Zanda Rubene: Digitālā bērnība: padomi digitālās paaudzes audzināšanā

Klausītāji, auditorija: vecāki, skolotāji, bērnudārzu audzinātāji, sociālie darbinieki.

---

Dalībnieku atsauksmes

Kopējais vērtējums: ⭐⭐⭐⭐⭐ 4.8 / 5 no 543 atsauksmēm

“Neparasti. Daudzas lietas liek padomāt, kā es audzinu savus bērnus, un labas idejas, ko izmantot, lai uzlabotu šo procesu, panākot pastāvīgu komunikāciju ar bērnu, lai viņš izaugtu par laimīgu cilvēku.”

“Zanda Rubene ir izcila stāstītāja, ir interesanti klausīties.”

“Rekomendēju noklausīties šo kursu visiem vecākiem! Tas ļoti palīdz uz ikdienas jautājumiem, kas saistīti ar bērnu audzināšanu, paskatīties citādā, daudz saprotamākā gaismā.”

“Patika lektores brīvais, interesantais, piemēriem bagātais stāstījums, iegūtā informācija un zināšanas, ko pārdomāt sevī un dalīties ar citiem.”

“Vērtīga, zinātniski pamatota informācija, kas noderēs gan savu bērnu audzināšanā, gan profesionāli. Uzrunāja vēsturiskais skatījums, kā mainījusies bērnu audzināšana pēdējo 100 gadu laikā.”

“Vēlos pateikt LIELU, LIELU PALDIES par tik vērtīgu lekciju kursu. Tajā esmu saņēmusi atbildes par svarīgākajiem jautājumiem, kā arī vadlīnijas, kā rīkoties ar bērnu tehnoloģiju laikmetā. Esmu apmierināta par 500%!”

“Ļoti interesanti izstāsta par audzināšanas stiliem, kā arī sniedz padomus šī gadsimta bērnu audzināšanai. Kodolīgi izstāstīja par mēdiju lomu bērnu un vecāku ikdienā.”

“Ļoti noderīgi man kā skolotājai un vecmāmiņai. Palīdz izprast savu audzēkņu, gan arī četrgadīgo un septiņgadīgo mazbērnu digitālās vajadzības un pratības.”

---

Par kursu

---

Par lektori

Zanda Rubene (Dr. paed., Mg. phil.) ir LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, Izglītības zinātņu un pedagoģisko inovāciju nodaļas vadītāja. Studējusi filosofiju un pedagoģiju Latvijas Universitātē. Stažējusies Leipcigas, Tībingenas un Hamburgas universitātēs Vācijā. Lektore ir Eiropas starptautiskā zinātniskās sadarbības tīkla “Mazu bērnu digitālā pratība un multimodālās prakses” koordinatore Latvijā, publicējusi zinātniskus rakstus par bērnu un jauniešu audzināšanu digitālajā kultūrā. Lasa studiju kursus filozofijā, ētikā, izglītības filozofijā, kritiskajā domāšanā, medijpedagoģijā, bērnības pētījumos. Digitālās bērnības izpēte ir uzskatāma par viņas nozīmīgāko pētniecisko interesi pēdējos gados.

---

Lekciju saraksts

Pirmā lekcija. Kas ir audzināšana?

Mēdz teikt, ka audzināšanas rezultāts ir laimīgs cilvēks. Vai arī, ka audzināšanas rezultāts ir rīcībspējīgs cilvēks, kurš spēj tikt galā ar savu dzīvi bez citu palīdzības. Jautājums ir tikai par paņēmieniem un metodēm, ko pieaugušie izvēlas, lai audzināšanas rezultātu sasniegtu. Šajā lekcijā skaidrosim to, kā un kāpēc audzināšana tiek pētīta. Izmantojot jaunākos pētījumus par audzināšanu Latvijā 20. un 21. gs., analizēsim audzināšanas mērķus: paklausību, patstāvību un sadarbību.

–

Otrā lekcija. Kāpēc un kā mainījusies bērnu audzināšana pēdējos simts gados?

Dažādos laikos un dažādās kultūrās atšķiras pieaugušo izpratne par bērnu audzināšanu, ko nosaka sociālie un kultūras konteksti. Sociālo zinātņu interese par audzināšanu mūsdienās ir saistīta ar pārmaiņu sabiedrības izraisītajām transformācijām cilvēku sociālajos paradumos un komunikācijas modeļos. Šajā lekcijā skaidrosim to, kā audzināšana ir mainījusies pēdējos 100 gados un kāpēc tradicionālie audzināšanas paņēmieni mūsdienās bieži izrādās neefektīvi. Runāsim arī par to, kā audzināt mūsdienu bērnu tā, lai viņš prastu būt patstāvīgs un rīcībspējīgs pārmaiņu sabiedrībā.

–

Trešā lekcija. Bērnības izpratne un tās transformācijas 

Mūsu priekšstati par audzināšanu ir cieši saistīti ar to, kā sabiedrībā saprotam jēdzienu bērnība, taču sabiedrībā notiekošie procesi, pieaugušo un bērnu sociālie paradumi, līdz ar to arī bērnības izpratne, pēdējos gadu desmitos sabiedrības digitalizācijas kontekstā ir būtiski mainījusies. Lekcijā runāsim par to, kāpēc digitālajā kultūrā tiek producēti no poligrāfijas laikmeta kultūras atšķirīgi paradumi, uzvedības normas, sociālie un kultūras simboli, kas izraisa viegli pamanāmus izaicinājumus audzināšanai, kas būtībā nozīmē vērtību un attieksmju tālāknodošanu un veidošanu ar komunikācijas līdzekļiem.

–

Ceturtā lekcija. Digitālās bērnības izaicinājumi vecākiem un pedagogiem

Pētnieki secina, ka bērnu aktuālie sociālie paradumi bieži nonāk pretrunā ar tradicionālo priekšstatu par bērnību un bērna vietu sabiedrībā, kas liek pieaugušajiem pārskatīt savus audzināšanas paņēmienus. Lekcijā runāsim par bērna sociālajiem tēliem sabiedrībā, ar to radītajiem riskiem un ieguvumiem, kā arī analizēsim, kurš tēls ir atbilstošākais bērna audzināšanai digitālās kultūras kontekstā.

–

Piektā lekcija. Audzināšanas stili un to nozīme digitālajā kultūrā

Ja mēs pieņemam, ka pieaugušais ir tas, kurš zina bērna “laimes formulu”, tad laimes sasniegšanai bērna uzdevums ir paklausīt pieaugušajam, savukārt pieaugušo uzdevums ir pēc iespējas ilgāk pasargāt bērnu no priekšstatiem par parādībām, kas “laimīgajā bērnībā” neiederas, piemēram: nāve, slimības, seksualitāte u.c. Respektīvi, jo mazāk bērns zinās, jo laimīgāks būs. Taču piekļuve internetam ir radikāli mainījusi situāciju. Bērni var piekļūt informācijai, kas pēc būtības nav radīta un domāta viņiem, jo vecāki bieži neseko līdzi tam, ko bērni internetā dara. Savukārt vecāki internetā iegūst informāciju par “bīstamo ārpasauli”, kas liek pieaugt viņu bailēm par bērnu drošību. Lekcijā spriedīsim par to, kurš audzināšanas stils ir atbilstošākais minētās problēmas risināšanai.

–

Sestā lekcija. Padomi rīcībspējīga bērna audzināšanai digitālajā kultūrā

Audzināšana mūsdienās rada virkni sarežģītu jautājumu. Vai nezināšana padara cilvēka dzīvi drošāku? Kas notiks ar paklausīgo, laimīgo, nezinošo, nedomājošo bērnu, kad tie, kas viņu sargā un par viņu rūpējas, vienkārši fiziski nebūs klāt? Vai bērni spēs apzināties iespējamos draudus un riskus, ko ikdiena var sagādāt? Vai iespējams jau iepriekš paredzēt visus iespējamos noteikumus un aizliegumus, kas bērnus pasargātu? Šajā lekcijā spriedīsim par pāraprūpi audzināšanā un iemācīto bezpalīdzību, kas skar arvien vairāk bērnu labklājības sabiedrībā, kā arī par cieņpilno komunikāciju un audzināšanas principiem bērnu sociālās rīcībspējas veicināšanai.

–

Septītā lekcija. Ko mediji dara ar bērniem vai ko bērni dara medijos?

Mūsdienās bērnu pirmais kontakts ar tehnoloģijām notiek ļoti agrā vecumā, tas notiek vēl pirms 2 gadu vecuma sasniegšanas. Vidēji bērni visā Eiropā izmanto tehnoloģijas 2 līdz 5 stundas dienā. Latvijā bērniem mājās ir pieejams plašs tehnoloģiju klāsts. Tehnoloģijas tiek iegādātas, jo tas ir mūsdienīgi un tās ir iespējams iegādāties, taču bieži nav pietiekami pārdomāts, ko katrs ģimenes loceklis ar tām darīs, kā tās izmantot bērnu attīstībā. Šajā lekcijā runāsim par mediju ietekmes teorijām, par to, kas jāņem vērā vecākiem, domājot par savu bērnu paradumiem ikdienā.

–

Astotā lekcija. Padomi konstruktīvai bērnu mediju lietošanas paradumu veidošanai

Izglītības zinātņu pētnieki aktīvi pievērsušies digitālo mazuļu audzināšanas izpētei, taču pētījumi prasa laiku. Bet tikmēr bērni aug, un vecākiem un pedagogiem trūkst pieredzes un kompetences šajā jomā. Jo neviens vēl pirms dažiem gadiem nevarēja atbildēt uz jautājumu: kā rīkoties, ja mazulis vēlas darboties ar ekrānmedijiem? Tādu zināšanu sabiedrībā vienkārši nebija. Visi medijpedagoģiskie padomi, kas izstrādāti vairāku gadu desmitu laikā, ir bijuši piesaistīti lasīt un rakstīt prasmei, domājot par apmēram 6 gadus vecu bērnu. Turklāt tehnoloģiju straujā attīstība maina pedagoģiskos nosacījumus arī komunikācijā ar pusaudžiem. Šī lekcija sniegs padomus mediju lietošanas paradumu veidošanai bērniem līdz 16 gadu vecumam.