielietot – radīt kaut ko unikālu.
Šis arhetips labi jūtas vienatnē (vienīgais no arhetipiem, kas pēc savas būtības ir izteikti intraverts) un ļauj nonākt līdz “dzīlēm”.
Viedais ir spējīgs redzēt smalkās pasaules uzbūvi, likumsakarības un ir apveltīts ar ļoti spēcīgu intuīciju.
Ēnas pretpoli:
- Atsvešinātais manipulators – gudrība bez morāles, žēlastības un līdzjūtības.
- “Nevainīgais” noliedzējs – vēlas varu un statusu, neuzņemoties atbildību.
Plašāks apraksts: http://telpaviriem.lv/vieda-arhetips/
Valdnieks/Tēvs
Valdnieka/tēva uzdevumi:
- Kalpot taisnīgai kārtībai, kuras pamatā ir katra spējas un potenciāls.
- Dot svētību – mīlestības piepildītu, patiesu atzinību.
Valdnieka būtība ir spēja “nolikt” cilvēku tur, kur viņš nesīs vislabākos un vislielākos augļus.
Valdnieka ēnas pretpoli:
- Tirāns – alkst apbrīnas un godināšanas, nežēlīgi ekspluatē padotos. Tēvs, kurš karo pret bērniem.
- Vārgulis – bailīgs, aizdomīgs, atriebīgs, ap sevi rada slimīgu atmosfēru.
Plašāks apraksts: http://telpaviriem.lv/valdnieka-arhetips/
Sievietes iniciācijas shēma
Ieva (Māte)
Ieva ir dzīvības dāvātāja, attiecību veidotāja, attīstošas un atbalstošas vides radītāja. Tās ir mātes rūpes un pašaizliedzība – pilnīga atbildība par otru.
Vienlaikus Ieva ir arī dzīvības ņēmēja (kā iedod, tā atņem), turklāt izdara to ļoti viltīgā veidā – caur rūpēm (“nosmacē” rūpēs, neļauj bērnam pieaugt).
Ēna – kontrole:
- Nespēj samierināties ar otra brīvību;
- Nespēj palaist vaļā un ļaut aiziet.
Helēna
Helēnā atspoguļojas neremdināmas ilgas pēc pilnības.
Romantiska un iekārojama, viņa motivē un iedvesmo vīrieti – viņas dēļ ir vērts dzīvot un mirt. Helēnā vīrietis satiek sakrālo mīlestību.
Ēna – “ļaunā ragana”:
- Neremdināma, mūžam neapmierināta vīra un bērnu tiesātāja;
- Kritiķe, kurai vienmēr viss ir slikti.
Jaunava Marija
Nodošanās un uzupurēšanās mīlestības arhetips, dievišķā impulsa mūžīgās apaugļošanās simbols. Tam nepieciešama šķīstība, patiesums, spēja uztvert un intuīcija.
Ēna – zaudēta sievišķība, kas nespēj sevi atrast:
- “Aizbērtais avots” – nespēja pieslēgties bezapziņai (izjūta, it kā pietrūktu kaut kā būtiska).
Sofija
Sofija (neduālistiskā gudrība) ir pretrunu izlīdzinātāja un esības līdzsvarotāja – tilts starp apziņu un bezapziņu. Viņai piemīt prasme izturēt dzīves paradoksu spriegumu un spēja saprast paradoksus tieši, bez nepieciešamības tos izskaidrot.
Ēna – “sirēna” (maldinātāja), kura visvairāk maldina pati sevi.
*
Sievietes dvēsele = intuīcija, sadarbība ar esības ritmiem:
- Menstruālais cikls – saistība ar esamību un dabu, kas visu laiku par sevi atgādina;
- Sievietes ķermenis – transformācijas trauks, caur kuru pasaulē ienāk dzīvība.
Vīrieša/sievietes iniciācija
Arhetipālā nozīmē vīrietis atbild par struktūru, sieviete par intuīciju:
- Vīrieša iniciācija ir kā “akmeņaina lauka” kultivēšana – caur pretestību, pretdarbību, grūtību pārvārēšanu (ne obligāti fizisku);
- Sieviete ir kā plūstoša upe, un sievietes iniciācija ir kā “krastu izveidošana”.
Ja vīrietim iniciācijas laikā ir jāsastopas ar bezspēcību, tad sievietei ir jāatklāj savs spēks un pašcieņa:
- Nevis caur izaicinājumu, bet aicinājumu;
- Sieviete nevar uzzināt par to, kāds spēks viņā mīt, kamēr viņa neiemācās uzticēties sev, savai intuīcijai.
Iniciācija māca sievietei atklāt savu spēku un nebaidīties no tā. Vīriešu uzdevums – mācīties priecāties par stiprām sievietēm un atzīt viņu nozīmi (stipra sieviete var apdraudēt tikai neiniciētu vīrieti).
Sievietei ir grūti rezonēt ar vīrieti, kurā viņa nejūt garīgu kodolu un stabilitāti, – ja viņas intuīcija nesaņem apstiprinājumu.[12]
*
Mēs savas dzīves laikā piedzīvojam vairākas “nāves” un “piedzimšanas”. Kad pieaugam, mēs piedzimstam no jauna – caur sava “ļaunuma” un agresijas apzināšanās sāpēm. Tikai tad, kad esam atzinuši visu slikto, ko esam nodarījuši gan sev, gan citiem, iegūstam tiesības dzīvot jaunā kvalitātē.
Vents Sīlis
LU Open Minded
[1] Rubenis, J. (2016). “Viņš un viņa”, 168. lpp.
[2] Turpat.
[3] Rubenis, J. (2016). “Viņš un viņa”, 131. lpp.
[4] Rubenis, J. (2016). “Viņš un viņa”, 17. lpp.
[5] Rubenis, J. (2016). “Viņš un viņa”, 27. lpp.
[6] Rubenis, J. (2016). “Viņš un viņa”, 66. lpp.
[7] Rubenis, J. (2016). “Viņš un viņa”, 67. lpp.
[8] Moore, R., Gillette, D. (1992). “King, Warrior, Magician, Lover: Rediscovering the Archetypes of the Mature Masculine”, 6. lpp.
[9] Psiholoģijas vārdnīca (1999), 17. lpp.
[10] Moore, R., Gillette, D. (1992). “King, Warrior, Magician, Lover: Rediscovering the Archetypes of the Mature Masculine”, 9. lpp.
[11] Šuvajevs, I. (1993). “Junga lietoto pamatjēdzienu skaidrojumi” no Jungs, K. G. “Psiholoģiskie tipi”, 97. lpp.
[12] Rubenis, J. (2016). “Viņš un viņa”, 87. lpp.