Montesori ikdienai – atziņas pedagogiem un vecākiem

Mēs varam runāt par vairākkārtēju piedzimšanu mūsu dzīves laikā. Sākoties jaunam periodam, mūsu priekšā ik reizes ir jauns cilvēks, un katram no tiem ir neatkārtojams, specifisks uzdevums cilvēka personības veidošanā. Katrā no tiem cilvēks piedalās ar savu ķermeni, garu un dvēseli. Tomēr kāpēc dažādos bērna vecumposmos mēs piedzīvojam konfliktus vai nesaprašanos, kuriem nerodot risinājumu, zaudējam arī savu kā vecāku vadības lomu ģimenē vai skolotāja vadības lomu klasē? Vai protam un gribam uz vecumposmu vajadzībām reaģēt atbalstoši un pietiekoši?

Katram bērna attīstības posmam ir sava nozīme, savs šarms, savas problēmas un savs skaistums. Mums kā pieaugušajiem ir svarīgi zināt, ka bērna un jaunieša vajadzības ir jārisina atbilstošā vecumā, nevis kaut kad vēlāk. Atbalstu viegli sniegt, ja saprotam, ka katrā no vecumiem bērns piedzīvo kādus īpašus jutīguma periodus – īpašu jutīgumu pret procesiem un vides ietekmi, kura rezultātā bērns mainās, un šo jauno prasmju apgūšana kļūst par bērna pašorganizēšanās procesu.

Kā atbalstīt 0 līdz 3 gadus veca bērna jutīgumu uz kustībām, struktūru un kārtību, kā arī zinoši sekot līdzi bērna valodas attīstībai? Kā pilnveidot bērna apziņas attīstību ar dažādām praktiskās dzīves un sajūtu aktivitātēm un sniegt iespēju izzināt pasauli, pilnveidot valodu un veidot sociālos kontaktus vecumā no 3 līdz 6 gadiem?

Kā apmierināt 6 līdz 12 gadus veca bērna “izsalkušo intelektu” un zinātkāri? Kā par lietām un procesiem sniegt plašu pārskatu, nevis fragmentāru informāciju? Kā atbildēt uz neskaitāmajiem “kā?” un “kāpēc?”, kuros bērns jautā pēc cēloņiem un sekām, nevis faktiem vai atsevišķiem vārdiem?

Daba ir diezgan loģiska, un tā bērnā modina ne tikai izsalkumu pēc zināšanām, bet arī pretenzijas uz intelektuālo neatkarību un plašākiem kontaktiem sabiedrībā. Ikviens, kuram būs vēlme diskutēt ar šī vecuma bērniem par taisnīgumu un taisnību, varēs piedzīvot to tieši jau konkrētajā sarunā.

12–18 gadi ir īpašs laiks piedzīvojumiem, personīgajiem izaicinājumiem un sevis izzināšanai. Laiks, lai aizstāvētu, nepiekristu, izaicinātu. Nozīmīgais “mēs” periods: mēs – vienaudži, mēs – futbola treniņu biedri, mēs – draugi. Kā būt klātesošiem un sniegt aizsardzību un drošību? Kā atbalstīt jauniešu vēlmi pēc autonomijas? Kā būt līdzās, lai jaunieši izprot un atrod savu lomu sabiedrībā?

Būt vecākiem vienmēr ir izaicinājums, un bieži ģimenēs pastāv arī konflikti. Risinājums tam ir attiecības, nevis audzināšana. Tāpēc svarīga ir sadarbība, pašcieņa un pašapziņa, katra personiskā atbildība. Pāri visam, vecākiem jāpiemīt spējai būt par bākugunīm saviem bērniem un jāapgūst māksla pateikt arī “nē”. Tas mums palīdz izveidot līdzvērtīgas attiecības, un impulsi, ko sniedzam konfliktu risināšanai, ir konsekventi un konstruktīvi.

Jo labāk zinām savas robežas un jo personiskāk varam tās izteikt, jo lielāks ir gandarījums. Šis ir mūžizglītības process, kas mūs saista ar iepriekšējām un nākamajām paaudzēm. Tātad nevis noteikt robežas saviem bērniem, bet zināt, pirmkārt, savas robežas.

Robežas izsaka to, ko vēlamies un nevēlamies, ko pieņemam un noraidām, kas patīk vai nepatīk, ko uztveram kā labu vai sliktu sev un apkārtējiem. Tās visas ir normas un noteikumi, kam, pirmkārt, ticam mēs paši un domājam, ka tam vajadzētu attiekties arī uz citiem, kā dēļ ģimenes bieži piedzīvo konfliktus. Bet vai tas vienmēr ir tikai kas slikts? Konflikts nekādā ziņā neliecina, ka esam slikti vecāki, bet gan dod iespēju mācīties abām pusēm.

Blakus vecākiem skolotāji ir vissvarīgākie pieaugušie vairumam bērnu un jauniešu. Viņu uzdevums nav tikai sniegt jaunas zināšanas. Bieži vien mūsu bērni varētu iztikt bez papildnodarbībām matemātikā, ja mēs vairāk apzinātos, ka cilvēks pilnveidojas un mācās, kad ir klātesošs procesā un kad mācīšanās notiek atbilstošā vidē.

Mums jāpārveido paklausības kultūra par atbildības un uzticēšanās kultūru sev un citiem, īpaši vecāku–skolotāju un skolēnu–skolotāju starpā.