Mīļie draugi,
šodien ir piektdiena, un jau trīs nedēļas mūsu dzīves rit neierasti. Šobrīd ikviens no mums sastopas ar dažādiem izaicinājumiem un dzīvo paaugstināta stresa apstākļos. Esmu pārliecināta, ka ikviens no jums šobrīd cenšas darīt labāko, kas šajos apstākļos ir iespējams. Strādāt, ja vēl ir darbs, rūpēties par tuvākajiem, ja neesam jau saslimuši vai izolācijā, atbalstīt bērnus un vecākus, kaimiņus vai pavisam svešus cilvēkus, kuriem nepieciešama palīdzība.
Mūsu dzīvēs, tāpat kā dabā, nākas piedzīvot un izdzīvot dažādus gadalaikus. Reizēm tas ir tikai viena cilvēka – personīgs notikums, citreiz skar plašāku ļaužu loku. Un šobrīd mēs visi kopā piedzīvojam šādu ārkārtas gadalaiku savās dzīvēs. Dažiem jau ir ārkārtas situāciju vai kritisku notikumu pieredze, daži to piedzīvo pirmo reizi. Kāds varbūt šobrīd man gribētu iebilst, sakot, ka šāda globāla pandēmija pasaulē nav pieredzēta kopš Spāņu gripas laikiem. Protams – ārkārtas gadalaiki nav vienādi un sekas arī nav identiskas. Tomēr daudzi no mums vēl atceras 2008. gada krīzes laiku, kas mainīja daudzu cilvēku dzīves, tāpat vecākās paaudzes ļaudīm nekad neaizmirst Otrā Pasaules kara pārdzīvojumus, citi ir piedzīvojuši zemestrīces, cunami vai personīgas traģēdijas, ko var saukt arī par ārkārtas gadalaiku mūsu dzīvē.
Viena no manām pieredzēm, ar kuru vēlos šodien padalīties, ir 11.septembra notikumi Ņujorkā vairāk nekā 18 gadus atpakaļ. Atmiņas par tiem tālajiem notikumiem manī ir tik dzīvas, ka nekad neesmu varējusi saņemties, lai noskatītos kādu filmu par šo tēmu. Tajā rītā moža devos uz darbu ar kājām, kā katru rītu nopirku rīta kafiju un beigeli ierastajā kafejnīcā un priecīgi iesoļoju birojā. Kolēģi jau bija sapulcējušies sanāksmju zālē pie televizora un vēroja tiešraidi, kurā žurnālisti ziņoja – Dvīņu torņos ietriekusies lidmašīna. Tikai dažas minūtes pēc tam, kad pievērsos televīzijas ekrānam, tajā tiešraidē bija redzams vēl viens sprādziens. Jūs visi ziniet šos notikumus, kas tālāk risinājās kā filmā. Atceros, ka mana pirmā doma bija piezvanīt vīram, lai sarunātu, kā rīkojamies, ja pazūd sakari un sākas haoss. Otrā, es piezvanīju saviem vecākiem, lai pateiktu ka esmu drošībā un lai neuztraucas, kad vēlāk skatīsies ziņas. Pēc tam aizgāju un izņēmu naudu no bankomāta, lai man makā būtu vairāk nekā daži dolāri. Ļaudis uz ielām panikā meta mašīnās bērnus un somas un pameta pilsētu, neviens nezināja, kur būs nākamais mērķis. Bet policisti tikmēr turpināja likt soda kvītis uz mašīnu stikliem, jo vēl nebija saņēmuši citu uzdevumu. Pēc pāris stundām Dvīņu torņi jau bija vēsture un pa 5. Avēniju augšup plūda noputējušu un pārbijušos cilvēku straumes, pāri visiem tiltiem satiksme virzienā uz Manhetenu bija slēgta, un Ņujorkā bija iestājies klusums. Tas bija tikpat briesmīgs, kā dūmu mutulis, kas bija redzams no ēku augšējiem stāviem un deguma smaka, kas bija jūtama visur. Patinot filmu uz priekšu, atceros, kā mēs gaidījām, kad taksometru šoferi atkal sāks lamāties, kad lidmašīnas atkal sāks lidot un kad pilsētā atgriezīsies parastā kņada. Tas nenotika ātri un vienā dienā. Un mums likās, ka nekad nekas vairs nebūs tāpat. Mēs kļūdījāmies. Dzīve atgriezās normālās sliedēs, bet 9/11 notikumi neatgriezeniski mainīja daudzu cilvēku dzīves un dažādas drošības normas visās nozarēs.
Tas tālais laika posms manī atstājis šādu “sauso atlikumu” – vienmēr paļauties uz savu izdzīvošanas instinktu, negaidīt, ka man kāds cits visu pateiks priekšā, nodrošinās un garantēs. Un galvenais – ārkārtas gadalaikā neprasīt no sevis un citiem, lai esam perfekti. Mēs visi šobrīd esam apjukuši, nobijušies un pieļaujam kļūdas. Un mēs visi – arī ārsti, skolotāji, ministri un pārdevēji esam tikai cilvēki. Lūdzu, neesam pārāk bargi un prasīgi. Esot iecietīgi, iejūtīgi un saprotoši, mēs visi kopā mazinām milzīgo spriedzi, kas radusies. Arī tad, ja mūsu sejas klāj maska vai aizsargvairogs, ja mūsu rokās ir cimdi un ieturam distanci, mēs varam atbalstīt viens otru un paši sevi ar savu attieksmi. Šis nav un nebūs īstais brīdis perfekcionismam un sakāpinātām prasībām, šis ir laiks, kad mums visiem nepieciešams saudzējošs režīms, sapratne un atbalsts.
Vēlot veselību, izturību un spēku jums un mums visiem,
Kristīna