Jūsu uzmanībai pasniedzējas prof. Zandas Rubenes sniegtās atbildes uz dalībnieku jautājumiem. Jūsu ērtībai atbildes publicētas, sākot ar jaunākajām.
Jautājums:
Mūsu ģimenē es (mamma) vairāk praktizēju autoritatīvo audzināšanas stilu, bet vīrs – autoritāro. Mēs, vecāki, esam pieņēmuši, ka dažos jautājumos katram ir savs redzējums, un to akceptējam. Ko par to saka audzināšanas teorija – vai divi stili var veiksmīgi pastāvēt līdzās vai tomēr būtu labi vecākiem vienoties par vienotu redzējumu?
Pasniedzējas atbilde:
Teorētiski dažādu audzināšanas stilu izmantošana nav nekas labs, jo var novest pie nekonsekvences prasībās un noteikumos, kas rada bērnam apmulsumu. Varbūt ir vērts vīram izstāstīt, ka autoritāra audzināšana nepalīdz bērnam kļūt patstāvīgam un rīcībspējīgam, bet gan drīzāk paklausīgam un nedomājošam. Varbūt izdosies mainīt viņa uzskatus par audzināšanu…
Jautājums:
Kā stāstīt bērnam par dzīvnieku kaušanu, lai izmantotu to uzturā?
Pasniedzējas atbilde:
Jāatzīst, ka dīvains jautājums. Lai uz to atbildētu, man būtu jāsaprot, ko vēlaties ar stāstu par dzīvnieku kaušanu panākt? Lai bērns vēlētos gaļu ēst vai gluži otrādi? Jo stāsts jau nav par dzīvnieku kaušanu, bet gan par bērnu audzināšanu un noteiktu vērtību tālāknodošanu. Vai ne?
Jautātājas atbilde:
Jautājums radās, klausoties trešo lekciju, par neērtajam tēmām. Man aug bērniņš, kuram šobrīd ir 1,3 gadi. Domāju, kā nākotnē viņam pasniegt šo procesu, lai tas radītu veselīgu priekšstatu, jo man šis ir neērtais jautājums. Es vēlētos, lai viņš pats izlemj, ēst vai neēst gaļu. Bet kā stāstīt bērnam…
Pasniedzējas atbilde:
Uz tik sensitīviem jautājumiem kā nāve vai nogalināšana (šajā gadījumā dzīvnieka) bērniem jāatbild tad, ja šāds jautājums ir radies. Noteikti nevajag nosēdināt bērnu un sākt viņam stāstīt par dzīvnieku kaušanu. Un tad, atkarībā no vecuma, ir iespējams izstāstīt stāstu par to, kā iegūst gaļu, kādēļ mums ir svarīgi to ēst. Un par to, ka ir cilvēki, kuri gaļu ēd, un tādi, kuri neēd. Kaut kā tā.
Jautājums:
No kāda vecuma bērnam būtu vislabāk sākt apmeklēt kādu pulciņu?
Pasniedzējas atbilde:
Mana atbilde nebūs par vecumu, bet par to, ka pulciņam būtu jāsniedz bērnam prieks. Viņš var par to priecāties trīs gadu vecumā, bet var arī piecu. Bet ja cilvēks raud aizvilkdamies? Jūs pati gribētu “interešu izglītību”, kas neinteresē un nepatīk? Padomājiet par to. Un atcerieties – svarīgāk ir tas, ka bērns gūst prieku, nevis nomainīt pulciņu, jo vecāki redz, ka dziedātājs nesanāks. Prieks un gandarījums par savām spējām, ticība tam, ka viņš var, ir galvenais, kas cilvēkam bērnībā jāiemācās, lai viņš vēlāk būtu veiksmīgs cilvēks.
Esmu agrīnās socializācijas piekritēja – manuprāt, 3-4 gadu vecumā jau var sākt lūkoties pēc kādām nodarbībām, taču izvēlieties kaut ko vienu. Tas noteikti būs vērtīgāk nekā septiņi dažādi pulciņi, kas nogurdina un neļauj koncentrēties un iemīlēt kaut ko vienu.
Jautājums:
Es esmu pamāte. Ja bērniem nekad nav bijušas noteiktas robežas mēdiju lietošanā, vai es vispār drīkstu kaut ko teikt vai arī vienīgais, ko es varu darīt, ir censties piedāvāt kvalitatīvu laika pavadīšanu ārpus ierīcēm?
Pasniedzējas atbilde:
Jūs noteikti varat kaut ko darīt lietas labā.
Pirmais, vajag kopā ar bērniem vienoties par noteikumiem tehnoloģiju izmantošanā, bet tad tie ir noteikumi visiem – arī Jums un bērna tētim, jo šajās mājās būs tādi noteikumi. Un tad noteikumos ir pasākums visiem kopā – kārtis, riču raču, karaoke (nezinu bērnu vecumu). Otrais, nevis dzenam prom no ekrāna, bet piedāvājam kaut ko citu “mega” interesantu, ko darīt kopā. Tas gan Jums pašai jāsaprot, kas bērnus interesē.
Galvenais pozitīvi un draudzīgi komunicēt nevis draudēt un aizliegt. Īpaši Jūsu statusā.
Mans stāsts par piparkūku cepšanu: negrib cept ar mani kopā, bet tad es pasaku, ka drīkstēs cept jebko – arī krāniņus. Tikai es cenzēšu, ko liekam uz galda. Mani pusaudži cepa kā traki…
Jautājums:
Kā motivēt pusaudzi (meitene, 12 gadi) doties kādos izbraucienos ārpus mājas kopā ar ģimeni, lai parādītu viņai šo interesanto bezinterneta telpu, kas ir ārpus ekrāniem? Kategoriski atsakās no jebkā, ko es piedāvāju. Apmeklē mākslas vingrošanu un mākslas skolu, ir draugi, reizēm iet ārā, sekmes kopumā labas. Ekrānā pavadītais laiks vidēji 8-10 st. dienā.
Pasniedzējas atbilde:
Jūsu rakstītais liecina, ka pusaudzim kaut kas ļoti nepatīk pasaulē ārpus ekrāna. Lai palīdzētu, ir jāsaprot, kas tas ir. Ļoti iesaku doties pie psihologa.
Jautājums:
Vai audzināšanas pētnieki pēta/runā arī atsevišķi par zēnu un meiteņu audzināšanu?
Pasniedzējas atbilde:
Tas ir atkarīgs no pētnieka teorētiskās pozīcijas. Dabaszinātnieki teiktu, ka jā, sociālo zinātņu pētnieki – drīzāk nē.
Jautājums:
Šobrīd bērni mācās digitālā vidē (attālināti) un ir dzirdams, ka tas jau tagad atstāj negatīvas sekas uz bērnu psihi, veselību un prasmēm komunicēt. Vai Jums neliekas, ka šī paaudze būs zaudētāji daudzos dzīves aspektos? Un kura skolas vecuma grupa būs visvairāk cietuši no šīs piespiedu situācijas?
Pasniedzējas atbilde:
Mēs vienmēr varam atrast vainīgos un pateikt, ka viss ir slikti, vai ne? Tik kāds no tā ieguvums…
Šī krīze vecākiem un pedagogiem liek pārdomāt to, kā, ar kādu nolūku un cik ilgi bērniem būtu jāizmanto tehnoloģijas. Ir skaidrs – jāsaprot tas, ka mājās laiks tiek stundām pavadīts ekrānā bezmērķīgi. Tam ir būtiski jāmainās, jo ekrānlaiks ir jāizmanto mērķtiecīgi un mācībām, nevis visu vakaru jāatstāj bērns viens pats ekrāna priekšā. Jo ekrānlaikam patiešām ir nozīme.
Esmu pārliecināta, ka neregulētie tehnoloģiju izmantošanas paradumi mājās nodara daudz lielāku postu nekā mācības tiešsaistē. Kura vecuma cilvēki būs lielākie zaudētāji – rādīs pētījumi. Bet jau tagad ir skaidrs, ka riksi daudz vairāk ir saistīti ar sociālo attīstību.
Jautājums:
Pēc stāstītā es saprotu, ka mums viss ielaists… Lielākoties ir bijis audzināšanas stilu mikslis: autoritārais (jo bija bail izlutināt), atļaujošais, nolaidīgais (jo pašai bija pazudusi dzīves jēga). Izdomāt sodu bija vienkāršāk nekā motivāciju, piekasīties pie neizdarītā nevis paslavēt izdarīto. Centos audzināt patstāvību (laikam pārcentos).
Tāpat laikam nebija laicīgi izveidoti cieņpilni noteikumi, prasības, attiecīgi tagad brīžiem izklausās, ka viņa komandē mani.
Pašai liekas, ka pēdējos gadus cenšos veidot cieņpiln(āk)as attiecības un brīžos, kad sāk šķist, ka kaut kas jau sanāk – atkal tieku atmesta atpakaļ. Brīžiem liekas, ka ir izaudzināts tirāns – kas ir pasaules centrs. Retu brīdi šķiet, ka ieklausās un dzird mani. Un tas trakums nav tikai 14-15 gados; tūlīt būs 17 – nekas nav beidzies un nekas neliecina, ka varētu tuvākajā laikā beigties.
Pasniedzējas atbilde:
Ja sakāt, ka ir tirāns, tad Jums nav izdevies nostiprināt savu autoritāti. Autoritatīvais stils nozīmē, ka viens otru respektē. Ne tikai mēs bērnus, bet arī viņi mūs.
Jums jādomā, kā likt saprast, ka Jūs nepieļausiet, ka pret Jums tā izturas. Varbūt ejiet pati pie psihologa vai terapeita. Ja varēsiet pozicionēt sevi, tad arī mazais tirāns pierausies. Tas ir mans padoms.
Es esmu teikusi tā: “Es atsakos tevi uzturēt un par tevi rūpēties, ja tu mani necieni un neatbalsti.” Pamēģiniet. Bet jābūt konsekvencei.
Jautājums:
Kādā vecumā saskaņa ar jūsu izpēti jāsāk agrīna socializēšanās – iešana dārziņā?
Saskaņā ar attīstības psiholoģiju – vidēji no trīs gadu vecuma. Dažādu iemeslu dēļ, bet arī – jo līdz šim vecumam bērnam nav nepieciešamības pēc citu bērnu sabiedrības. Šo zinot, vai pārāk ātra “iemešana” dārziņā (no pusotra gada vecuma, kā tagad ierasts) nevar drīzāk saistīties ar kādiem psiholoģiskiem riskiem (ja bērns pat nerunā, nevar pastāstīt par norisēm dārziņā utt.)?
Pasniedzējas atbilde:
Es esmu par bērnu agrīno socializāciju. Pusotra gada vecumā vajadzētu jau satikt citus bērnus, jo no tiem daudz mācās. Nez vai labi būtu grupa ar 30 bērniem, bet privātais dārziņš vai estētikas skoliņa būs super.
Jautājums:
No kāda vecuma kopā ar bērnu tos vajadzētu ieviest konkrētus noteikumus? Vai tad, kad bērns jau arī runā un var tos apspriest, vai jau daudz ātrāk – kamēr bērns vēl tikai vēro?
Pasniedzējas atbilde:
Noteikumus var sākt iedzīvināti mājās no apmēram divu gadu vecuma. Lai gan drīkst/nedrīkst vajag jau skaidrot agrāk. Trīs gadu vecumā cilvēkam tos jau vajag, lai dzīvotu un socializētos. To Jums saku kā mamma, kuras trīsarpus gadus vecais dēls aizgāja uz veikalu. 🙂 Bija zināms, ka vārtiņus vaļā vērt nedrīkst, bet nekas nebija teikts par situāciju, kurā maina sētu.
Jautātājas atbilde:
Vai bikses dot izvēlēties jau viena gada vecumā (vīrs saka – Kam? Viņa taču vēl neko nesaprot?)? Protams, ka saprot, bet cik svarīgi tas ir jau tagad?
Pasniedzējas atbilde:
Ha, sakiet vīram tā – no prasmes izvēlēties rodas prasme pieņemt lēmumus, prasme pieņemt lēmumus rada spēju risināt problēmas, atbildēt par lēmumu sekām un galu galā palīdz cilvēkam kļūt patstāvīgam un nesēdēt vecākiem uz kakla līdz 40 gadu vecumam.
Tā kā – lai izvēlas bikses un arī to, kādu maizi ēdīs. Tas visiem nāks ilgtermiņā par labu.
Jautājums:
Aprakstu situāciju: ģimene no Ēģiptes pārceļas uz patstāvīgu dzīvi Latvijā. Ģimenē ir trīs bērni (meitenes dvīnes pāris gadus vecākas par jaunāko māsu). Konkrētajā kultūrā meiteņu audzināšana atšķiras no zēnu audzināšanas, proti, meitenes tiek nēsātas uz rokām, viņām visādi tiek izdabāts, jo viņas ir bērnu radītājas un dzimtas turpinātājas, bet zēni tiek audzināti stingri. Minētās meitenes Latvijā sāk apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi. Meitenes grupas vidē visu grauj, lauž, ir agresīvas attiecībā pret citiem bērniem (sit, sper utt.), pieaugušie (skolotāji, auklītes) netiek ņemti vērā (uz aizrādījumu meitenes atbild, ka viņas ir princeses un var darīt visu, ko grib, un, ja viņām kas nepatiks, tad tētis atnāks un visus uzspridzinās). Vecāki pēc sarunas ar skolotājiem ir pārsteigti par notiekošo un nepieņem faktu par šādu uzvedību no meiteņu puses. Kad meitenes sāk apmeklēt skolu, atkārtojas tieši tas pats scenārijs (meiteņu uzvedība ir tāda pati) un tikai tad vecāki atzīst, ka, iespējams, pārāk liela brīvība audzināšanā ir bijusi lielākā kļūda. Ja pieņem, ka mēs esam atvērta sabiedrība un pieņemam citādi domājošos dažādu kultūru pārstāvjus, tad jautājums ir par to, kur ir tā robeža, ienākot atšķirīgas kultūras pārstāvim grupā, kas noteiktu, cik liela būtu pieļaujama citas kultūras ietekme latviskā vidē un otrādi, cik lielā mērā būtu pieļaujama vai tieši otrādi nepieļaujama citas kultūras indivīda “pielāgošana” Latvijas kultūrvidei audzināšanas kontekstā izglītības iestādē?
Pasniedzējas atbilde:
Kā jau pirmajā lekcijā minēju, bērniem audzināšana ir nepieciešama, lai tie spētu adekvāti socializēties. Noteikumu ievērošana padara mūsu uzvedību pieņemamu citiem un drošu mums pašiem. Tāpēc tie audzināšanā ir tik svarīgi. Jūsu aprakstītajā situācijā runa nav nemaz par bērniem, bet gan par vecākiem, kuri ir minētās problēmas veicinātāji. Joprojām – komunikācija ir visa pamatā arī šajā gadījumā. Te ir runa par dialoga trūkumu starp vecākiem un pedagogiem. Vecāki neieklausījās. Varbūt pedagogiem jādomā par veidu, kā vecākus pārliecināt?
Jautājums:
Jautājums par B. Spoku. Manās rokās nonāca ļoti veca šīs grāmatas versija un jaunāka. Vecākajā versija – neņemšana rokās, barošana tikai noteiktos laikos – ir piezīmētas lappuses apakšā kā padomju cilvēka audzināšanas ieteikums. Paša Spoka tekstā tas nebija tik strikti norādīts. Vēlākā izdevumā jau Spokam šis tika pierakstīts, bez šādām piebildēm lapas lejasdaļā. Tāpēc mans jautājums, vai tiešām to visu, ko Spokam pieraksta, tiešām viņš ir teicis? Jā, tendence tur ir par kārtību, no sērijas “bērna vieta pie ratiem, un mamma nedrīkst arī sevi aizmirst”, kas, jāsaka godīgi, dažkārt jaunajai māmiņai ir veselīgs atgādinājums, jo sevišķi skaistajā “Instagram” pasaulē, kur visas visu uzspēj.
Pasniedzējas atbilde:
Lai saprastu, kas ir Spoka rakstīts un kas viņam piedēvēts, būtu jāanalizē viņa oriģinālie teksti. Bet tas šajā gadījumā nav būtiski. Mēs to “pēc Spoka” lietojam, apzīmējot noteikta laika audzināšanas tradīcijas. Un par to, vai Spoks ir atmetams pilnībā un bērncentrētā audzināšana būtu labāka, pētnieki diskutē. Patiesība, kā vienmēr, ir pa vidu. Bet bērncentrētā audzināšana ir mūsu laikmeta mode.
Jautājums:
Lekcijā Jūs minat, ka, stāstot bērniem pasakas un izmantojot metaforas, mēs viņiem melojam. Bet vai jaunas zināšanas nav jāsniedz atbilstoši bērna vecumposma uztveres īpatnībām? Piemēram, viengadīgs bērns nesapratīs augstākās matemātikas formulas un to pielietojamību. Tāpēc jau tās pasakas ir izdomātas, lai atbilstošā līmenī varētu pasniegt kādu mācību. Katrā pasakā ir kāda mācība, kas ir noderīga, un, manuprāt, diez vai saucama par melošanu. Izpratne par visu nerodas uzreiz. Reālā informācija neatbilstošā vecumā varētu būt arī traumējoša.
Pasniedzējas atbilde:
Paldies par piebildi, bet nevienā brīdī neesmu apgalvojusi, ka pasakas un metaforas ir meli principā. Runa ir par gadījumiem, kad no bērna tiek slēpta patiesība, kas viņam būtu jāzina. Un pieaugušie sevi attaisno ar to, ka, viņuprāt, šī informācija neatbilst viņa vecumam. Protams, bērna vecums un uztveres iespējas ir jāņem vērā. To lekcijā arī uzsvēru. Bet… Vai 11 gadus vecai meitenei, kurai ir sākusies pubertāte, nebūtu jāpastāsta par seksu? Jo teorētiski viņa jau ir spējīga ieņemt bērnu. Vai uzskatīsim, ka viņa vēl ir bērns un stāstīsim viņai “metaforas un pasakas”? Tā, protams, ir vecāku pašu atbildība un izvēle, bet es uzskatu, ka nezināšana dzīvi drošāku nepadara.