Kā raudzīties uz gribasspēku?
Literatūrā un praksē ir sastopamas vairākas pieejas – viena (nosacīti tradicionālā) ir balstīta uz gribasspēka attīstīšanu pēc principa “ja gribi, dari; ja ne – meklē attaisnojumus”. Šo pieeju var saukt par “īpašo uzdevumu vienības” attieksmi, un to lieliski attēlo šis bijušo ASV jūras kājnieku video.
Karavīri zina, ko runā, kad jautājums ir par gribasspēku. Tomēr, ja paskatāmies dziļāk, – armijas specvienība ir elite, tajā ir labākie no labākajiem (pēc specvienības skalas) un tā ir minoritāte – ne visi atbilst un spēj izpildīt attiecīgos kritērijus.
Karavīra domāšanu var raksturot ar vārdiem “celies un uzbrūc dienai”. Jautājums – vai diena zina, ka tai tiek uzbrukts? Vai vakarā diena ir sakauta? Vai nākošā diena tāpēc ir vājāka/piesardzīgāka? Vai šī cīņa ar dienu nav tikai cīņa, ko karavīrs izcīna savā galvā, iedomājoties ienaidnieku, cīnoties ar to, uzvarot to un pasludinot sevi par uzvarētāju?
Cits, manuprāt, simpātiskāks un plašākai auditorijai piemērotāks piegājiens ir caur izpratni par to, kas ir gribasspēks un griba, kā tie ir saistīti ar brīvību, un kā tas nākas, ka mēs paši sev uzstādām plānus, kurus nepiepildām.
Kāpēc es gribu, bet nedaru? Kur ir tas āķis, ka kaut ko gribam, bet vienlaikus kaut ko, kas nepieciešams šīs vēlmes/mērķa īstenošanai, negribam – gribu noskriet maratonu, bet gribu arī no rīta ilgāk pagulēt nevis trenēties. Kāpēc ir šīs divas gribas?
Brīvība, brīvā griba, mērķu uzstādīšana
Jautājums par to, vai cilvēks ir brīvs, vai eksistē brīvība, vai cilvēkam ir iespēja izvēlēties vai arī viss ir iepriekš noteikts – ar Dieva plānu, nejaušībām, neatklātajām (bet atklājamajām) likumsakarībām – mūs ir interesējis jau no vēstures pirmsākumiem. Atbildes dažādos laikos ir bijušas dažādas, bet, lai runātu par gribasspēku, šis jautājums nevar palikt bez atbildes.
Cēloņi un sekas
Materiālistiskais pasaules uzskats, pēc kura vadāmies ikdienā, paredz, ka katrai pastāvošajai lietai/parādībai ir savs cēlonis. Cēlonim, savukārt, ir savs cēlonis. Līdz ar to visas lietas/parādības ir savstarpēji neizbēgami un nesaraujami saistītas cēloņu un seku likumsakarībām. Dabaszinātņu uzdevums ir atklāt šīs likumsakarības. Zinot tās, mēs varam dzīvot labāk.
Parasti par šo neaizdomājamies, bet – ja reiz augstāk minētais ir patiesība, kur ir vieta brīvībai? Kas ir brīvība? Vai nav tā, ka brīvība ir izņēmums cēloņu-seku ķēdē? Ja tā ir – cik daudz brīvības ir pasaulē? Kas ir tās lietas, kurām nav sava cēloņa?
Brīvā griba neeksistē
Tai pašā laikā eksperimentālās filozofijas pārstāvji apšauba brīvās gribas eksistenci, uzskatot to par ilūziju. Apstiprinājums tam, cik nepilnīgi ir cilvēka priekšstati par sevi brīvās gribas kontekstā, ir klasiskais Libeta eksperiments. Pateicoties šim eksperimentam, brīvās gribas apšaubītāji ir ieguvuši arī neirozinātnē balstītus argumentus.
Vairāk par šo tēmu:
Scientific American: Kad brīvā griba ir ilūzija
Salon: Vai brīvā griba eksistē?
Sperot soli tālāk, – ne tikai brīvā griba, bet visa, tā saucamā, realitāte ir ilūzija.
Nolemtība brīvībai un bēgšana no brīvības
Iespējams, visradikālākais apgalvojums attiecībā uz cilvēka brīvību pieder franču filozofam Žanam Polam Sartram: “Cilvēks ir nolemts brīvībai”. Tas nozīmē, ka mēs pat gribēdami neesam spējīgi atbrīvoties no savas brīvības, un tas var izraisīt dažādus emocionālos stāvokļus – trauksmi, izmisumu vai vainas izjūtu. Emocijas var būt tik intensīvas un neizturamas, ka mēs meklējam veidu, kā izvairīties no šīs brīvības. Paradoksālā kārtā izvairīties varam, tieši izmantojot to pašu brīvību: piemēram, bēgot no brīvības[1], lēmumu pieņemšanu atstājam kādas autoritātes ziņā – vecāku, valdības, baznīcas, tradīcijas, likumu u.tml.) vai ieņemot kādu lomu – darbinieka, dzīvesbiedra, vecāka, pilsoņa u.tml. Taču, izvēloties spēlēt kādu no šīm lomām, mēs zaudējam patieso sevi un savu autentiskumu.
Šī ir pavisam cita pozīcija, no kuras raudzīties uz brīvību, un tā apgalvo, ka brīvība ir neizbēgama. Rezultātā – mēs dzīvojam šajās divās galējībās: no vienas puses – brīvības nav, jo viss ir iepriekš noteikts (ir karma, liktenis, horoskopi, fizikas likumi utt.); no otras – mums tomēr ir brīvība.
Ansis Jurģis Stabingis
LU Open Minded
[1] Vārdi “bēgšana no brīvības” pieder vācu filozofam un psihoanalītiķim Ērikam Frommam, kurš šādi ir nosaucis vienu no savām grāmatām.