Jāņi – kā ārējās, tā iekšējās gaismas uzplaukums
Vasaras saulgrieži ir kas vairāk par kalendāra datumu vai tautisku tradīciju virkni. Tie ir senatnīgs atgādinājums – ka gaisma ne tikai apgaismo ārpasauli, bet arī mūs pašus. Jāņi, gada gaišākais brīdis, ir iespēja apstāties, saklausīt, sajust un atjaunoties. Tie nes sevī klusu spēku – pārejas mirkli starp to, kas bijis, un to, kas vēl tikai nāks. Un tieši šajā pārejas mirklī mēs varam izdzīvot svētkus kā patiesu gaismas pieredzi – ne tikai acīm, bet arī dvēselei.
Svētki kā gaismas mirklis
Svētku senākā nozīme ir apgaismošanās – garīga sakārtošanās gaismā. Tas attiecas gan uz Ziemassvētkiem, kad gaidām saules atgriešanos, gan uz Jāņiem – gaismas uzplaukuma kulmināciju. Šī “gaisma” nav tikai redzama – tā ir iekšējs spēks nākamajam dzīves ciklam, ko iegūstam caur rituāliem un kopīgu piedzīvojumu.
Gatavošanās kā svētku pamats
Latviešiem svētku būtība ir gaidīšanas un gatavošanās procesā. Jo vairāk mēs gatavojamies, jo vairāk iegūstam. Latviešiem šī gatavošanās bieži notiek it kā “pa kluso” – lai pasargātu svētku spēku no ļaunas acs, no ikdienas skarbuma, no traucējošiem trokšņiem.
Jāņu mielasts, piemēram, ir rūpīgi gatavots un simboliski nozīmīgs – kāds galds būs svētkos, tāda būs arī nākamā sezona. Tas ir ticējums, ko nevajag uztvert burtiski, bet sajūtās – cik daudz gaismas, devības un kopības sajūtas mēs ieliekam svētkos, tikpat daudz tā būs arī mūsu ikdienā pēc tiem.
Jāņi – haoss, kas atjauno kārtību
Jāņi ir brīdis, kad viss tiek sajaukts, lai varētu atkal tikt sakārtots. Dedzinām vecās slotas, metoties rasā, ļaujamies mijkrēslim, kurā robežas starp sapņiem, ķermeni un dabu izzūd. Senāk Jāņu nakts bija arī brīdis, kad sabiedriskās un pat seksuālās normas uz laiku tika apturētas, lai cilvēki varētu “iziet no rāmjiem” un atgriezties pie sevis. Tautas kultūrā tas bijis kā svēts pārkārtošanās brīdis – gan attiecībās, gan saimniecībā, gan dvēselē.
Meijas, vainagi un dziesmas – simboli ar jēgu
Jāņos mēs izrotājam savas mājas un lopus ar meijām. Paši pinam vainagus un nēsājam tos ne tikai skaistumam. Vainags ir vienotības, veseluma un pasaules kārtības simbols. No tā izriet viss pārējais – dziedāšana, kustība, ēšana, dzeršana. Rituāli, kas nav pašmērķīgi, bet spēka uzkrāšanai. Tie modina un nostiprina to, kas mūsos dzīvs, bet bieži piemirsts.
Neizteiktais Jāņu dienas spēks
Imants Ziedonis reiz rakstīja, ka “neizteikts vārds vēl ir pilns kā svētku vakars”. Un tieši tas ir visskaistākais Jāņu brīdis – vēl pirms dziesmas sākas, vēl pirms saule noriet, vēl pirms pirmā dzirkstele aizlido debesīs. Kad viss ir gaidīšanā. Kad sirds ir pilna. Kad pasaule elpo ar tevi vienā ritmā.
Un šis ritms ir pats būtiskākais. Ritēt, līgot, kustēties – kā dabā, kā dziesmā, kā dzīvē. Nevis stāvēt uz vietas, bet apzināti atgriezties pie tā, kas mūs dara dzīvus.
Jāņi nav tikai svētki. Tie ir atgādinājums – ka gaisma ir mūsos, un mēs to varam atjaunot. Katru gadu. Katru reizi no jauna.
Bloga rakstam iedvesmu smēlāmies no Janīnas Kursītes kursa “Latvieša pasaule” – bagātīga ceļojuma pa latviešu rituālu un svētku nozīmes slāņiem. Profesores harizma un dziļās zināšanas atver skatienu uz mūsu kultūras gaismas avotiem, aicinot ne vien saprast, bet arī turpināt šo dzīvo tradīciju.