Vecāku kļūdas nesalauž bērnu. Svarīgāk ir tas, kas notiek pēc tam

No rīta viss jau kavējas. Bērns pēkšņi saka, ka pats nespēj uzvilkt kurpes, izrādās, ka soma vēl nav sakārtota, telefons rāda vairākas neatbildētas ziņas, un pirms piecām minūtēm jau vajadzēja būt ārā pa durvīm. Tu pasaki kaut ko reāli skarbu. Bērns sāk raudāt. Un pēc mirkļa tev pašam sāp: “Kāpēc es tā pateicu?”

Būsim godīgi, šādi brīži ir pazīstami mums, daudziem vecākiem. Ne tāpēc, ka mēs nemīlētu savus bērnus, bet tāpēc, ka ikdienā nogurums, steiga un spriedze reizēm paņem virsroku. Taču bērna emocionālo drošību neveido perfekcija. To veido spēja pēc šādiem brīžiem atgriezties attiecībās. 

Par to runājam šajā video, balstoties pasaules līmeņa autoru Dr. Bekijas Kenedijas un Gabora Matē atziņās.

Svarīgākais notiek pēc tam

Mēs bieži domājam, ka labs vecāks ir tas, kurš nekad nesakliedz, vienmēr ir mierīgs, nosvērts un klātesošs. Bet, kā mēdz sacīt, dzīvē viss ir savādāk.

Ir nogurums, darbi un trauki izlietnē, telefons, kurā pienāk ziņas. Rēķini, bērna niķis tieši tad, kad pašam galva ir pilna. 

Ir brīži, kad mēs reaģējam nevis kā mierīgi, apzināti pieaugušie, bet kā cilvēki, kuriem vienkārši vairs nav iekšējās telpas.

Bērns, protams, nesaprot šo kontekstu. Viņam vienkārši sāp skarbie vārdi un dusmas.

Bet attiecības visbiežāk nesalauž grūts brīdis. Daudz lielāka nozīme ir tam, kas notiek pēc tam.

Vai mēs spējam atgriezties.

“Piedod, man nevajadzēja tā sacīt”

Dažreiz bērnam nevajag lielu sarunu. Pietiek ar īsu, godīgu atgriešanos pie tā, kas notika.

“Piedod, es biju par asu.”
“Tu nebiji pelnījis, ka es tā pasaku.”
“Es biju ļoti noguris un sadusmojos, bet tā ir mana atbildība.”
“Es tevi mīlu arī tad, kad mums ir grūts rīts.”

Šādi teikumi bērnam nozīmē ļoti daudz. Tie pasaka: kļūdas var labot, par notikušo var runāt, un tuvība nepazūd tikai tāpēc, ka kādam bija slikts brīdis.

Un, godīgi sakot, tas ir kaut kas tāds, ko daudzi no mums paši bērnībā būtu ļoti gribējuši dzirdēt.

Vaina nav tas pats, kas kauns

Pēc šādiem brīžiem vecāki bieži jūtās slikti un izjūt pašpārmetumus. Un te ir svarīgi atšķirt divas lietas – vainu un kaunu.

Vaina saka: “Es izdarīju kaut ko, ko gribu labot.”

Kauns saka: “Ar mani kaut kas nav kārtībā.”

Dr. Bekija Kenedija uzsver, ka vaina var būt laba lieta, jo tā būtībā saka: “Man nav okei rīkoties šādi, es vēlos rīkoties citādāk”. Tā var būt kā kompass, kas nošķir pareizo un nepareizo virzienu. Šis man nav pieņemami. Šeit es gribu atvainoties. Šeit man vajag apstāties un paskatīties, kas īsti ar mani notika.

Kauns parasti nepalīdz. Tas liek noslēgties, aizsargāties vai iekšēji sevi sist. Tas rada vēl papildus smagumu un bieži vien dzen attiecības tikai dziļāk purvā

Bet bērnam nav vajadzīgs, lai mēs sevi sodām. Bērnam vajag, lai mēs atgriežamies.

Open.lv abonements – vairāk šādu video

Šis video ir daļa no Open.lv satura, kas pieejams tikai studiju abonentiem. 

Open.lv Studiju abonementā atradīsi nodarbības, kas balstītas pasaules līmeņa autoru, pētnieku un psiholoģijas praktiķu darbos. Ieguldot daudzu stundu redakcijas darbu, mēs šīs idejas pārvēršam skaidrā, cilvēcīgā un ikdienā izmantojamā saturā.

Kļūsti par Open.lv studiju abonentu un audz kopā ar mums.