Kāpēc grieķi?
Mūsdienās seksualitāte pārsvarā tiek uztverta “objektu” kategorijās – objekts, kuru iekāroju; objekts, kurš iekāro mani; objektu savstarpējās attiecībās utt., savukārt Senajā Grieķijā par seksualitāti runāja ne tik daudz personu, cik pievilkšanās vai dziņu kontekstā.
Sengrieķu uzmanība dziņai parāda – ja tā mūs piemeklē, ir maz iespēju tai pretoties, un tas ir viens no fundamentālajiem spēkiem, kas ietekmē mūsu dzīvi un laimi.
Dziņa rodas kairinājuma rezultātā, savukārt izzūd, kad tiek apmierināta – sasniedzot mērķi vai atbrīvojoties no spriedzes.
Saistībā ar seksualitāti ir divi baudas avoti – kairinājums (spriedzes rašanās) un apmierinājums (atbrīvošanās no spriedzes).
Mēs dzīvojam pastāvīga uzbudinājuma kultūrā – patērētāju sabiedrībā. Tās mārketinga stratēģija ir balstīta uz nepārtraukta uzbudinājuma (iekāres) radīšanu – cilvēks tiek kairināts ar konkrētu objektu, solot dziņas apmierinājumu ar objekta pirkumu. Taču šādā sabiedrībā cilvēks, kurš neko nevēlas un ir apmierināts, nav pieļaujams, tāpēc apmierinājums ir mūžīgais solījums, kas nekad netiks sasniegts.
Erota izcelsme
Sākumā ir Haoss, pēc tam Gaja (zeme), tad krēslainais Tartars, jo dziļi pazemē…
Vēl arī Erots, pats skaistākais dievs no nemirstīgajiem, –
Visiem mūžīgiem dieviem un visiem mirstīgiem ļaudīm
Krūtīs viņš saprātu apmāj un aizkavē padomu gudru.[1]
Mīlestība nozīmē kontroles zaudēšanu.
…māti, brāļus un visus draugus [dvēsele] ir aizmirsusi, nevērības dēļ zaudēts īpašums tai ir bijis nebijis; tā noniecina visus ieradumus un pieklājību, ar ko agrāk lepojusies, un ir gatava kalpot savam ilgu priekšmetam, un gulēt, kur vien ļauts…
Šo stāvokli… manu daiļo zēn, cilvēki sauc par mīlestību…[2]
Dvēseles analoģija – pajūgs
Platona dvēseles “portrets”:
- Thumos – dedzība, spars, taisnīgs sašutums, kauns. Thumos ir iracionāls – tās drīzāk ir morālas jūtas nevis morāls, ar argumentiem pamatots spriedums.
- Iekāre – zemākās dziņas, seksuālā iekāre, dusmas; tai nav morāles.
- Prāts (logos), kas mēģina kontrolēt gan thumos, gan iekāri. Thumos – dedzība, spars, taisnīgs sašutums, kauns. Thumos ir iracionāls – tās drīzāk ir morālas jūtas nevis morāls, ar argumentiem pamatots spriedums.
Lai runātu par dziņām, sengrieķi izmanto pajūga alegoriju un uzdod jautājumu:
Kas liek šiem zirgiem trūkties no vietas un kaut kur traukties?
Vulgārais Erots
Vulgārais Erots ir zemisks, jo nav pastāvīgs. Tas ir “patērētājs”, kurš domā tikai par apmierinājuma gūšanu, ir nekaunīgs, rupjš un var krist negodā, atdodoties pārāk ātri.
Sengrieķiem “vienkārša pārgulēšana” nebija pieņemama; attiecībās bija jāpieliek zināmas pūles – jābūt iekarošanas un padošanās momentam, citādi cilvēks tika uzskatīts par baudkāru dzīvnieku. Arī atdošanās naudas vai sabiedriskās ietekmes dēļ tika uzskatīta par negodu.[3]
Tas dara visu, kas pagadās, viņš tāpēc arī patīk neciliem ļaudīm, kuriem ir vienalga, ko mīlēt, – sievietes[4] vai zēnus – un viņi tos mīl miesas nevis dvēseles dēļ.
Viņš domā tikai par iekāres apmierināšanu un nedomā, vai tas ir skaisti vai ne.[5]
Hetēras
Hetēras jeb augstākā līmeņa kurtizānes bija izglītotas, neprecējušās (neprecamas) sievietes ar brīvu dzīvesveidu, kas piedalījās dzīrēs un par savu sabiedrību prasīja samaksu. Viņas bija ne tik daudz prostitūtas, cik sieviešu dzimuma pavadones vai “īrējamas mīļākās”.
Hetēras lieliski prata visu, kas bija aizliegts precētajām sievietēm, – saskarsmes un valdzinājuma mākslas.
Viņām bija atļauts sēdēt pie galda kopā ar vīriešiem, lai piedalītos intelektuālās sarunās (sievas dzīrēs nepiedalījās, jo viņas tika uzskatītas par trulām). Turklāt, pateicoties savai brīvībai un izglītotībai, hetēras varēja pārkāpt sociālos tabu.
Hetēru popularitāte nekad nebija saistīta ar viņu ārieni – tikpat lielā mērā viņas tika apbrīnotas par savām prāta spējām un izglītību. Viņu kompānijā vīrietis nekad nejutās izniekojis laiku, un tas bija ārkārtīgi svarīgi.
Konkubīnes jeb “otrās sievas”
Konkubīnes tika ieviestas baudas vārdā – viņām nebija ne precētas kundzes statusa, ne hetēru neatkarības, turklāt viņas jebkurā brīdī varēja tikt pārdotas bordelim.
Lai pasargātu vietējās sievietes no seksuāla rakstura noziegumiem, pilsētās pie tranzīta ceļiem uzplauka prostitūcija. Prostitūtu varēja atpazīt pēc sandales atstātā nospieduma, kas vēstīja: “Seko man.”[6]
Kā dzīvoja sievas?[7]
Sengrieķu vīrieša dzīves ilgums bija aptuveni 45 gadi, toties precējās viņš ap 30 gadu vecumu. Savukārt sievietes dzīves ilgums bija vien aptuveni 36 gadi, toties pie vīra viņa tika izdota 12-15 gadu vecumā (līdzko sākās menstruācijas).
Kamēr vīrietis precību vecumā bija jau nobriedis un guvis zināmu dzīves pieredzi, sieviete bija vēl bērna gados. Nevienu neinteresēja sieviešu izglītošana, jo viņu primārais uzdevums bija pēcnācēju radīšana. Tāpēc nav jābrīnās, ka sievietes tika uzskatītas par trulām un vīri savas sievas vērtēja tik zemu.
- Sievietēm nebija nekādu juridisko tiesību (kā mūsdienās nepilngadīgajiem).
- Dzīvoja pilnīgā sociālā izolācijā – mājās (οἶκος – oikoss).
- Uz ielas izgāja reti (izejot tika pavadītas), ietītas himationā, aizsegtu seju.
- Galvenie uzdevumi – gādāt par ēdienu un apģērbu, komandēt vergus, taupīgi rīkoties ar vīra naudu.
- Dzemdēja vidēji 5 bērnus, no kuriem izdzīvoja 3.
Sievu seksualitāte
Valdīja pārliecība, ka sievietēm piemīt pārlieku liela tieksme uz jutekliskumu un viņas tika uzskatītas par seksuāli apsēstām un morāli nestabilām. Sengrieķu vīrieši mājās pavadīja vien 2-3 naktis mēnesī, un, tā kā sievu galvenais pienākums bija radīt pēcnācējus, viņām bija jāizmanto ikviena izdevība, kamēr vīri bija mājās.
Sieviešu masturbācija bija plaši pieņemta un diezgan pašsaprotama.
Aizspriedumus, kas valdīja attiecībā uz sievietēm, nevar nosaukt par pilnībā nepamatotiem, taču tie savā ziņā bija arī pašatražojoši – nepiedāvājot sievietēm iespēju būt citādākām, viņas nevarēja tādas kļūt.
Dievišķais Erots – gudrs un savaldīgs.
Debesu Afrodītes mīlai:
- ir tikai vīrišķais pirmsākums (caur Afrodīti), tā vērsta pret zēniem;
- tā ir senāka, bez pārmērības un apvaldīta;
- tiecas pēc spēka un gudrības.[8]
Gudrība – visu morālo īpašību “komplekts”, ko uzskatām par apbrīnas cienīgu.
Sengrieķu ētiskā audzināšana balstījās uz priekšstatu par tikumīgu cilvēku. Tikumīgs cilvēks skaitījās tāds, kam piemita noteiktas rakstura īpašības – godīgums, izpalīdzība, labsirdība utt. Pastāvēja pieņēmums – ja cilvēkam šīs īpašības patiesi piemīt, viņš nevar rīkoties tām pretēji, proti, netikumīgi. Līdz ar to sengrieķu ētika bija balstīta nevis uz nodomu, ar kādu tika veikta darbība, bet gan uz to, ko cilvēks ar to praktizēja – tikumu vai netikumu. Un tikums bija erotiski uzbudinošs.
Erots un garīgā dimensija
… jaunietim ir skaisti kalpot tam, kas dara viņu gudrāku un labāku,…kas grib viņu iegūt, lai audzinātu, lai darītu krietnāku un cildenāku.[9]
Mums nav tik skaidru un tiešu liecību par sengrieķu sabiedrību, tāpēc skaidrojumi ir konstrukcijas, kas radītas, balstoties uz secinājumiem. Taču šādas konstrukcijas ir “jēdzīgākas”, jo mēs nevaram skatīties uz sengrieķu sabiedrību ar savām acīm – tā savā pasaules uzskatā bija stipri atšķirīga no mums.
Erots un pedagoģija
Jauns zēns Senajā Grieķijā bija ķermeniska un dvēseliska skaistuma etalons, un “pederastija” bija apgarota mīlestība, kur erotiska tieksme bija vērsta nevis uz zēna ķermeni, bet gan ideālu, ko zēns iemiesoja, – ārējais, ķermeniskais skaistums, kas savijies ar dvēselisko skaistumu. Un šīs dvēseles attīstība bija pamats viņam tuvoties. Proti, mērķis nebija zēnus seksuāli izmantot, bet gan izmantot tieksmi, lai īstenotu citus mērķus.
Sieviete tika uzskatīta par trulu, turklāt sekss ar sievieti bija pienākums, ko savā ziņā var salīdzināt ar trauku mazgāšanu – netīrs un nepatīkams. Savukārt jauna zēna mīlēšanai šāda pienākuma sloga nebija. Zēna mīlēšana bija kaut kas cēls (kā, piemēram, operas mīlēšana – to var klausīties un dievināt), un līdz ar to tā ir pavisam citas kategorijas mīlestība.
Šis skaistuma ideāls bija kaut kas, kas iedvesmoja cilvēkus kļūt labākiem un kas sengrieķī atraisīja vislabākās īpašības un centienus.
Vecākais “mīlnieks” bija jaunākā “mīlamā” padomdevējs un gids pieaugušo pasaulē.[10]
“Pederastija” (burtiskā nozīmē “bērnu mīlestība”) ir zēnu (12-18 g.) izglītības modelis:
- Zēni tiek sūtīti pie ievērojama vīrieša, kura kompānijā tie uzturas, līdz ir sasnieguši 20 gadu vecumu.
- Aizbildniecība tiek noslēgta ar tēva piekrišanu un ar to lepojās.
Būt par cienīta vīrieša audzēkni zēnam bija liels gods un veiksme.[11]
Jaunais zēns dienas darbos un “nedarbos” dzīvoja blakus aizbildnim, lai “izaugtu” par vīrieti un mācītos dzīvot. Paralēli viņš mācījās arī lasīt, rakstīt un rēķināt.
Romantiskā tieksme bija vīrieša-padomdevēja pamudinājums investēt laiku un enerģiju, izglītojot jaunus zēnus.
Ķermeniskais kontakts bija stingri reglamentēts:
- Sākumā zēnam vispār nedrīkstēja pieskarties, līdz nebija skaidrs, ka zēns tādējādi netiks pazemots (nepārpratīs notiekošo);
- Zēns drīkstēja glāstus tikai pieņemt, uz tiem nekādi neatbildot (pat mēģinot noraidīt);
- Glāstot vienmēr bija jābūt ar seju pret seju;
- Bija stingri aizliegti glāsti no mugurpuses vai locekļa ievadīšana;
- Maksimums, ko drīkstēja, – sasniegt ejakulāciju, berzējot locekli gar ciskām.[12]
Striktie noteikumi bija saistīti ar godu:
- Topošo pilsoni/vīrieti nedrīkstēja pazemot;
- Pazemojošs bija tieši homoseksuāls akts ar locekļa ievadīšanu (mūsdienās ieslodzījuma vietās);
- Vecāki un likumdošana sargāja zēnus no šī apkaunojuma.[13]
Ja aizbildnis laupīja zēna godu, viņam tika piespriests bargs sods – izraidīšana –, kā rezultātā arī pats aizbildnis palika bez goda un sociālā statusa.
Homoerotiskās kaislības drīzāk bija sentimentāls ideāls, kam bija maz sakara ar realitāti. Saskaņā ar vēstures liecībām pat homoseksuāls sakars divu pieaugušu vīriešu starpā bija reta parādība. Vienlaikus – bija pieejamas vīriešu dzimuma prostitūtas.
Senajiem grieķiem nebija priekšstata par to, ka varētu būt homoseksuāla vai heteroseksuāla identitāte, un viņi neuzskatīja, ka vajadzētu sevi definēt pēc seksuālās identitātes.
Erots un rūpes par dvēseli jeb seksualitāte kā dvēseli transformējošs spēks
Ļaujot arhetipiskajām enerģijām, kas sagādā ārkārtīgi kaislīgas, bet pilnībā neapzinātas “naktis”, izlauzties uz āru, mēs parakstāmies uz to, ka mūs var skart visas iespējamās “nelaimes”.
Četri dvēseles uzdevumi, kas saistās ar iniciāciju:
1. Tikt skaidrībā ar savām emocijām.
2. Apgūt cīņassparu un mērķtiecību, procesā nezaudējot savu dvēseli.
3. Atzīt savu nevarību/nespēju un paļauties uz ārpus mums esošajiem (varenākiem) spēkiem.
4. Izklīdināt “nāvīgo miglu” – “atmosties” jeb kļūt apzinātam.
Seksualitāte no vienas puses var mūs pakļaut visspēcīgākajiem pārbaudījumiem, bet no otras – transformēt mūs dvēseliskā līmenī. Jo, izejot cauri šiem pārbaudījumiem, tā kļūst par pavisam cita veida seksualitāti.
Vents Sīlis
LU Open Minded
[1] Hēsiods. “Teogonija”, 115.-125. lpp.
[2] Platons. “Faidrs”, 252a-b.
[3] Platons. “Dzīres”, 71.-72. lpp.
[4] Šajā gadījumā nicinājums tiek attiecināts uz sievietēm nevis zēniem, jo sengrieķu sabiedrībā seksuālie kontakti ar sievieti bija pienākums un sabiedrības uzspiesti – ja sengrieķu vīrietim nebija bērnu un ģimenes, viņš netika atzīts un uzskatīts par pilnvērtīgu cilvēku.
[5] Platons. “Dzīres”, 69. lpp.
[6] Tanahill (2001). “Sex in History”, 94. lpp.
[7] Rubenis, A. (2007). “Senās Grieķijas kultūra”, 210.-212. lpp.
[8] Platons. “Dzīres”, 69. lpp.
[9] Platons. “Dzīres”, 72. lpp.
[10] Enasa, Dž. (2008). 59. lpp.
[11] Souli, S. (1997). “Love Life of the Ancient Greeks”, 63. lpp.
[12] Souli, S. (1997). “Love Life of the Ancient Greeks”, 66. lpp.
[13] Souli, S. (1997). “Love Life of the Ancient Greeks”, 70.-71. lpp.