Pasniedzējas prof. Janīnas Kursītes sniegtās atbildes uz dalībnieku jautājumiem. Jūsu ērtībai atbildes publicētas, sākot ar jaunākajām.
Jautājums:
Kāpēc vīramāte noņem vainadziņu?
Pasniedzējas atbilde:
Šis ir sens vedību paradums, iespējams, relikts no matricentrisma laikiem, kad sievietēm bija liela vara. Līgavaiņa māte, dēvēta par līdaciņu (zivju totēms), noņem vainagu līgavai. Tas ir saprotams simboliski, ne citādi:
Laivinieka meita biju,
Laivā guļu dienasvidu.
Daskrien zaļa līdaciņa,
Norauj manu vainaciņu.
Tā nebija līdaciņa,
Tā bij dēlu māmuliņa.
LD 13595,6
Ar to tiek domāta nepieciešamā izpirkuma maksa. Īsto “vainaga noņemšanu”, protams, veic līgavainis – kāzu naktī.
Jautājums:
Manā zināšanu pūrā “kumeliņš” ir prāta, domu apzīmējums. Dieviņš ir visi mani senči ar visām zināšanām. Mana sajūta par bāliņu – jauns cilvēks (abi dzimumi varētu būt), kuram jāmācās, jāizzina, jāuzzina Pasaules zināšanas. Tautietis varētu būt iniciēta persona, kura jau var un māk uzņemties atbildību. Kādas Jums domas par šādu interpretāciju?
Pasniedzējas atbilde:
Kumeļš. Vārda etimoloģija saistīta ar radniecīgas saknes senindiešu vārdiem, apzīmējošiem bērnu, zēnu, meiteni, meitu, gan arī ar grieķu “skymnos” – dzīvnieku mazulis. (Karulis, I, 442) Tādējādi jēdziens “kumeļš” sākotnēji varēja apzīmēt jebkuru jaunu un/vai fiziski spēcīgu īpatni, tiklab no cilvēkiem, kā no dzīvniekiem. Pēc citas versijas – vārda izcelsme ir no ide. *kem – balss skaņu atdarināšanai (Karulis, I, 442). Tādā gadījumā nozīmes ziņā ir satuvināmi “kumeļš” (zviedzošais, bubinošais) un “kamene” (dūcošā).
* Mītiskajās dziesmās k. ir kosmisko spēku, arī pasaules cikliskas attīstības un kustības iemiesotājs. Debesu, bet arī zemes dievības pārvietojas, braucot kumeļu vilktos debesu ratos vai jājot. Ārējā veidolā tiek izcelta k. krāsa (sudraba, dzeltens, dzeltenbalts, sirms, pelēks, dābolains jeb ar apaļiem plankumiem pamatkrāsai pa vidu), kas norāda, kā šķiet, uz zvaigžņu, planētu un gaismas (konkrētāk – diennakts ritējuma) kolorisko kodu.
* Dieva kumeļiem ir “zvaigžņu deķis mugurā” (LD 33655). Laiks un telpa šeit manifestēti caur kustību, ko veic kumeļi (debesu spīdekļi). Šī kustība prasa regulāru atjaunojumu, kas tiek veikts gadskārtās tam paredzētā upurēšanas rituālā.
* K. ir līdzdalīgs puišu iniciācijā kā palīgs grūto pārbaudījumu veikšanā. Dievība (Dievs, Saule) piešķir puisim kumeļu, lai puisis varētu iziet pubertātes iniciācijas pārbaudījumus, vai arī piešķir to jau pēc veiksmīgas pārbaudījumu iziešanas. Viens no puišu pubertātes iniciācijas pārbaudījumu veidiem saistāms ar karavīra prasmju apguvi, kurā kumeļš/zirgs ar atbilstošu ekipējumu ir pirmajā vietā.
* Pubertātes iniciācijā, kas jāiziet puisim, t. dz. atkārtojas motīvs par miglā un rasā pazudušo kumeļu. Veiksmīgi izturot pārbaudījumus, kas attēloti kā izkļūšana cauri tumšai naktij un miglai, puisis atgūst arī savu k., pie tam jaunā uzskatā – ar Saules un Mēness dāvinātu aprīkojumu. Puisis nu ir gatavs precībām, kuru paraugs viņam ir debesu kāzas un Dieva dēli kā Saules meitas precinieki.
* Motīvs par k. pazušanu vairākkārt minēts arī garajās dziesmās par puiša gatavošanos precībām. Mītiskais līmenis šajos tekstos vai nu pavisam izpaliek, vai tiek minimizēts, uzsverot citu – kumeļa saistību ar vīrišķo un rožu dārza saistību ar sievišķo auglīgo sākotni.
Simboliskā vai tiešā, bet abos gadījumos nepārprotamā veidā kumeļa saistījums ar vīrišķo, fallisko spēku redzams daļā no Jāņu dziesmām, bet arī nerātnajās t. dz.
Dieviņš. 1) Vārda “Dievs” pamazināmā forma; 2) Gars; visbiežāk – mājas gars; 3) Pērkoņdievības pavārds. Mājas gara nozīmē vārds “Dieviņš” bieži lietots daudzskaitļa formā, apzīmējot gan dzimtas svētvietās (koku dobumos, akmens krāvumos) iemājojušos garus, gan arī atsevišķu ēku (rijas, pirts, klēts) vai darbību (piemēram, apkūlību) aizgādņus.
Bāliņš, bāleliņš. Tas ir vārds, kas ietver gan salīdzinoši jaunāku, gan senāku nozīmju slāni. Jaunākā nozīmē – brālis, brālēns. Senākā nozīmē – ģintij piederīgs gados jauns, fiziski spēcīgs vīrietis; neprecēts lielģimenes jeb saimes loceklis. Pamatā ide. vārdsakne *bel – stiprs. Sal. senindiešu “balam” – spēks, stiprums, vara. (Karulis, I, 100).
Tautas. Vārdam pamatā ir ide. *teutā – pūlis, tauta, zeme, kas no vārdsaknes *teu – tūkt (Karulis, II, 380). Tautasdziesmās šis vārds parasti lietots daudzskaitļa formā un apzīmē svešos, kas varēja būt vienkārši cita (blakus esoša vai attāla) novada ļaudis, bet varēja apzīmēt arī cita etnosa pārstāvjus. Tautas jeb tautieši bija tie, ar ko meita drīkst precēties, pretstatā bāliņiem vai brāļiem, kas bija asinsradinieki.
Jautājums:
Vai svētbirzis varēja būt māju tuvumā un tās varēja būt no apsēm? Jautāju, jo netālu no mūsu mājām, vairāk blakus citai, jau pamestai mājai, ir tāda apšu birzs. Izveidota gandrīz apaļas formas, apkārt ir jaunas apsītes, bet pašā vidū – milzīga spēcīga, resna apse, atstutējusi daļu zaru pret zemi, līka, ap to ir izveidojies kails laukums, citu koku praktiski nav. Bija daži nelieli pakaltuši kārkli, maziņi ozoliņi, bet vairāk arī nekā. Vai nu pamestas mājas tuvums, vai pašu koku enerģētika ir tāda, ka, ieejot šajā vietā, rodas sajūta, ka esi atdalīts no ikdienas pasaules, laika izjūta arī kaut kā pazūd. Uzgāju šo vietu, meklējot zarus pirts slotām, un te nu gan tādu nebija! Tiešām, neviena paša zara, kuru varētu siet slotā! Turklāt, noteikti tā nav tā vieta, kur ļoti gribētos iet atkārtoti un pat būt tai tuvumā. Vēl, kas interesants novērojums – parasti visām pamestajām mājām apkārt lauksaimnieki diezgan ātri izveido arumus, tomēr tieši šī piemājas teritorija ir saglabājusies kā viena no lielākajām.
Pasniedzējas atbilde:
Svētbirzis varēja būt arī māju tuvumā, tam piemērs kuršu ķoniņu svētbirzis (sīkāk sk. rakstu krājumā: “Kuršu ķoniņi cauri paaudzēm”. Rīga: Madris, 2019). Apses varēja būt kā viena daļa no kokiem, bet tad tās bija saistībā ar mirušo kultu un sieviešu zemes dievībām vai gariem, kur parastā laikā vairījās iet un ko pasākt.
Te neliels izvilkums no manas grāmatas “Dainu kodekss” (2018) par apsi dainās:
Izvairījās cirst apsi malkai vai lietaskokam (“Drebēs jūsu valodiņa / Ar kungiem runājot”, LD 31406), apses zarus nevija vainagā (“Trīcēs tava valodiņa / Ar tautām runājot”, LD 5837,3).
* Apse saistīta ar buršanu, kaitēšanu: skauģis cenšas noburt sveša zirgu ar apses šautru (LD 29958), pretburot dzirdina skaudēju ar nāves dziru – apses sulu (LD 9088). Pēc ārējas līdzības buramvārdos izmantota “apšu lapa” un “skauģa mēle”, kas ceļ nevalodas. Lai novērstu otro, ietekmē pirmo (apšu lapai liek sapūt): “Lai tā pūst ļaužu mēles / Kam tie mani aprunāja” (LD 8588).
* Atskaņas no 16.-18. gs. raganu prāvām rodamas dažos tekstos par dedzināšanu uz sārta ar apses malku (LD 31445,1).
* Seni mītiski maģiskie priekšstati saglabāti zemes dievietes Māras un apses sakarā. Māra ir tā, kas, stāvēdama zem apses, drebina un trīcina tās lapas (LD 30630, 34062). Apse vienīgā no kokiem saukta par Velna dotu (LD 30631). Tā ir norāde uz to, ka apse nav kosmiskais koks, kā vairums pārējo, bet haosa (viņsaules) telpas piederums. Ja svētbirzī, kurā aug lapu koki, rituālu laikā “ne lapiņa nedrebēja”, tad lapu drebēšana (disharmoniska darbība) ir tieši tā, kas raksturo apsi. Varbūt tieši tāpēc apses simbolika galvenokārt saistīta ar iznīcinošo aspektu.
* Iespējams tomēr, ka senāk blakus šim negatīvajam aspektam pastāvējis arī pozitīvais, saistīts ar sievišķo dziedinošo vai plašāk – sievišķo maģisko (slimību noņemšana un sūtīšana apses kokam). Atsevišķos t. dz. tekstos šī senā saikne nojaušama (piem., LD 9375; Tdz 54943,6).
Jautājums:
Aizvilināja mani uz pārdomām par mūžības tēmu, proti, minējāt, ka akmens ir mūžīgs, kas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc senāk cilvēki izveidoja un pielūdza akmens bābas (tieši no šī nezūdošā materiāla). Tāpat rindas “ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvoja saules mūžu”, tātad mūžīgi. Kāpēc senāk cilvēkiem mūžības tēma vispār bija aktuāla, ja viņiem vēl skaidrāk nekā mums bija redzams, ka tiem ilga dzīve nav sagaidāma (medicīna ne tik attīstīta, pastāvīgi kari). Mūsdienu cilvēks ir spējīgs domāt, lai dabas resursu pietiek nākamajām paaudzēm, bet šis termiņš šķiet pliekans un īss, salīdzinot ar mūžību, kas ir kaut kas tik bezgalīgs.
Ko vispār viņiem (folklorā skaidrojot) varētu ietvert jēdziens mūžība (vai tas ir kāds mūžīgi mainīgais dabas cikls, laika ritējums)? Nezinu nevienu mūsdienu cilvēku, kas domātu kategorijā mūžība, bet folklorā šis jēdziens ir bieži lietots, kas liekas pārsteidzoši, ka vēsturiski domāja tādā dimensijā.
Pasniedzējas atbilde:
Mūžs, bet jo sevišķi šī vārda atvasinājums “mūžīgs”, folklorā nenozīmēja gluži to pašu, ko mūsdienu valodā. Vārds varētu būt radniecīgs albāņu “mundjē” – spēks; vai lietuviešu “amžius” – mūžs, laikmets. Mums agrāk bijis apvidvārds “mūdīgs” – spēcīgs, varens (Karulis K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga: Avots, 1992., 1. sēj., 612. lpp.), kas sasaucas ar albāņu vārda nozīmi. Taču saskare ir arī ar “amžius” nozīmi.
Latviešu folklorā mūžs apzīmē vairākas lietas:
1) Priekšmetu, parādību, būtņu eksistences ilgumu (saules vai cilvēka mūžs).
2) Cilvēka dzīves posmus, vecumu (piemēram, jaunība, vecums) vai – sievietei – divas laulības.
Dievs nedeva tā sērdieni,
Kā es biju sērdienīte:
Mazai manim tēvs nomira,
Pusaugušai māmulīte,
Pusmūžiņu dzīvojot,
Nomirst maizes arājiņis.
LD 3975
Liec, Laimiņa, ko likdama,
Div’ mūžiņu vien neliec:
Grūt’ dzīvot pirmo mūžu,
Vēl grūtāk otrajo.
LD 1215-1
3) Nemainību laikā.
Šai saulē dzīvodami,
Bīstamies viņas saules;
Šī saulīte viesim laba,
Viņa laba mūžiņam.
LD 27759
4) Sliktus vai labus cilvēka dzīves apstākļus.
Nokūst irbe laizdamās,
Raudavīte tecēdama;
Nokūst mana māmuliņa,
Grūtu mūžu dzīvojot.
LD 3224,2
Bārenīte bij’ augdama
Sūras dienas redzējusi;
Domā Dievs, gādā Laima
Labu mūžu dzīvojot.
LD 4973
Jautājums:
Mani nodarbina jautājumi par rituālajiem ziedojumiem, ko liek uz akmens, kapiem u.c. Kam ir tiesības ziedojumus novākt, kur tie paliek? Nesaprotu, kādēļ tiek likta nauda. Tā ir kārdinājums kādam cilvēkam. Pati esmu metusi monētas, gan pārejot jaunus tiltus, gan pie baznīcām u.c., bet neredzēju, ka ziedojumi uz iepriekšējiem krātos gadu no gada.
Pasniedzējas atbilde:
Rituālos ziedojumus liek tie, kas vēlas kaut ko sevī vai savu tuvo likteņos uzlabot. Pie akmens bābām pārsvarā liek lauku labumus – kādu ābolu, sēni, baltmaizes kancīti, krāsainu lentīti, tomēr arī naudu. Naudai nav jābūt lielai – parasti tā ir kāda monēta. Ne ziedojuma lielums, bet ziedojums pats par sevi uzskatīts par veselības, labklājības u.tml. lūgumu papildinošu žestu.
Kāds vai kādi, kas uzrauga, lai pie attiecīgās akmens bābas vai ziedojumu akmens būtu kārtība, reizi gadā vai biežāk (ja runa par pārtiku) savāc un ierok to turpat zemē. Baltkrievijas Poļesjē akmens bābiņām apsietos priekšautus Lieldienu agrā rītā noņem, uzliek jaunus, vecos turpat netālu sadedzinot. Ziedojumu piesavināšanos agrāk uzskatīja par lielu pārkāpumu, ticot, ka apzadzējus ķers smags sods. Te bija izšķiršanās jautājums materiālās grūtībās nonākušam cilvēkam. Redzot, ka akmens bābai noziedots krietni daudz monētu, var rasties kārdinājuma sajūta paņemt un apmierināt īsbrīža izsalkumu vai citas vajadzības. Ja kārdinājumu izturēja, ticēja, ka tad var nākt pārmaiņas uz labo dzīvē.
Jautājums:
Vai ir kādi īpaši priekšstati par akmens bābas atveidu, varbūt nosacījumam, ka tam ir jābūt viengabalainam, vai jāsastāv no vairākiem noteikta skaita akmeņiem utjpr? Jūsu rādītajos piemēros bija redzamas gandrīz vai izprotami atveidojumi, ar seju, ietērpā, gan arī akmeņi, kuru forma īsti nerada priekšstatu par piederību vīrišķajam vai sievišķajam. Tomēr pati ideja, ka var veidot savai vietai piederīgu akmeni vai tā krāvumu, eģendu ap to, kopā ar simboliskiem pateicību ritiem rosināja to realizēt dabā! Ļoti to gribētos rīkoties ne tikai pēc savām sajūtām, bet uzklausot arī Jūsu padomu, kā būtu labāk! Vietā, kur dzīvoju mani ir “uzrunājuši” vairāki akmeņi, bet tos ļoti vēlos salikt līdzīgi kā sniegavīru. Vai to var darīt?
Pasniedzējas atbilde:
Par akmens bābām īsumā var teikt sekojošo – gan Baltkrievijā (Poļesjē), gan bijušajā prūšu apdzīvotajā teritorijā (Austrumprūsijā un Rietumprūsijā) tās ir viengabala. Taču šis viengabalainums ir ar atšķirīgu antropomorfizācijas pakāpi:
- Visbiežāk tā ir cilvēkveidīga galva ar vai bez iezīmētām acīm un rokas, kas tur rituāla zizli un dzēriena ragu. Dažkārt arī tāda kā cepurīte galvā.
- Vitebskas apgabalā (Dauginavā), kur spēcīga latgaļu un kriviču klātbūtne bijusi, akmens bāba ir sievišķas cilmes, jo vēdera rajonā tai iezīmēts bērns. Poļesjē visas akmens bābiņas ieģērbj sieviešu lakatiņos, un tām apsien priekšautiņus.
- Bartošicē viens no diviem izstādītajiem tēliem un Gdaņskā pie vēstures muzeja – ar vīrišķiem vaibstiem un iezīmētu bārdu.
- Ir salīdzinoši jaunāku laiku akmens veidojumi, kas pa vidu starp krusta formu un cilvēkveidīgu formu.
- Ir sastopami tikai akmeņi, bez kādām cilvēkveida iezīmēm. Šiem akmeņiem, liekas, vienīgais izvēles noteikums bijis, lai ap tiem var apsiet drānu, t.i., tos ietērpt.
Daudzām no akmens bābām aizmugurē vai priekšpusē iegrebta ornamentāla zīme – slīpas vai taisnas formas krustiņš visbiežāk.
Jaunizveidotās bābiņas (Brantos, Katskiļos (ASV), LU Humanitāro zinātņu fakultātes pagalmā) – ir nepārveidoti akmeņi, kas reizi gadā vai nedaudz biežāk tiek pārģērbti.
Pats vārds “bāba” ir ļoti sens un atvedināms no indoeiropiešu vārdsaknes *bhābh- / *bāb-. “No šejienes dažādās valodās izveidojušies ne tikai vecas sievietes, bet arī vīrieša (it. babbo – tēvs) un bērna (angļu baby) apzīmējumi.” (K. Karulis. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga: Avots, 1992., 1. sēj., 95. lpp.)
Nav nozīmes, kādas formas akmens, galvenais lai tas Jūs uzrunā un lai to var ieģērbt. Ieģērbjot var nolikt ziedojuma monētu vai kaut ko no lauku labumiem. Vecās drānas pēc tam sadedzina ugunskurā, sabojājušos ziedojumu (ja tāds ir) norok turpat zemē. Var kvēpināt kadiķi vai samaltu dzintaru (t.s. dzintara miltus), var sakurtā ugunskurā mest zīmītes, uz kurām uzrakstīti grūtumi – lai tie izkūp ugunī.
Jautājums:
Kāpēc svētku brīžos cilvēks ir apdraudēts? Tāpēc ka emocionāli atvērts? Kā sevi pasargāt? Svētkus svinēt tikai ar savējiem? Bet lielos tautas svētkos (piem., Dziesmu svētkos)?
Pasniedzējas atbilde:
Tukšais laiks apzīmēja laika pārrāvumu, atgriešanos sākotnējā haosa stāvoklī, tāpēc jebkurā gadījumā bija dzīvām būtnēm bīstams. Šāds tukšais laiks “sabiezēja” gadskārtu pārejās (vasaras un ziemas saulgriežos). Varbūt tāpēc attiecībā uz pirmssvētku laiku latviešu ticējumos ir daudz dažādu tabu. Bet arī jebkurā diennaktī bija savs tukšais laiks – pusnakts un pusdiena –, kad aktivizējās dažādi kaitētāji gari, kad cilvēkam, tālu ceļu vai nopietnu darbu uzsākušam, draudēja nomaldīšanās vai smaga neveiksme, ja viņš uz šo pārejas brīdi nepārtrauca uzsākto darbību. Tukšie laiki saistījās arī ar noteiktām Mēness fāzēm. Paralēli tukšajiem laikiem tautas apziņā pastāvēja arī tukšā telpa, kas saistījās ar paaugstinātu bīstamību un iespēju tur nokļuvušajam vienkārši pazust. Tukšā telpa folkloriskajos priekšstatos visizteiktāk pārstāvēta krustceļu semantēmā. Krustceļi nozīmēja pozitīvo un negatīvo spēku saskares vietu, kustības kā tādas, jebkuru izmaiņu viduspunktu, tāpēc vienlaikus bija kā bīstami, tā nepieciešami. Pasakās par trim tēva dēliem nākotnes izvēle vienmēr notiek krustceļos. Telpas daļas bija orientētas arī attiecībā uz debesu virzieniem – tukšās uz ziemeļiem, pilnās uz dienvidiem. Tukšo laiku un tukšo telpas daļu ideju simbiozi varam atrast tukšajos vārdos jeb nolādējuma vārdos, kurus tautā lietoja, kaut ko vēloties iznīcināt, resp., aizsūtīt uz nekurieni (uz ne-laiku un ne-telpu). 18. gs. raganu nopratināšanu protokolos atrodam tiesneša rakstītas piezīmes, ka nekas latviešiem neizklausās drausmīgāk par tukšajiem vārdiem. Vissmagākie miesas sodi neatstājot tik lielu iespaidu, kā šie tukšie vārdi. Tuvojoties tukšajiem laikiem vai tukšajām telpas daļām, latvieši senatnē bagātīgi ziedoja un upurēja dievībām un htoniskiem gariem (tautā teica: vajag dot ar pilnu, ne tukšu roku), tā cerot labvēlīgi izkļūt no kritiskās situācijas.
Jautājums:
Lūdzu, palīdziet iztulkot šo tautasdziesmu:
Līdzi kalni, līdzi lejas
Tekošami kumeļam;
Visi darbi līdzi gāja
Tikušai meitiņai.
LD 6873
Vai varētu būt, ka kalni un lejas palīdz? Vai drīzāk ir vienlīdz labi?
Pasniedzējas atbilde:
Jūsu minējumi attiecībā uz tautasdziesmā izteikto ir pareizi. Vārds “līdzi” šeit nozīmē to, ko mūsdienās “vienlīdz”, t.i.: labam zirgam laba un droša gaita, kā pa kalniem, tā pa lejām tekot. Attiecībā uz meitu – tikusi meita nozīmē čakla meita. Vārds “tikušs” ir variants vārdu “tiķens”, “ticīgs” senajām nozīmēm – čakls, drošs, pratīgs. Endzelīna – Hauzenbergas papildinājumos Mīlenbaha “Latviešu valodas vārdnīcai” sniegts piemērs: “Ticīgi rāvu kaņepes” (čakli, prasmīgi). Par vārdu “ticīgs/tiķens/tikušs” nozīmes attīstību sīkāk var izlasīt K. Karuļa “Latviešu etimoloģijas vārdnīcas” (1992) 2. sēj., 396. lpp. Tātad pēdējās divas rindas ietver to pašu domu, ko pirmās divas, tikai jau cilvēku līmenī, proti: čaklai meitai visi darbi vienlīdz padodas.
Jautājums:
Labā roka ir tieša labietim. Bet kreilim? Vai folklorā ir minēti arī kreiļi?
Pasniedzējas atbilde:
Vārdam “labietis” nav saistības ar labās vai kreisās rokas lietojumu, bet tikai un vienīgi ar cilvēka piederību augstākajai sabiedriskajai kārtai. Folklorā ir minēti kreiļi, gan nenošķirot, vai zināmas darbības viņi veic ar kreiso roku, tāpēc ka kreiļi vai darbība to pieprasa.
Nedaudz sīkāk par kreiso roku un “kreiso darbību”. Tradīcijā ir bijis svarīgs kreisās (ķeirās) un labās puses nošķīrums.
Kreisais ikdienā uzskatīts par nepareizo, aplamo, tāpēc vērtēts negatīvi:
Līdumā vien pazinu,
Kurš ķeirīša cirtumiņš:
Ar ķeirīti celmus cirta,
Greizi auga atvasītes.
LD 28235
Ar ironijas pieskaņu vērtēta kreisās kājas cilāšana saistībā ar meitas iespējamām precībām:
Veca meita villu vērpa,
Kreiso kāju kustināj’.
Ačka, dulla, kustin’ labo,
Dabūs’ miežu arājīn’!
LD 13140
Vārds “ačka” nozīmē “akls” vai “ar nepilnīgu redzi”.
Arī uz vīriešiem attiecas tā pati kārtība – ar kreiso kāju vai roku darīts darbs ir neauglīgs, vērtība ir tikai labās rokas/kājas veiktajam darbam:
Nāburg’ Jānis linus skulsta,
Kreiso kāju kustināj(a).
Kustin’, Jancīt, labo kāju,
Tad tev labāk izdosies.
Tdz 53958
Ticējumos kreisā puse saistīta ar sievišķo, bet labā ar vīrišķo. Patricentriskajā sabiedrībā sievišķais samērā bieži ticis uzlūkots kā mazvērtīgāks, nepareizs un tādējādi nepieņemams. Savukārt dažādu kaišu novēršanā un plašāk – buršanā – daudzas darbības veica tieši ar kreiso roku vai kāju, saistot to ar pagātni, bet labo ar nākotni, tāpēc nevēlamo sūta ar kreiso roku vai kāju atpakaļ – pagātnē prom. Cīņai pret Lietuvēna uzmācību naktī kustināja kreisās kājas īkšķi. Drudzi aizdzina, apvelkot kažoku uz kreiso pusi.
“Dienas Lapas” etnogrāfiskajā pielikumā (1892., 103.) aprakstīts kāds maģisks līdzeklis, ar kura palīdzību cerēja tikt vaļā no kaitēm un kaitnieciskajiem gariem:
“Vecos laikos Jurģa dienas rītā priekš saules lēkta kāpuši arī kokos. Paņēmuši līdzi kārklu lūku riteni, uzkāpuši kokā, uzmaukuši riteni uz kreisās rokas, un, uz kreisās kājas stāvot, trīsreiz nodziedājuši kikirigā! Ar to viņi cerējuši panākt, lai Velns nenākot viņu mājās.”
Plašāk par labās un kreisās puses nošķīrumu tautas tradīcijā var izlasīt manā grāmatā “Dainu kodekss” (2018).
Jautājums:
Vēlēšanos, lai tā piepildītos, iesaka rakstīt ar kreiso roku? Kāpēc?
Pasniedzējas atbilde:
Neesmu sastapusi tādu ticējumu. Ja nu vienīgi – viss, ko darām ne tā, kā parasti, uz mūsu apziņu un zemapziņu psiholoģiski iedarbojas spēcīgāk.
Jautājums:
Iespējams, šāds jautājums nemaz nav atbildams, tomēr allaž domāju – cik lielā mērā iespējams noteikt mūsu dainu vecumu/senumu? Kāda ir Jūsu versija par šo jautājumu? Cik senā pagātnē dainas varētu būt radušās? Un vai, piemēram, vēl 19. gs. arī tās varētu būt sacerētas?
Pasniedzējas atbilde:
Par latviešu mītisko dainu seniskumu rakstījis ne viens vien ārzemju pētnieks. Tā, piemēram, angļu izcelsmes reliģiju vēsturnieks Rendels Hariss (James Rendel Harris, 1852.-1941.) 1913. g. publicētā pētījumā par dievišķo dvīņu kultu pasaulē atsevišķu uzmanību veltījis dvīņu simbolikai latviešu tautasdziesmās un ozola kultam, rodot tam paralēles hetu, senindiešu un citās indoeiropiešu tautas dzejas tradīcijās. R. Hariss bija ietekmējies no Vilhelma Manhardta (Wilhelm Mannhardt, 1831.-1880.) 1875. g. pētījuma par latviešu saules mītiem un to senumu, kas atspoguļojas dainās. Krievu kulturologs Vjačeslavs Ivanovs vairākkārt atzīmējis apbrīnojamas paralēles starp latviešu dainām un indoeiropiešiem piederošās senās hetu tradīcijas tekstiem, kuru senums mērāms vismaz trīsarpus tūkstošos gadu. Amerikāņu zinātnieka Donalda Vorda (Donald Ward, 1930.-2004.) 1968. g. publicētā pētījumā par dvīņu mītiem izcelts latviešu dvīņu mītu seniskums.
Saules dainu arhaisko raksturu un iezīmes pētījusi Vaira Vīķe-Freiberga. Šis jautājums skarts arī manā grāmatā “Dainu kodekss” (2018). Pavisam īsi mēģinot atbildēt uz Jūsu jautājumu: a) ja mītiskajās dziesmās atrodamas atsevišķas formas un satura paralēles ar hetu vārdformulām vai senindiešu poētiskajiem tekstiem, kuru vecums mērāms vairākos tūkstošos gadu, tad izsecināms, ka saknes daļai no mūsu tekstiem arī ir tikpat senas; b) tas neizslēdz vēl vienu pieņēmumu, proti, ka dainas, mainoties valodas sistēmai, atjaunojoties vārdkrājumam, nevarēja palikt sastingušā stāvoklī, tās mainījās, daļu no vecā tomēr paturot; c) mainoties dzīves apstākļiem, papildinājās arī dainu krājums. Dainu sacerēšana, to kvantitatīvais papildinājums apstājās 19./20. gs. mijā, jo arī uz laukiem sāka dominēt rakstītā literatūra. Dainas ir apmēram kā kāda lielum liela katedrāles ēka, kurā dažādu laiku slāņi ir kārtu kārtām.
Jautājums:
Kas ir latvieša Fen Šui – kas strādā, kas ne?
Pasniedzējas atbilde:
Ja es lekcijā lietoju šo vārdsavienojumu, tad tikai un vienīgi pārnestā nozīmē. Varētu runāt par cilvēku un lietu izvietojumu iekštelpās vai ārtelpas iekārtojumu. Iekštelpā skatījās, lai gultas galvgalis nebūtu uz durvju pusi. To, ko uzskatīja par svētumiem, lika plauktā vai sienā, kas bija labajā kaktā vai pie labās sienas, skatoties no ieejas. Ārtelpā, kā jau laikam lekcijā minēju, pie mājas nekad nestādīja skujkokus. Toties pagalmā stādīja liepas vai ozolus. Puķu dārziņam pie pašas mājas senāk būs bijusi ne tikai skaistuma, bet arī mājas aizsargfunkcija.
Jautājums:
Man interesē, kā sasaistās Rūnu stavi ar ornamentu rindām? Kur meklēt info?
Pasniedzējas atbilde:
Laikam būs iezagusies kāda pareizrakstības kļūda Jūsu rakstītajā. Es nezinu, kas ir rūnu stavi. 🙂 Pa rūnu simboliku daudz var sameklēt internetā, gan pārsvarā angļu valodā. Tikai viens un nopietns BET. Nereti skaidrojumos ir ļoti daudz jaunlaiku fantāzijas, tāpēc vienmēr jāsalīdzina un pašiem jādomā līdz.
Pāris saites sākuma ieskatam:
Vēl dažas grāmatas:
- MacLeod M., Mees B. Runic Amulets and Magic Objects, Woodbridge, UK; Rochester, NY: Boydell Press, 2006
- Odenstedt B. On the Origin and Early History of the Runic Script, Uppsala, 1990
Kā attīstījās rakstība un kas tai daļēji kopējs ar ģeometrisko ornamentu:
- Karulis K. Senie un mūsdienu raksti: kā pasaules tautas rakstīja senatnē un kā raksta tagad. R., 1956.
- Karulis K. Raksts un rakstīšanas līdzekļi gadu tūkstošos. R., 1962.
Jautājums:
Mans tētis nāk no Džūkstes pagasta Lepes (Leppes) – Ķīšiem. Esmu mēģinājusi noskaidrot, ko nozīmē “Lepe”, bet man nav izdevies. Varbūt Jums ir kāda versija? Tur kopā bija trīs saimniecības – “Kalna Ķīši”, “Lejas Ķīši” un “Lepes Ķīši” (dvēseļu revīzijās minēti kā “Leppes Ķīši”).
Pasniedzējas atbilde:
Tukuma novads vai tā daļa vēsturiski ietilpusi kuršu un lībiešu apdzīvotajā Vanemas zemē, kas minēta 13. gs. dokumentos. Šajā gadījumā vietas nosaukumu, iespējams, varētu atvedināt no somugru val. ar nozīmi “alksnis”: ig. – “lepp”; līb. – “lepšt”.
Jautājums:
Vēlos dzirdēt Jūsu komentāru par šodienas interpretācijām. Liels pienesums, manuprāt, ir no grupas “Tautumeitas” sākotnējā veikuma. Dainas ar gudru izpēti nonāk jaunā skatījumā pie mums. Vēl mani uzrunāja Laumas Bērzas (Umala Tevi) dziesma “Kaladu”.
Pasniedzējas atbilde:
Manā vērtējumā Jums ir ļoti laba tautas mūzikas gaume. Gan “Tautumeitas”, gan vijolniece un etnomuzikoloģe Lauma Bērza mūsdienīgi un vienlaikus veiksmīgi iedzīvina mūsu tautasdziesmas. Vēl jo nozīmīgāk, ka viņas apzina arī savu priekšgājēju paveikto. Labs piemērs tam kaut vai L. Bērzas priekšlasījums (šķiet, 2021. g.) par vijciemieša Jāņa Ciguža muzicēšanas prasmēm.
Jautājums:
Vai Jums ir zināms šis dainu tulkojums angliski, kā to vērtējat?
Pasniedzējas atbilde:
Man ir Jūsu minētais Ievas Auziņas Szentivanyi (Sentivani) dainu tulkojumu un viņas pašas komentāru krājums “Dainas. Wit and wisdom of ancient Latvian poetry”, ko 2018. g. izdeva apgāds “Mansards”. Dainas, tāpat kā japāņu haikas nav pārtulkojamas, kas nenozīmē, ka tās nevar vai nevajag tulkot. Tulkojuma grūtības saistās ar šo dzejas formu īsumu, kura dēļ katrā vārdā un vārdsavienojumā ieslēpts divkāršs vai trīskāršs nozīmju slānis. Atveidojot kaut vai tikai virspusējo kārtu citā valodā, tulkotājam jāsaskaras ar milzu grūtībām. Ieva Auziņa Sentivani dažus piemērus šāda veida šķēršļiem pieminējusi, piemēram, par vārda “balts” atšķirīgo tradicionālo simbolisko pildījumu latviešu un angļu valodā. Savam darbam tulkotāja ir izvēlējusies, manuprāt, ļoti perspektīvu pieeju – blakus tiek nolikts latviešu teksts un tā tulkojums angļu valodā, ko pavada koncentrēti viņas paskaidrojumi angļu valodā. Dainu tulkojumu pirmajam sējumam pamatā atlasītas tās dziesmas, kurām mazāks nozīmju slāņojums (sērdieņu, vecāku, dzimtās zemes mīlestības dziesmas u.tml.). Nav ietvertas mītiskās (atskaitot par Dievu, bet arī rūpīgi izlasītā veidā), nav arī nerātno dainu. Lai kā tās mēģinātu tulkot, komentāriem būtu jābūt trīstik gariem. Kāds var apšaubīt atsevišķu dainu tekstu atveidojumu, bet lai pamēģina to izdarīt labāk, tad redzēs, cik tas ļoti, ļoti grūti. Tāpēc liels paldies Ievai Auziņai Sentivani par paveikto!
Jautājums:
Vai tiešām sagša ar saulītēm ir Pērkones sagša vai tomēr Talsu sagša?
Pasniedzējas atbilde:
Jums pilnīga taisnība! Tajā attēlā, ko rādīju, ir Talsu nevis Pērkones tautastērpa sagša. Šeit vietā laikam pārteikšanās un pārrakstīšanās pēc Freida. Man pašai ir Pērkones tautastērps, kas ļoti mīļš un vizuāli spēcīgs. Taču ļoti spēcīgas ir arī Talsu tautastērpa sagšas stūros ieaustās saulītes, par kurām arī bija runa. Paldies Jums par vērību!
Jautājums:
Mana vīra vecāki pēc kara strādāja Preiļu raj. Pelēčos; vīrs zina, ka viņi pazinuši ģimeni, par kuru stāstījāt.
Pasniedzējas atbilde:
Pasaule ir mazītiņa, un labi, ka tā. Pelēču gadījums rāda, cik zīmēm (šajā gadījumā ornamentam) liels spēks, kad mēs nonākam grūtās dzīves situācijās.
Jautājums:
Sandra Kalniete kādā intervijā stāstīja, ka viņas dēls mūs, tolaik auseklīšu nēsātājus, nosaucis par Auseklīšu mafiju. Man patīk jauniešu attieksme, jo bijām no sirds aizrāvušies, patriotisku jūtu vadīti. Mums joprojām ir dažādi Auseklīši.
Pasniedzējas atbilde:
Varbūt mafija nav tas skaistākais vārds, bet, saliedētību apzīmējot, – noteikti der! Tas patiešām bija skaists laiks, kad pazinām un mācījāmies atbalstīt cits citu, vadoties pēc auseklīšu piespraudēm pie apģērba. Tās bija mūsu atpazīšanas zīmes, kas mūs vienoja. Gan nāks jauns “auseklīšu laiks”, kad būsim pārvarējuši ķildīgumu un citam cita noniecināšanu.
Jautājums:
Pērn bijām Nīcas tūrisma centrā, kur otrā stāvā ir mazs muzejs. Mani saviļņoja stāsts par kādu vietējo kundzi, kura uz Sibīriju paņēmusi līdzi Nīcas tautas tērpu, valkājusi grūtajos gados izsūtījumā, atvedusi uz dzimteni un nodevusi muzejam.
Pasniedzējas atbilde:
Tautastērps ņemts līdzi gan izsūtījumā, gan trimdā dodoties, gan citos kritiskos gadījumos, kad uz ilgu bijis jādodas prom no mājām. Nīcenieki malači – viņi novērtējuši tautastērpā ietverto svarīgo vēstījumu. Lieta nav tikai lieta, ja tai līdzi nāk stāsts.
Jautājums:
Vai Akmens bābas ietērpšanai ir kāds noteikts gada laiks? Es sapratu, ka to dara Lieldienās. Vai tā?
Pasniedzējas atbilde:
Baltkrievijas Poļesjē, kur vērojamas baltu (prūšu) kultūras atstātās pēdas, sievas akmens bābu ieģērba uz Lieldienām. Liekas, ka tas varētu būt saistīts ar pavasara atmodu, apmēram ar to pašu, ko mums agrāk nozīmēja Ūsiņa diena. Starp citu, ir vēsturiskas un folkloras liecības, ka Ūsiņš godāts akmens tēla veidolā. Vienlaikus domāju, ka pavasaris būtu vienīgā reize, kad akmens tēlu var pārģērbt. Tajā pašā Poļesjē, ja uznāca kāda lielāka ķibele, varēja individuāli vai pulciņā iet, nest ziedojumu bābai un pievienot esošajiem priekšautiņiem vai lakatiņiem kādu jaunu, arī varēja apsiet jaunu krāsaino lentu apkārt.
Jautājums:
Varbūt der kādam no Jūrmalas izcilajiem tēlniekiem izveidot tādu Akmens bābu un to novietot, teiksim, Kultūras kvartālā vai kaut kur kāpu zonā?
Pasniedzējas atbilde:
Ideja par akmens bābu Jūrmalā nav peļama. BET tai jābūt ar kādu stāstu. Olštinā tas bija mākslas skolas projekts audzēkņiem – plastmasā atveidot prūšu akmens bābas. Veikumu (kādas 12 bābas) izstādīja pilsētas centrā, tūristiem un vietējiem iepatikās pie šīm bābiņām fotografēties. Pilsētas varas pārstāvji saprata, ka tas ir labs tūristu piesaistes objekts, un bābas atstāja. Zinu, ka Zemgalē tēlnieks-restaurators izveidoja prūšu akmens bābas kopiju un nolika to kā mājas sargu ceļa galā. Kā sargs un mājas labais gars drānās ieģērbts akmens (bābiņa) ir arī Vidzemē un ir arī ASV Katskiļos 3×3 nometnes teritorijā.
Leģendu nevar izveidot “no zila gaisa”, tai jānobriest, jāpadomā, vai no Zemgales neatradīsies kāds stāstījums par mājas garu godināšanu pie akmeņiem. Akmens bāba tādā gadījumā varētu būt Jelgavas māte.
Jautājums:
Kāpēc svētku brīžos cilvēks ir apdraudēts? Tāpēc, ka emocionāli atvērts? Kā sevi pasargāt? Svētkus svinēt tikai ar savējiem? Bet lielos tautas svētkos (piem., Dziesmu svētkos)?
Pasniedzējas atbilde:
Tukšais laiks apzīmēja laika pārrāvumu, atgriešanos sākotnējā haosa stāvoklī, un tāpēc jebkurā gadījumā bija dzīvām būtnēm bīstams. Šāds tukšais laiks “sabiezēja” gadskārtu pārejās (vasaras saulgrieži un ziemas saulgrieži). Varbūt tāpēc attiecībā uz pirmssvētku laiku latviešu ticējumos ir daudz dažādu tabu. Bet arī jebkurā diennaktī bija savs tukšais laiks – pusnakts un pusdiena – kad aktivizējās dažādi kaitētāji gari, kad cilvēkam, tālu ceļu vai nopietnu darbu uzsākušam, draudēja nomaldīšanās vai smaga neveiksme, ja viņš uz šo pārejas brīdi nepārtrauca uzsākto darbību. Tukšie laiki saistījās arī ar noteiktām Mēness fāzēm. Paralēli tukšajiem laikiem tautas apziņā pastāvēja arī tukšā telpa, kas tāpat saistījās ar paaugstinātu bīstamību un iespēju tur nokļuvušam vienkārši pazust. Tukšā telpa folkloriskajos priekšstatos visizteiktāk pārstāvēta krustceļu semantēmā. Krustceļi nozīmēja pozitīvo un negatīvo spēku saskares vietu, kustības kā tādas, jebkuru izmaiņu viduspunktu, tāpēc vienlaikus bija kā bīstami, tā nepieciešami. Pasakās par trim tēva dēliem nākotnes izvēle vienmēr notiek krustceļos. Telpas daļas bija orientētas arī attiecībā uz debesu virzieniem – tukšās uz ziemeļiem, pilnās uz dienvidiem. Tukšo laiku un tukšo telpas daļu ideju simbiozi varam atrast tukšajos vārdos jeb nolādējuma vārdos, kurus tautā lietoja, kaut ko vēloties iznīcināt, resp., aizsūtīt uz nekurieni (uz ne-laiku un ne-telpu). 18. gs. raganu nopratināšanu protokolos atrodam tiesneša rakstītas piezīmes, ka nekas latviešiem neizklausās drausmīgāk par tukšajiem vārdiem. Vissmagākie miesas sodi neatstājot tik lielu iespaidu kā šie tukšie vārdi. Tuvojoties tukšajiem laikiem vai tukšajām telpas daļām, latvieši senatnē bagātīgi ziedoja un upurēja dievībām un htoniskiem gariem (tautā teica: vajag dot ar pilnu, ne tukšu roku), tā cerot labvēlīgi izkļūt no kritiskās situācijas.
Jautājums:
Es dzīvoju Viesalgciemā. Daudz neesmu pētījusi, tomēr senos Viesalgu kapus esmu atradusi. Domājot par svētbirzi Viesalgciema tuvumā, mani nepamet sajūta un līdzība ar Elku birzi pie Turlavas – blakus kapsētai, ko it kā nošķir tāds kā strautiņš, ir pakalns ar mežu, kokiem, diemžēl tajā koki tiek izzāģēti. Un tam visam pa vidu ir Skrundas šoseja, pie kam posms, kas izbūvēts, iztaisnojot Latvijas laikā izbūvēto Skrundas šoseju. Var jau būt, ka tā ir tikai sakritība, tomēr, staigājot pa apkārtni, to saskatu.
Pasniedzējas atbilde:
Viesalgciems ir viens no kuršu ķoniņu brīvciemiem, kas kopš seniem laikiem bija Tontegodu dzimtas pārvaldībā. Tāpēc visai ticams, ka arī tur, tāpat kā Ķoniņciemā, kā Pliķos bija sava svētbirzs. Diemžēl ar laiku izpratne par to, kas tas ir un ko tas nozīmēja senčiem, zuda. Esmu dzirdējusi stāstus par Pliķos padomju laikos izzāģēto svētbirzi.
Jautājums:
Pēc kādiem kritērijiem Jūs vadāties, veidojot akmens bābu rituālu procesu? Vai šie rituāli ir kopīgi arī ar Polijā vai Baltkrievijā veidotajiem pasākumiem? Un vēl, vai Salaspilī atrastā akmens galva (kopija Līvu skvērā) ir pieskaitāma pie akmens bābām?
Pasniedzējas atbilde:
Polijā nekādi rituāli netiek veikti, jo tās nav viņu, bet prūšu akmens bābas. Akmens tēli poļiem stāv vai pie muzejiem ārpusē (Gdaņskā), parkos (Bartošicē) vai tiek izmantoti kā mākslas objekti (Olštinā – no plastmasas). Paraugu akmens bābu rituāliem ņēmu no Poļesjes (Baltkrievijā) akmens bābu ietērpšanas, gan arī no samērā daudzajām 19. gs. pirmajā pusē fiksētajām liecībām, kā latvieši ziedo akmeņiem un kokiem (īpaši Vidzemē), bet arī no 17.-18. gs. jezuītu ziņojumiem par stāvokli ar t.s. māņticību Latgalē. Par Salaspils akmens bābu attiecībā uz rituāliem nekas nav zināms.