Mīlestība kā eksistenciāls piepildījums
Cilvēkiem pietrūkst ne tik daudz paša seksuālā akta, cik cilvēciskā kontakta, rotaļīguma un atbrīvotības, ko šis akts sniedz.[1]
Cilvēkiem ir vajadzīgs kas vairāk par seksuālo aktu, jo seksualitāte ir veids, kā piedzīvot sevi, kā izbaudīt un priecāties par savu eksistenci. Tas ir brīdis, kad iegūstam iekāres skatienu un kad otrs mūs redz tā, kā paši sevi nekad nespējam redzēt, bet kā vēlētos redzēt sevi ikdienā – patiesi iekārojamus, nemanot trūkumus un nepilnības.
Caur otru un otrā es kļūšu par to cilvēku, par ko vienmēr esmu ilgojusies kļūt. Es sasniegšu pilnību.[2]
Iekāre paver iespēju nākamajam – dziļākajam – seksuālās mijiedarbības posmam – piepildījuma izjūtai.
Iemīlēšanās ir tik reibinoša, jo, pateicoties otram, mēs jūtamies pilnīgi nevis tikai “pa pusei” paši – esam ziedoši un plaukstoši. Otrs mūs iedvesmo – ir kāds, kura dēļ censties, kuram gribam patikt, kura acīs vēlamies būt labāki par ikdienišķo, “nošņurkušo” sevi. Un tā nav izlikšanās. Tā ir patiesa un autentiska vēlme kļūt par labāko sevis versiju, turklāt, nevis slēpjot netikumus, bet attīstot tikumus.
Tādēļ iemīlēšanās (mīlestība) rada tik intensīvu personiskā nozīmīguma izjūtu: “Es kaut ko nozīmēju. Tu apstiprini manu svarīgumu.”[3] Un tā ir īsta svētlaime – viena no vissatricinošākajām izjūtām, ko iespējams piedzīvot.
Attiecīgi attiecību sabrukums rada pretējo – attiecības sabrūk, jo kāds mūs atzīst par “nelietojamiem” un nenozīmīgiem.
Katru dienu savā [psihoterapeites] darbā… es redzu cilvēkus, kuri zina, ka tiek mīlēti, bet kuri vēlas būt iekāroti.[4]
Seksualitāte iedvesmo mūs censties būt labākiem, augt un pārspēt sevi:
- Atsaukšanās iekāres skatienam atbrīvo neticamus resursus (libido enerģiju);
- Mēs sākam kaislīgi izturēties pret savu dzīvi, sevi un otru.
Tāpēc, ja attiecībās kaut kas ir “iestrēdzis”, būtu jāuzdod jautājums – kur paliek libido enerģija?
Nav tā, ka tieši šobrīd šīs enerģijas ir palicis mazāk, drīzāk – tā nefunkcionē tur, kur esam mēs kā pāris. Proti, ir pazaudēts kaut kas būtisks, jo sākotnēji šī enerģija pulsēja arī mūsu starpā.
Kur paliek iekāre ilgtermiņa attiecībās?
Adeles stāsts
Adele ir 38 gadus veca juriste savā otrajā laulībā, kurā ir arī 5 gadus veca meita. Adeles un vīra Alana attiecībās ir zudusi iekāre un fiziskā kaislība.
Jūs taču zināt to sajūtu, kas ir pirmajā gadā; tā kņudinošā, uzbudinošā sajūta, tie taureņi vēderā – fiziskā kaislība, vai ne? Es vairs nezinu, vai es vispār spēju ko tādu sajust.
Esmu studējusi bioloģiju, zinu, kā darbojas sinapses… Sajūsma noplok. Taču, pat ja vairs nevaru “dabūt” to taureņu sajūtu, gribu sajust vismaz kaut ko.[5]
*
Darba dienas beigās… pēc tam, kad meita ir nolikta gulēt… sekss ir pēdējā lieta, kas mani interesē. Es pat runāt ne ar vienu negribu.
Dažkārt Alans skatās TV, bet es eju uz guļamistabu, lai palasītu grāmatu. Un tas mani patiesi padara laimīgu.
Par ko es te satraucos?[6]
Taču Adele vēlas sajust vīra iekāres skatienu – justies kā sieviete nevis mamma.
E. Perela kā risinājumu piedāvā no jauna atklāt iekāres skatienu nevis meklēt jaunu iekāres objektu. Pašai Adelei ir jāmaina veids, kā viņa skatās uz vīru, tāpēc E. Perela iesaka paraudzīties uz Alanu no malas (ārpus ierastās vides) – lai ieraudzītu tēlu, kas paceļas pāri viņa ierastajam tēlam – klišejai Adeles prātā (izrādās, pat pēc vairākiem gadiem viņā ir vēl kas nezināms).
Džona stāsts
Džons ir biržas brokeris, kuru piemeklējusi trīskārša krīze – emocionāla, profesionāla un finansiāla. Attiecībās ar 10 gadus jaunāko un skaisto Beatrisi, kas visādi citādi ir labas, ir zudusi iekāre.
Attiecībām attīstoties, Džons un Beatrise sāka justies arvien rāmāk. Atgriežoties pie realitātes, sākotnējā aizrautība pārvērtās – cerības kļuva par īstenību. Radās intimitāte.
Ja mīlestība ir iztēles rezultāts, tad intimitāte ir piepildījuma auglis. Lai ienāktu attiecībās, tā pacietīgi gaida, kad pāries reibums.
Intimitātes avots ir laiks un atkārtojums.[7]
*
Attiecību sākuma autentiskums un spontanitāte nekādi neļāva nojaust tam sekojošās mīlestības ambivalenci.
Intensīva fiziska un emocionāla saplūsme ir iespējama tikai ar kādu, kuru jūs vēl nepazīstat.
Kamēr viņi vēl ievācas uz dzīvi viens otra pasaulē… viņi joprojām ir divas atsevišķas būtnes. Pateicoties telpai, kas atrodas starp viņiem, viņi spēj iztēloties, ka šīs telpas nav.[8]
*
Viņas vēlme sagādāt viņam prieku un pastāvīgā gatavība atteikties no jebkā, kas varētu būt starp viņiem, palielina viņa emocionālo slodzi un rezultējas bēgšanā no seksa.
Ir ļoti grūti iekārot kādu, kurš ir atteicies no savas autonomijas. Iespējams, viņš spēj viņu mīlēt, taču ne iekārot.[9]
E. Perela kā risinājuma iesaka Beatrisei kādu laiku padzīvot atsevišķi un atgūt savu neatkarību.
Beatrise pārvācās, atjaunoja studijas, sāka pelnīt un devās ceļojumā kopā ar draugiem.
Džons pārliecinājās, ka Beatrise spēj būt patstāvīga, savukārt Beatrise saprata, ka viņai nav jāatsakās no savas dzīves, lai varētu mīlēt. Un telpā, kas radās starp viņiem, iekāre varēja plūst daudz brīvāk.
Erotiskā inteliģence
1. Spēja pieņemt risku un nedrošību.
2. Atbrīvot telpu saskarsmei.
3. Atdzīvināt šo telpu ar savu autentiskumu un libido.
Ar laiku jebkura kaislība atdziest un noplok.[10]
Problēmas būtība: satraucošo, noslēpumaino un aizgrābjošo (kairinājums – iekāre, uzbudinājums, spriedze) apvienot ar drošo un paredzamo (apmierinājums – atbrīvošanās no spriedzes).[11]
Iekāre samazinās uz apmierinājuma rēķina. Līdz ar to – lai rastos iekāre, ir nepieciešama atturēšanās, distance, telpa, nepieejamība.
Vajadzība pēc drošības ir iemesls, kādēļ vispār iesaistāmies ilgtermiņa attiecībās, savukārt vajadzība pēc asām izjūtām un piedzīvojumiem dod nepieciešamo brīvību un dzīvesprieku.
Sākotnēji mīlestība dod milzu spēku un apreibina – rodas iespējas, cerības, neparastas izjūtas, sapņi, bet vienlaikus tā arī biedē – jo stiprāka tā ir, jo vairāk ir ko zaudēt.
Lai nomāktu bailes no krīzes, mīlestība jāpadara drošāka un stabilāka – jānoslēdz saistības. Mazliet brīvības tiek iemainīts pret mazliet drošības – rodas komforta zona: paradumi, rituāli, mīļvārdiņi…[12]
Erotikai nepieciešama atšķirtība… – tā uzplaukst telpā starp mani un otru.[13]
Uzbudinājumu rada nedrošība – kaislības daudzums attiecībās ir tieši proporcionāls tam, cik daudz nedrošības esam spējīgi izturēt.[14]
Spontanitātes mīts
Spontanitātes mīts ir priekšstats, ka mežonīga, kaislīga iekāre vienkārši “nokritīs no debesīm”, mums mazgājot traukus. Taču spontanitāte rodas no domāšanas, plānošanas un praktizēšanas.
Lai iemācītos dejot, ir jāzina, – ko, kā un kāpēc –, un tas nav spontāni. Spontāni tas ir dejas laikā, un tas notiek, pateicoties tam, ka iepriekš ir bijusi gatavošanās.
Spontanitātes skaistums ir tajā, ka par to jau iepriekš ir padomāts.
Attiecībās iekāre ir rūpīgi gatavota improvizācija.
Ja mīlestība ir beznosacījuma, tad iekārei ir savi nosacījumi:
- Rūpes par sevi (libido enerģijas personiskais resurss);
- Telpa un emocionāla neatkarība;
- Iekāres skatiens, kas atraisa otru;
- Fokusēšanās, klātbūtne, nodoms (apzinātība).
Vents Sīlis
LU Open Minded
[1] Perel, E. (2006). “Mating in Captivity”, xii.
[2] Perel, E. (2006). “Mating in Captivity”, 20. lpp.
[3] Turpat.
[4] Perel, E. (2006). “Mating in Captivity”, xiv.
[5] Turpat.
[6] Perel, E. (2006). “Mating in Captivity”.
[7] Perel, E. (2006). “Mating in Captivity”, 21. lpp.
[8] Perel, E. (2006). “Mating in Captivity”, 26.-27. lpp.
[9] Perel, E. (2006). “Mating in Captivity”, 30. lpp.
[10] Perel, E. (2006). “Mating in Captivity”, 3. lpp.
[11] Perel, E. (2006). “Mating in Captivity”, 5. lpp.
[12] Perel, E. (2006). “Mating in Captivity”, 9.-10. lpp.
[13] Perel, E. (2006). “Mating in Captivity”, ix.
[14] Perel, E. (2006). “Mating in Captivity”, 10. lpp.