Flat Preloader Icon

Ansis Jurģis Stabingis: Vienkāršas prāta pārvaldīšanas tehnikas. Jautājumi un atbildes


Pasniedzēja Anša Jurģa Stabinga sniegtās atbildes uz dalībnieku jautājumiem. Jūsu ērtībai atbildes publicētas, sākot ar jaunākajām.


Jautājums:

Ja es atceros savas rīcības sekas, tad turpmāk rīkošos citādi vai tāpat, jo zinu, kas notiks. Tad sanāk, ka atmiņas ir jāanalizē, nevis jāizslēdz. Jūs apgalvojāt, ka cilvēka stiprā puse ir spēja mācīties, salīdzināt. Saprotu to tā, ka atmiņas un iztēle ir jādarbina vienmēr, bet, iespējams, citā, palēninātā režīmā, lai netraucētu “šodienā”. Vai kļūdos?

Pasniedzēja atbilde:

Prāta pārvaldīšanas būtība ir spēja pašiem noteikt, kas tajā notiek. Ja gribam analizēt notiekošo, analizējam, ja gribam neanalizēt – neanalizējam.

Problēma ir tajā, ka šī analīze notiek pati – gribam to vai negribam. Guļam gultā, ejam pa ielu, strādājam, bet prāts “griež” savu analīzi, un tā mums traucē. Tātad prāts netiek pārvaldīts.


Jautājums:

Vai mutes stāvoklim izelpojot (lūpas aizvērtas vai lūpas pavērtas) ir nozīme? Ieelpoju ar aizvērtām lūpām, bet izelpot gribas ar atvērtām. Vai pleci piedalās dziļajā elpošanā un ieelpas beigu posmā paceļas vai censties izvairīties no nelielas plecu pacelšanās? Kā būtu labāk?

Pasniedzēja atbilde:

Jautājumi ir divi – ko mēs vēlamies panākt un cik liels ir mūsu jutīgums? Atsevišķiem mērķiem būs ļoti svarīgs mutes stāvoklis/plecu kustināšana, citiem ne.

Ar jutīgumu var eksperimentēt – pavērot, kā notiek prakse tad, kad turam muti vienā vai otrā veidā. Atslābināt ķermeni un vērot, kas notiek ar pleciem tad, kad ieelpojam tik pilni, cik spējam.

Būtiskais ir sajust atšķirību starp ierasto seklo (krūšu) elpošanu un dziļo elpošanu, kurā piedalās viss ķermenis. Elpot mazliet dziļāk un lēnāk, nekā parasti.


Jautājums:

Ja nav pareizi dzīvot pagātnē vai nākotnē, kad analizēt notikušo, lai no tā mācītos, un kad sapņot un domāt par to, ko cilvēks vēlas?

Pasniedzēja atbilde:

Jā, reizēm vajag pagātni izanalizēt un reizēm vajag sapņot par nākotni. Bet problēma ir tajā, ka pagātnē/nākotnē pavadām laiku neapzināti – tik daudz, ka neredzam to, kas notiek tagad. Mēs nevis analizējam un plānojam, bet pārdzīvojam un kreņķējamies.


Jautājums:

Saprotu, ka mantras klausīšanās/dziedāšana, braucot mašīnā, ir relaksējoša, tāpat kā radio/mūzikas klausīšanās, bet vai tā tomēr nenovērš manu uzmanību no pašas braukšanas, kurai, spriežot pēc iepriekš noklausītā, būtu jāvelta pastiprināta uzmanība?

Pasniedzēja atbilde:

Tieši tā tas ir. Vislabāk ir darīt vienu lietu vienā reizē – vai nu skaitīt/dziedāt/klausīties mantras, vai vadīt automašīnu. Protams, sadzīviski tas ne vienmēr ir iespējams, bet tas ir kaut kas, uz ko var tiekties.


Jautājums:

Nodarbībā minējāt, ka nemierīgais prāts ir tas, kura dēļ nevaram aizmigt. Lai izmantotu Jūsu piedāvāto tehniku (izvēlēties objektu, pie kura atgriezt prātu), ko šajā gadījumā būtu labāk izvēlēties – vērot savu elpu vai domāt/attīstīt kādu paša izvēlētu domu (piemēram, pasapņot par kādu ceļojumu)?

Pasniedzēja atbilde:

Šajā gadījumā noteikti neieteiktu izvēlēties sapņot par ceļojumu, jo tas prātu var satraukt vēl vairāk (iespējams, gaidās par skaisto ceļojumu būs jāceļas, lai internetā izpētītu pieejamās viesnīcas, apskates objektus utt.).

Guļot gultā un cenšoties aizmigt, visieteicamāk ir pievērsties un savu uzmanību atgriezt pie kaut kā vienmēr klātesoša – ķermeņa/fiziskajām sajūtām: rokām, kājām, ķermeņa sajūtai gultā, zem segas vai atslābuma, siltuma, miera sajūtai utt.


Jautājums:

Jūsu pozīcija ir: satraukts prāts – tas ir slikti, un, tā kā tas ir slikti, ir jāizvairās no faktoriem, kas satrauc prātu. Bet prātu var satraukt arī, piemēram, saspringts garīgais darbs. Es pat teiktu – ja šāds darbs neizraisa satraukumu, nogurumu, tas nav darbs. Taču saskaņā ar Jūsu uzstādījumu sanāk, ka ir jāizvairās no garīga darba…

Vēl kāds piemērs: man patīk spēlēt šahu, un pēc partijas (īpaši, ja tā ir zaudēta) jūtu diezgan izteiktu prāta uzbudinājumu. Ja tas ir slikti, ja ir jāizvairās no faktoriem, kas veicina šo uzbudinājumu, ko man darīt – nespēlēt šahu?

Pasniedzēja atbilde:

“Satraukts prāts = slikti”

Lekcijās izvairos lietot apzīmējumus “labi/slikti”. Gan mierīgs, gan satraukts prāts nes zināmu rezultātu – personiski, darbā, attiecībās, veselībā. Ja ir vēlme dzīvot mierīgāk, skaidrāk, gaišāk un pozitīvāk, tam labāk palīdz mierīgs prāts. Ja patīk “drāma” un “cīņa”, to nodrošina satraukts prāts. Bet neviens no tiem pats par sevi nav nedz labs, nedz slikts stāvoklis.

Par izvairīšanos no faktoriem.

Jā, ja ir zināms, kas satrauc prātu (un ja ir vēlme prātu nomierināt), šī ir viena no metodēm. Piemēram, izvairīties no satraucošām ziņām (arī Veselības ministrija ir ko līdzīgu ieteikusi), satraucošiem cilvēkiem, tēmām, vietām, nodarbēm. Daudzi cilvēki šo tehniku piekopj paši, intuitīvi.

Izvairīties varam, ja tas ir iespējams. Reizēm no atsevišķām lietām izvairīties nav iespējams, tad ir jālieto citas tehnikas.

“Darbs, kas neizraisa satraukumu, nav darbs”

Šo īsti nepiekrītu. Spēja izraisīt satraukumu nav darba pazīme (satraukumu var izraisīt filmas, sarunas, un tas nav darbs). Darba gadījumā būtiskais ir tas, ka ir radīta kaut kāda pievienotā vērtība – piemēram, palīdzēts cilvēkiem. Emocionāli tas var dot prieku, gandarījumu, piepildījumu nevis satraukumu.

Par uzbudinājumu pēc šaha

Jā, ja uzbudinājums ir pārāk liels un tas traucē dzīvot, viens no risinājumiem tiešām ir nespēlēt šahu (2. punkts). Tomēr var palūkoties arī dziļāk – šahs pats par sevi nesatrauc prātu. Šaham nepiemīt tāda spēja. Ja tas būtu atkarīgs no šaha, tad ikviena cilvēka, kurš spēlē šahu, prāts tiktu satraukts. Tas, kas satrauc prātu pēc spēles, ir domas par šaha partiju – kas bija, kas varēja būt, kā vajadzēja, kā varētu… Satraukuma avots ir šīs domas, un tā tas ir visos gadījumos – nevis lietas vai notikumi rada satraukumu, bet domas par tiem. Attiecīgi, ja ir vēlme nomierināt prātu vai “pasargāt” to no satraukuma, nav obligāti jāizvairās no šaha spēles, bet pēc spēles var atteikties no domām par spēli. Tehniski tas ir ļoti vienkārši, taču praktiski tas var prasīt zināmu laiku, līdz to izdodas izdarīt. Un tieši tam ir paredzēts šis prāta pārvaldīšanas tehniku kurss!


Jautājums:

Kā ir ar prāta pārvaldīšanu, kad cilvēkam ir daudz spēcīgākas mentālās problēmas, kuras cilvēks, iespējams, pats neapzinās – ADHD, biopolārie traucējumi un citas kaites? Ja cilvēks pats neapzinās savas kaites un sāk regulāri meditēt, vai ir iespējams sakārtot savu prātu “pareizajās sliedēs”?

Domāju, tādos nopietnos gadījumos ir nepieciešama otra terapeita klātbūtne, lai palīdzētu iziet no paša ierobežotās prāta prizmas. Grūti iedomāties, ka tas cilvēks varētu pats sev pārtraukt trauksmes izjūtas.

Pasniedzēja atbilde:

Šeit ir iespējamas dažādas atbildes – vairākos līmeņos.

No vienas puses – tā tiešām var būt, ka atsevišķiem cilvēkiem traucējumi un “nekārtības” prātā var būt tik lielas, ka tās traucē vai nu uztvert, vai izpildīt instrukciju. Abos gadījumos šīs mācības nevar palīdzēt. Turklāt tas notiek pat ar nosacīti “normāliem” cilvēkiem – arī šādi cilvēki ne vienmēr saprot un spēj izpildīt prāta pārvaldīšanas uzdevumu un vingrinājumu instrukcijas. Te var piebilst, ka atsevišķiem cilvēkiem meditācija kaitē. Bet, palūkojoties dziļāk, redzam, ka iemesls visbiežāk ir tāds, ka viņi nav ievērojuši doto meditācijas instrukciju.

No otras puses – ir gadījumi, kad cilvēki arī bez instrukcijām, padomdevējiem, skolotājiem vai terapeitiem paši tiek galā ar savu prātu. Šādu gadījumu aprakstos nav daudz, un tam ir vairāki iemesli. Piemēram, tie “bojā” statistiku, un, iespējams, cilvēks pats tiek galā, nemaz nenonākot profesionāļu redzeslokā, vai arī vienkārši “pazūd” no terapijas, un neviens par viņu vairs neko nezina. Ja šādi gadījumi pastāv, nevar izslēgt, ka tie atkārtosies.

Noslēgumā – kas mēs esam, lai spriestu par to, kas citiem ir vai nav iespējams? Medicīnas vēsturē ir daudz ļoti skarbu piemēru, kad ārsti cilvēka vietā izlemj, kas viņam ir vai nav iespējams, vai kad cilvēki ir izdarījuši kaut ko, par ko profesionāļi ir bijuši vienisprātis, ka tas ir neiespējami. Pat ja ārstu viedoklis atspoguļo atbilstošā laika augstāko medicīnisko izpratni, manuprāt, mācoties no šiem skarbajiem piemēriem, mums vajadzētu atturēties spriest par to, uz ko citi ir vai nav spējīgi, lai arī kādas būtu viņu diagnozes.

Tāpēc es šajā jautājumā saglabāju bezgalīgu optimismu – ka ikvienam ir iespējams mainīt sava prāta darbību un neviens nav nolemts. Vai cilvēks izmantos šo savu iespēju? Tas ir cits jautājums.

Tas, ko es varu darīt: maksimāli kvalitatīvi nodot instrukciju – sava šībrīža augstākajā izpratnes līmenī.

0
    Mans grozs
    Jūsu grozs ir tukšsAtgriezties
      0
        Mans grozs
        Jūsu grozs ir tukšsAtgriezties