Latvieša pasaule

Latviešu, tāpat kā citu tautu, domāšana senatnē bija konkrēta. Tā nebija vienkārša, bet sakņota mīklās un simbolos, cikliskajā laikuztverē. Mūsu senču reliģiskie priekšstati var tikt ietverti tādos pamatvārdos un jēdzienos kā ticība un ticēt, lūgt un lūgšana, svēts un svētums, mīļš un mīļums, ritēt.

Turpinām pētīt latvieša ticību caur jēdzieniem elka, rāms un rāmava, bogi un bogs, gaja. Mūsdienu cilvēks gandrīz iznīcinājis dabu, cenšoties piepildīt arvien pieaugošās vēlmes pēc materiālās labklājības un ērtībām. 21. gs. pasaule atmodusies un runā par dabas saudzēšanu. Mums tomēr dabas svētuma izjūta vēl nav pavisam izzudusi. Akmenī (prūšiem – akmens bābās) un kokos iemiesotos garus un dievības senči saudzēja, ziedojot daļu no labuma pie īpašiem kokiem un akmeņiem, cerībā saņemt trīskāršā apmērā atpakaļ. Latvieši bija sīksti kā cīpstalas (dzīslas), ticībā praktiski (dots devējam atdosies) un galveno skaistumu un dzīvesspēku saskatīja tieši dabā. To, vēl vismaz daļēji, var pagriezt atpakaļ, jo, kā tu pret dabu, tā daba pret tevi.

Ēka, nams, māja – ko katrs vārds nozīmēja un kādu jēgu ietvēra. Kāpēc latvieši nomainīja dzīvošanu apļveida mītnēs (slieteņos) pret dzīvošanu četrstūru mītnēs. Kādās krāsās latvietis izdaiļo savu māju. Kāda ir latvieša mājas apkārtne. Dieva auss ir visdrošākā patvertne, bet latvieši arī paši cēla mājas tā, lai tās būtu iespējami drošas un pasargātas no sirotāju un skauģu acīm.

Latvieši izrotāja savas ēkas, darbarīkus, tērpus ar rakstiem ne tāpēc, ka nezināja, kur likt brīvo laiku. Tā bija zīmju spēka zināšana. Zināja ne tikai atsevišķu zīmju (auseklīša, slīpā krusta, lietuvēna krusta, ugunskrusta, Laimas slotiņas, Māras krusta u.c.) iedarbību, bet arī, kā tās saliekamas viena otrai blakus (kā zari pie koka stumbra).

Dievību un cilvēku valoda. Kāpēc klasiskajā dainā katra rinda bija precīzi astoņas zilbes gara un katra dziesma sastāvēja no četrām rindām. Kāpēc dainās tik daudz mīļvārdu jeb deminutīvu. Kas ir dainās pieminētie dziesmu segli, dziesmu kamoli, bramaņi augstajā kalnā. Kāpēc un kādos gadījumos latvieši par seksu runāja aplinkus – mīklās un mājienos. Kāpēc melna čūska maļ miltus vidū jūras un vēl citi dainās ieslēgtie noslēpumi.

Žestu jeb ķermeņa valoda dažkārt pasaka daudz vairāk nekā runātie vārdi. Cik lielai jābūt distancei ar tuvu, pazīstamu un svešu cilvēku, lai latvietis justos ērti. Ko drīkstēja darīt ar labo un ko ar kreiso roku. Sasveicināšanās veidi un vēl citi žestu smalkumi. Kā mūsu ķermeņa valodu mainījis Covid laiks.

Latviešu folkloras valoda. Kas no tās pazudis, kas saglabājies. Kāda ir arhaiskā mantojuma nozīme. Kas ir poliptotoni un reduplikācija, ko no tiem var izlobīt par mūsu domāšanas veidu. Vārda spēks jeb buramvārdi. Valodas šķilšana, tecināšana. Ērdavā valoda. Kāpēc tēva zeme, bet mātes valoda.

Kas ir smiekli. Smiekli kā miesas un dvēseles dziedinātājs. Kāpēc agrāk smējās, iesākot aust jaunu audeklu, iejaucot mīklu, vārot ziepes, bet nesmējās pērkona laikā. Kas ir rituālie smiekli. Karātāvu humors. Erotiskie joki. Čangaļi un čivļi.

Trīs galvenie godi cilvēka mūžā: krustības, kāzas un bedības. Ar ko atšķiras vedības, kāzas, precības, laulības. Kas ir pādes dīdīšana, spārnu cirpšana. Bedību ticējumi. Katrā no godiem tradicionāli ir stingra norises secība un pienācīga uzvedība (rituālā daļa). Bišu godi, miroņu kāzas, cēlības.

Ko nozīmē vārds svētki. Svētku jēga. Vasaras un ziemas saulgrieži. Ūsiņdiena, Mārtiņi, Kapu svētki, Kanupene. Piektvakaru svinēšana, Bluķa vakars. Kaladō, rūto, līgo – ko nozīmē šie vārdi. Kas ir budēļi, gredzes, kūjenieki, ķekatas, miežvilki, preiļi, skutelnieki.