Kāpēc ar patiesību nepietiek?
Mūsdienu informācijas telpā jautājums “kam ticēt un kāpēc” kļūst arvien aktuālāks. Tas vairs nav tikai par patiesības un nepatiesības atšķiršanu – tas skar dziļākus jautājumus par uzticēšanos, zināšanām, valodu un mūsu spēju domāt kritiski. Pēcpatiesības laikmetā (1), īpaši kopš 2016. gada, arvien vairāk redzam, ka šī atšķirība iezīmē dziļāku problēmu: racionāli argumenti un fakti ne vienmēr ir pietiekami, lai mainītu cilvēku uzskatus. Tas mudina jautāt – kāpēc ticam? Un kāpēc nespējam pārliecināt, pat ja mūsu argumenti ir loģiski un pierādāmi? Šo izaicinājumu nevar atrisināt ar vienu “pareizo” tehniku.
Viena no skaidrākajām atšķirībām ir pieejā: liberālajos medijos (piemēram, “The New York Times”) bieži uzsvars tiek likts uz jautājumu “kam ticēt?” – t.i., kā pārbaudīt faktus un attīstīt kritisko domāšanu. Tikmēr konservatīvāk orientēti mediji (piemēram, “The Epoch Times”) vairāk uzdod jautājumu “kuram ticēt?” – t.i., kurš avots ir uzticams. Taču abos gadījumos svarīgākais ir saprast: uzticēšanās nav automātiska, un tā balstās daudz vairāk uz mūsu attiecībām, vērtībām un priekšstatiem, nevis tikai faktiem.
Kritiskā domāšana ir svarīgs instruments, taču tai ir savas robežas. Bieži vien pārliecināšana prasa ne tikai faktus, bet arī izpratni par psiholoģiskajiem un sociālajiem mehānismiem, kas veido mūsu uzticību. Tādējādi mūsdienās jautājumi par ticamību kļūst ne tikai filozofiski vai loģiski, bet arī dziļi cilvēcīgi. Kā veidojas mūsu uzticēšanās un kas notiek brīžos, kad tā sabrūk? Kā saprast, kad racionāls arguments vairs nav pietiekams, un kas var to aizstāt? Atbildes uz šiem jautājumiem nav vienkāršas, taču tieši to izpēte mums palīdz labāk orientēties sarežģītajā informācijas laikmetā.
Mūsuprāt, Arta Sveces kursu “Kritiskā domāšana un informācijas analīze” vajadzētu noklausīties ikvienam, jo tajā ir atrodamas atbildes uz šiem svarīgajiem jautājumiem! Mēs vēlamies, lai to noklausās ikviens, tāpēc ierobežotu laiku piedāvājam to iegādāties par cenu, kāda vēl nekad nav bijusi: 9.90 €
(1) Pēcpatiesība (“post-truth”) ir termins, kas apzīmē situāciju, kurā sabiedriskajā diskusijā emocionāli argumenti un personiskā pārliecība kļūst svarīgāki par objektīviem faktiem. Citiem vārdiem – pat tad, ja ir fakti, kas apgāž kādu uzskatu, cilvēki bieži vien tam netic, jo svarīgāka ir viņu emocionālā saikne ar kādu stāstījumu, grupu vai identitāti.