Jūsu uzmanībai publicējam jautājumu un atbilžu apkopojumu no iepriekšējā tiešsaistes kursa grupas. Ceram, ka tie noderēs.
Septītās lekcijas komentārs un atbilde
Komentārs: Par Lucianu Latgalē – nedomāju vis, ka viņš būtu Luciāns. Drīzāk tāpat kā oriģinālā “Lucians” (ja dzīvotu mūsdienās) vai arī “Lucijans” (pagājušā gadsimta sākumā). Mans vecvectēvs, piemēram, bija Julijans.
Pasniedzējas atbilde: Paldies par precizējumu! Tiešām – garumu Latgalē ir mazāk.
Piektās lekcijas jautājumi un atbildes
Jautājums: Vai starp citu un cita starpā nozīmē vienu un to pašu? Daudz dzirdu lietojam cita starpā. Vai aiz paldies vienmēr ir jālieto izsaukuma zīme?
Pasniedzējas atbilde: “Starp citu” ir raiti lietots un pierasts iespraudums, nekādus iebildumus arī nerada tā vienskaitļa “cits”. Bet, ja to apvērš otrādi, man uzreiz jādomā – kāda cita kādā starpā? Vēl vairāk man nepatik saliktenis, kuru es pēdējā laikā redzu rakstos: citstarp.
—
Jautājums: Vai visi dubultie uzvārdi jāraksta ar defisi? Un dubultie vārdi? Bieži redzēti pieraksti bez defises.
Pasniedzējas atbilde: Dubultie vārdi jāraksta atsevišķi un bez defises, pat ja tas ir Žans Pols no franču Jean-Paul. Bet dubultos uzvārdus latviešu valodā raksta ar defisi bez atstarpes, piemēram, Rukšāne-Ščipčinska. Pagaidām noteikti šādi, bet nezinu, cik ilgi noturēsimies pretī globalizācijai, lasu, ka pat Dienā arhitekte Vēsma Kontere McQuillan tiek rakstīta bez defises uzvārdā un ar vīra uzvārdu oriģinālrakstībā. Bet Santā: Vēsma Kontere Makvillana. Korektori cīnās kā spēj.
—
Jautājums: Bieži lasu novada avīzi, kas saņēmusi Valsts valodas centra akcijas balvu “Laba valoda” 2016. gadā. Avīzes rakstos ļoti bieži ir izņemts vārds “ir”. Vai tā ir jauna tendence? Īpaši literāra teksta pazīme? Dīvains veids, kā taupīt vietu? Lasot ļoti duras acīs.
Pasniedzējas atbilde: Redaktori attapušies, ka “ir bijis”, “ir jābūt” taču ir viens un tas pats verbs dubultīgi, tādās vietās tiešām to “ir” labprāt īsina. Un arī līdzīgus “ir jādara”, ir gribējis” u.c.
Ceturtās lekcijas jautājumi un atbildes
Jautājums: Kādreiz kaut kur lasīju / dzirdēju, ka pareizi ir “mazāk nekā…” un “vairāk kā”. Vai varbūt “nekā” attiecas tikai uz salīdzinājumu? Piemēram, teikums “Vairāk kā piecdesmit gadus šī pļava stāvējusi neskarta” taču ir pareizs, un “nekā” šeit nebūtu jāliek? Salīdzinājumā ar “Es apēdu vairāk nekā viņš”. Ar šiem “kā” un “nekā” tieši “vairāk / mazāk” kontekstā reizēm rodas apmulsums 🙂
Pasniedzējas atbilde: Ir citādi, bet tiešām slidena vieta. Vienmēr “vairāk + nekā”, taču frāzē “ne vairāk kā” otru “ne” nevajag.
—
Jautājums: Vai drīkstu uz šī piemēra pamata ielekt pavisam citā tēmā? Ceru, ka jā. Es allaž mulstu pie gadu, kilometru un citu mērvienību skaita rakstīšanas – vai pareizi ir “vairāk nekā piecdesmit gadus” vai “vairāk nekā piecdesmit gadu”?
Pasniedzējas atbilde: Man neizdosies Jūsu mulsumu mazināt, jo pašlaik valodnieki pārskata ģenitīva lietošanu šādā pozīcijā. Vienkāršs piemērs No “Rīgas Laika”, kur labi redzams ģenitīvs: “Radiostacija BBC internetā publiskojusi milzīgu krājumu no saviem arhīviem – vairāk nekā 16 000 skaņu ierakstu failu, kas tapuši 90 gadu laikā.” Tomēr ir tendence uzmanību pārnest no skaitļa uz priekšmetu – galvenais, ka radīja scenārijus: “Viņš radīja vairāk nekā simt filmu scenārijus.” Jūsu piemērā būtu jāraksta: “Skaisti nodzīvoja vairāk nekā 50 gadus.”
Trešās lekcijas jautājumi un atbildes
Jautājums: Man ir jautājums par pieturzīmju lietošanu prezentācijā. Piemēram, prezentācija Power Point un pirmais teikums, aiz kura seko kols un tad uzskaitījums. Vai jāliek semikoli un beigās arī punkts? Citreiz ir pavisam īss uzskaitījums un vai tad arī būtu jāliek semikoli? Šis mani vienmēr prezentācijās mulsina. Turklāt tas ir prezentācijas formāts, pieturzīmes saraibina :), bet it kā jau jāliek.
Un vēl novērojums – dažas dienas atpakaļ biju konferencē, šķiet, katrs otrais nezina, kā jālieto kad un ka…
Pasniedzējas atbilde: Pieturzīmes prezentācijā man arī neizdodas viscaur vienādot. Gribu parādīt citreiz pabeigtus teikumus, citreiz frāzes vai atsevišķus vārdus, visur semikols neder, piekrītu.
—
Jautājums: Es pēdējā laikā bieži saskaros ar tekstiem, kuros minētas debespuses, un man nav īstas skaidrības, kuros gadījumos tās jāraksta ar lielo burtu. Piemēram: “Viena no vistālāk uz ziemeļiem esošajām Igaunijas salām ir Keri, un uz tā esošā bāka ir kultūras piemineklis.” “Braucot no Verskas uz dienvidiem, ceļš iet ļoti tuvu Krievijas robežai.” Šajos tulkojumos atstāju ar mazo burtu, bet pārliecināta neesmu.
Pasniedzējas atbilde: Pareizi – ja runa ir par ziemeļiem kā debespusi, tad ar mazo burtu. Ja ziemeļi ietverti saliktā īpašvārdā, tad ar lielo: Ziemeļeiropa, Ziemeļamerika vai Ziemeļlatvija. Kad runā par eksotiskajiem Austrumiem, tad runa ir par īpašu reģionu, nevis par virzienu uz austrumiem no Verskas, piemēram. Tāpat ir arī ar Ziemeļiem – var teikt gan ka Somija ir Ziemeļu valsts, gan ka Somija ir ziemeļvalsts (bet ne “Ziemeļvalsts”). Pirmais pasaules karš – tikai viens vārds ar lielo.
—
Jautājums: Vai varat sniegt kādu komentāru par pieturzīmju un lielo burtu lietojumu tabulās? Vai ir kādi vispārīgi principi?
Pasniedzējas atbilde: Gramatikas likumi nenosaka lielo burtu lietojumu tabulās, pēc vispārīgiem noteikumiem pietiek, ja rindu un sleju nosaukumus raksta ar lielo sākumburtu un visu pārējo ar mazo. Tomēr jāvadās pēc loģikas, var būt dažādi. Man lielākā labošana sākas, kad nāk priekšā tabulas, kas sagatavotas ES pārskatiem – tajos daļskaitļus raksta ar punktu, bet latviešu valodā ar komatu. Man viscaur jālabo uz komatu.
—
Jautājums: http://www.marupe.lv/lv/kontakti Kā ar Mārupes novada Domi?
Rau, pat nolikumā! http://www.marupe.lv/sites/default/files/imce/Nolikumi/Marupes-novada-pasvaldibas-nolikums-2017_06.pdf
Pasniedzējas atbilde: Skatieties, pat Mārupes novada domes nolikumā augšā 3x rakstīts pareizi. Valkai arī ir novada dome http://valka.lv/lv/valkas-novads-1/pasvaldiba-1. Rīgas dome atteicās no lielā D pirms gadiem desmit. Man prieks par viņu korektoru departamentu.
—
Jautājums: Paldies par lekciju! Divi jautājumi. Pirmais: man loģiski liekas, ka periodus vai laiku, kad valdīja noteikts stils, raksta ar mazo burtu (viduslaiki; baroka laikmets). Tomēr vārdi “apgaismība” un “atmoda” vairāk apzīmē procesu, pārmaiņas, nevis tikai laika periodu. Turklāt kā lai bez konteksta saprot, piemēram, teikumu: “Esmu savā dzīvē piedzīvojis atmodu.” Vai tas nozīmē garīgu atmodu, pamošanos no rīta (nu labi, to varētu izslēgt) vai neatkarības atgūšanas brīdi? Vai būtu liela kļūda vārdu “Atmoda” (kā Latvijas neatkarības atgūšanas procesa daļa) rakstīt tomēr ar lielo burtu? Otrs: ja skaitļa vārda vietā lieto skaitli, vai lielais burts “pārceļas”? Piemēram – Otrais pasaules karš taču pārtop par II Pasaules karš, vai arī ne? Un Trešais reihs vs. III reihs? Paldies!
Pasniedzējas atbilde: Piekrītu, konteksts ir svarīgs, tomēr valodnieki vienojušies “atmodu” rakstīt ar mazo a, ar lielo raksta Pirmā atmoda, Trešā atmoda. Nē, lielais burts nepārceļas – 11. novembra krastmala. Ar skaitli neiesaku rakstīt ne 2. pasaules karu, ne III reihu, labāk Otrais pasaules karš un Trešais reihs.
—
Jautājums: Atvainojos, bet es tomēr nesapratu līdz galam loģiku par Gaujas nacionālo parku un mazo sākumburtu vārdā “nacionālo”. Vai varu lūgt īsu skaidrojumu?
Pasniedzējas atbilde: Diāna, te ieskats lielo sākumburtu lietošanā, Nacionālais tiešām vienmēr ar lielo: https://valoda.lv/wp-content/uploads/docs/Petijumi/LV_attistiba/01_Ekspertu%20komisijas%2021.03.2012%20lemums.pdf Vēlāk sameklēšu pamatojumu, kāpēc visi nacionālie parki Latvijā ir ar mazo n.
Otrās lekcijas jautājumi un atbildes
Jautājums: Lekcijā bija runa, ka nevajadzētu baidīties no vajadzības izteiksmes. Taču šī izteiksme var radīt pārpratumus. Piemēram: “Sarkanajai mašīnai ir jādod ceļš.” Kā izmantot vajadzības izteiksmi, lai būtu viennozīmīgi skaidrs, vai sarkanā mašīna ir pienākuma pildītājs, vai labuma guvējs? Es, piemēram, baidos no vajadzības izteiksmes, īpaši, ja tulkoju juridiskus utml. tekstus.
Pasniedzējas atbilde: Juridiskie teksti ir gandrīz kā cita pasaule, zinu, ka tajos precizitātei ir lielāka nozīme nekā ikdienā, Jums taisnība.
—
Jautājums: Manuprāt, pie biežākajām kļūdām var minēt arī vārda zināt nepareizu locīšanu trešajā personā – viņš, viņa *zina*, nevis *zin*. To diemžēl nākas dzirdēt un lasīt visai bieži. Un, protams, arī bēdīgi slaveno “kad” saikļa “ka” vietā.
Pasniedzējas atbilde: Par “zin” un “zina” runāšu vienā no nākamajām lekcijām. Darbības vārdu “zin” lietoja Rainis un kādreiz tā nebija kļūda. Tāpat kā “vaj” tur, kur tagad rakstām “vai”.
—
Jautājums: Neesmu tik sena kā Rainis, bet arī man skolā mācīja, ka pareizi ir abi varianti – gan “zin”, gan “zina”. Tas, ka pareizi ir “zina”, nolemts tikai pirms dažiem gadiem. Reti gan gadās to dzirdēt, lielākā daļa cilvēku tomēr lieto īsāko variantu.
Pasniedzējas atbilde: Manuprāt, “zina” ir valodnieku apstiprināts vismaz pirms 30 gadiem, precīzāk neesmu pētījusi. Teikt var abējādi, ja vien neesat radio vai TV diktors. Manas lekcijas ir par rakstu valodu, tāpēc atgādinu, ka rakstot gan “zina” jāievēro vienmēr.
—
Jautājums: Sakiet, kādas ir Jūsu domas par šobrīd presē ļoti bieži lietoto vārdu “sagaidīt”? Nesen ar kolēģi par to runājām. “Es sagaidu, ka Latvijas izaugsme turpināsies” u.tml. It kā jau viena no nozīmēm (pēc LLVV) ir “paredzēt, būt sagatavotam”, tomēr stilistiski šādi teikumi liekas neveikli un šķiet, ka tā “sagaidīšana” tiek presē šobrīd pārāk ekspluatēta vietā un nevietā. Varbūt labāk lietot vārdu “ceru”, nevis “sagaidu”, piemēram?
Pasniedzējas atbilde: Esam ar kolēģiem par šo runājuši: man arī subjektīvi nepatīk “sagaidīt”, kur var rakstīt “cerēt”, “baidīties”, “paredzēt, ka .. notiks”. Tomēr kāds jau pirms manis atrada, ka “sagaidīt” šādā nozīmē ir jau Blaumanis rakstījis. Tādēļ LLVV sagaidīt trešā nozīme ir paredzēt, būt gatavam. Skat. http://www.tezaurs.lv/#/sv/sagaid%C4%ABt
Pirmās lekcijas jautājumi un atbildes
Jautājums: Labdien! Paldies par sniegto iespēju! Man jau pirms lekcijas pirmais jautājums Kādreiz kāds man bija “iedzinis”, ka “sveiki” vai “sveiks” lieto atvadoties, bet sasveicinoties – “sveicināti” (īpaši, šķiet, uz vēstulēm tas attiecās). Pamatojumu gan īsti nekur tam neesmu atradusi. Tātad nav nekādu tādu īpašu noteikumu?
Pasniedzējas atbilde: Pie “sveiki” LLVV raksīts “Pieklājības teiciens satiekoties vai šķiroties.” Un man tas liekas labi.
—
Jautājums: Vai ar “sveiki” var uzrunāt arī vienu personu? Sasveicinoties es varētu teikt (vai rakstīt) arī “Sveika, Kristīne!”, bet atvadoties, manuprāt, iederīgāks ir “Sveiki!”, “Nu tad sveiki, līdz nākamajai reizei!” (nedomājot to daudzskaitlī).
Pasniedzējas atbilde: Esat labi uztvērusi – sasveicināšanās un atvadīšanās formas lietojam tik bieži, ka izsakāmies dažādi pēc situācijas, noskaņojuma, attieksmes. Tā ir mūsu valodas bagātība. Jā, gan satiekoties gan atvadoties var teikt: “Sveiks, Jāni!”, “Sveika, Kristīn!” Vokatīvs arī nav atcelts. “Sveiki!” ir universāls, protams.
—
Jautājums: Par “terminālis” un “termināls”. Vai pareizi saprotu: gadījumos, kad runājam par vietu, kurā notiek kādi pārkraušanas darbi, tad pareizi lietot “terminālis”. Bet “termināls” ir lietojams apzīmējot laiku/ laika ierobežojumus. Vārdnīcā minēts “terminālis” saistībā ar ostām. Bet biznesa pasaulē cilvēki bieži par “termināli” sauc jebkuru pārkraušanas vietu (autotransports – autotransports; autotransports – dzelzceļa transports), kas drīzāk ir kā pagaidu noliktava… Ir pārvadātāji, kuriem ir gan “Terminālis”, gan “Noliktava” – divas atsevišķas ēkas vienā teritorijā (ar ostām un kuģiem nekāda saistība – pakas/kravu atved ar autotransportu, izkrauj un pēc kāda laika tās iekrauj citā autotransportā un ved klientam).
Un mulsums radās saistībā ar “radiāciju” un “radioaktivitāti” – abi saistīti, bet vārda sakne atšķiras par vienu burtu (pareizi?). Un – kā var tulkot Eiropas likumdošanu latviski, ja terminoloģija nav saskaņota ar valodnieku pieņemtajiem vārdiem? …varbūt “brienu par dziļu tajā mežā”?
Pasniedzējas atbilde: Es tikai vērsu uzmanību uz to, ka valodnieki ir nošķīruši lietvārdu “terminālis” no adjektīva “termināls” (kāds?). Kā to ievēro un lieto ostās u.c., tā vairs nav mana kompetence. Redzēju Vecmīlgrāvī ceļa malā balto ceļa zīmi “Terminālis”, tad jau labi. Termini tiešām veidojušies dažādos laikos un atšķirīgi, tā ir sarežģīta un precīza nozare – vēl ir rādijs, viens no 14 izotopiem.
—
Jautājums: Paldies par interesanto lekciju! Man ir viens jautājums un viena piebilde.
Jautājums: vai šobrīd ir atcelts likums, ka nedzīvas lietas apzīmē ar “tas” “tā”, bet dzīvas būtnes ar “viņš” “viņa”? Man griezās ausīs biežā (un, kā man skolā mācīja, nepamatotā) “viņš/ viņa” lietošana.
Piebilde: Brančs rodams tezaurā kā vēlbrokastis http://tezaurs.lv/#/sv/bran%C4%8Ds
Pasniedzējas atbilde: Manuprāt, tik stingri vairs nenodala “tas” un “viņš”, izsakāmies ekspresīvi, arī mīļais plīša lācītis vai pat ģimenes auto var būt “viņš”, un “tas” sen jau bijis attiecināms uz, piemēram, nepatīkamu personu. Mani atbalsta arī tezaurs: “viņš” 3. norād. vietn. Norāda uz dzīvu būtni, priekšmetu, parādību, par ko runā vai kas ir pieminēta iepriekš; tas (1). Jā, “vēlbrokastis” ir labākais no variantiem, kādus cilāja, kad par šo sākām runāt. Bet nevienā vārdnīcā vēl nav, valodnieki cer, ka varbūt atradīsies piemērots, bet īsāks latviešu vārds.
—
Jautājums: Paldies par lekciju! Dažas pārdomas par lekcijā minētajiem vārdiem:
1) Man arī gribētos lietot vārdu “klāsteris” ar garo “ā” (lai būtu jūtama saistība ar vārdu “klāsts”). Tomēr varētu pieņemt arī rakstību ar īso “a”, izrunā saglabājot garo. Ir daudzi vārdi, kuros raksta īso patskani, bet izrunā ar garo. Tagad gan nakts laikā nekas nenāk prātā, bet, turpinot par to pašu mūziku, viens no intervālu apzīmējumiem ir “septima”, bet sakām “septīma”. Nošu nosaukumi! – pirmajās klasēs nākas pacīnīties, lai bērniem iestāstītu, ka nevajag rakstīt “rē”, “mī” un “fā”.
Vārdu “drons” lielākoties izrunā ar īsu “o”, bet ir dzirdēts (un arī Jūs tā teicāt) ar garo.
Vai ir kādi likumi, kas nosaka, kāpēc vārdā “fobija” ir garais “o”, bet vārdā “hobijs” – īsais?
Un kāpēc vārdu “kāpēc” visi izrunā kā “kapēc”, pie tam ar uzsvaru uz otrās zilbes?
2) “Macaroon” – man tīri pieņemams liekas vārds “makarūni”, atstājot vienam no pastas veidiem apzīmējumu “makaroni”. Tāpāt kā humuss ir slieku komposts, bet to, kas ēdams, varētu saukt par humosu.
3) Apzīmējums “jēzenes “bija dzirdēts, bet nebiju iedziļinājusies, kas tas īsti ir (man nez kāpēc izklausās pēc apakšbiksēm). Iešļūcenes, manuprāt, ir plašāks apzīmējums, tā varētu saukt arī kārtīgus ādas apavus bez aizmugurējās daļas (kapes). Flip-flops tomēr ir tikai viens no iešļūceņu veidiem. Nemaz nebija pieminēts vārds “sandales” – izklausās labāk, tomēr arī apzīmē kaut ko vairāk nekā tikai “flip-flops”. Es piedāvātu vārdu “flopši” – latviešu valodā ir līdzīgi skanoši vārdi, piemēram, klipši, flokši, mopši.
Pasniedzējas atbilde: Priecājos, ka mana lekcija izraisījusi pārdomas. Tāds bija mans mērķis – palīdzēt labāk saprast savu valodu un vērīgāk pret to izturēties, domāt līdzi. Turpiniet jautāt un meklēt atbildes. Svešvārdu izrunas un rakstības attiecības ir liela tēma, par ko varētu rīkot jaunu lekciju kāds fonētikā stiprs valodnieks, es darbā laboju tikai rakstu kļūdas. Bet es arī dzirdu, ka latviski dabiskāk ir teikt “rādio”, lai gan raksta “radio”.
—
Jautājums: Esmu manījusi, ka tīzeri sauc par kacekli. No vārda kacināt. Man ļoti patīk šis vārds, jo ļoti precīzi izsaka tīzera būtību. Vai būtu nepareizi to lietot?
Pasniedzējas atbilde: Lietojiet vārdu “kaceklis”, ja patīk – tas ir valodnieku piedāvājums un vēl nav nostiprinājies. Es jau teicu, ka jauno vārdu ienākšanā valodā daudz kas atkarīgs no lietotāju patikšanas. Tezaurs.lv tīzeri nemaz nemin, bet kacekli pazīst kā apvidvārdu no Mīlenbaha Endzelīna vārdnīcas ar nozīmi “niekkalbis”.
—
Jautājums: Paldies par interesanto ievadlekciju! Sakiet, lūdzu, kāds ir labākais veids, kā uzzināt, vai kādai jaunai parādībai ir oficiāli apstiprināts jaunvārds latviešu valodā? Piemēram, tam pašam “macaroon” – ja es gribētu to uzrakstīt pareizā latviešu valodā, kur meklēt informāciju par šāda termina latvisko versiju?
Pasniedzējas atbilde: Es arī gaidu tādu lodziņu, kurā pajautāt par katru jaunu vārdu – kad un kādā formā tas apstiprināts, tomēr tāda vēl joprojām nav. LZA Terminoloģijas komisijas vietne ar lēmumiem http://termini.lza.lv nav īpaši labi pārskatāma, atliek tezaurs.lv, jo, kā tikko noskaidrojām, ja tā veidotājiem patīk, piemēram, vārds “kaceklis” un tas ir vismaz valodnieku pārrunāts vai pat apstiprināts, to tur var atrast, pagaidām bez avota.
—
Jautājums: Liels paldies par lekciju! “Viedpalīgs” bija palaists garām, bet tiešām labi un daudzpusīgi izmantojams, kad jānosauc vienā vārdā visas smalki gudrās ierīces un gadžeti.
Man radās divas daļēji pārdomas, daļēji jautājumi:
1) Ja “e-pasts” ir sistēma, tas nozīmē, ka arī uz vizītkartēm un visur citur ir nepareizi rakstīt “e-pasts”, bet vajag “e-pasta adrese” (kas, manuprāt, nav īsti precīzi – adrese taču ir dzīves, atrašanās vieta, un virtualitātē tam vairāk atbilst mājaslapas, profili utt.) vai “e-pasta kastīte” vai vēl kā citādi (kā?)? (Man tomēr liekas neiespējami ko tādu ieviest)
2) Vai pareizi saprotu, ka pilnīgi jauni vārdi šobrīd nerodas – tie allaž tiek darināti, atvasināti, izmantojot jau esošos latviešu valodas vārdus vai citvalodu aizguvumus? Varbūt atsvaidzināšanai varētu būt vērtīgi valodniekiem pievērsties, piemēram, bērnu “valodas” virzienā, kuri nereti darina it kā jancīgus, bet nereti ļoti trāpīgus, vieglus vārdiņus, kas bieži vien ieiet arī ģimenes ikdienas apritē. Piemēram, mūsu ģimene un nu jau arī daudzi draugi gadus 20 lieto vārdu “klokši”, ko ieviesa mana meita, esot maza. Ar to apzīmējam visas sausās brokastu pārslas (šis vārdu salikums man allaž uzdzinis šermuļus), sausos mikšļus utt. Liekas kaut kā ļoti “piestāvoši”. Interesanti, ka, arī nedomājot lietojot šo vārdu saskarsmē ar citiem ļaudīm, vien retais pajautājis, kas tas ir, parasti kaut kā uzreiz saprot. Nu, tas tikai tā, piemērs. Varbūt ka ir arī tādi gadījumi oficiālajā valodniecībā?
Pasniedzējas atbilde: 1) Jā, precīzi būtu e-pasta adrese, vārds “adrese” jau diezgan sen ir attiecināts arī uz elektronisko saraksti, Zinātnes un tehnoloģijas vārdnīca izdota 2001. gadā, skat. http://www.tezaurs.lv/#/sv/adrese 3. nozīmi. Tomēr īsuma labad uz vizītkartēm arī es esmu redzējusi rakstītu “e-pasts”, kas īsti pareizi nav. 2) par jauniem vārdiem – jauni vārdi rodas visu laiku, es labākos jaunvārdu darinātājus redzu dzejnieku vidū, jūs – bērnu fantāzijā, kaut kāda līdzība šajā nozīmē varētu būt abām grupām, tās apvieno radošums! Tomēr jauniem vārdiem jāatbilst latviešu valodas normām.
—
Jautājums: Esmu dzirdējusi, ka par jēzenēm sauc tikai noteikta veida apavus – vai nu ar (un te saprotu, ka nezinu, kā latviešu valodā to nosaukt) “puļķīti” starp īkšķi un otro pirkstu, vai sandales ar plānu zoli un garām auklām, ko sien ap kāju.
Pasniedzējas atbilde: Priecājos, ka sekojat līdzi, turpiniet vērīgi saskatīt detaļas valodā! Jēzenes jau bija tikai piemērs no manas bērnības, atgādināju to, lai pārlieku nekoncentrējamies uz angļu izcelsmes nosaukumiem priekšmetiem, ko lietojam ikdienā.